Kad vīrietis ir gatavs nākamajam bērnam

Lai arī varētu šķists, ka uz vīrieti īpaša “gatavība bērnam” varētu neattiekties, jo fizioloģiski ievērojamas izmaiņas piedzīvo sieviete, tomēr ir lietas, kas arī vīrieti var mudināt vai tieši otrādi – atturēt no domas par nākamo bērnu.

Simtprocentīga gatavība nav iespējama

Simtprocentīgi zināt, vai vīrietis ir gatavs nākamajam bērnam, nav iespējams – to nevar zināt ne pats vīrietis, ne partnere, stāsta Ronalds Cinks, LU PPMF Psiholoģijas nodaļas lektors. Taču var runāt par laiku, kad, ļoti ticams, tētis ir gatavs nākamajam bērnam, bet, iespējams, pilnībā to varēs saprast tikai brīdī, kad nākamais bērns jau ir nācis pasaulē.

Kas parasti tiek saprasts ar “gatavību nākamajam bērnam”? Šķiet, tie varētu būtu kādi noteikti apstākļi (lielākā bērna vecums, mājokļa parametri u. tml.), psiholoģiskais stāvoklis, tomēr patiesībā tā ir vienkārši subjektīva sajūta – esmu gatavs. “Katram tas būs kaut kas savs, tāpēc nevajadzētu koncentrēties uz kādiem specifiskiem kritērijiem. Nav iemesla satraukties arī, ja ir sajūta, ka neesi līdz galam gatavs, – ir normāli nebūt simtprocentīgi pārliecinātam vēl reizi kļūt par tēvu un šaubīties par to,” norāda Ronalds Cinks. 

Speciālists iedrošina – ir normāli satraukties, domāt, šaubīties arī pēc tam, kad lēmums jau ir pieņemts. Gatavība un tās izpratne ir atkarīga arī no pieredzes ar pirmo bērnu. “Pirms piedzima pirmais bērns, man likās, ka esmu gatavs, taču patiesībā es nesapratu, kur esmu “iekūlies”. Noteikti nebiju gatavs tam, kas sekoja vēl trīs mēnešus. Tikai apmēram pēc gada sāku saprast, kas īsti ir noticis,” atklāj Cinks.

Sievietes dzīve bērna dēļ mainās vairāk, tomēr viņas parasti nākamajam bērnam ir gatavas ātrāk

No psiholoģijas viedokļa, attiecībā uz pirmo bērnu cilvēkiem ir ļoti izteikts optimisms un pārliecība, ka “man nebūs kā citiem, man viss būs kārtībā”. Ļoti daudz ietekmē arī bērna raksturs un temperaments. Ja bērns jau kopš zīdaiņa vecuma ir ļoti aktīvs un enerģisks, tas vecākiem prasa lielu uzmanību un resursus. Iedomājoties, ka nākamais bērns varētu būt tāds pats, var rasties bailes. Pirmajos dzīves gados noteikti ir vieglāk, ja mazulis ir mierīgāks, taču aktīvam un enerģiskam temperamentam, protams, nav ne vainas! Tomēr katrs bērns ir unikāls. Ja, gaidot pirmo bērnu, ir reizē neziņa par gaidāmo un liels optimisms, tad ar nākamo ir daudz labāk saprotams, kas būs gaidāms.

Mammas un tēta gatavība

Vispārīgi runājot – sievietes parasti ir vairāk tendētas uz bērniem, uz vecāku lomu. Tas gan nenozīmē, ka tas attiecas uz visām sievietēm un visiem vīriešiem. Atšķirība ir arī tajā, ka sievietei papildus citiem apsvērumiem nāk klāt arī dažādi fiziskie aspekti. Sieviete apzinās gaidāmās izmaiņas ķermenī, atceras arī dzemdību pieredzi un pēcdzemdību periodu. Arī pašas gadu skaits ar nākamo bērnu ir lielāks nekā ar pirmo. Lai arī attiecība pēdējos gados mainās, pārsvarā joprojām sievietes ir tās, kuras dodas bērna kopšanas atvaļinājumā un paliek ar bērnu, tāpēc līdzi nāk pārdomas par karjeru un citām aktivitātēm ārpus ģimenes iekšējās vides. “Jāapzinās un jāsagatavojas, ka arī otrā bērna ienākšana ģimenē būs izaicinājums, un jācenšas to laikus plānot,” aicina speciālists.

Sievietes dzīve bērna dēļ mainās vairāk, tomēr viņas parasti nākamajam bērnam ir gatavas ātrāk. Gan fizioloģiski, gan psiholoģiski sievietes nobriest jaunākā vecumā. Vēl viens aspekts ir sociālās normas. Sabiedrībā ir pieņemts, ka audzināšanas loma vairāk attiecas uz sievietēm, tāpat ir pētījumi, kas parāda, ka sievietes ir vairāk vērstas uz citu cilvēku aprūpi, tāpēc arī spēj šo lomu labāk pildīt nekā vīrieši. [1]

Biežākie šķēršļi, kāpēc vīrietis (vēl) nevēlas vairāk bērnu

Iemesli tam, ka vīrietis ne tik ātri vēlas nākamo bērnu, var būt dažādi: apsvērumi par karjeru, brīvo laiku, finansēm. Ar pirmo bērnu pirmais gads var būt nopietns adaptācijas periods, lai iejustos tēva lomā, jo dzīve kļūst pilnīgi citādāka nekā pirms tam. Bērnam augot, parasti sāk rasties sajūta, ka pakāpeniski kļūst arvien vieglāk. Iepriekš pārtrauktie hobiji vai grūtāk ar rūpēm par mazuli apvienojamās aktivitātes atkal var kļūt par daļu no dzīves, ikdiena kļūst sakārtotāka. Pētījumi rāda, ka subjektīvā laimes izjūta vecākiem ir zemāka nekā tiem, kam nav bērnu. [2] Tam varētu piekrist, vismaz domājot par pirmajiem trīs bērna gadiem, atzīst speciālists.

Vēl viens bērns ģimenē maina savstarpējo lomu sadalījumu

Attiecības starp trīs cilvēkiem ir ļoti sarežģītas, jo nav iespējams pievērst uzmanību diviem cilvēkiem vienlakus, kāds visu laiku paliek malā. Ja vecāki vēlas pievērsties viens otram, bērnam var būt garlaicīgi, viņš prasa uzmanību sev. “Mēs nevaram būt divās vietās vienlaikus. Savukārt, ja ģimenē ir četri cilvēki, to risināt ir vieglāk. Var vienoties tā: sākotnēji mamma vairāk laika pavada ar jaundzimušo, bet tētis – ar vecāko bērnu,” rosina Ronalds Cinks.

Domājot par lomām laikā, kad ģimenē ienāk otrais bērns, speciālists norāda, ka pieaugušie jau ir iemācījušies, kā ir būt vecākiem. Jau ir piedzīvots, ka tagad ģimenē ir ne tikai sieva, bet sieva un bērns. Ir svarīgi, ka vecākais bērns ir informēts par to, kas viņu sagaida. Vajadzētu uzturēt reālistiskas ekspektācijas, lai bērnam nebūtu vilšanās un šoks. Aktuāls ir ne tikai jautājums par mammas un tēta, bet arī par vecākā bērna gatavību. 

Bērns – mūsu ieguldījums nākotnē

No psiholoģijas viedokļa, agrāk bērni bija tīri ekonomisks ieguldījums. Senos laikos bērni bija lētais darbaspēks. Literatūrā ir redzams, ka atšķirībā no mūsdienām mīlestības izpausmes bija ļoti ierobežotas. Tas arī bija veids, kā nodrošināt sev aprūpi vecumdienās.

Ņemot vērā, ka bērnus audzināt ir grūti, ieguldījums no vecākiem ir liels, ir vajadzīgs pamatojums – kāpēc to vispār darām? Vairs nav izmērāmu ekonomisko ieguvumu, nevar pateikt, ka bērnu mīli tāpēc, ka viņš lasa zemenes vai uzar lauku. Šodien bērns izmaksā daudz naudas, jāvelta laiks, ir psiholoģiski grūti, bet tu viņu joprojām mīli. 

Tēvam ir jācenšas ar bērnu izveidot saikni jau laikā, kad mazais vēl ir vēderā, – pieskārieni puncim, runāšana; attiecību veidošana grūtniecības brīdī ir nozīmīga.

Speciālists norāda uz neracionālu mīlestību pret saviem bērniem: “Ir teorija, ka šis ieguldījums un fakts, ka bērns neko nedod pretī, patiesībā ir iemesls, kā dēļ vecāks savu bērnu mīl vēl vairāk. Ikdienā parasti vecāki apzināti neaizdomājas, ka bērns ir ieguldījums nākotnē. Tomēr savus bērnus audzinām ar līdzīgām vērtībām, pieredzēm, kas vijas cauri ģimenes ikdienai.”

Svarīgākais, ka bērns ir gaidīts, pat ja nav plānots

Motivācija radīt bērnu mēdz būt ļoti dažāda. Piemēram, bērns kā rīks, lai “piesietu” kādu attiecībām, nav veselīgs paņēmiens, lai gan, iespējams, ka dažreiz tas nostrādā. Noteikti ir svarīgi, ka pamatmērķis ir pats bērns, nevis ar viņa “palīdzību” panākt kaut ko. Turklāt ne visi bērni ir plānoti, taču tas uzreiz nenozīmē, ka šie vecāki ir mazāk gatavi nekā tie, kuru bērni bija ieplānoti.

Kā veiksmīgāk runāt par nākamo bērnu ar savu partneri?

“Nedomāju, ka ir nepareizs veids, kā par to runāt. Ja abi negrib vai abi grib, situācija ir ļoti vienkārša. Tomēr ir svarīgi spēt vienoties, ja domas ir atšķirīgas, – cik ilgi gaidīt, vai partneris pārdomās, vai esmu gatavs samierināties? Protams, ir pāri, kurus atšķirīgi viedokļi šajā jautājumā var novest pat pie šķiršanās,” norāda Ronalds Cinks. Vissvarīgāk ir būt godīgiem vienam pret otru, nesākot pārmest. Ja pārim viedokļi dalās, vai un kad ģimenē gaidīt nākamo bērnu, ir labi izrunāt arī argumentus – kāpēc jā, kāpēc nē. Varbūt ir kādi risinājumi? Noteikti nevajadzētu spiest, sākt vainot, likt justies par to slikti, jo tas diskusiju padara neauglīgu un izraisa pretreakciju. Atslēga ir saprotošas pārrunas, kas var aizņemt laiku, pat vairākus gadus.

Jaunās lomas apzināšanās un pieņemšana var paņemt laiku

Tas, cik ātri tēvs saprot savu jauno lomu un apzinās, ka viņam ir bērns, ir ļoti individuāli. To var censties paātrināt, iesaistoties procesā, rūpējoties un komunicējot ar bērnu. Tomēr tā nav maģiska parādība, ir jāņem vērā arī individuālās atšķirības. Kādam ir vieglāk izveidot kontaktu ar citu cilvēku, citiem tas nav tik viegli. “Sievietēm šo, iespējams, saprast ir mazliet grūtāk. Viņas deviņus mēnešus ir kopā ar bērnu gan fiziski, gan psiholoģiski. Savukārt vīrietis šos mēnešus var nodzīvot tā, it kā nekas vispār nebūtu mainījies,” atšķirības starp sievietes un vīrieša pierašanu pie jaunās lomas ieskicē Cinks. 

Viņš norāda – kamēr bērns vēl ir mammas vēderā, mazuli ir grūti aptvert, bet sieviete izmaiņas jūt arī savā ķermenī. Arī tēvam ir jācenšas ar bērnu izveidot saikni jau laikā, kad mazais vēl ir vēderā, – pieskārieni puncim, runāšana; attiecību veidošana grūtniecības brīdī ir nozīmīga. Tad arī ir vieglāk pieņemt izmaiņas un nav tik izteikta sajūta, ka dzīve pilnībā mainās vienā brīdī. Tas palīdz arī bērnam – viņš jau ir dzirdējis tēta balsi, valodu un pēc dzimšanas to atpazīst. 

Ciešs kontakts ar vecāku bērnam veidojas arī pirmajos mēnešos pēc dzimšanas – mazuli midzinot, ar viņu pavadot laiku, aprūpējot, sarunājoties. Noteikti nevajag justies vainīgam, ja, savu bērnu paņemot rokās, nejūti pēkšņu mīlestību. Tā tas var būt. “Liekas, ka viena no vecāku lielākajām problēmām ir sevis vainošana. Kādiem arī šīs domas var aizkavēt domas par nākamo bērniņu – es taču esmu tik slikts vecāks! Ir ļoti augstas ekspektācijas par to, kā ir jābūt, salīdzināšana ar kaut kādu ideālo tēlu. Ir normāli, ka viss nav perfekti, ka nejūties tā, kā it kā vajadzētu. Brīvība nepārmest sev par to, ka jūtos šādi, – tā tas ir, un tas ir normāli. Tas nav nekas slikts,” jaunos tētus iedrošina Cinks.