Tā foršā audzinātāja, kas patīk bērniem un vecākiem, – Sindija no tvitera

Visi gribam saviem bērniem tās foršās audzinātājas, bet nez kāpēc pirms dārziņa gaitu sākuma vecākiem parādās satraukums par to, kāda tad būs bērna audzinātāja? Vai bērnam patiks dārziņā, lielā mērā atkarīgs tieši no audzinātājas. Tā ir laimes spēle, kāda mazajam gadās audzinātāja, mēdz teikt vecāki. Taču nez vai tā tam būtu jābūt; būtu jauki, ja visas būtu tās foršās audzinātājas. Ar Sindiju runājam par to, kas ir audzinātājas darba neredzamā puse, kāds ir bijis Sindijas ceļš uz audzinātājas profesiju un kas būtu jādara, lai visiem bērniem tiek jaukas audzinātājas.

Īsumā:

• Darbavieta: Montesori bērnudārzs “Kates skola”.
• Dēls: Anders (5 gadi).
• Vislabprātāk ar dēlu kopā: burā, dzīvojas un strādā vasarnīcā, pastaigājas, iepazīst jaunas vietas.
• Animācijas filma, ko iesaka noskatīties vecākiem ar bērniem: ne gluži multene, bet “Tutas lietas”.
• Grāmata, ko iesaka vecākiem lasīt kopā ar bērniem: Svens Nūrdkvists “Pankūku torte”.
• Jaunajā gadā cer: nodrošināt sev vēl mazliet vairāk miera un vairāk laika pavadīt kopā ar savu bērnu.
• Novēlējums bērnudārznieku vecākiem: izbaudiet kopā būšanas mirklīšus! Tie ir tik skaisti un īpaši!

Iepazīsimies! Atzīstos, par tevi uzzināju tviterī* un ar laiku mani pārņēma sajūta, ka tu esi tā foršā audzinātāja, kura parasti patīk bērniem. Cik redzēju no taviem ierastiem, tu aktīvi ar viņiem darbojies un par bērniem runā ar lielu mīlestību.

Jā, esmu bērnudārza audzinātāja un tik tiešām no bijušajiem audzēkņiem esmu dzirdējusi, ka viņi mani atceras kā to foršo audzinātāju. Pagaidām, cik zinu, atsauksmes par manu darbu ir labas. Daži audzēkņu vecāki man jau ir kļuvuši kā draugi. Kāda bērna vecāki reiz teica: mēs ieraudzījām tevi un uzreiz sapratām – tu esi savējais! Man parasti ir bail, ka es īsti neatbilstu audzinātājas standarta tēlam un ko par mani padomās vecāki. No audzinātājas reizēm tiek sagaidīts citādāks izskats – zīmuļsvārki, blūzīte, copīte, dokumentu mape padusē, bet tad ieveļos es – sarkaniem matiem un ar tetovējumiem – un visus mazos saucu par kaķīšiem vai saulītēm.

Tagad esmu audzinātāja, bet vēl tikai studēju pirmsskolas pedagoģiju. Pirms tam iepriekšējā darbavietā biju auklīte un skatījos, kā strādāja audzinātājas. Ievēroju dažas lietas, kas man nebija pieņemamas, piemēram, ja uzmanība tiek pievērsta tikai vienam bērnam vai bērniem vispār netiek pievērsta uzmanība. Bija gadījumi, kad audzinātājas lūdza man vadīt nodarbības bērniem, lai gan es biju auklīte. Tad es domāju, ka būtu labi, ja audzinātājas būtu citādākas, ar citu pieeju bērniem. Tā man radās doma, ka es varētu sākt studēt, un te nu es esmu – tūlīt arī pabeigšu mācības.

Kā savieno darbu ar mācībām?

Mācos neklātienes nodaļā, lekcijas bija sestdienās klātienē, tagad viss attālināti. Bieži braucu uz lekcijām ar bērnu, jo reizēm nebija, kam viņu atstāt. Pasniedzēji atļāva nākt uz lekcijām ar mazo, viņš sēdēja man blakus un zīmēja, multenītes paskatījās. Klausījās un prasīja, kas ir tas un kas ir šitas. Es jau smējos, ka mans četrgadīgais bērns mācās filozofiju un anatomiju. Iegūšu pirmsskolas pedagoga kvalifikāciju – bakalaura grāds tas nebūs. Tā izvēlējos, jo gribu būt arī savam bērnam, jo viņam jau tā sanāk maz laika ar mani – darbdienās esmu darbā, brīvdienās veltu sevi skolai. Arī darbdienu vakaros sanāk universitātes darbi, un es jūtu, ka bērnam manis pietrūkst. Savā darbā redzu, kā ir, ka bērnam pietrūkst vecāku, un es negribu, lai Anderam tā ir. Tāpēc domāju pabeigt šīs studijas un pēc tam paņemt kādu pauzīti. Tad Anderam nāks arī 1. klase, tās ir lielas pārmaiņas un tas ir laiks, kad vecāks ir ļoti vajadzīgs savam bērnam. Skatīšos, gan jau vēlāk studēšu tālāk.

Par spīti tam, ka dzīvē nav sanācis piedzīvot tik siltu bērnību, kā būtu vēlējies, Sindija spēj dot mīlestību tālāk – gan savam dēlam, gan audzēkņiem dārziņā. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Kā audzinātājas darbā ir redzams tas, ka bērnam pietrūkst vecāka?

Bērnudārza audzinātājas redz ļoti daudz. To, ka bērnam pietrūkst vecāka, ļoti labi var novērot vakaros. Skan amizanti, bet man ir radies priekšstats, ka brīdī, kad vecāks vēlu ierodas dārziņā un bērns negrib iet prom no dārziņa, mazais varbūt ir nedaudz apvainojies uz vecāku, ka viņš tik ilgi ir kavējies. Ir gadījumi, kad vakaros bērni ļoti mēģina pievērst vecāka uzmanību, lai parādītu – te es esmu! Ir situācijas, kad vakaros bērns skrien prom no vecāka un saka, ka negrib nekur iet, bet nākamajā rītā negrib iet uz dārziņu – viņš negrib to vecāku palaist. Man šķiet, ka tās vakara skriešanas un mukšanas nereti parāda, ka bērns pārdzīvo vecāku prombūtni. Ir bērni, kas atnāk un pasaka, ka gribas mammu, un ielien man klēpī. Ir mazie bērni, kas mani sauc par mammu… 

Tu jūti, ka studijas ir noderīgas? 

Jā. Tas palīdz izvērtēt, kas praksē der, kas neder, domāt kritiski. Lekcijās ir sanācis saskarties ar informāciju, par kuru jāpadomā, vai tas tiešām der darbam ar bērniem. Arī kursa biedreņu pieredze daudz palīdz. Vēl salīdzinoši nesen pārrunājām, kā risināt situāciju, ja grupā kāds bērns dara pāri citiem. Izrādās, ir bērnudārzi, kuros joprojām piekopj bērnu kaunināšanu. 

Man šķiet, ka tas ir nepareizi, ka bērnu, kas kādam ir nodarījis pāri, noliek grupas priekšā, nokaunina, audzinātāja viņam atdara to pašu un vēl paprasa, vai viņam tā patīk. 

Pasniedzēja, protams, teica, ka tā ir fiziska un emocionāla vardarbība pret bērnu un tā nedrīkst, bet kursa biedrene atbildēja – bet mums tas strādā! Diemžēl studijas man sniedz arī informāciju par to, kā nevajag rīkoties. Ir arī patīkami, ka iegūtās zināšanas varu izmantot savā ikdienas darbā un reizēm padalīties ar kursa biedrenēm, sniegt kaut ko no sevis.

Kāda ir bērnudārza audzinātājas ikdiena?

Mums darbs notiek maiņās – rīta maiņa ir no pulksten 7.30 līdz 16.00, bet vēlā maiņa no 9.00 līdz 18.30. Darbs ir piecas dienas nedēļā. Es esmu no audzinātājām, kas nodarbībām un svētkiem gatavojas mājās, nevis dārziņā. Reizēm tās ir negulētas naktis, bet man ērtāk ir to darīt mājās. Mums ir Montesori dārziņš, mēs strādājam pēc kompetenču pieejas, tāpēc izvairāmies no darba lapu došanas vai citu šablonveida uzdevumu veikšanas. Mēs skatāmies, kas ir aktuāls un ko kopīgi varam darīt. Ja iespējams, nodarbībām gatavojamies arī kopā ar bērniem, ejam ārā vākt materiālus. Manuprāt, tieši šo gatavošanās darbu vecāki neredz. Kādreiz arī brīvdienās eju uz dārziņu – Jāņos ar bērniem cepām pīrāgus un sējām sieru, tāpēc visu tam nepieciešamo sarūpēju jau brīvdienās un braucu uz dārziņu svētdienā, lai aizvestu materiālus. Kādreiz es gatavoju nodarbības, kad bērni guļ. Esmu klusiņām blakus, lai viņus dzirdētu, un daru savus darbus.

Vecākiem varbūt ir iespaids, ka diendusas laikā audzinātājas dzer kafiju.

Jā, protams, ka mēs dzeram arī kafiju. Ēdam končas. Mēs nereti atnesam kādus saldumiņus, lai sevi palutinātu. Diendusas laikā audzinātājas lasa grāmatas, skatās seriālus. Jā, audzinātājas mēdz atpūsties. Es reizēm arī atguļos un klausos, kā bērni elpo. Īpaši šajā laikā, kad daudzi slimo, ir svarīgi saklausīt, vai bērna elpošana miegā ir normāla vai traucēta – tad es “zvaigznītē” noguļos starp gultām un klausos. Man ir svarīgi zināt, ka ar viņiem viss ir kārtībā. 

Sindija ar dēlu Anderu. Foto: no privātā arhīva

Kā audzinātājas tiek galā ar tik daudz bērniem? 

Mums maksimums ir 12 bērnu grupā, varbūt arī tāpēc sanāk mazliet vieglāk nekā lielajās grupiņās. Es parasti mēģinu viņus sasaukt kopā, aplītī, lai viņi mani dzird. Taču reizēm runāju klusāk – esmu novērojusi: jo klusāk es runāju, jo vairāk bērni mēģina mani sadzirdēt. Esmu to pamanījusi arī ar savu bērnu – ja viņš manī neklausās, kad runāju normāli, es sāku runāt klusāk.

Varbūt ir vēl kāds ieteikums no prakses, ar kuru vari padalīties?

Hmmm (domā). Ja bērnam kaut kas nesanāk, vajag viņam palīdzēt, bet nekādā gadījumā nevajag darīt bērna vietā! Tā, manuprāt, ir kļūda, ko pieļauj vecāki, jo viņi steidzas. Es pati tā darīju, kad man bija jāskrien uz “mikriņu”, kas atiet 6.20 no rīta Satekles ielā, lai paspētu uz darbu Mārupē. Pati centos visu izdarīt bērna vietā, jo man likās, ka tas būs ātrāk. Reizēm es par ciešu kaut ko aiztaisīju, viņš raudāja, un es nesapratu, kāpēc. Tajā brīdī man tas arī nešķita svarīgi, jo man primāri bija paspēt. Tad sapratu, ka pirmām kārtām kļūda ir, ka es steidzos. Steigšanās sastresina vecākus gan, gan bērnu. Tāpat konstantā vecāku vēlme izdarīt bērna vietā, man šķiet, ir ļoti nepareiza, jo ar laiku mazais pierod, ka tiek izdarīts viņa vietā. Man ir bijušas situācijas, kad vecāki jautā – vai tiešām mans bērns neprot uzvilkt sandales? Nē, prot, ļoti labi prot, tikai viņš zina, ka vecāks to izdarīs viņa vietā. Bērni mazliet “manipulē” ar vecākiem. 

Vecākam ir jābūt tam cilvēkam, kurš bērnam pateiks – es zinu, ka tu vari, es tev ticu, tev sanāks! 

Pamēģināsim! Mudināt un motivēt bērnu, un galvenais – nesteigties un ļaut darīt pašam. Man grupiņā ir divgadnieki, kas māk ļoti labi saģērbties. 

Vai kādreiz gadās arī domstarpības ar vecākiem? 

Ir vecāki, kas ir prasīgāki pret audzinātājām. Ir vecāki, kuri ir ļoti formāli un distancēti attieksmē un komunikācijā ar audzinātājām. Tās ir situācijas, kad ir grūtāk. Tad ir grūti iziet uz savstarpējo sadarbību. 

Kāpēc vajadzīga sadarbībā? Varētu domāt, ka vecāki izsniedz bērnus audzinātājām un lai tad viņas skolo bērnus.

Man tas liekas dikti sausi. Sadarbība ar vecākiem ir nepieciešama, lai radītu drošības sajūtu gan vecākiem, gan bērniem. Ja vecāks ir informēts, kā bērnam ir gājis, kā viņš ir juties, un šie jautājumi nav jāizloba no audzinātājām kā ar knīpstangām, tas man kā vecākam radītu vairāk uzticības pedagogam – ka viņš tiešām ir redzējis bērnu un pievērsis viņam uzmanību. Iepriekšējā dārziņā, kur gāja mans dēls, ir gadījies, ka par manu bērnu vakarā nepasaka neko labu – tad viņš negrib iet ārā, tad viņš vārtās pa sniegu… Trīs gadu vecumā nedrīkst vārtīties pa sniegu… Es mēģināju parunāt ar audzinātāju tā familiārāk, lai saprastu, vai ir noticis arī kaut kas labs vai arī par manu bērnu ir tikai sūdzības, bet tad man atbild – citādi jau viss ir kārtībā… 

Komunikācijai ar audzinātāju vajadzētu būt tādai siltai, abpusēji siltai. Par katru bērnu var taču pateikt kaut ko labu! 

Bērna attīstībā visu laiku ir novērojamas pārmaiņas. Varbūt viņam vakar kaut kas nesanāca, šodien tas sanāk, un tas ir solītis uz priekšu. Vai viņš bija izpalīdzīgs, vai forši spēlējās, ir aiznesis traukus, kārtīgi paēdis. Vienmēr var kaut ko labu atrast, ko pateikt par bērnu. Protams, ja grib pateikt kaut ko labu. Ja gribas uzsvērt tikai slikto, netieši pasakot, ka bērns ir apgrūtinājums, tad arī nekas labs nenāk prātā.

Kāds bija tavs ceļš līdz darbam ar bērniem?

Tas, kā es esmu nonākusi pie bērniem, ir mana vēlme darīt lietas pretēji, nekā ir noticis ar mani. Man bērnībā, manuprāt, nebija pietiekami daudz vecāku uzmanības. Es neizjutu tik lielu mīlestību no vecākiem, kā būtu gribējies, tāpēc man pašai ir bijusi vēlēšanās sniegt mīlestību kādam citam. Es varu to sniegt bērniem. Es skatos uz bērniem, un viņi ir kā mana paplašinātā ģimene, jo es viņus visus ļoti mīlu. Bet tieši līdz auklītes darbam… Es jutos ļoti nomākta, jo gada laikā biju zaudējusi divus bērnus… Piedzīvoju spontāno abortu un iepriekš nācās veikt abortu piespiedu kārtā. Man ļoti sāpēja, ka man nevar būt bērna, ka manam bērnam neļauj būt. Tad izdomāju pieteikties vakancei par auklīti. Mani pieņēma darbā, un sāku strādāt. Kādas trīs nedēļas vienkārši noraudāju, jo emocionālais sakāpinājums bija liels. Man šķita, ka es nekam nederu, ka nevarēšu strādāt ar bērniem. Tomēr mani pieņēma darbā, es sāku strādāt par auklīti, un man ļoti tas patika. Pirms trīs gadiem es nomainīju dārziņu, kurā strādāju. Gadu nostrādāju savā esošajā darbavietā par auklīti, tad sāku studēt un strādāt par audzinātāju. 

Kas tev ir devis spēku dot bērniem citu pieredzi, nekā tev ir bijusi bērnībā?

Man šķiet, ka tā ir bijusi izpratne par to, kā es pati tiku audzināta. Man lielā mērā tā bija arī spītība. Es iespītējos un nospraudu sev mērķi, kāds cilvēks es nebūšu. Būtībā es daru pretēji visam, kā notika ar mani. Man pateica, ka es ar bērniem strādāt nevaru, ka man tas nekad nesanāks. Es to turpinu darīt, un man tas ļoti labi sanāk, manuprāt. Arī savu bērnu es audzinu viena, par spīti tam, ka man teica, ka man tas nesanāks. Ir grūti, bet man sanāk, un bērns ir burvīgs. Nevar jau tā lielīt savējo, bet viņš tiešām ir ļoti feins.

Tas taču ir lieliski! Un bērnam ir svarīgi, ka viņa mamma domā, ka viņš ir superīgs, nevis, ai, nekas īpašs… 

Jā, var teikt, ka es esmu iespītējusies. Man visu dzīvi ir stāstīts tas, ko es nevaru. Vai nu zem tā “tu nevari” sloga lūsti, vai mēģini iztaisnoties un pierādīt pretējo. Es mēģinu pierādīt pretējo. Protams, tas prasa ļoti daudz spēka un ir tādi brīži, kad rokas nolaižas. Bet tad atkal tas spīts palīdz. Man dzīvē ir bijis diezgan daudz piemēru, kāds cilvēks es negribu būt. Es gribu būt kaut kas vairāk, būt kaut kas labāks un jēdzīgāks. Savā darbā es negribu, lai bērni no manis baidās, atceras kā negatīvu personu un pēc tam biedē savus bērnus. Tāpēc cenšos domāt solīti uz priekšu savai rīcībai, lai tas atstāj kādu labu artavu. Savu dēlu audzinot, daru tāpat. Varbūt tāpēc viņš tāds feins. 

Kopīga laika pavadīšana ar dēlu ir viena no Sindijas prioritātēm. Foto: no privātā arhīva

Kā savu darbu savieno ar dēla audzināšanu? Cik saprotu, tu viena pati viņu audzini?

Jā, es viena audzina dēlu. Nu.. viņš man brauc līdzi (smaida). Viņš ļoti aktīvi piedalās visā. Tagad viņš apmeklē to pašu dārziņu, kurā strādāju es, tikai iet citā grupiņā, tāpēc ir vieglāk. Agrāk viņš gāja dārziņā, kas atradās pie Ziedoņdārza, un tad bija trakāk. Man bija jāpaspēj viņu aizvest uz dārziņu, bet pašai jau 7.30 vajadzēja paspēt būt darbā, kas tolaik vēl atradās pie Nacionālās bibliotēkas. Tad es tā ar riteni minos… Vakara maiņa darbā beidzās 18.30, bet man jāpaspēj izņemt dēlu līdz 19.00. Man audzinātāja bija pateikusi – ja es ieradīšos minūti pēc septiņiem, mani sagaidīs ar policiju un tiks paziņots bāriņtiesai. Vienreiz ziemā iekļuvu avārijā, jo minos pakaļ bērnam un man bija bail nokavēt. 

Tev kāds izpalīdz, kad vajag pieskatīt bērnu?

Agrāk vedu viņu pie saviem vecākiem, bet tagad man palīdz kolēģes. Arī esošo un bijušo audzēkņu vecāki kādreiz piesakās pieskatīt Anderu. Dēla krusttēvs arī palīdz. Man ir “savējie”, kas palīdz.

Ko varētu darīt, lai katram bērnam un vecākam tiek tā foršā audzinātāja, nevis tā, kas biedē ar policiju?

Pirmām kārtām šajā darbā vajag sirsnīgus cilvēkus, nevis tādus, kas iet strādāt ar bērniem, tāpēc, ka “kurš gan cits ies” vai “kaut kas taču ir jādara”. Man šķiet, ka ļoti daudz jāstrādā ar sistēmu kā tādu. Esmu novērojusi, ka ir audzinātājas, kas ir diezgan šerpas. Manuprāt, agrāk uz bērniem neskatījās kā uz līdzvērtīgiem, bet gan kā uz kaut ko zemāku – viņš jau nezina, viņš nesaprot… Bet viņš patiesībā var ļoti daudz, ja viņam pieej mierīgi un sirsnīgi un parādi, nesteidzini. Ja šodienas pieaugušie ir audzināti ar stingrajām metodēm, der aizdomāties, ka šodienas bērniem tomēr tas neder. Pirmsskola ir pats sākums, kur svarīgi radīt drošu pamatu, kur bērnu uzklausa, sadzird un ņem vērā viņa viedokli.

Sindijai nav problēmu nomesties uz grīdas kopā ar mazajiem, lai piekļūtu viņiem tuvāk. Kadrs no darba ikdienas. Foto: no privātā arhīva

Kas varētu motivēt jaunos speciālistus apgūt šo profesiju, lai mēs nonāktu pie tā, ka bērniem ir tie foršie pedagogi? Vēl arī runas par to, ka tur maz maksā...

(Domā.) Es nezinu… Man šķiet, ka jābūt vēlmei padarīt pasauli mazliet labāku. Kas gan dārziņā varētu būt motivējošs? (Domā.) Tā sajūta, ka esi nepieciešams vairāk nekā vienam cilvēkam, tā ir ļoti motivējoša sajūta. Bariņš mazu bērniņu, kuriem esi svarīgs. Tai ir jābūt sirdslietai, vēlmei šajos mazajos cilvēkos ieguldīt savas zināšanas un palīdzēt viņiem augt, piedzīvot dzīvi – nedomāju, ka tur var būt vēl kāda cita motivācija. Nu, atalgojums… Man liekas, kā kurā vietā, bet tas ir diezgan adekvāts, man šķiet. Tas arī ir atkarīgs no pašvaldības. Sociālās garantijas, protams, atvaļinājumi…

Kas ir tas, kas palīdz tev un stiprina tevi savā darbā?

Man ir burvīgs kolēģu kolektīvs, kurā ir sajūta kā ģimenē. Mēs izrunājam lietas, izstrīdamies, ja vajag, salabstam. Arī tas dod “aizmugures” sajūtu. Ja ir kāda lieta, ar kuru nevaru tikt galā, ir kolēģes un atsaucīga direktore, kas palīdzēs. Darbavieta laikam ir atslēga, lai justos labi savā darbā. Pagājušajā gadā tika ieviests pakalpojums reizi pa reizei piektdienas vakarā atstāt bērnus pa nakti – tiem, kam tas nepieciešams. Tas domāts, lai dotu vecākiem kādu brīvu vakaru. Tad mēs ar bērniem padzīvojamies grupiņā, paskatāmies multenīti, uzēdam augļus, apēdam kādu našķi, lasām pasaku un ejam čučēt. No rīta viņi ceļas, es taisu maizītes, sagaidām vecākus. To nedarām bieži, bet no vecākiem ir diezgan liela atsaucība – vecāki tajā laikā var atpūsties. Šķiet, mani darbā stiprina arī tā sajūta, ka mans darbs tiek novērtēts un ir iespējams pieredzēt, kā tās ietekmē audzēkņus, palīdz viņiem dažādu jaunu prasmju apguvē, attīstīšanā un izkopšanā. Prieks skatīties, ka bērniem ikdienas darbiņos acis mirdz un kā viņi aug teju deguna priekšā!

Izklausās, ka tu dod bērniem ļoti daudz, pat vairāk nekā rakstīts tavā amata aprakstā. Vai tas neiztukšo?

Nē! Tas mani piepilda un sniedz enerģiju. Smejos, ka bērni ir mani antidepresanti, jo viņi tiešām uzlādē, bet arī nomierina. Un rodas tā sajūta, ka esi kādam vajadzīgs, ka vari kaut ko labu izdarīt. Tas dod arvien vairāk enerģijas, un gribas ieguldīt sevi aizvien vairāk. Man nav tā, ka paskatos, ka tas manos darba pienākumos neietilpst, tāpēc es to nedarīšu. Nav jau grūti labu darīt.

Kas ir labas dāvanas, ar ko iepriecināt audzinātājas? Parasti pirms svētkiem vecāku čatiņi aktivizējas.

Nevar jau zināt, kas audzinātājai patīk… Arī es esmu bijusi šajos čatiņos. Man laba doma šķiet dāvanu kartes dažādiem pasākumiem. Arī kartīte ar naudu ir laba dāvana – pedagogs vienmēr izdomās, kā to iztērēt. Pati reizēm esmu grupiņas bērniem iztērējusi šo naudu. Es laikam tā praktiski domāju (smejas).

Ar bērnudārza audzinātāju Sindiju Geriku sarunājās “Mammamuntetiem.lv” redaktore Gunita Krilova. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.