Vai bērns ir obligāta ģimenes sastāvdaļa

Mūsdienu ģimenes formas ir daudz un dažādas, un nevarētu teikt, ka bērns ir obligāta ģimenes sastāvdaļa. Tomēr bērns ir svētība, un radīt bērnu nozīmē ne tikai aiz sevis kaut ko atstāt, tas nozīmē – arī palikt.

Kas ir ģimene?

Ģimenes jēdziens gadu laikā ir mainījis savu nozīmi daudz reižu. Arī šobrīd dažādās kultūrās pieņemtie ģimenes modeļi ir ļoti dažādi. Laiku laikos cilvēce meklē optimālāko veidu, kā organizēt savas personiskās attiecības, un kādā brīdī sabiedrība to kanonizē, ieraksta likumos un shēmās. Varētu teikt, ka ģimene ir tas veids, kā cilvēki izvēlas dzīvot kopā ar tiem, ko mīl. Līdz ar to ģimene ir arī veids, kā mēs audzinām savus bērnus, ja un kad mums tādi ir. Tāpēc nevarētu noteikt tik strikti, ka ģimene ir tikai tad, ja tur ir noteikts cilvēku skaits, dzimums vai vecums un attiecīgas radniecīgās saites. Ģimene ir konstrukts, kuru varam veidot ļoti dažādi. 

Tomēr, laikiem mainoties, rodas situācija, kad iepriekš izstrādātās shēmas un likumi, kas nosaka arī kopā dzīvošanu, vairs nestrādā. Līdz ar to rodas jautājums – vai mums ir jādzīvo pēc esošajiem likumiem, vai likumi jāpiemēro tam, kā dzīvojam? Ja pārlieku daudz sākam citiem norādīt, kā ir jādzīvo un jāveido attiecības, bieži rodas pretestība. Nereti tā vietā, lai paši būtu laimīgi un ļautu citiem veidot savu dzīvi, mēģinām savu dzīvošanas modeli leģitimēt, pamatot un norādīt, ka mūsu ģimenes modelis ir vienīgais iespējamais. Tas nebūtu tas, uz ko būtu jātiecas – ja esam laimīgi, varam piedāvāt, rosināt savu dzīvošanas modeli citiem, bet ne uzstāt, ka tas ir vienīgais pareizais un derēs visiem citiem. Ģimenes var būt visdažādākās pēc to locekļu sastāva, vecuma, dzimuma un savstarpējām attiecībām. Ne vienmēr ģimene būs kā no reklāmas plakāta – māte, tēvs, dēls un meita, un suns.
 

Tevi varētu interesēt arī raksts: Vai bērna radīšanu var nokavēt?

Kāpēc citi gaida jaunā pāra bērnu

Vēl aizvien ir situācijas, kad uz pāriem, kas jau ilgāku laiku ir kopā vai kas ir nesen apprecējušies, tiek virzītas gaidas vai spiediens – kad tad jums būs bērns? Aizvadītajos gadsimtos ģimenes galvenā vai pat vienīgā funkcija bija bērnu radīšana, nevis mīlestības apliecināšana vai pāra labsajūtas nodrošināšana. Ģimene bija kā droša vide, kur dzimt un veidoties bērniem. Vēsturiski laulība bija ļoti sociālekonomisks veidojums, tas bija kā līgums starp divām ģimenēm, kas iegulda resursus, lai jaunie cilvēki var sākt veidot dzīvi. Laulība sakārtoja arī mantošanas tiesības. No šīm tradīcijām izriet arī seksuālās ētikas likumi, kas regulē, lai ģimenē radītie bērni būtu attiecīgā vīrieša bērni. Līdz ar to daudzu cilvēku apziņā ir iesakņojusies šī pieredze, un tāpēc apkārtējie arī gaida šos pēcnācējus. Tas ir tik dziļi mūsos, ka tā vien liekas, ka arī mūsdienās bērnu radīšana ir centrālais laulību iemesls. Tomēr jāatzīst, ka pāri, kuriem nav bērnu, bieži vien ir zem spiediena – gan ārējā, gan iekšējā, sava bioloģiskā spiediena.

Ģimenes var būt visdažādākās pēc to locekļu sastāva, vecuma, dzimuma un savstarpējām attiecībām. Ne vienmēr ģimene būs kā no reklāmas plakāta – māte, tēvs, dēls un meita, un suns.

Iekšējais spiediens: kas ir vairošanās instinkts

Vairošanās instinkts cilvēkos ir ierakstīts ļoti dziļi. Tā ir ļoti spēcīga dziņa, kas mudina pavairot savus gēnus, atstāt tos nākamajām paaudzēm, lai kaut kas no mums paliek arī tad, kad pašiem ir jāmirst. Instinkti ir tipiskie kādas sugas uzvedības modeļi. No bioloģiskā viedokļa cilvēka organisms ir tikai līdzeklis, ar kuru šajā pasaulē turpinās gēnu pastāvēšana. Mūsu gēni ir kā programma, kas tiek pārkopēta no viena datora citā, lai tā varētu turpināties. Pat tad, kad cilvēks mirst, viņa gēni paliek un turpina eksistēt – tie ir mūžīgi! No šī izriet zemapziņas izjūta, cik svarīgi ir pēcnācēji, jo tā ir “miesa no manas miesas” – tas esmu es! Kaut kādā ziņā tā tiešām ir taisnība. Augu valstī to var vislabāk redzēt – nolaužot zariņu, tas turpina augt citā podiņā. It kā pavisam cits augs, bet tomēr tas pats! Izjūta par to, ka bērnu radīšana ir viens no nemirstības veidiem, sakņojas dziļi mūsu psihē. Ir norādes, ka cilvēki to ir sapratuši jau sen – piemēram, Bībeles teksts: “Divi kļūs viena miesa” nav jāsaprot tikai poētiski, bet visai praktiski, kad sastopas divu cilvēku ģenētiskais materiāls. Vecā Derība norāda, ka vairošanās ir pirmais no baušļiem – pirmā Dieva pavēle cilvēkam ir nevis neēst no aizliegtā koka, bet gan “augļoties un vairoties”. No tā izriet reliģiskais priekšstats, ka normālos apstākļos cilvēkam nevajadzētu bremzēt vairošanos, jo tas ir pirmais uzdevums, ko Dievs cilvēkam ir noteicis. 
Līdz ar to reizēm spiediens par pēcnācējiem neapzināti ir arī partneros pašos. Pat, ja cilvēki apzināti ir lēmuši par dzīvi bez bērniem, vairošanās instinkts kādā brīdī var izpausties pavisam izteikti. Ir tikai saprotams, ka, gadiem ejot, cilvēki maina savas domas arī par tādu jautājumu kā bērnu radīšanu vai neradīšanu. Ja pārim nav bērnu, reizēm viņos valda liels iekšējais spiediens, pat ja lēmums ir apzināts. Gadās, ka spiediens ir tik liels, ka, laikam ejot, šādas attiecības mēdz izjukt.

Vēlme pēc nemirstības

Ir saprotams, ka bailes no nāves ar gadiem pieaug – mums visiem piemīt instinkts sevi saglabāt un aizsargāt. Nāve ir bioloģisks mehānisms – tas, ka šūnas noveco, nav mūsu vaina, bet ģenētiski noteikts process. Mēs piedzimstam, uzplaukstam, bet tad it kā tiekam “izslēgti”, mums jādod vieta jaunajiem. Ar laiku mēs apzināmies savas identitātes gaisīgumu. Mēs esam kā āboli, kas nokrituši no ābeles. Kad esam nokrituši, mums liekas, ka ābols un ābele ir divas pilnīgi dažādas lietas. Esam pārliecināti, ka mēs katrs esam ļoti nozīmīgs un patstāvīgs indivīds. Bet tad ābolā iemetas pūšanas process, un indivīds pamazām iet bojā. Mēs sākam domāt, ka jāatstāj aiz sevis vismaz sēkliņas, lai no mums atkal varētu izaugt ābele. Tas, ka cilvēkam ir bērni, neatrisina visus eksistenciālos jautājumus, tomēr dod gandarījumu. Radīt bērnu nozīmē ne tikai aiz sevis kaut ko atstāt, tas nozīmē arī palikt šajā pasaulē – bērnos. Taču vienlaikus nevajag reducēt savu dzīvi līdz tam, ka galvenais mūsu uzdevums ir radīt pēc iespējas vairāk pēcnācēju. Tieši kristietības kontekstā indivīds ir liela vērtība un cilvēks nav skatāms tikai ar funkciju radīt pēcnācējus.

Pat, ja cilvēki apzināti ir lēmuši par dzīvi bez bērniem, vairošanās instinkts kādā brīdī var izpausties pavisam izteikti. 

Kāpēc kādam ir daudz, bet kādam – nav neviena?

Dzīvojam laikmetā, kad varam labi kontrolēt to, lai pēcnācēji nerastos, bet nevaram tik labi kontrolēt to, lai pēcnācēji garantēti rastos. Pāri, kas sastopas ar grūtībām bērnu radīšanā, nereti ieslīgst sevis vainošanā. Bieži jebkuras nelaimes cilvēki uztver par sodu. To tā nevajadzētu darīt, nevajadzētu meklēt arī savu morālo vainu. Neviens cilvēks nav bezgrēcīgs, un cilvēki ar daudz bērniem nav obligāti tie Dievam mīļākie, mazāk grēcīgākie vai labākie. Tas, kā rīkoties šādās grūtībās nonākušiem pāriem, ir individuāls jautājums. Noteikti ir vērts mēģināt izmantot to, ko dod mūsdienu zinātne un medicīna. 
Saprotams, ka šādās attiecībās arī rodas dilemma: man ir attiecības, kurās es mīlu un jūtos mīlēts, bet, no otras puses, ir vēlme pēc bērniem. Problēma izaug tieši no mīlestības – cilvēks tik ļoti mīl savu partneri, ka vēlas veidot attiecības tikai ar šo cilvēku un tāpēc nemeklē citu partneri, lai radītu pēcnācējus. Šis ir jautājums gan par fizioloģiskajiem un psiholoģiskajiem apstākļiem, gan pāra kopējo briedumu. Eksistē slēpti psiholoģiski mehānismi, kas var bloķēt bērnu radīšanu tik dziļi, ka cilvēks to pat nepamana. Tā nav mūsu vaina, bet šāda situācija var kalpot kā ierosme sevis izzināšanas procesam.

Vai man ir kāda cita loma?

Reizēm cilvēki bez bērniem atrod kādu citu ceļu, aicinājumu vai dzīves uzdevumu. Situācijas un cilvēku dzīves ir ārkārtīgi dažādas. Galvenais ir meklēt sev optimālo risinājumu un vairīties no stereotipiem un klišejām, kā ir jādara, lai tu būtu laimīgs un īsts cilvēks, sieviete vai vīrietis. Atmest aizspriedumus par to, cik čūskas ir jānosit, koki jāiestāda un dēli jāpiedzemdē, lai es skaitītos piepildījis savu dzīvi. Šādi stereotipi nepalīdz. Ir jāmeklē savs risinājums. Kādam pārim tas nozīmēs palikt kopā par spīti tam, ka bērnu nav, citiem risinājums būs adopcija, citiem būs prātīgāk tomēr iet katram uz savu pusi. 

Jebkurā gadījumā laiku, kad pāris ir pārdomās par pēcnācējiem, var izmantot, lai izzinātu un labāk saprastu sevi un izdarītu apzinātu izvēli. Ir vērts atcerēties, ka dabā viss ir līdzsvarā – pasaule jau ir pārapdzīvota. Un bērns vairs nav sociālās nodrošināšanas sistēmas pamats kā senajā pasaulē, kad cilvēkam vajadzēja daudz bērnu, lai būtu kāds, kas par viņu parūpēsies vecumdienās. Iespējams, doma par bērniem atnāk laikā, kad vienaudži jau gaida mazbērnus. Tomēr arī par to nav vērts sevi šaustīt – tas, ka bērns dzimst lielākā vecumā, bērnam dod nobriedušākus vecākus. No vienas puses, šie vecāki var būt vairāk noguruši un gurdenāki, ātrāk noveco, bet, no otras puses, viņi ir nobriedušāki attieksmē pret dzīvi.

Kas jāskaidro citiem par savu izvēli

Tāpat kā pēc kāzām citi sāk gaidīt pāra bērnu, tāpat ir cilvēki, kam patīk komentēt bērnu esamību, neesamību vai skaitu ģimenē. Šeit lielais jautājums ir par robežām mūsu attiecībās – par spējām robežas novilkt, par tām komunicēt, par spējām tās aizstāvēt un nepieciešamības gadījumā arī mainīt paša noteiktās sarkanās līnijas. Mēs dzīvojam katrs savu dzīvi, par to uzņemamies atbildību un pieņemam lēmumus. 

 

Jo cilvēks pats būs pārliecinātāks par savu lēmumu, jo mazāk viņu kaitinās un aizskars apkārtējo viedokļi. 

Ir vērts apdomāties – kāpēc mani tik ļoti aizskar, ja man jautā kaut ko par ģimenes modeli? Iespējams, ka sākumā uzklausīt kādu cilvēku ieteikumus vajag. Ja mani ļoti aizskar dzirdētais, tad, visticamāk, es pats neesmu drošs par sevi. Ja mani kaitina šie jautājumi (Kāpēc tev nav bērnu?, Vajadzētu beidzot dēlu!) – tas nozīmē, ka manī ir spriedze, es svārstos starp alternatīvām un nezinu, kurai pusei es gribu ļaut uzvarēt. Tādā gadījumā ir jāveic “mājasdarbs”, lai es varētu pasmaidīt par to, ka man kāds ko jautā. Katram ir tiesības uz savu viedokli, un mums nav pienākuma savas domas pierādīt vai aizstāvēt. Pieņemot svarīgus dzīves lēmumus, ir svarīgi nebaidīties būt pašiem, nebaidīties kļūdīties. Vienmēr drīkstu arī mainīt savas domas, taču neļaušu nevienam uzmācīgi vai vardarbīgi apšaubīt manus lēmumus. Labāk atstāt šo opciju – kļūt par vecākiem vai ne – atvērtu. Protams, katrā pārī ir divi cilvēki, un jārēķinās, ka katram no tiem var būt atšķirīgs skatījums uz bērnu radīšanu un katram no pāra šajā jautājumā var būt iekšējais konflikts. Novērots, ka bieži pāri var pašķirties, ja skatījums šajā jautājumā nesakrīt.