Bērns un spēja gaidīt

Ir skaidrs, ka zīdainim noteikti nepiemīt spēja pagaidīt un viņa vajadzības jāapmierina uzreiz. Vienalga, vai mazais grib ēst, gulēt vai sajust mīļās mammas vai tēta pieskārienu, – to vajag tagad un tūlīt. Pieņemts uzskatīt, ka zīdaiņa periods beidzas viena gada vecumā, un varētu domāt, ka nu jau gan bērnam jāspēj kaut drusciņ pagaidīt. Jā un nē, jo patiesībā mazais cilvēks joprojām uz pasauli raugās caur refleksu prizmu, un tas nozīmē, ka viņš pat gribēdams nespēj saprast, ko nozīmē pagaidīt. Un tikai apmēram no divarpus gadu vecuma bērna smadzenēs sāk attīstīties kontroles funkcijas, kas nozīmē to, ka viņš jau apzināti var sākt kontrolēt arī savu uzvedību.

Svarīgs rādītājs – podiņmācība

Podiņprasme ir kā galvenā indikācija tam, lai saprastu, vai bērnam ir attīstījusies minētā kontroles funkcija un viņš jau spēj gan pārvaldīt savas dusmas un emocijas, gan arī apzinās fizioloģiskās norises savā ķermenī. Podiņmācības prasme ir apliecinājums tam, ka bērna smadzenes dod signālu muskuļiem sasprindzināties un pagaidīt un mazais saprot, ka tagad jāaiziet līdz podiņam.

“Parasti vecākiem saku – ja divgadnieku nesanāk iemācīt iet uz podiņa, tad mazliet jāpagaida, jo katram attīstība norit savā tempā. Kad izdodas attīstīt šo funkciju, jau nedēļas laikā var iemācīt bērnam, ka tagad viņš čurā un kakā tikai podiņā. Savukārt šīs prasmes pilnīga apgūšana liecina, ka mazais ir iemācījies regulēt savu ķermeni un nu var sākt apgūt prasmi kontrolēt arī savas emocijas,” saka Nikola Dzina, piebilstot – ja mazs bērns sit, kož vai kniebj, tad parasti arī šos “netikumus” viņš iemācās apvaldīt drīz pēc tam, kad apgūta prasme pārvaldīt savu ķermeni jeb podiņmācība.

“Ar pagaidīšanu un gaidīšanu būs līdzīgs process – tas saistīts ar kontroles attīstību. Ja bērnam kavējas šī attīstība, tad arī viņam būs grūtāk, piemēram, nosēdēt rindā pie ārsta,” piebilst speciāliste.

Būtiska lieta ir cieņa pret bērna vajadzībām! Ja tās tiek respektētas un apmierinātas, tad bērna nepacietībai būs mazāk telpas.

Temperamenta īpatnības

Negaidi, ka bērns uzreiz spēs nosēdēt rindā pusstundu, pat ne desmit minūtes. To, cik viņš būs pacietīgs, spējīgs mierīgi pagaidīt, nosaka bērna nervu sistēmas darbība jeb tas, ko saucam par temperamentu. Tieši nervu sistēmas īpašību kopums nosaka, kāds būs bērns – mierīgs, aktīvs, kautrīgs. Tāpēc nevajag teikt, ka aktīvi bērni ir izlaisti – tas lielā mērā ir saistīts ar viņa temperamentu.

Padoms

Pavēro bērnu, kad viņš dara kaut ko, kas viņam patīk, – cik ilgi mazais spēj noturēt uzmanību, tā darbojoties? Tas ļaus saprast – apmēram cik ilgu laiku bērns var koncentrēt uzmanību uz kādu lietu un būt pacietīgs.

Cik ilgi bērns spēj gaidīt? 

Ir divi svarīgi, iedzimti parametri – aktivitātes līmenis un reakcijas intensitāte.

Bērns ar zemu aktivitātes līmeni spēs ilgāk pagaidīt, nekā aktīvāks viņa vienaudzis. Konflikti bieži rodas, ja bērnu un vecāku aktivitāte izteikti atšķiras. Piemēram, ja mazais ātri pārslēdz savu uzmanību no vienas darbības uz citu, bet vecāki ir mierīgāki. Un otrādi.

Tāpēc, ja bērns ir vidēji aktīvs, trīs gadu vecumā varētu sagaidīt, lai viņš mierīgi pasēž trīs minūtes, piecu gadu vecumā – piecas minūtes utt. Taču – jo augstāka aktivitāte, jo īsāku laiku mazais spēs būt mierā un pagaidīt.

Veselīgi ieviest tā saukto visa aizliegtā dienu, kad drīkst, piemēram, saēsties končas, kūkas, gulēt kopā ar vecākiem, palēkāt pa dīvānu un darīt visu citu, kas pārējās nedēļas dienās nav ļauts.

Vai var iemācīt bērnam pagaidīt?

“Noteikti var, un to jāsāk mācīt no mazotnes,” uzsver Nikola Dzina un turpina: “Mums ir iedzimta, ar temperamentu saistīta īpašība, un tā ir spēja ievērot režīmu. Ja bērnam jau zīdaiņa vecumā mēģinām ieviest to un pielāgot viņa temperamentam, tad viņš apzināsies, ka lietas notiek kādā noteiktā laikā, un paaugoties spēs pagaidīt šo laiku. Jo viņam būs drošība, ka tas notiks.”

Lai tas darbotos, jāatceras kāds svarīgs un obligāti ievērojams nosacījums – dienas režīms jāveido atbilstoši bērna vajadzībām, nevis pielāgojot to saviem uzskatiem vai vajadzībām. Un šis režīms arī strikti jāievēro! Protams, apstākļu radīti izņēmumi neskaitās un nekaitēs, tāpat kā svētku dienās apēsta kūka nenodara nekādu skādi. “Bērnam, kuram ir tendence sekot režīmam, tas ir ļoti svarīgs. Piemēram, pulksten deviņos vakarā viņš pats aizmigs, neatkarīgi no tā, kur atrodas. Viņam arī nepieciešamas strukturētas ēdienreizes un tā tālāk. Bet ir bērni, kuri nespēs aizmigt šajā laikā, arī noteikts ēšanas režīms viņiem neizveidosies. Tas nav nekas ārkārtējs, tikai konkrētā mazuļa rakstura iezīme, un šādam bērnam arī jāļauj vēlāk iet gulēt,” norāda Nikola Dzina.

Otra būtiska lieta ir cieņa pret bērna vajadzībām! Ja tās tiek respektētas un apmierinātas, tad mazā cilvēka nepacietībai būs mazāk telpas. Psiholoģe min ļoti vienkāršus un ikdienišķus piemērus: “Bērnam ir jāzina, ka, palūdzot padzert, viņš to dabūs. Vai, palūdzot kopā padarboties, tas tiks izdarīts. Viņa vajadzību, interešu akceptēšana kopumā dod bērnam drošības izjūtu, un viņam nebūs nepieciešamība cīnīties par savām vajadzībām.” 

Ja mazs bērns sit, kož vai kniebj, tad parasti arī šos “netikumus” viņš iemācās apvaldīt drīz pēc tam, kad apgūta prasme pārvaldīt savu ķermeni jeb podiņmācība.

Nikola Dzina gan atgādina – bērns var pārskatīt robežas, sevišķi pēc trīs gadu vecuma. “Man šķiet, ka lielākais vecāku izaicinājums ir bērns vecumā no trīs līdz pieciem gadiem. Tad mazie sāk vairāk izprast robežas un mēģina tās pārkāpt,” viņa norāda un piebilst – ja vien pozīcijas tiek noturētas, tad šī bērnu sarūpētā pārbaude drīz vien beidzas. Mazais saprot, ka noteikumi netiek grozīti.

Divas galējības

Vecāki izdomā, kādas bērnam ir vajadzības, un paši sāk tās īstenot. Piemēram, vecākiem šķiet, ka bērnam brokastīs noteikti jāēd putra, pusdienās zupa un vakariņās – zivs ar salātiem. Viņi mēģina to uzspiest, neņemot vērā bērna iebildumus.

Vecāki cenšas apmierināt jebkuru bērna vajadzību. Sarunvalodā to sauc par izdabāšanu katrai kaprīzei, kā dēļ iztrūkst posms, kad bērnam tomēr mazliet ir jāpagaida.

Ideālais zelta vidusceļš. Vecākiem vajadzētu pavērot un saprast, ko no prasītā bērns var pagaidīt. Protams, runa nav par fizioloģiskām vajadzībām – padzerties, aiziet uz tualeti, miegs un citi. Šajos jautājumos ir jāpielāgojas bērnam, taču ikdienas aktivitātēs, izklaidēs jāmēģina ieviest struktūru.

Foršā “visa aizliegtā” diena

Lielākā daļa bērnu gribētu vecāku uzmanību 24/7 vai katru nakti gulēt kopā ar mammu un tēti. Ja kādā ģimenē otrais punkts arī tiek akceptēts, tad to pirmo bērna vēlmi nu nekādi nav iespējams īstenot. Taču neatraidi savu bērnu, vienkārši pasakot – nē, nespēlēšos ar tevi, tagad nevaru! Noteikti pastāsti, ka tagad tev jāizdara kāda lieta un pēc tam jūs kopā paspēlēsieties. Vislabāk ir nosaukt konkrētu laiku, kad tas notiks. Piemēram, pulksten sešos vakarā vai pēc stundas. Un, kad jau esat uzsākuši kopīgas rotaļas, pastāsti bērnam arī to, cik ilgi varēsi veltīt laiku šai nodarbei, jo pēc tam tev, piemēram, būs jāgatavo vakariņas vai jāizdara kāds cits darbiņš.

“Ar mantu un saldumu dabūšanā jāievieš struktūra,” saka Nikola Dzina un atklāj, ka veselīgi ieviest tā saukto visa aizliegtā dienu. Tas nozīmē, ka šajā dienā drīkst, piemēram, saēsties končas, kūkas, gulēt kopā ar vecākiem, palēkāt pa dīvānu un darīt visu citu, kas pārējās nedēļas dienās nav ļauts. Var pat ieviest tikai dažas visa aizliegtā stundas konkrētā dienā. “Arī tas mācīs bērnam pacietību. Viņš zinās, ka jāpagaida līdz tai sestdienai vai otrdienai un tad drīkstēs. Šī apziņa palīdzēs viņam pagaidīt,” uzsver psiholoģe.

Savukārt, ja vecākiem nav konsekventas struktūras un vienreiz tiek apmierinātas mazuļa vajadzības, bet nākamreiz vairs ne, tādos gadījumos bērnam nebūs drošības izjūtas un viņš cīnīsies ar tām metodēm, kādas pieļauj viņa nervu sistēma, temperaments. “Problēmu gadījumā ir vērts iedziļināties, vai tā nav cīņa par savām vajadzībām. Piemēram, mēs nekad nevaram pateikt, cik ilgi katram bērnam vajadzēs samīļoties. Tāpēc vislabāk viņu palaist vaļā tikai tad, kad bērns pats sāk knosīties klēpī – tas liecinās, ka viņa vajadzība pēc mīļuma ir apmierināta,” stāsta speciāliste un piebilst, ka tikpat svarīga ir iepriekš minētā pēctecība, kas apliecina bērnam – tas, kas viņam ir svarīgs, notiks. Jāpaskaidro – tagad mēs paspēlēsimies, tad mammītei būs jādara tas un tas, un tad atkal paspēlēsimies...

Nikola Dzina norāda: “Tas viss pieaugot bērnam veidos šo īpašību – pagaidīt!”

Atceries arī pažēlot!

Ļoti svarīgi, īpaši pavisam maziem bērniem, ir, lai mamma vai tētis būtu vienmēr pieejami un atsauktos uz bērna ciešanām. “Tas ir vēl viens veids, kā pabarot bērna vajadzības un radīt viņam stabilitātes sajūtu, ka viņš ir vajadzīgs un viņam nevajadzēs likt lietā kādas manipulācijas, lai dabūtu sev tik nepieciešamo vecāku uzmanību,” norāda Nikola Dzina. Piemēram, ja bērns nokrīt vai viņam ir skumji kaut vai pazaudētas mantas dēļ, vecāki reaģē emocionāli – papūš sāpīgo vietiņu, samīļo bērnu, mierina. Tā ir normāla reakcija uz viņa ciešanām, kas bērnam veidos drošības izjūtu attiecībās ar vecākiem un palīdzēs vēlāk pieaugušā vecumā pašam tikt galā grūtākos brīžos. Tas veidos sajūtu, apziņu, ka tikai jāpagaida un viss būs labi!

Nospraud robežas

Vecumā no trīs līdz pieciem gadiem ir visintensīvākais robežu nospraušanas laiks – bērns stīvēsies pretī un mēģinās pārkāpt noteikumus, taču vecākiem jābūt konsekventiem un nelokāmiem. Arī tas radīs bērnam drošības izjūtu un spēju pagaidīt.

Tāpat Nikola Dzina norāda, ka nedrīkst palaist garām brīdi, kad kādu no vajadzībām bērns jau var sākt apmierināt pats. Piemēram, tagad mazais var ieliet sev ūdeni un padzerties. Tad nedari to viņa vietā! Vai – bērns var pats aiziet pēc grāmatas, jo tiek klāt plauktam, kur tā nolikta. Nedari to viņa vietā!  Ļauj viņam būt patstāvīgam un mācīties pašam apmierināt savas vajadzības, lai audzinātu spēju pagaidīt. “Citādi pieaugušā vecumā ir risks, ka viņš nespēs gaidīt un, piemēram, paņems ātro kredītu, lai nopirktu jaunu telefonu, nevis pāris mēnešu pakrās naudu šim mērķim,” saka Nikola Dzina.

Vai tu spēj pagaidīt?!

Jā, tas ir jautājums tieši tev. Vai tu spēj pagaidīt? Ja ne, vai vispār zini, kas ir tavas vajadzības? Ko tu vari vai nevari, ko gribi vai negribi, kas ir patiesā motivācija tam, ko dari? “Ja vecāki orientējas, apzinās paši savas vajadzības, tad viņi spēj daudz vairāk saprast otru un izrādīt cieņu, pieņemot, ka tas otrs ir citāds. Viņi neprojicēs savas vajadzības uz bērnu. Daudzi nepamana šo smalko robežu – kad savas vajadzības, savas vēlmes tiek projicētas uz bērnu. Pieprasa, lai bērns attaisno kaut ko, kas vecākam ir svarīgs. Protams, mazais pielāgosies, bet tas var veicināt bērnā sajūtu, ka patiesībā viņa vajadzības nemaz nav svarīgas. Īpaši bērnudārznieka vecumā. Bērns var sākt domāt – mamma vai tētis mīl mani tad, kad es daru, ko viņi grib. Ja es uzsmaidīšu, kad vajag, vecāki mani mīlēs. Rodas iekšējā plaisa – ka tas, ko es gribu, nav svarīgi,” saka Nikola Dzina un atgādina, ka liela nozīme veselīgai gaisotnei ģimenē ir tradīcijām. Turklāt arī tās var palīdzēt apgūt pagaidīšanas prasmi. Piemēram, par godu svētkiem tiek cepti pīrādziņi – jā, katrs var apēst vienu vai divus, bet pārējos liekam uz galda un ēdam tikai tad, kad atnāks ciemiņi. “Tas māca pacietību. Spēju pagaidīt. Ja nav tradīciju, rituālu, tad bērns neiemācās stabilitāti un pēctecību,” uzsver speciāliste.