Pats, visu pats! Grūtais, bet tik svarīgais bērna attīstības posms

Trešajā dzīves gadā bērns jau ļoti skaidri apzinās, ka viņš ir pats. Bērnam sevis apzināšanās sākas ap gada vecumu un kulmināciju sasniedz 3 gadu vecumā, kad mazajam ļoti raksturīgi kļūst jēdzieni “es”, “es pats”, “mans”. Visiem bērniem tas nenotiek vienādi, bet vecums, kad “es” un “es pats” kļūst aktuāli, ir posms starp 2–4 gadiem, žurnālam “Bērnudārznieks” stāsta psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte.

No kurienes rodas “Es” 

Bērns šajā vecumā skaidri apzinās sevi kā atsevišķu personu, pārsvarā arī apzinās sevi kā puiku vai meiteni un identificē sevi ar savu vārdu. Arī fiziski viņš brīvi kustas visās plaknēs, spēj daudz vairāk nekā iepriekš. Bērns ir pietiekami labi koordinēts, un viņam ir pietiekami laba mazā motorika. Īsāk sakot – viņš jūt savu varēšanu un spēju darīt, tāpēc arī parasti bērni šajā vecumā ir aktīvi, grib daudz būt ārā, kustēties un piedzīvot visas maņas. Arī domāšanā bērnam ir noticis liels solis uz priekšu, jo viņš spēj nodalīt savas domas no tā, ko konkrētā brīdī dara – viņš jau spēj būvēt torni un domāt, ko darīs pēc tam vai ko gribētu ēst, kā arī spēj iztēloties, piemēram, ka viņš ir kaķītis vai ka klucītis ir telefons. Tā kā domāšana ir saistīta ar valodu, arī šajā sfērā parasti ir noticis straujš lēciens, bērns runā teikumos un uzdod daudz jautājumu, tostarp slaveno jautājumu: “Kāpēc?” [1] 

Līdz ar visu iepriekš minēto bērns sevi ļoti spēcīgi apzinās kā “Es”, viņš grib lietot savas spējas un spēku. 

Pirmo reizi dzīvē viņš arī sajūtas pietiekami neatkarīgs un grib savu iedomāto brīvību baudīt un izmantot, kā arī rādīt visu, ko māk. 

Vienlaikus viņam ir (vajadzētu būt) liels dzinulis visu pētīt un izzināt. Jāatceras, ka bērns mācās atdarinot, tāpēc viņš mēģinās atkārtot tās lietas, ko dara vecāki, brāļi māsas vai citi bērni. Viņš grib palīdzēt virtuvē vai citos ikdienas darbos, jo redz, ka to dara vecāki. Viņš grib telefonu vai datoru, jo redz, ka tos lieto pārējie ģimenes locekļi. Līdz ar to ir svarīgi piedomāt, kādu paraugu mēs bērnam rādām un kā paskaidrojam savu rīcību.

Iespēja attīstīt iniciatīvu

Tā kā bērns ir sajutis savas spējas, ir svarīgi viņu nebremzēt darīšanā. Ja šajā vecumā bērns tiks nobremzēts, vēlāk būs grūti panākt, lai viņš gribētu kaut ko darīt. Šis ir laiks, kad bērnam veidojas iniciatīva. Ja mazais visu laiku dzirdēs: “Nē, nedari, nedrīkst!”, tad arī turpmākajā dzīvē viņam saglabāsies modelis, ka labāk nevajag neko mēģināt, jo viņam tāpat tas nesanāks, neizdosies. [2] Ja vecāki pārāk aizliedz vai izrāda hiperaprūpi, bērnā veidosies pasivitāte un vainas izjūta – ko tad es… Un šīs pārliecības lielākā vai mazākā mērā saglabāsies visu dzīvi. Tajā pašā laikā bērnam ir ļoti nepieciešams pieaugušā atbalsts, lai viņš mācītos sevi un savas emocijas regulēt un lai izprastu, kādēļ mēs kaut ko darām, sakām vai tieši pretēji – nedarām. Bērns to neizpratīs, ja tas netiks paskaidrots. Vienlaikus bērni šajā vecumā ļoti labi jūt emocijas un to neatbilstību, ja vecāki to cenšas noslēpt. Piemēram, ja pieaugušie tēlo, ka ir priecīgi, kaut jūtas noskumuši, tas bērnā var radīt lielu apjukumu.

Šajā posmā atslēgas vārdi saskarsmē ar bērnu ir:

• pamato man, kāpēc;
• ieklausies manī, ko es domāju;
• es pamēģināšu un es paskatīšos. Ja es mainu savu uzvedību, ja es jautāju vai paužu savas emocijas, vai tu maini savus uzskatus un noteikumus?
• visbeidzot – vai tu tici un uzticies man? [3]

Viss šis aprakstītais nozīmē lielu pacietību un konsekvenci no vecāku puses, kā arī labu spēju regulēt pašiem sevi (atrast veidus, kā nomierināties, kad ir dusmas, vai kā regulāri parūpēties par savām vajadzībām). Ja pieaugušie ir pārguruši un viņiem nav laika, nebūs arī laika bērnam kaut ko skaidrot, nebūs spēka būt konsekventiem. Tas viss bērnā radīs daudz emociju (bieži dusmas, bailes, trauksmi), kas savukārt arī vecākos izraisīs emocijas, kas reizēm var beigties ar neadekvātu vecāku rīcību. Tā var bērnus nobiedēt vai radīt viņos apjukumu, savukārt vecākiem var rasties vēlme izpirkt savu neadekvāto rīcību, kaut ko vairāk bērniem atļaujot. Var sākties aplis, no kura ir grūti izkāpt, kā arī varbūtība, ka bērns šīs situācijas, kur vecāki jūtas vainīgi, sāk izmantot. 

Noteikumi un rutīna – vecāku sabiedrotie

Parasti bērniem šajā vecumā ir ļoti daudz enerģijas, kas ne vienmēr ir vecākiem. Tāpēc ļoti svarīgi, lai ģimenē tiktu ieviesta rutīna un rituāli, un pāri visam pietiekami skaidri noteikumi, kurus vairāk vai mazāk ievēro arī paši vecāki. Tas ļaus bērnam zināt kārtību, kas pēc kā notiek, būs mazāk diskusiju par lietām (kāpēc jākārto mantas, jāēd, jātīra zobi). Viss būs drošāk un paredzamāk. 

Jo mierīgāk bērns jūtas, jo mazāk sagaidāmi emociju izvirdumi, un visai ģimenei ir vieglāk. 

Ļoti brīvi un daudz enerģijas bērns var izpaust rotaļu laukumā, tam vajadzētu kļūt par vecāku sabiedroto, ko regulāri ieviest ģimenes ikdienā. Bērnu šajā vecumā sāk interesēt citi bērni, un vecākiem bērni ārā ir jāpieregulē tikai tik daudz, lai viņi cits citam nedarītu pāri, mācītos pagaidīt savu kārtu un dalīties (galvenās sociālas prasmes). Citādi laukā bērns var būt pats; viņam vajadzētu pietiekami daudz laika pavadīt ārā. 

Kāpēc rodas kašķi 

Ļoti bieži konflikti šajā vecumā rodas, kad vecākam vajag, lai bērns ātri saģērbjas, noģērbjas, pabeidz spēlēties utt. No bērna skatupunkta – laika vienmēr ir daudz, tāpēc vecākam ir jāierēķinās, ka mazais gandrīz nekad uzreiz nebeigs spēlēties vai neies ģērbties. Šādā gadījumā vecākiem ir skaidri jāsaka, cik reižu vai cik ilgi bērns var darīt iesākto, lai viņš varētu sagatavoties darbības maiņai. Arī mēs, pieaugušie, kaut ko nedarāma uzreiz tikai tāpēc, ka kāds mums to saka. Reti kurš bērns jūt savu nogurumu un pārgurumu, tāpēc vecākiem ir laikus jāpalīdz un jāparedz, kad nepieciešama atpūta un ēšana, jo šīs pamatlietas ļoti ietekmē bērna emocijas un uzvedību. Jo vairāk noguris būs mazais, jo uzvilktāks un kašķīgāks viņš būs un jo neloģiskāk uzvedīsies. Līdz ar to arī vecākiem ir lielāka iespēja kļūt dusmīgiem un nesavaldīgiem. Reizēm vecākiem šķiet, ka bērns ir jau pietiekami liels, lai negulētu diendusu, bet šī nav atbildība un joma, ko mazais var izvērtēt pats. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka vecāki tomēr ir ārējais regulators bērnam – gan emocionāli, gan fiziski –, lai bērns to pamazām mācītos un lai vēlāk pats spētu tikt ar sevi galā. Tas gan nenozīmē, ka vecāki lielāko daļu izdara bērna vietā, bet gan to, ka vecāki ir atbalsts un rāmis, kurā bērns var izpausties.

Tipiskas situācijas – kā rīkoties vecākiem?

1. epizode

Ģimene pārrodas mājās, visi stāv pie dzīvokļa durvīm – mamma, tētis, četrgadīgā māsa un lielais brālis. Māsa uzstāj, ka pati grib atslēgt dzīvokļa durvis. Brālim vajag uz tualeti, viņš ir nepamierināts, ka viņam ir jāgaida. Māsa skaļi kliedz, ka grib pati atslēgt durvis. Iepriekš vecāki ir to reizēm ļāvuši, tāpēc meita neatkāpjas. Kā rīkoties vecākiem?

Svarīgi būtu jau pa ceļam vienoties, kurš slēgs durvis; nereti bērni par šo darbību sacenšas. Ja ir liela steiga, var bērnam teikt: “Es saprotu tavas dusmas, bet šoreiz durvis atslēgs mamma. Tu varēsi tās aizslēgt.” Ja tomēr ir 1–2 minūtes laika, māsai var teikt, ka “šoreiz durvis ir jāslēdz ātri, tāpēc es tev piepalīdzēšu”. Tas nozīmē, ka pieaugušais palīdz ātri un pareizi ielikt atslēgu durvīs, bet ļauj atslēgt viņai pašai un informē, ka brālis ies iekšā pirmais, kamēr māsa izņems atslēgu.

2. epizode
Rīts, mamma ar bērnu gatavojas uz darbu un dārziņu. Mammai no rīta ir svarīga sapulce, un viņa negrib nokavēt. Lai ātrāk nokļūtu darbā, mamma, kamēr bērns velk apavus, uzliek viņam šalli un cepuri. Bērns sāk protestēt, ka to gribēja darīt pats, sāk raudāt un ņemt mammas novilkto šalli un cepuri nost, lai tās uzliktu pats. Vai to atļaut? Kad viņi ir tikuši galā ar ģērbšanos, pēc tam visu pa ceļam bērns grib izdarīt pats. Vai mammai, piemēram, aizvērt jau pašas atvērtās dzīvokļa durvis, lai bērns tās vēlreiz varētu attaisīt pats?

Pirmais droši vien būtu ieplānot vairāk laika no rīta, jo parasti vecāki zina, ko bērns grib darīt pats – īsāk sakot, ir jāparedz laika rezerve. 

Tāpat bērnam jau no rīta vajadzētu stāstīt, ka šoreiz visu darīsim ļoti ātri, jo mammai jāsteidzas. Te var derēt arī spēle – kurš ātrāk, kurš pirmais. 

Ja vecāks zina, ka var sākties liela histērija tāpēc, ka pieaugušais neļaus noņemt šalli un cepuri un uzlikt tās mazajam pašam, tad, protams, tas ir jāļauj darīt viņam pašam, lai nekavētu. Svarīgi ir pēc tam pārējā procesā būt rotaļīgam un izdomāt interesantu veidu, kā kaut ko varētu darīt ātrāk. Piemēram, bērns var pats aizvērt durvis, bet tad var spēlēt “lidošanas” vai “koalas lāča” spēli lejā pa kāpnēm vai līdz mašīnai. Var lūgt bērnu parādīt, cik ātri šorīt kājas var paskriet, jo šķiet, ka pa nakti tās izaugušas, izdomāt citas jautras, interesantas lietas.

3. epizode
Bērns grib dzert ūdeni, bet vēlas glāzi ar ūdeni no galda paņemt pats. Vecāki saprot: ja bērns ņemt pats glāzi no galda, viņš apliesies, jo galds ir augsts, bet bērns – īss. Kā rīkoties vecākiem – vai atļaut bērnam darīt pašam, zinot, ka ūdens uzlīs viņam uz galvas, uz grīdas?

Ja vecāki ir mājās un nav steigas, droši var ļaut bērnam ņemt glāzi pašam, vienlaikus stāstot par to, kas var notikt, un piepalīdzot, jo tad, visticamāk, bērns neapliesies. Ja ir piemērota glāze un ūdens ir nedaudz, mazajam nevajadzētu aplieties. Ja galds ir ļoti augsts un bērns grib darīt pats, tad var teikt: “Es glāzi nolikšu uz krēsla (vai uz citas virsmas), un tad tu pats varēsi to paņemt.”

Izmantotā literatūra:

1. Lightfoot, C.; Cole, M.; Cole, S. R. The development of children. Worth publisher, 2009.

2. E. Eriksons, E. Identitāte: jaunība un krīze. Rīga: Jumava, 1998.

3. Metodiskais materiāls darbam ar skolēniem “Agresijas pakāpieni”. Papardes zieds, 2009.