Špikeris vecākiem: ko bērnam mācīt par komunikāciju ar svešiniekiem

Raksts no grāmatas “Kā nosargāt savu bērnu”.

Baidoties no riskiem, kas iespējami, satiekot pedofilu, ir jāatceras: daudzās situācijās sveši līdzcilvēki sabiedriskajā telpā var būt bērna galvenais atbalsta punkts. Piemēram, situācijā, kad bērns noklīst no vecākiem sabiedriskā vietā, viņam jāspēj novērtēt, kuram pieaugušajam un kā lūgt palīdzību. Šā iemesla dēļ sarunai par svešiniekiem jābūt pārdomātai, lai bērnu neiebiedētu un viņš ārkārtas situācijā spētu uzrunāt svešu pieaugušo palīdzības lūgšanas nolūkā. 

Ar bērnu jāpārrunā, kā rīkoties, ja viņš pazūd, piemēram, lielveikalā. Jānoskaidro bērna domas: kuram no veikalā esošajiem cilvēkiem viņš dotos izstāstīt, ka ir pazudis? Veikala kasiere vai cits veikala darbinieks noteikti būtu laba izvēle. Jau no agrīna vecuma bērnam jāiemāca mammas un tēta mobilā tālruņa numurs – pat ja mazajam vēl nav sava mobilā telefona. 

Bērna vecumam atbilstošos terminos jāuzsāk saruna, kurā jāizstāsta, ka pasaulē ir arī tādi slikti cilvēki, kas dara pāri bērniem. Jāpaskaidro, ka svešais var izskatīties un izturēties jauki, var būt labi ģērbts vai pat nēsāt uniformu. Viņš var piedāvāt bērna mīļāko šokolādi utt., un tas ir ar mērķi, lai mazais dotos svešajam līdzi. Svarīgākais noteikums, par ko vecākiem ar bērniem jāvienojas, – pirms bērns kaut kur iet viens vai kopā ar pazīstamu vai svešu cilvēku, ir jāpalūdz vecāku atļauja. Jā, arī tad, ja runa ir par pazīstamu personu! 

Jāizspēlē ar bērnu dažādas potenciāli bīstamas situācijas. Piemēram, kāds cilvēks piedāvā saldējumu un aicina līdzi, piedāvā aizvest ar automašīnu. Situāciju rotaļa mazajam palīdzēs justies drošākam un pārliecinātākam.

• Uzmanību! Pētījumi apliecina, ka vairumā seksuālās vardarbības gadījumu bērnus seksuāli izmanto kāds no bērna tuviniekiem vai labi pazīstamiem cilvēkiem – kaimiņš, treneris, ģimenes draugs.

Jāmāca bērnam atteikties! Jāpārrunā ar bērnu situāciju piemēri, kurās viņš noteikti drīkst teikt “nē!”, arī tad, ja tas ir pieaugušais vai pat bērna draugs. Jāmāca teikt “nē” skaļi, droši, ar pārliecību, nebaidoties, ka tam sekos sods. 

Katrā ģimenē ķermeņa intīmās vietas var tikt sauktas atšķirīgi, svarīgi, lai tās nepaliktu vispār bez vārda, it kā to nemaz nebūtu. Bērnam jāapzinās, ka viņa ķermenis ir kaut kas īpašs, kas pieder tikai un vienīgi viņam, ka nevienam nav tiesību to aizskart neadekvātā veidā vai darīt tam pāri. Jāmāca arī saprast, ko drīkst darīt publiskās vietās un ko nedrīkst. 

Ar bērnu jāpārrunā, kāda ir atšķirība starp labiem un sliktiem pieskārieniem. 

• Labie pieskārieni liek smaidīt un ļauj sirsniņai justies iepriecinātai. Piemēram, kad mamma tur bērnu klēpī, kad mēs sadodamies ar draugiem rokās.
• Bet sliktie pieskārieni liek noskumt. Tie var būt sāpīgi – kad kāds iesit, rauj aiz matiem, un var nebūt sāpīgi, bet tik un tā liek justies neērti, slikti. Tas notiek, kad kāds vēlas pieskarties ķermeņa intīmajām vietām.

Tāpēc svarīgi bērnam iemācīt teikt: “Nedari tā, man tas nepatīk!”. 

Tas jāskaidro arī reizēs, kad bērns pieskaras vecāku intīmajām zonām, piemēram, krūtīm, skaidrojot, ka tā darīt nevajadzētu. 

Jāmudina, lai bērns vienmēr izstāsta, ja kāds cilvēks ir darījis vai gribējis darīt viņam pāri, un jāpārliecina, ka viņš nekādā gadījumā tādu rīcību nedrīkst turēt noslēpumā. Bērnu svarīgi iedrošināt, ka vecāki nekad par to uz viņu nedusmosies, gluži otrādi – priecāsies un leposies, ka viņš ir bijis tik drosmīgs, lai par to pastāstītu. (Vairāk par attiecību veidošanu, labajiem un sliktajiem pieskārieniem, kā arī par kaitniecisku seksuālu uzvedību lasi nodaļā “Drošība attiecībās”.)