Ko satur vakcīnas un kādi ir ieguvumi no vakcinācijas: jaunākie skaitļi un fakti

Raksts no grāmatas “Kā nosargāt savu bērnu”.

Ko satur vakcīna?

Jebkuras vakcīnas galvenā sastāvdaļa ir imunizējošais antigēns jeb mikrobs vai mikroba daļa, pret kura infekciju un slimību vēlamies, lai saņemtā vakcīna pasargā.

Imunizējošie antigēni var būt:

• dzīvi novājināti vīrusi vai baktērijas;
• nogalināti vīrusi vai baktērijas;
• vīrusu vai baktēriju daļas;
• inaktivēti baktēriju toksīni vai to daļas (piemēram, difterijas, garā klepus vakcīnas);
• ziņneši, piemēram, RNS un vīrusu vektori – ziņnesis, nokļūstot nespecifiskās imūnās sistēmas šūnā, liek tai pašai izveidot vīrusam raksturīgas daļas.

Vakcīnu sastāvā ir arī:

• ūdens injekcijai – sterils ūdens vai sāļu šķīdums, bet var būt arī sarežģīts, audu kultūrai nepieciešams šķīdums;
• adjuvanti – vielas, kas paaugstina imunogenitāti jeb antivielu veidošanos un uzlabo vakcīnas efektivitāti (piemēram, alumīnija sāļi, kas tiek lietoti vairumā vakcīnu jau 80 gadus!). Adjuvantu klātbūtne padara mazāku vakcīnas antigēno jeb izraisītāja slodzi un tādējādi samazina to reaktogenitāti jeb nevēlamu reakciju pēc vakcinācijas veidošanos;
• konservanti – vielas, kas nodrošina vakcīnas sterilitāti un novērš tās iedarbības zaudēšanu laika gaitā. Mūsdienu vakcīnu ražošanas tehnoloģiju jauninājumi ir būtiski samazinājuši konservantu lietošanas nepieciešamību, un pašlaik vakcīnās to tikpat kā vairs nav;
• stabilizatori – vielas, kas nodrošina antigēno īpašību stabilitāti (piemēram, albumīns, fenols un glicīns).

Vakcīnās var būt arī “pēdas” vai “atlieku” daudzums no tām vielām, kas tiek izmantotas ražošanas procesā (piemēram, formaldehīds, antibiotikas, olas vai rauga olbaltumi u. c.), bet vēlāk atdalītas, lai galaproduktā – vakcīnā – vairs nebūtu.

Šie “atlieku” daudzumi ir tik minimāli, ka to noteikšanai ir nepieciešamas ārkārtīgi jutīgas mērsistēmas, lai tos vispār pamanītu. Līdz ar to šo “atlieku” vielu iedarbība uz cilvēka organismu ir veselībai nekaitīga, vēl jo svarīgāk – vairums vakcīnās esošo sastāvdaļu, izņemot pašu antigēnu, ir bieži sastopamas dabā, pārtikā, kosmētikā un sadzīvē, un ikviens indivīds tās uzņem un ar tām saskaras savā ikdienā neatkarīgi no vecuma.

Ieguvumi no vakcinācijas

Mūsdienās daudzas vakcīnas spēj pilnībā pasargāt no saslimšanas ar konkrēto infekciju vispār. Piemēram, līdz šim, radot noturīgu imunitāti un 

ievērojot vakcinācijas shēmas, ir izdevies pilnībā likvidēt bakas, jūtami ierobežot un dažviet pat pilnībā likvidēt difteriju, poliomielītu, stingumkrampjus un iedzimtās masaliņas. 

Tikai pateicoties vakcinācijai, mūs vairs neapdraud poliomielīts (ar dažiem izņēmumiem, kad nav saņemta vakcīna), esam aizmirsuši, kas dzīvē ir difterija un stingumkrampji.

Svarīgi!

Imunizācijas rezultātā saslimstība ar vakcīnregulējamām slimībām Latvijā samazinājusies vairāk nekā 250 reizes jeb par 99,6 %. Katru gadu tiek novērsti vairāk nekā 30 000 jaunu infekcijas slimību gadījumu, vairāk nekā 100 infekcijas slimību izraisītu nāves gadījumu.

Īpaši apdraudēti ir zīdaiņi

Saslimt ar infekcijas slimību var ikviens neatkarīgi no vecuma, dzīvesvietas un sociālā statusa, taču jaundzimušajiem un zīdaiņiem ir paaugstināts risks inficēties un saslimt, kā arī slimība var noritēt smagi, ar nopietnām komplikācijām vai pat būt par iemeslu bērna nāvei.

Jau kopš paša piedzimšanas brīža bērnam visapkārt ir desmitiem tūkstošu dažādu dzīvu mikrobu. Ne visi apdraud mūs un mazuli, taču daļa no tiem, ieelpoti ar gaisu vai citādi iegūti kontaktā ar apkārtējo vidi, var būt pat ļoti bīstami.
 

Imūnā sistēma zīdaiņiem un bērniem līdz 2 gadu vecumam nav vēl pilnībā nobriedusi un nespēj adekvāti aizsargāt organismu no saslimšanas, ko var izraisīt veselībai bīstami mikroorganismi.

Visbiežāk jaundzimušie un zīdaiņi inficējas tieši no apkārtējiem pieaugušajiem, brāļiem un māsām. Tādēļ, lai mazulis būtu aizsargāts, būtiska ir gan ģimenes locekļu savlaicīga vakcinācija, gan saņemtas jaundzimušajam un zīdainim paredzētās vakcīnas. Tā droši, maigi un efektīvi panākama pavisam cita imūnās sistēmas aizsardzība pret mikrobiem un tiem sekojošām slimībām.
 

Atceries!

Arī pieaugušajiem ieteicams ik pa laikam pārskatīt savu potēšanas pasi, lai pārliecinātos, vai nav nepieciešams saņemt balstvakcīnu. Piemēram, pret difteriju un stingumkrampjiem revakcinācija veicama ik pēc 10 gadiem.

Kas ir kolektīvā imunitāte?

Tā ir sabiedrības neuzņēmība vai ierobežota uzņēmība pret konkrētām infekcijas slimībām. 

Tās veidošanās būtība ir pavisam vienkārša:

• vakcinējies cilvēks pasargā sevi no konkrētās infekcijas slimības;
• ja lielākā sabiedrības daļa (95–98 %) ir vakcinēta, tātad imūna pret konkrēto infekciju, tad neinficēsies un neslimos arī atlikušie procenti sabiedrības, kas nav vakcinēti, jo būs izveidojusies kolektīvā imunitāte.

Tomēr joprojām ik gadu sastopamies ar tādiem infekcijas slimību nāves gadījumiem, to skaitā bērniem, kurus varētu novērst ar vakcināciju.

Atkal ir sastopamas infekcijas, ko līdz šim bija izdevies izskaust, pateicoties vakcinācijai. Piemēram, masalu uzliesmojumi Eiropā un citviet pasaulē ir tiešas sekas vakcinācijas apšaubīšanai, nevakcinēšanai un tam sekojošam kolektīvās imunitātes zudumam.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ieteikumiem, lai nodrošinātu iedzīvotāju aizsardzību pret infekcijas slimībām, jābūt vakcinētiem ne mazāk par 95 % populācijas pret visām vakcīnnovēršamām infekcijas slimībām, izņemot tuberkulozi, kur rādītājs ir 97 %. Savukārt, ja vakcinācijas aptvere nesasniedz 95 %, ar laiku zūd kolektīvā imunitāte pret attiecīgo infekcijas slimību un pieaug infekcijas slimību izplatības risks sabiedrībā. 

Kolektīvā imunitāte ir ārkārtīgi svarīga tiem sabiedrības cilvēkiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ nevar vakcinēties. Parasti tie ir cilvēki ar ļoti trauslu veselību, kuri cieš no ļaundabīgām slimībām vai citiem smagiem organisma stāvokļiem. Vakcinējoties un veidojot kolektīvo imunitāti, mēs pasargājam šos cilvēkus no infekcijas slimībām, kas viņiem var būt nāvējošas.
 

BRĪDINĀJUMI!

• PVO savā 2019. gada ziņojumā kā vienu no desmit draudiem pasaules veselībai nosauca cilvēku skepsi attiecībā pret vakcināciju un vakcīnregulējamām slimībām.
• Infekcijas slimības ir viens no nopietnākajiem draudiem bērna veselībai, jo tās spēj viegli izplatīties sabiedrībā – pat ieelpotais gaiss var saturēt slimību izraisošas baktērijas un vīrusus.

Bērni līdz 2 gadu vecumam ir sevišķi uzņēmīgi pret infekcijas slimībām, jo viņu imūnsistēma vēl nav pilnīgi attīstījusies. Jaundzimušajam ir tikai daļēja imunitāte pret daudzām infekcijām no mātes iegūto antivielu dēļ. Tās saglabājas bērna organismā pirmajos dzīves mēnešos, tad pamazām izzūd.
 

Pilnvērtīga imunitāte veidojas, precīzi ievērojot vakcinācijas kalendārā noteiktos intervālus.

No mammas pasīvā ceļā iegūto antivielu daudzums nav pietiekams, lai inficēšanās gadījumā mikroorganismu neitralizētu un slimība neattīstītos. Tāpēc ir svarīgi vakcinēties jau pirmo dzīves mēnešu laikā, tiklīdz bērna organisms pats spēj radīt antivielas. 

TERMINU SKAIDROJUMI

Slimības, kuras ir iespējams novērst ar vakcināciju, ir vakcīnregulējamu infekciju (VRI) jeb vakcīnnovēršamu infekciju slimības. Tātad vakcinācijas galvenais mērķis ir novērst cilvēku saslimšanu ar konkrētām infekciju slimībām un attiecīgi pasargāt no šo slimību iespējamām sekām, to skaitā invaliditātes un nāves, pret kurām ir izstrādātas vakcīnas, kā arī nepieļaut to izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi samazinot sabiedrības veselības apdraudējumu.

Vakcīna – bioloģiskais preparāts, kas uzlabo imunitāti jeb aizsardzību pret konkrētu slimību. Papildus antigēnam tā satur vairākus komponentus (palīgvielas), un katram komponentam ir sava nozīme, tādējādi vakcīna ir speciālu vielu salikums jeb zāles, kuras profilaktiski tiek ievadītas cilvēka organismā ar mērķi izraisīt imunitāti pret noteiktām slimībām.

Vakcinācija – mākslīga specifiskas imūnās atbildes radīšana, ievadot vakcīnu ar mērķi radīt neuzņēmību pret infekcijas slimībām. Vakcinācija gan pēc medicīniskās literatūras, gan pēc termina skaidrojuma normatīvajos aktos nozīmē vienu un to pašu, proti, tas ir viens no imunizācijas veidiem jeb profilaktisks pasākums ar mērķi nodrošināt organismā imunitāti jeb neuzņēmību pret kādu no VRI slimībām.

Imunizācija – daļa no veselības aizsardzības pasākumiem, jo imunizācija ir valsts epidēmiskās drošības sistēmas neatņemama sastāvdaļa, tā ir atzīta par sabiedrības veselības prioritāti, jo orientēta uz infekcijas slimību negatīvās ietekmes mazināšanu gan uz indivīdu (it īpaši bērnu), gan uz sabiedrības veselību kopumā. Imunizācija ir nedaudz plašāks jēdziens par vakcināciju, jo imunizācijai var izmantot gan vakcīnas (cilvēks kā atbildi uz vakcīnu pats veido antivielas), gan imūnglobulīnus (ievada jau gatavas antivielas).

Imunitāte – cilvēka ķermeņa spēja tolerēt “sava” (paša ķermeņa) materiāla klātbūtni un likvidēt “svešo” (ne paša ķermeņa) materiālu. Šī diskriminējošā spēja nodrošina aizsardzību pret infekcijas slimībām, jo imūnsistēma lielāko daļu mikrobu identificē kā svešus.