Vai bērnam mācīt sist pretī?

Ne mazums vecāku ir piedzīvojuši nepatīkamus brīžus, kad bērns pēc bērnudārza apmeklējuma sūdzas par kauslīgo biedru. Varbūt pat rāda zilumu vai skrāpējumu. Ko nu? Vai tiešām bērnam kāds iesita bez iemesla? Vispirms vecākiem ir jāpieņem fakts, ka bērnam izdarīts pāri. Bez liekām emocijām, jo šis ir bērna, nevis vecāku konflikts. Ir jāsaprot, kāpēc radusies tāda situācija, jāievāc informācija gan no bērna, gan audzinātājas. Vai bērns ir veselīgi reaģējis uz situāciju un ir lūdzis pāridarītājam viņu neaiztikt, jo mums katram ir tiesības uz savu fizisko robežu?

Kā iemācīt bērnam sevi aizstāvēt?

Konflikti ir temats, kas vecākiem ar savu bērnu ir jāpārrunā. Jārunā arī par tiem konfliktiem, kas nav saistīti tikai ar fizisku aizskaršanu – sišanu, rotaļlietu atņemšanu vai pagrūstīšanu –, bet arī ar emocionāliem pāridarījumiem, un ko darīt, ja to ir par daudz.  

Jebkurš notikušais konflikts ir jāizprot. Jāpaskaidro, ka šādā situācijā ar pāridarītāju ir jārunā – jāpasaka, kura rīcība bērnam nepatīk. Piemēram, ka bērns negrib dalīties ar savām rotaļlietām vai nevēlas tikt traucēts. Tiesa, ir situācijas, kurās ar runāšanu vien nebūs līdzēts. Tās ir situācijas, kad bērns tiek fiziski aizskarts (tiek iesists, iemests ar kaut ko, iebērtas smiltis acīs utt.) vai kur ar vairākkārtēju atgādinājumu otrs nesaprot. Piemēram, ka bērns nevēlas, lai kāds cits ņem viņa mantas, ka nāk pārāk tuvu klāt. Taču noteikti nevajag mācīt sist pirmajam katru reizi, kad kaut kas nepatīk. Ir jāmāca, ka iesist pretī ir pieļaujams, bet tikai tad, kad citi varianti vairs nav iespējami.

Māci, ka konflikta risināšana jāsāk ar mierīgu sarunu. Ja rezultāta nav, var pacelt balsi. Ja arī tas nedarbojas, var iekliegties. Var saukt palīgā pieaugušos vai iet projām no pāridarītāja, taču arī šajos gadījumos jāvēro situācija – vai agresija neatkārtojas. Ja, neraugoties uz to, ka bērns sauc palīgā, kliedz un iet prom, šīs situācijas atkārtojas, tad bērnam būtu vēlams daudz agresīvāk aizstāvēt savas robežas – sist vai kauties. Parādīt, ka viņš neatļaus darīt sev pāri. Šī aktīvā rīcība agresoram nodos ziņu – ja agresija atkārtosies, gaidāmas sekas.

Vai drīkst sist vājākam vai meitenei?  

Bērni vecumā no diviem līdz trim gadiem nespēj loģiski izspriest, kurā pusē ir spēka pārsvars. Šajā vecumā nav arī izšķirošas nozīmes dzimumam, jo bērni auguma ziņā ir diezgan vienlīdzīgi. Te runa vairāk ir par aizstāvēšanās konceptu. Vienalga – tas ir puisis vai meitene. Jau apzinātākā vecumā bērnam vajadzētu mācīt, ka gadījumā, ja meitene ir spēcīgāka, tad jācenšas vienkārši sevi aizstāvēt. Labāk mēģināt aizturēt roku, paiet malā, nostāties tā, lai agresors netiek klāt.

Ja domājam par bērniem, kas uzsākuši skolas gaitas, tad situācijā, kad meitene ir pāridarītājs, zēnam viņai jāizsaka brīdinājums. Piemēram, saprotami jāpasaka, ka nedrīkst sist. Ja tas nepalīdz, jāsaka, ka šis ir pēdējais brīdinājums un nākamais būs sitiens pretī. Ja meitene brīdinājumus nesaprot, tad vairs nav svarīga dzimumu atšķirība un zēns ir tiesīgs sist pretī.

Sakot bērnam, ka, fiziski sevi aizstāvot, tu dari pāri citiem, tiek iemācīta kroplīga pārliecība, ka tev jācieš uz citu rēķina.

Ja pāridarītājs ir manis paša bērns. Piemērs

Četrus gadus vecs bērns bērnudārzā iesitis savam grupiņas biedram, pēc tam traucējis citiem bērniem spēlēties, vēlāk līdzīgas agresijas izpausmes vecāki novēro bērnu laukumiņā. Vecāki savai atvasei aizrāda un nemitīgi atgādina, cik tas ir slikti, ka tāda uzvedība nav pieņemama, bet nekas nemainās. Šādā situācijā ir jāmeklē cēlonis, kāpēc bērns rīkojas tieši tā un ne citādi un kāpēc visi vecāku aizrādījumi tiek ignorēti. Protams, jāsāk ar bērna iztaujāšanu, bet jāsaprot, ka bērnudārza vecumā bērni vēl neprot noformulēt savas emocijas, tāpēc vecākiem ir jāveic situācijas analīze. Kāpēc bērns ir pacēlis roku pret kādu pirmajā reizē? 

Piemēram, bērns ir bijis uzbudinātā stāvoklī. Ir jānoskaidro fakti, kāpēc tā ir noticis. Iespējams, bērns ir gribējis spēlēties ar to rotaļlietu, kas ir kādam no grupas biedriem, kāds viņam mēģināja atņemt rotaļlietu vai gluži vienkārši – nevēlējās ar viņu kopā spēlēties. Šīs visas trīs situācijas izraisa trīs veidu emocionālos stāvokļus – skaudību, netaisnības un pamestības sajūtu. Attiecīgi agresija ir veids, kā bērns reaģē uz izveidojušos situāciju un emocijām, ko izjūt tajā brīdī.

Ja mēs bērnam šādā situācijā mācām mainīt savu uzvedību – nesist, nekost, neplēst, neskrāpēt –, tad viņš nemaz neizprot problēmas cēloni un neiemācās atpazīt emocijas. Vēl sliktāk ir, ja mamma pasaka, ka viņai sāp katru reizi, kad bērns kādam iesit. Bērns to uztver ļoti tieši, un viņā tas rada pārdzīvojumus. Viņš apzinās, ka sist nedrīkst, jo tas sāpinās mammu, bet viņam nav instrumenta, kā rīkoties citādi, un viņš rīkojas, kā prot. Bērnam ir jāiemāca saprast savas emocijas un atbilstoši tām rīkoties, nevis tikai mācīt nekauties vai baidīties no savām izjūtām.

Kā iemācīt saprast savas emocijas?

Pirmkārt, jāmēģina bērnam atspoguļot viņa izjūtas, piemēram: “Es redzu, ka tu esi dusmīgs, jo Anna negrib ar tevi spēlēties.” Otrkārt, parādīt, ka tas ir pieņemami, ka viņš tā jūtas, ka jūs varat viņu saprast: “Tas tiešām var saniknot! Es tevi saprotu!” Treškārt, izskaidrot situāciju un piedāvāt citus rīcības variantus: “Tā var būt, ka Anna var negribēt ar tevi spēlēties, viņai ir jauna manta, ar kuru viņa grib tagad pati paspēlēties. Tu vēlāk viņai vari vēlreiz pajautāt, vai viņa grib ar tevi paspēlēties. Tikmēr tu vari paspēlēties viens pats vai ar Jāni.”  

Šādas sarunas ar bērnu ir jāatkārto vairākkārt. Ja vecākiem šķiet, ka pietiks vienu reizi bērnam ko pateikt un viņš to sapratīs, tad tā ir sevis maldināšana. Mēs, pieaugušie, ne vienmēr visu saprotam ar vienu reizi, tad kāpēc lai bērns to spētu?  

Vēl viena svarīga vecāku rīcība ir nevainot bērnu, nesodīt, jo tas radīs tikai lielāku agresiju, kuru bērns var izpaust pret citiem ar vēl lielāku spēku. Ja bērns kādam ir nodarījis pāri, tad vecākiem viņš ir ne tikai jāsaprot, bet arī jāliek viņam justies pārliecinātam, ka vecāki viņu saprot. Jāļauj bērnam atspoguļot viņa jūtas, tas viņu nomierina un sniedz instrumentus (iekšējs dialogs, piemēram, mammas vai tēta teiktais), kā tikt galā ar agresiju.

Bērnam ir jāiemāca saprast savas emocijas un atbilstoši tām rīkoties, nevis tikai mācīt nekauties vai baidīties no savām izjūtām.

Mobings – arī bērnudārzā

Varbūt šķitīs absurdi, tomēr arī bērnudārznieku vidū ir novērojams mobings. Kā uzsver Artūrs Miksons, mobings turpina eksistēt tikai tā iemesla dēļ, ka jau no mazām dienām kaušļiem mēs mācām nekauties, bet tiem, kam dara pāri, nemācām sevi aizstāvēt. “Sakot bērnam, ka, fiziski sevi aizstāvot, tu dari pāri citiem, tiek iemācīta kroplīga pārliecība, ka tev jācieš uz citu rēķina. Cits tev sist drīkst, viņš ir nekorekts, vari bubināt par to, cik viņš ir nekorekts, bet sist pretī nedrīkst,” ironizē ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons. Viņš uzsver: katrā grupā vienmēr būs agresors, līderis, upuris utt. Agresora dabā ir testēt visus apkārt esošos, līdz ir atrasts vājākais posms. Vēlāk jebkura agresija tiek izlikta uz šo vājāko posmu, jo agresors zina, ka viņš ir spēcīgāks un pretreakcija nav gaidāma. Tāpēc būtu īpaši vērtīgi jau no mazām dienām bērniem iemācīt, ka sist pretī ir normāla reakcija, ja tā ir ar mērķi sevi vai sev tuvos pasargāt no briesmām un uzbrukuma.

• Atceries!

Dažkārt mēdz būt situācijas, kurās vecāki parāda dubultu dabu, – grupiņā audzinātājas priekšā bērnu kaunina par to, ka viņš sevi aizstāvējis, iesitot pretī agresoram, bet, izejot no bērnudārza, uzslavē. Atceries! Tev kā vecākam savam bērnam vienmēr jārāda vienota nostāja visās situācijās.

Vai dusmoties ir slikti?

Dusmas un agresiju nedrīkst slēpt, jo tās ir pašsaprotamas emocijas. Bērnudārza vecuma bērni mācās no saviem vecākiem. Viss, ko saka mamma vai tētis, ir pareizi. Lai arī bieži vien bērns oponē vecākiem, tomēr savā prātā viņš iekodē vecāku sacīto. Tātad, ja mamma vai tētis nemitīgi atkārto, ka sist ir slikti, mazas meitenes nedusmojas, bet mazi zēni nekaujas, tad dusmas kā emocijas tiks apslāpētas. Ja bērns, iespējams, vairs nesitīs nevienam, emocijas agrāk vai vēlāk tiks realizētas kur citur.

Piemēram, ja mājās bērnam neļauj paust savas dusmas, tas tiek darīts bērnudārzā. Ja arī bērnudārzā dusmoties nedrīkst, šīs emocijas tiek transformētas citur – sporta aktivitātēs, datorspēlēs, vēlākā vecumā tās var izpausties kā klaiņošana kopā ar draugiem, dažādu vielu lietošana (alkohols, marihuāna u. c.). Jo ilgāk dusmas tiek paturētas sevī, jo lielāka ir iespēja, ka bērns sāks slimot, kļūs depresīvs vai radīsies personības traucējumi. No bērna skatupunkta sanāk tā – mamma uz mani var dusmoties, kad nedaru viņai pa prātam, bet es uz citiem dusmoties nedrīkstu?

Ja tomēr mācām, ka sist pretī nedrīkst  

Ja mēs bērnam mācām, ka sist nav korekti, tad šī apziņa saglabājas visu atlikušo dzīvi. No vienas puses, tas it kā ir pareizi, bet dažādu likumsakarību rezultātā šāda apziņa var ietekmēt bērna nākotni. Tā kā visu laiku kāds bērnam ir darījis pāri, bet sist pretī nav bijis ļauts, un tā vietā, piemēram, mamma ir risinājusi konfliktus vispirms bērnudārzā un vēlāk arī skolā, tad jau kā pieaudzis cilvēks šis bērns meklēs attiecību partnerī autoritāti.  

Piemēram, šādās attiecībās nonāk sieviete, kuras partneris ir ne tikai autoritāte, bet arī agresors, kurš problēmas radis risināt ar dūrēm. Šajā situācijā atkārtosies jau reiz bērnudārzā piedzīvotais scenārijs – mani sit, bet es nedrīkstu sist pretī, jo tas ir slikti. Tajā pašā laikā agresors un autoritāte ir viena persona, kas nozīmē, ka sieviete no šādām neveselīgām attiecībām nespēs aiziet. Viņa turpinās krāt sevī dusmas, aizvainojumu un agresiju, gaidot, kad atnāks autoritāte un viņas problēmas atrisinās.

Ja mamma vai tētis nemitīgi atkārto, ka sist ir slikti, mazas meitenes nedusmojas, bet mazi zēni nekaujas, tad dusmas kā emocijas tiks apslāpētas.

Vai vecākiem jāiejaucas bērnu konfliktos?

Tas ir bērna konflikts! Bērnudārzā bērns apgūst dažādas prasmes, tostarp arī spēju risināt dažādas situācijas, kuru laikā rodas domstarpības. Katram cilvēkam, arī bērnam, ir sava fiziskās robežas barjera. Bērns to apzinās, taču vēl nesaprot, ka arī citiem bērniem tāda ir. Un patiesībā strīdi, konflikti un dažkārt arī fizisks pāridarījums ir tas instruments, kas palīdz bērnam apjaust, ka arī citiem ir robežas, kuras pārkāpt nedrīkst. Vecāku loma šādās situācijās ir analizēt notikumus, saprast un iesaistīties tikai tad, ja ir skaidri redzams, ka mazais pats netiks galā, piemēram, ja agresija un vardarbība tiek piedzīvota vai izpausta ar zināmu regularitāti.

Bērnudārza vecuma bērni dzīvi redz kā spēļu laukumu, kurā testēt robežas. Arī pusaudži to, protams, dara, bet tas jau ir daudz sarežģītāk. Mazi bērni skrien, lec un krīt, tādā veidā iemācoties, ka var sasisties. Jebkurš kritiens, grūdiens un dažkārt arī sitiens ir veids, kā iemācīties cēloņu un seku sakarību. Šis ir laiks, kad bērns mācās tā sauktās “stop līnijas”. Vecāku pienākums ir palīdzēt izprast emocionālo nokrāsu, mācīt, kas ir pieņemams sabiedrībā, bet nepārspīlējot un nosakot robežas.

Kad vecākiem obligāti jāiejaucas konfliktā?

Vecākiem noteikti jāpievērš pastiprināta uzmanība un jārisina problēmas tad, kad tās kļūst pamanāmas. Piemēram, situācijās, kad agresija sāk atkārtoties. Tā var būt regulāra sišana, grūšana, kniebšana, skrāpēšana, raušana aiz matiem, ko citi tieši neprovocē (piemēram, bērns pats regulāri konfliktē ar citiem, lai gan citi viņu ignorē).  

Vecāku pieredzes ietekme uz bērniem

Ir vecāki, kuriem nav pieņemami mācīt savam bērnam aizstāvēties, jo viņi paši bērnībā ir pieredzējuši vardarbību un tagad cenšas savu atvasi no tās pasargāt. Diemžēl arī tas nav pareizi. Līdzīgi ir arī gadījumos, kad vecāki, netiekot galā ar agresīvi noskaņotu bērnu, lieto miesas sodu. Neviena bērna reakcija neattaisno pēršanu. Vai ir normāli, ka vecāki tiek “novesti”? Jā, tas ir normāli, īpaši, ja runa ir par maziem – 2–5 gadus veciem – bērniem. Vai vecākiem ir tiesības reaģēt ar agresiju? Nē, nav. Un šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc bērns ārpus mājas var izrādīt agresiju pret citiem, – mamma vai tētis mani sit, tātad es drīkstu sist citiem.

Bieži vien mūsu, vecāku, priekšstati un pieņēmumi neatbilst tam, kādam būtu jābūt mūsu bērnam. Vecāki mēdz dzīvot ar kļūdainu pārliecību, ka viņu bērns jau nu gan nav “tāds”. Patiesībā vecāku pienākums būtu objektīvi izvērtēt situācijas. Bērnam nav jāaizliedz sist pretī, nav jāveido aizliegumu jūra. Vecāku pienākums ir nospraust robežas jeb izveidot rāmi, kas ir tik elastīgs, ka ļauj bērnam pašam mācīties no savas pieredzes, bet tajā pašā laikā rūpēties, lai netiek nodarīts kaitējums bērna veselībai vai mantiskām vērtībām.