Pirmā braucamrīka izvēle bērnam

Rakstā lietotie jēdzieni

Skrejritenis vai stāvamais skrejritenis – transportlīdzeklis, kuru darbina cilvēks stāvus pozīcijā, ar vienu kāju atsperoties pret zemi, rokas turot uz stūres, bet ar otru kāju balstoties uz velosipēda pamatnes. Tam var būt vai nu divi riteņi un grozāma stūre, vai arī trīs ritenīši (parasti priekšā ir divi, bet viens aizmugurē) un stūre, kas nevis grozās, bet savu funkciju pilda, kad to sagāž.

Balansa ritenis – velosipēds ar diviem riteņiem, bez pedāļiem, ar sēdekli. Sēdus pozīcijā rokas turot uz stūres, ar kājām pamīšus atsperoties pret zemi, notiek kustība uz priekšu. Balansa ritenis var būt vai nu kā klasisks divritenis – ar diviem riteņiem –, vai arī ar papildu ritenīšiem, kas piestiprināti pie aizmugurējā rata.

Trīsritenis – velosipēds ar trim pamata lieliem riteņiem, kuru uz priekšu virza sinhrona pedāļu mīšana. Bērns atrodas sēdus pozīcijā, rokas balstītas uz stūres.

Divritenis – velosipēds ar diviem riteņiem, pedāļiem, sēdekli un stūri. Tas var būt vai nu parastais jeb “lielais” divritenis bez palīgriteņiem, vai arī ar tiem. 

Cik gados bērnam vajadzīgs velosipēds?

Domāt par pirmo braucamo vajadzētu tikai tad, kad mazulis jau stabili staigā, norāda speciālisti. Un arī tas nebūs visiem bērniem vienādi – ne katrs izrādīs interesi par braucamajiem rīkiem jau uzreiz, kā iemācījies staigāt. Tāpēc nosaukt vienu vecumu, kad bērnam būtu jāpiedāvā velosipēds, nevar. Jekaterina Bovtramoviča norāda – tas, kad bērnam varētu rasties interese par braukšanu ar velosipēdu, ir ļoti individuāli, taču speciālistes ieskatā maziem bērniem vispirms vajadzētu nostiprināt muskuļus, iemācīties kārtīgi staigāt un skriet un tikai tad domāt par velo braukšanu. “Ir bērni, kas tik ātri nemaz nav gatavi braukt ar riteni! Ja bērns gada vecumā vēl nestaigā, nav jālolo cerības, ka viņš divos gados brauks ar velosipēdu. Kad bērns ir sācis stabili staigāt, tad var piedāvāt velosipēdu,” stāsta J. Bovtramoviča.

Līdz ar to viens bērns būs gatavs izmēģināt spēkus velo braukšanā divos gados, kamēr cits pat četros gados par to neizrādīs interesi. “Centrālā lieta braukšanā ar riteni ir bērna interese par to! Tāpēc mans ieteikums ir vecākiem domāt par mazuļa pirmo velosipēdu tad, kad viņam par to parādās interese, nevis sasniedzot noteiktu vecumu. Bieži tā parādās, kad bērns ierauga kādu savu vienaudzi vai vecāku bērnu braucam ar riteni,” atzīst sporta treneris Kārlis Birmanis. Ja bērns jau ir pietiekami stabils uz savām kājām un ar interesi vēro citus braucam, un labprāt izmēģina to darīt pats, tad vecākiem ir vērts sākt domāt par braucamrīka iegādi arī viņam. 

Centrālā lieta braukšanā ar riteni ir bērna interese! Tāpēc ieteikums vecākiem domāt par bērna pirmo velosipēdu būtu tad, kad mazajam par to parādās interese, nevis sasniedzot noteiktu vecumu.

Kā izvēlēties pirmo velosipēdu?

Lai kā vecākiem varbūt gribētos pārsteigt savu atvasi ar velosipēdu kā dāvanu, noteikti nopirkt to bez bērna klātbūtnes (piemēram, kā dzimšanas dienas dāvanu) nav labākā doma. Pirmkārt, varbūt bērnu konkrētais braucamrīks neaizrauj un neraisa pietiekamu interesi, kas ir centrālā motivācija, lai mazais sāktu braukt. Otrkārt, pirms iegādes būtu nepieciešams attiecīgā veida riteni izmēģināt, pārbaudīt, ka tas ir atbilstošs konkrētajam bērnam, piemērots viņa augumam un rokām, kājām. J. Bovtramoviča uzsver, ka bērniem, kuriem ir izteiktas X vai O veida kājas, vajadzētu īpaši sekot līdzi, kāds ritenis tiek izvēlēs. Ja bērnam ir O veida kājas, velo sēdeklis jāregulē tā, lai kājas, minot pedāļus, vairāk taisnotos, bet, ja ir X veida kājas, tad sēdekli vēlams pozicionēt tā, lai bērna celīši, minot pedāļus, tiek vērsti uz āru. Atbilstošas pozīcijas var palīdzēt labot ceļgalu deformācijas. Ja bērnam ir tendence staigāt uz pirkstgaliem, jāņem vērā, ka balansa ritenis nebūs pats piemērotākais šim bērnam.

Velosipēdu pirms iegādes vajadzētu kārtīgi izmēģināt, piemēram, aizņemties no drauga vai paziņas, nevis tikai veikalā pamēģināt ar to pabraukt. Braukšana pa veikala gludo grīdu ir pavisam citādāka nekā reālā vidē! Tāpat jāseko līdzi ražotāja norādēm par vecumu, kam piemērots rīks. Tiesa, velosipēdiem norādītā vecuma amplitūda mēdz būt ļoti plaša, atzīst K. Birmanis. Piemēram, ritenim tā var būt pat 2–5 gadi, taču bērnu spējas šajos vecumos ir ļoti atšķirīgas.

• Atceries!

Lai pasargātu bērnu no traumām, vienmēr, pārvietojoties ar jebkāda veida braucamo rīku, mazajam ir jālieto ķivere. Bērns var gūt traumas arī piemājas pagalmā šķietami drošā vidē! Ja nepieciešams, var lietot arī papildu sargus ceļgaliem.

Jo mazāk atsperīgs braucamais, jo vieglāk iemācīties ar to apieties

Domājot par pašu pirmo velosipēdu, vecākiem jāatceras – jo atsperīgāks un kustīgāks ir braucamrīks, jo vairāk bērns pārvietojas uz tā krēsla kustībā uz augšu un uz leju, it kā lēkājot augšup un lejup. Pirmo reizi nonākot uz šāda braucamā, bērnam var būt liels pārsteigums, jo kustības notiek trīs dimensijās vienlaikus – augšup un lejup, uz priekšu un vēl sānis. Bērnam ir jākoordinē tik daudz kustību, tāpēc var gadīties, ka braukšana ar šādu rīku uzreiz var arī nesanākt. Izvēloties pirmo transportlīdzekli, var ņemt vērā šādu lietu – jo mazākā diapazonā pagriežama stūre; jo mazāk kustas un mazāk amortizējošs ir krēsls, jo vieglāk bērnam būs saprast, kā ar šo rīku braukt. Bērns mazāk pieļaus kļūdas, viņam šāds pārvietošanās līdzeklis ir labāk saprotams. 

“Ja kustību būs mazāk, ja braucamrīks būs mazāks, īsāks, cietāks, bērnam tas pats iemācīs, kā ar to rīkoties. Mazulim ātrāk kļūs skaidrs, kā pārvietoties! Mazāk amortizētu rīku bērns apgūs ātrāk,” atzīmē K. Birmanis. Savukārt J. Bovtramoviča maziem bērniem ieteiktu izvēlēties izmērā mazākus, stabilus riteņus. Tas ir vēlams, lai bērns ar velosipēdu mācītos braukt pakāpeniski un sākumā vispirms iemācās vienu lietu – mīt pedāļus. Pēc tam pakāpeniski jau var apgūt balansu, stūrēšanu un citas lietas. 

Kāds velosipēds būs piemērots bērnam?

• Ritenis jāizvēlas pēc konkrētā bērna, ņemot vērā viņa vecumu un fizioloģiskās īpašības – vai bērnam ir kādas fizioloģiskas īpatnības (vai mazais staigā uz pirkstgaliem, vai ir kādas locītavu deformācijas, vai ir X vai O veida kājas?).
• Piemērots būs tāds velosipēds, kas bērnu interesē un aizrauj.
• Jāizvēlas bērnam ērts rīks, kuru mazais var viegli manevrēt, pārvietot, kura funkcijas viņš ātri saprot.
• Kā pirmais braucamlīdzeklis ērtāks būs mazāks, cietāks, ar mazāku amortizāciju.
• Bērnu attīstībai labāki būs rīki, kuros ir simetriska, nevis asimetriskas darbība (piemēram, atsperšanās ar vienu kāju ir asimetriska darbība).

Ko māca katrs pārvietošanās līdzeklis? 

Kā norāda K. Birmanis, katra iekārta ir visērtāk lietojama konkrētajā pozīcijā, konkrētā vecuma posmā, līdz ar to vienas ierīces apguve negarantēs citas apguvi. Katram braucamrīkam ir sava lieta, ko tas iemāca. 

• Skrejritenis jeb stāvamais skrejritenis

Māca pārvietoties taisnvirzienā, uzņemt un attīstīt ātrumu, manevrēt, noturēt līdzsvaru, stāvot kājās. Šiem skrejriteņiem var būt dažādi stūrēšanas mehānismi, piemēram – sagāžot stūri sānis vai grozot to. Šādi rīki ir ar izteiktu asimetrisku darbību, un ir jāpārdomā, vai bērnam, bieži ar to braucot, nevar veidoties kādas deformācijas, piemēram, iegurņa.

• Balansa ritenis

Palīdz apgūt klasisko stūrēšanas mehānismu, virzīšanos uz priekšu. Iemāca atsperties, kājas liekot pamīšus. Neliekot kājas pie zemes, var apgūt līdzsvara noturēšanu sēdus. Māca attīstīt ātrumu. Attīsta intuitīvo svara iegulšanos līkumā, kas ir nepieciešama, lai bērns sāktu braukt bez papildriteņiem (par to vairāk lasi rakstā “No trim un diviem jeb Kā mācīt bērnam braukt ar divriteni”). Balansa ritenis nebūs ieteicams bērniem, kam ir tendence staigāt uz pirkstgaliem, jo tas var nostiprināt šo ieradumu.

• Trīsritenis

Māca virzīšanos taisnvirzienā, stūrēšanu, palīdz apgūt pedāļu ciklisko griešanu pa riņķi – priekšējā kāja spiežas lejā, kamēr jāļauj aizmugurējai kājai celties uz augšu. Attīsta un trenē kāju muskuļus, māca lietot muskuļu spēku. Attīsta intuitīvo svara iegulšanos līkumā, stūrēšanu.

• Divritenis

Divritenis ar papildu ritenīšiem iemāca pedāļu darbību un mīšanu, ripošanu uz priekšu, trenē kāju muskuļus. Māca stūrēšanu, manevrēšanu. Palīgriteņi sānos iedrošina bērnu mazāk balstīties ar kājām pret zemi. Braucot ar pedāļiem, bērnam ir jāuzticas ritenīšiem, jo nav iespēju balstīties uz pēdām. Ritenis ar papildriteņiem palīdz apgūt intuitīvo svara iegulšanos līkumā.

Bērnam, kurš staigā uz pirkstgaliem, nevajadzētu izvēlēties balansa riteni, kur kustība notiek, atsperoties uz puspēdām vai pirkstgaliem, jo tas var veicināt staigāšanu uz pirkstgaliem.

Lai brauktu ar velosipēdu, bērnam ir būtiski saprast, kā viņš var pārvietoties laikā un telpā. Mazam bērnam grūti uztvert tādus tekstus kā – ja vēlies pagriezties pa labi, griez stūri pa labi. Bērnam tas raisīs nesapratni un apjukumu. Tāpēc pats piemērotākais bērnam būs rīks, kas caur mācību un praksi ļaus pašam izprast un sajust, kā šo agregātu var kustināt un grozīt. “Vislabāk ir dot bērnam iespēju, lai viņš mācās apgūt konkrēto transportlīdzekli, nespiest bērnu un arī pārlieku daudz neko neskaidrot. Ja bērns redzēs savus vienaudžus, kā viņi brauc, ka sēž uz dibena, ka kaut ko dara ar kājām, viņam raisīsies interese. Katram pašam ir jānonāk līdz atskārsmei, kā vadīt konkrēto rīku; to īsti priekšā pateikt nevar,” norāda K. Birmanis.

Kurš braucamrīks ir labākais fiziskajai attīstībai?

Tomēr ne visiem bērniem derēs jebkurš braucamais, norāda fizioterapeite. “Ja bērnam ir problēmas ar pēdām, es ieteiktu izvēlēties klasisko trīsriteni vai divriteni, kas ir minams ar pedāļiem. Tas bērnam trenēs kājas, attīstīs spēku kāju muskuļos, palīdzēs stabili balstīt pēdas uz pedāļiem. Ļoti svarīgi, lai ritenim pedāļi ir kārtīgi, stabili. Bērnam, kurš staigā uz pirkstgaliem, nevajadzētu izvēlēties balansa riteni, kur kustība notiek, atsperoties uz puspēdām vai pirkstgaliem, jo tas var veicināt staigāšanu uz pirkstgaliem,” uz pārdomām vedina speciāliste.

Fizioterapeites ieskatā, stāvamie skrejriteņi, kuros dominē asimetriska darbība, stāvot uz vienas kājas, bet ar otru atsperoties pret zemi, maziem bērniem, kuriem vēl tikai attīstās gan kāju muskuļi un locītavas, gan iegurnis un mugurkauls, nebūtu ieteicami. “Viss, kas ir asimetrisks, nenāk par labu. Ja bērnam, braucot ar riteni, viena kāja ir augšā, bet otra lejā, arī iegurnis deformēsies. Fizioterapeiti vienmēr ir par simetrisku darbību, kustību, aktivitāti. Taču, ja gribam bērnam dot mācīties kaut ko asimetrisku, tad mums ir stingri jāskatās, lai mazais kustību veiktu uz abām pusēm. Šeit jautājums, vai vecāki tam varēs izsekot līdzi,” uzsver speciāliste. Viņa arī vērš uzmanību uz to, ka mazulim viena puse var būt stiprāka, līdz ar to bieži bērni paši veic kustību tā, kā ērtāk, tādējādi vēl attīstot jau tā stiprāko pusi.

Tomēr pareizi pielāgots ritenis maza bērna attīstībai dod daudz – trenē muskuļus, asinsrites sistēmu, izturību, koordināciju, līdzsvaru, attīsta spēku. Trenē arī uzmanību, jo bērnam vienlaikus ir jādara diezgan daudz lietu. Taču labums no tā būs tikai tad, ja braucamrīks būs pielāgots konkrētajam vecumam un bērnam, uzsver fizioterapeite.