Cieņpilna šķiršanās. Kāda tā ir?

Šķiršanās procesā bērns ir pa vidu vecākiem un var tikt grauzts gluži kā starp diviem dzirnakmeņiem, jo viņš pēc būtības ir lojāls abiem vecākiem. Arī ģimenēs, kurās starp vecākiem notiek iekšēji konflikti, kuru dēļ viņi vairs nespēj viens ar otru dzīvot kopā, šķiršanās nav bērnu interesēs.

Kad vecāki paliek kopā tikai bērnu dēļ

Nav tādas viennozīmīgas atbildes, vai vecāku lēmums palikt kopā tikai bērna dēļ viņam nāk par labu. Ja vecāki nefunkcionē kā veselīgs pāris, bērnam rodas deformēts ģimenes attiecību modelis. Gadījumā, ja viens vecāks dzīvo citā istabā, sasveicinās, bet pārim nav kopīgu interešu, emocionāla siltuma, tuvības un kopīgas laika pavadīšanas, bērns redz šo attiecību modeli un pieaugot uztver to kā normu. Tad arī viņam pašam veidot savas attiecības ir grūti, jo ir pieredzēts šis piemērs un paraugs. 

“Reizēm terapijā pieauguši cilvēki stāsta, ka viņi neapzinās vajadzību teikt viens otram “Es tevi mīlu”, apskaut, parādīt bērnam, kā tas ir, kad arī vecāki viens otru samīļo un saka labas lietas. Attiecības un sociālās prasmes mēs iemācāmies vērojot. Palikt kopā tikai bērnu dēļ nav labākais risinājums,” teic Inese Lapsiņa. Tomēr jāapzinās, ka jebkurā gadījumā būs gan ieguvumi, gan zaudējumi. Jāapzinās, ka bērns nepieder nevienam no vecākiem un bērnam ir vajadzīgi tie abi. Viņu uzdevums šķiršanās procesā ir vienoties, kā saglabāt veselīgas vecāku attiecības. Pieaugušajiem ir jāsaprot, ka šī loma – būt bērnu vecākiem un kādreiz savu mazbērnu vecvecākiem – paliks uz visu atlikušo dzīvi un viņu atbildība ir šo lomu realizēt. 

Cieņpilna šķiršanās

Kā labāk organizēt šķiršanos? Veselīgākā pieeja būtu abiem vecākiem ar bērnu runāt kopīgi un nodot bērnam ziņu, ka tā nav viņa vaina vai atbildība. Mēs, divi pieaugušie cilvēki, vairs neprotam un nespējam dzīvot kopā, būt vīrs un sieva, bet mēs vienmēr būsim tavi vecāki un tev vienmēr būs pieejama gan mamma, gan tētis. Tas nozīmē, ka katram no vecākiem ir jābūt gatavam pildīt šo solījumu, neliekot šķēršļus otra iespējām tikties ar bērnu.

Vecākiem ir jārēķinās, ka neatkarīgi no tā, cik veselīga būs komunikācija, bērnam šis notikums būs traumatisks, viņam tas būs pārdzīvojums. Šajā brīdī sagrūst bērna līdzšinējais priekšstats par dzīvi, ģimeni, lomu un gaidāmo nākotni, ir ļoti liela neziņa, kā būs turpmāk. Nav pareizu vai nepareizu modeļu, katrā ģimenē situācija izveidojas atšķirīga. Parasti bērns paliek savā iepriekšējā dzīvesvietā ar vienu no vecākiem, taču ir būtiski, ka viņš tiek iepazīstināts arī ar otra vecāka dzīvesvietu. Kad bērns ir gatavs palikt otrā dzīvesvietā, ir svarīgi, ka vecāki viens otram neliek šķēršļus ar dažādiem izteikumiem: “tev būs slikti”, “kā tu bez manis iztiksi”, “tā tev būs sveša vieta”. Tas nekādā ziņā bērnam nepalīdzēs.

Sagatavošanās sarunai par šķiršanos

Jāņem vērā, ka sarunu par šķiršanos un turpmāko dzīves modeli noteikti nevajadzētu organizēt kā pasākumu izklaides atrakciju parkā, pasēdēšanu kafejnīcā, kad pēkšņi bērnam tiek paziņots, ka tētis vai mamma šodien ies prom. Šai sarunai ir jānotiek bērnam drošos apstākļos. Vislabākā un atbilstošākā vieta būtu mājas. Uzaicināt bērnu apsēsties, pateikt, ka ir jāaizrunā ļoti svarīgs jautājums. Jāņem vērā arī bērna attīstība, valodas spējas, lai viņš to tiešām saprastu. 

Piemēram, bērnam piecu līdz sešu gadu vecumā var teikt, ka mamma ar tēti vairs neprot dzīvot kopā kā vīrs un sieva. Bet tētis vienmēr būs tētis un mamma būs mamma. 

Tētis tagad dzīvos citā mājā, taču tu tāpat varēsi viņu satikt, un, ja gribēsi, viņš arī atnāks pie tevis. Jābūt gataviem, ka bērnam būs bēdīgi, lai arī sākumā var nebūt nekādas reakcijas, kas liecina par apjukumu un šoku. Sarunai ir jābūt savlaicīgai, un tā ir jāieplāno pietiekami ilgu laiku, pirms viens no vecākiem dodas prom.

Reizēm sarunā palīdz, ja vecāki pastāsta, ka viņi ļoti daudz strīdas un vairs neprot to nedarīt, visu laiku viens uz otru dusmojas. Savukārt, kad vecāki ir šķīrušies un pēc kāda laika veido jaunas attiecības, ir būtiski ar šo cilvēku iepazīstināt arī bērnu. Tomēr to vajadzētu darīt tikai tad, kad ir skaidrs, ka attiecības ir stabilas un ilgstošas, – nevajadzētu iepazīstināt bērnu ar katru “aizraušanos” un teikt, ka šis cilvēks būs viņa jaunā mamma vai tētis. Bieži vien vecākiem arī ir dažādas gaidas, piemēram, ja jaunajam partnerim ir bērns tādā pašā vecumā, tad cer, ka viņi būs draugi. Nevajadzētu bērniem un sev uzstādīt tādus rožainus sapņus. 

Bērna dzīvesvietas izvēle

Civilprocesa likuma normas paredz, ka lietās, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām, tiesa noskaidro arī bērna viedokli, ja viņš ir spējīgs to formulēt, ņemot vērā viņa vecumu un brieduma pakāpi. Minētais saistīts gan ar starptautiskajās, gan nacionālajās tiesību normās noteikto, kas pieprasa nodrošināt iespēju bērnam paust savu viedokli un domas jautājumos, kas var viņu ietekmēt. Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20. panta otrajai daļai, bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās administratīvās procedūrās. ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 12. pantā nostiprinātas bērna, kas spējīgs formulēt pats savus uzskatus, tiesības brīvi paust šos uzskatus visos jautājumos, kas skar viņu. Minēto pantu nolūks ir nodrošināt, lai bērna viedoklis tiktu ņemts vērā kā būtisks faktors visos lēmumos, tostarp ģimenes lietās, kas viņu ietekmē. Vienlaikus ir jāuzsver, ka ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 12. pants nenozīmē, ka bērnam ir pienākums paust uzskatus. “Brīvi” nozīmē bez piespiešanas vai ierobežošanas: “Bērnam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Tāpēc viņam nav jācieš no spiediena, piespiešanas vai ietekmēšanas, kas varētu atturēt no uzskatu paušanas vai arī pieprasīt to izteikt. Savukārt, izlemjot, cik lielu nozīmi piešķirt bērna viedoklim noteiktā lietā, jāņem vērā divi kritēriji – bērna vecums un briedums.”

Dž. Vīveres un T. Šofilda pētījumā (Weaver & Schofiels, 2015) kā viens no bērnu aizsargājošiem faktoriem šķiršanās laikā norādīts vecāku iejūtība un atbalsts. Pētījuma rezultāti rāda, ka tiem bērniem, kam ģimenē pirms vecāku šķiršanās bijis mazāk pieejams vecāku atbalsts, emocionāla atsaucība, pēc šķiršanās biežāk un izteiktāk novērojamas eksternalizētas* uzvedības problēmas (agresija, noteikumu pārkāpumi, opozicionārisms). [1] Ja attiecības ģimenē pirms šķiršanās ir bijušas uzticības pilnas, ir bijusi atklāta un atvērta komunikācija, ir runāts par jūtām, vajadzībām un vēlmēm, bērns spēs vecākiem pateikt, ka patiesībā viņam nepatīk katru nedēļu kravāt somu un braukt pie otra vecāka. Arī paši vecākiem jāvēro, jādiskutē un jādomā, kā labāk veikt šo sadalījumu. 

50:50 modelis

Būtiskākais ir bērnam nodot ziņu, ka viņš ir mīlēts, svarīgs, dot iespēju satikties un būt kopā. Tomēr jebkurā turpmākās dzīves modelī būs savi ieguvumi un zaudējumi. Vienlīdzīgi sadalot laiku – darbdienas, brīvdienas un svētkus –, pozitīvā daļa ir abu vecāku pieejamība un kopā pavadītais laiks. Tomēr viena no bērna dabiskajām vajadzībām ir stabila mājvieta. Šajā situācijā viņam ir divas mājas, kurās ir jāprot sevi sadalīt. Ir bērni, kuriem tas nerada grūtības, taču citiem ir grūtāk pielāgoties pārmaiņām – adaptēšanās temperamenta iezīmes, emocionālais jūtīgums. Katru reizi pārceļoties no vienas mājas uz otru, viņam ir no jauna jāpierod pie vides. Pēc tam, atkal dodoties uz otru māju, vēlreiz ir jāpierod. Tas var radīt emocionālu diskomfortu un izraisīt spriedzi. 

Vēl 50:50 modeli var sarežģīt krasi atšķirīgas pieejas audzināšanā. Risinājums būtu vienāds režīms, prasības, pieejas un attieksme. Piemēram, tētis grib, lai bērns ēd veselīgi, viņš piedāvā spinātus un citus dārzeņus, savukārt mamma ļauj ēst arī našķus. Mamma bērnam liek iet gulēt deviņos vai desmitos, bet tētis nomodā ļauj palikt ilgāk. Šeit veidojas labā un sliktā vecāka tēls, tāpēc pietuvināta audzināšanas pieeja ir ārkārtīgi būtiska.

Pamata dzīvesvietas modelis

Alternatīvs modelis ir nodrošināt bērnam pamata dzīvesvietu un dalītu, atsevišķu laiku ar otru vecāku. Ieguvums šajā sadalījumā ir stabilitātes sajūta, bet ir jāņem vērā, ka ar otru vecāku var izveidoties tikpat emocionāli tuvas, siltas attiecības, tāpēc bērns ilgosies un var gribēt tikties biežāk. 

Bērnam visneatbilstošākais modelis būtu “svētdienas vecāks”. Piemēram, tēti var satikt tikai brīvdienās, svētkos un jubilejās. Arī šķirtās ģimenēs uzaugušie pieaugušie stāsta, ka realitātē šis otrs vecāks nav bijis pieejams – kā var izveidot un uzturēt attiecības, ja vecāks parādās reizi gadā uz dzimšanas dienu? Rodas rūgtuma un pamestības sajūta, kā minēts J. Valersteinas un Dž. Kelli pētījumā (Wallerstein & Kelly, 1976). [2] Kad vecāki strīdas, konfliktē un neļauj bērnam tikties ar otru vecāku, viņi pilnībā atņem bērnam iespēju piepildīt emocionālās pamatvajadzības. Viena no tām ir justies mīlētam un pieņemtam. To bērns var tikai tad, ja ir iespēja būt attiecībās ar tēti un mammu.

Deformētu izpratni var veicināt arī nevienlīdzīgs sadalījums – vienam no vecākiem ir skarbā rutīna, darbdienas, bērnudārzs vai skola. Savukārt otrs vecāks piektdienas vakarā paņem bērnu, dodas izbraukumos, aiziet uz kino un svētdienas pēcpusdienā atved atpakaļ. Rutīna, protams, nav tik patīkama – vecāks, kurš liek izpildīt mājasdarbus, iet laicīgi gulēt, nevar tikt salīdzināts ar to, kurš nodrošina izklaides un atpūtu.

Pieaugušajiem ir jāspēj savstarpēji komunicēt, piemēram, aiziet kopā uz bērnudārza izlaidumu un nesakašķēties, spēt sēdēt blakus, būt bērna mammai un tētim. Vienmēr pastāv iespēja izmantot psihoterapeita pakalpojumus, lai izšķirtos veselīgi.

Kāpēc bērnam ir svarīga tikšanās ar vecāku?

Mūsu emocionālās vajadzības ir aktuālas visas dzīves garumā, bet pieaugušajiem ir īpaši svarīgi tās nodrošināt bērnībā un pusaudža vecumā, kad bērns dabiski nespēj par tām parūpēties pats. Beznosacījuma mīlestības un piederības izjūtu vecāki bērnam var nodrošināt ar savu klātesamību un kopīgi pavadot laiku. Tas nodrošina vēl vienu no mūsu pamatvajadzībām – justies pieņemtam un novērtētam. Domājot no kultūrvēsturiskā skatupunkta, atšķiras tas, ko bērnam var nodot māte un ko – tēvs. Tas kopā nodrošina līdzsvaru. Piemēram, parasti ģimenē kāds ir jūtīgāks un emocionālāks, otrs ir racionālāks, kopā radot sabalansētu vidi.

Bērnam ir izveidojušās attiecības ar abiem vecākiem, viņš nepieder tikai mammai vai tikai tētim. Tāpēc gadījumā, ja pārtrūkst saikne ar vienu no vecākiem, bērna piedzīvotais zaudējums ir līdzvērtīgs vecāka nāvei. Darbā ar šķirtās ģimenēs uzaugušiem cilvēkiem pieredzēts, ka viņi stāsta par to, ka pieaugušo vecumā joprojām ļoti sāp tas, cik ļoti viņi ir jutušies pamesti, nevajadzīgi, ja jaunā ģimene vecākam ir bijusi svarīgāka. Tas ļoti būtiski  negatīvi ietekmē cilvēka pašvērtējumu, vērtības sajūtu un pašpārliecinātību, veidojot dažādus kognitīvus izkropļojumus jeb negatīvas pārliecības: “Es esmu slikts, nemīlams, mani pameta, esmu vientuļš un nevajadzīgs”. Tas ietekmē cilvēka dzīvi, rīcību un pieņēmumus, ir grūti uzticēties un veidot siltas attiecības. Ir vērts padomāt par savu bērnu, kad viņš būs pieaudzis. Vai jūs gribētu, ka bērns veido veselīgas attiecības, jums kādreiz atved arī mazbērnus? Roberts (Robert, 2005) komentārā par šķiršanās pētījumiem atzīmē, ka ne jau pats šķiršanās fakts traumē bērnu, bet gan vecāku nespēja nekonfliktēt, neprasme vai nevēlēšanās veidot un uzturēt mierīgu, uz sadarbību vērstu vidi, dzīves apstākļus šķiršanās laikā un pēc šķiršanās. Kā norāda Roberts, “bērni spēj vieglāk runāt par šķiršanos, nevis par vecāku disfunkcionalitāti”. [3]

Protams, ir arī veselīgi gadījumi – bieži vien izveidojas labi funkcionējošas ģimenes, kur cilvēki stāsta, ka viņiem ir divas mammas, divi tēti. “Kāds klients stāstīja, ka viņam ir bioloģiskais tētis, ar kuru viņš regulāri tiekas, bet par savu tēvu viņš uzskata arī to vīrieti, kurš viņu uzaudzināja,” klāsta I. Lapsiņa. Pieaugušajiem ir jāprot pārvarēt savas emocijas. Ja tas nesanāk pašam, tad psihoterapija var palīdzēt tikt galā ar aizvainojumiem.

Par tikšanās reizēm

Kad šķiršanās ir notikusi un ir izvēlēts sadalījuma modelis, tikšanās reizes ir ieteicams ieplānot. Bērnam var palīdzēt konkrēts mēneša plāns, kurā ir atzīmētas mammas un tēta dienas, nedēļas, atkarībā pēc izvēlētā sadalījuma. Nebūtu ieteicams bērnu “raustīt” – vienu dienu pie viena, nākamo pie otra.

Protams, dzīvē ne viss notiek, kā plānots. Ja grafikā rodas izmaiņas, ir svarīgi bērnam tās izskaidrot, piemēram, mamma aizkavējās darbā, tāpēc šodien tu būsi ar mani. Ja par šīm izmaiņām ir zināms laikus, piemēram, kādam no vecākiem jādodas komandējumā, bērns par to ir jāinformē savlaicīgi.

Vecākiem nevajadzētu aizliegt bērnam sazināties ar otru vecāku. Mūsdienu iespējas atļauj sazināties videozvanā, un, ja bērns grib aiziet uz otru istabu, pabūt divatā ar otru vecāku, tad ir svarīgi to atļaut, nevis sēdēt kā “sargsunim” un kontrolēt. Bērni bieži saka, ka viņiem ir grūti parunāt ar vecākiem, jo ir jādomā līdzi, lai nepateiktu kaut ko, kas nepatiks otram vecākam.

Mazāka vecuma bērniem ir svarīgi ieradumi. Piemēram, ja viņš ir pieradis, ka vakarā tētis lasa pasaku, izrāda, ka ļoti to arī vēlas, tad iespējams sazvanīties, un tētis to viņam pastāsta. Šie, protams, ir ideāli varianti, bet ir svarīgi apzināties, ka pieaugušo uzdevums ir nelikt šķēršļus. 

Pavadīt laiku kopā vai atsevišķi?

Ja vecāki saprot, ka viņi nespēj veselīgi komunicēt bez kašķēšanās, vai arī ir bijusi vardarbība vecāku starpā, šie, protams, nebūs gadījumi, kur būtu par katru cenu sakostiem zobiem jāpavada laiks kopā. Kopīga laika pavadīšana, svētku svinēšana ir ļoti svarīga, un bērnam tas palīdz, ja attiecības ir saglabājušās pietiekami labas un veselīgas. 

Ja vecākam neļauj tikties ar bērnu

Diemžēl ir gadījumi, kad bērni tiek iesaistīti strīdu procesos tiesā, kas velkas gadu garumā. Psiholoģiskās izpētes liecina, ka bērnu piedalīšanās tiesvedības procesos bērnam ir traumējošs notikums. Labākais variants, protams, būtu, ka vecāki spētu aiziet pie notāra, vienotos par saskarsmi un sastādītu grafiku. Ir ļoti būtiski diskutēt arī par citiem vitāli lieliem jautājumiem – izglītības iestāde, ārsts, pulciņi. Šajā procesā arī var palīdzēt mediācijas speciālists, pie kura izrunāt grūtos jautājumus, tajā neievelkot iekšā bērnu, bet pieaugušajiem kopīgi vienojoties.

Valersteina un Kelli norāda, ka bērni kā galveno iemeslu vientulības un atsvešinātības izjūtai norāda vecāku savstarpējās cīņas, kurās viņi tiek līdzierauti. Bērniem, kā norāda pētnieki, ir grūti izdarīt izvēles par labu kādam no vecākiem, jo viņi baiļojas sadusmot vai likt vilties otram no vecākiem.. [2] Līdz pat astoņu deviņu gadu vecumam bērniem vēl nav noformējies pašiem savs viedoklis, viņi biežāk reflektē to, ko dzirdējuši no vecākiem. Tāpēc ir svarīgi, ka mamma un tētis paši mēģinātu šo jautājumu izrunāt, vienoties. 

Ļaut otram vecākam būt viņam pašam

Reizēm papildu spriedzi šķirtās ģimenēs rada pārmērīga kontrole. Vai ir uzvilktas pareizās zeķītes, kāpēc bērns vēl neguļ, kāpēc gājāt ārā lietū? Tā nevajadzētu darīt – ja bērns ir pie mammas, viņš ir pie mammas. Ja viņš ir pie tēta, viņš ir pie tēta. Reizēm ir bijušas situācijas, kad kāds no vecākiem izplāno bērna tikšanos ar otru vecāku – ko kopā darīs un ko ēdīs. Tomēr katram vecākam pašam ir sava galva uz pleciem, nav vajadzīgs neskaitāmas reizes zvanīt un jautāt, ko otrs vecāks dara kopā ar bērnu. Ir jāspēj uzticēties otram.

“Nevajadzētu devalvēt otru vecāku. Mums visiem ir trūkumi un plusi, bet noniecināšana nedos pilnīgi neko pozitīvu. Tas var izpausties arī, tincinot bērnu par katru sīkumu, kas ir darīts kopā ar otru vecāku. Protams, var pajautāt – kā tev gāja, kā pavadīji laiku? Kas tev patika, kā tu juties? Vai ir kaut kas, ko man gribi pastāstīt? Strādāt ar sevi un uzveikt vēlmi no bērna ar stangām izvilkt visu informāciju,” iesaka speciāliste.

* Eksternalizācija ir aizsardzības mehānisms, kas rodas no zemapziņas, kad indivīds projicē savas iekšējās īpašības uz objektiem ārpusē, īpaši uz cilvēkiem.

Atsauces

1. Weaver, J. M.; Schofield, T.- J. (2015). Mediation and Moderation of Divorce Effects on Children’s Behavior Problems. Journal of Family Psychology, 29(1), 39-48.
2. Wallerstein, J. S.; Kelly, J. B. (1976). The Effects of Parental Divorce: Experiences of the Child in Later Latency. American Journal of Orthopsychiatry, 46(2), 256-269.
3. Robert, M. G. (2005). The Doom and Gloom of Divorce Research. Psychoanalytic Psychology, 22(3), 450-451.
4. Grych, J. H.; Fincham, F. D. (1992). Interventions for children of divorce: Toward Integration of Research and Action. Psuchological Bulletin, 111(3), 434-454.
5. Lutz, W. (2004). Review of Scheidung und kindeswohl. Ein leitfaden zur bewältigung schwieriger Übergänge. Swiss Journal of Psychology, 63(1), 64-65.