Vecākam jauns partneris. Kā reaģēs pusaudzis?

“Vai un kā no bērnu puses tiks pieņemts vecāka jaunais partneris, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kādas ir bijušas savstarpējās attiecības līdz pamātes vai patēva ienākšanai ģimenē. Informācija par jauno partneri katrā vecumā bērnam ir jāpasniedz atšķirīgi, taču svarīgākais ir, lai pieaugušais ir godīgs un atklāts, lai bērnam netiek melots,” uzsver psiholoģe Kristīne Jozauska. Bērniem atbilstoši viņu izpratnes līmenim ir jābūt informētiem par to, kas notiek pieaugušo dzīvē, – arī tad, ja runājam par pusaudžiem, kuri daudzas lietas spēj saprast paši. Ja bērnam ir skaidrs, kādas ir vecāku savstarpējās attiecības, vecāka jaunā partnera pieņemšana noritēs vieglāk. Otrs nosacījums ir pakāpeniskums.

Vai bērnam ir cilvēks, kam uzticēties?

Reakcija uz jauno ģimenes modeli var būt ļoti atšķirīga – dažkārt patiesās emocijas parādās tikai pēc laika. “Reizēm sākotnējā reakcija var šķist pieņemoša, saprotoša un mierīga, bet paiet kāds laiks, un notiek atreaģēšana. Reakcija var nebūt tūlītēja. Tas lielā mērā ir atkarīgs no iepriekšējās attiecību pieredzes. Ir situācijas, kad tas var notikt salīdzinoši mierīgi un pieņemoši, bet tikpat labi var būt drāmas, agresija vai spēcīgs pārdzīvojums. Tipiska pusaudžu reakcija uz spilgtiem pārdzīvojumiem ir ekspresija vai noslēgšanās. Aiz šķietami mierīgas ārienes var slēpties depresija vai bezcerība. Zēnu un meiteņu reakcija uz vecāku šķiršanos var būt dažāda, īpaši pusaudžu gados. Meitenes biežāk reaģē ar “pārāk kontrolētu” uzvedību un depresiju, bet zēniem biežāk rodas uzvedības problēmas, kas ir saistītas ar apreibinošo vielu lietošanu, skolas kavēšanu un sekmju pasliktināšanos. [1] 
Ir ļoti svarīgi, lai būtu kāds cilvēks, kuram bērns var uzticēties. Ja vecākiem ir tuvas attiecības ar bērnu draugiem, bieži vien arī tas ir noderīgs resurss. Vecāki, komunicējot ar bērna draugiem, arī var apjaust gaisotni un pusaudža reakciju.

Pusaudža iespējamās emocijas 

Pēc šķiršanās pusaudži var izjust virkni emociju, tostarp pamestību, vainas apziņu, kaunu, šoku, skumjas vai dusmas. Šo emociju intensitāte un ilgums atšķiras, tomēr to ietekme uz bērna emocionālo veselību ir ievērojama. [2]

Galvenais – nezaudēt saikni

Bioloģiskie vecāki bērnam vienmēr būs tuvāki – tā ir dabiska reakcija, līdz ar to var notikt salīdzināšana. Jaunais partneris tiek salīdzināts ar bioloģisko tēti un nemitīgi tiek rasti argumenti, kāpēc tētis ir labāks. Raksturu dažādības dēļ saprasties ne vienmēr ir viegli – arī pieaugušajam tas nav viegls process. Viss ir atkarīgs no šķiršanās situācijas, no tā, cik ātri jaunais cilvēks ienāk ģimenē, kāds ir šķiršanās situācijas fons. “Lielākoties bērni uz pamāti vai patēvu ir dusmīgi – kamēr nav parādījies jauns cilvēks, zemapziņā mīt cerība, ka vecāki vēl var saiet kopā. Pretestība pret pamāti vai patēvu var izpausties kā nepieņemšana, agresija vai nepieklājīga uzvedība,” skaidro psiholoģe. 

Zēnu un meiteņu reakcija uz vecāku šķiršanos var būt dažāda, īpaši pusaudžu gados. Meitenes biežāk reaģē ar “pārāk kontrolētu” uzvedību un depresiju, bet zēniem biežāk rodas uzvedības problēmas.

Pusaudzis var atteikties no kopīgām aktivitātēm, speciāli radīt neērtas situācijas, izaicināt jauno pamāti vai patēvu, radot apgrūtinājumus, iesaistoties konfliktsituācijās, provocējot un zināmā mērā pārbaudot robežas. Pusaudžu vecumā var būt grūtāk pieņemt vecāka jauno partneri nekā bērniem jaunākā vecumā.  Turklāt agrīnā pusaudžu vecumā bērni pret izmaiņām ģimenes struktūrā ir visneaizsargātākie. [2]
“Ja vecāki ir izšķīrušies salīdzinoši mierīgi un saglabājas kontakts ar abiem bioloģiskajiem vecākiem, pusaudzis jauno ģimenes modeli ar vislielāko varbūtību uztvers veselīgāk. Galvenais, lai netiktu pazaudēta saikne, visas iesaistītās puses runātu par nākotni un notikumu kārtība būtu skaidra,” uzsver Kristīne Jozauska. Abi bioloģiskie vecāki pusaudzim ir svarīgs emocionālā atbalsta un praktiskās palīdzības resurss. [1]

No dusmām līdz bezcerībai

Par vienu no iedarbīgākajiem instrumentiem jaunās situācijas pieņemšanā speciāliste sauc laiku. “Bērniem visos vecumos ir vajadzīgs laiks – ja uz agresiju atbildēsim ar agresiju, tas pusaudzi izprovocēs un ne pie kā laba nenovedīs. Arī uz frāzi “tu neesi mana īstā mamma vai īstais tētis” pirmajā reizē nevajadzētu reaģēt – tādējādi pusaudzis parāda savu nostāju, pauž dusmas un neapmierinātību. Pieņemot to un klusējot, mēs parādām, ka viņa viedoklis tiek respektēts. Iespējams, viņam ir vajadzīgs laiks, lai šo situāciju pieņemtu,” teic psiholoģe Kristīne Jozauska.
Nozīme ir ne tikai tam, kā uz šīm situācijām reaģē patēvs vai pamāte, bet arī bioloģiskie vecāki. Ja iepriekš ir veidots emocionālais kontakts, neērtas situācijas būs vieglāk pārrunāt. Tas jādara bez pārmetumiem, aizvainojuma vai dusmām. Vienlaikus jāvēro tas, cik lielā mērā notiekošais ietekmē bērna ikdienu un mācību procesu. Pētījumi liecina, ka aptuveni 20–25% pusaudžu pēc vecāku šķiršanās piedzīvo problēmas, kas izriet no pārmaiņām ģimenē. [3]

Lielākoties bērni uz pamāti vai patēvu ir dusmīgi – kamēr nav parādījies jauns cilvēks, zemapziņā mīt cerība, ka vecāki vēl var saiet kopā.

Ir svarīgi, lai šķiršanās gadījumā tiktu radīta drošības izjūta. Katrā gadījumā tie būs citi ceļi. Vienam tā būs saruna ar vecāku vai abiem vecākiem, bet citam – draugu atbalsts. Arī vecākam notiekošais raisa virkni emociju – no dusmām līdz pat pilnīgai bezcerībai. Ir svarīgi, lai atbalstu saņemtu gan bērns, gan pieaugušais. 

Drošības izjūtu zināmā mērā rada saruna par nākotni un to, kāda dzīve būs turpmāk. Reizēm pamāte vai patēvs netiešā veidā atrod ceļu pie bērna ar kopīgu interešu palīdzību – kaut vai parunājot par sportu. Citreiz pietiek ar laiku – pusaudzis redz, ka nekas slikts nenotiek ne ar mammu, ne ar viņu pašu, un viņš sāk pieņemt otru cilvēku. Tas, ka saikne neizveidojas uzreiz, ir normāli. Ir vajadzīgs laiks, lai samierinātos un iepazītu viens otru.

Robežas – tilts uz drošības izjūtu

Tiesa, ne visas pusaudža reakcijas ir jāpieņem. “Pieaugušie nedrīkst atdot visu varu pusaudžu rokās. Vecākiem kādreiz jāpasaka stingrāks vārds. Cilvēkam, ar kuru tiek veidota jauna ģimene, ir tiesības noteikt robežas. Sākotnēji pusaudzim iestājas pretestība, bet ar laiku viņš saprot, ka šis cilvēks ir spējīgs novilkt robežas. Robežas ir tilts uz drošības izjūtu. Bērniem ir svarīgi zināt, kādi būs jaunie noteikumi, – vispirms tie jāpārrunā pieaugušo starpā. Ja bērns dzīvo divās mājās, kārtībai un prasībām jābūt maksimāli vienādām,” iesaka psiholoģe.

Bērniem ir svarīgi zināt, kādi būs jaunie noteikumi, – vispirms tie jāpārrunā pieaugušo starpā. Ja bērns dzīvo divās mājās, kārtībai un prasībām jābūt maksimāli vienādām.

Liela nozīme šajā jautājumā ir arī bioloģisko vecāku savstarpējām attiecībām. Ja attiecības vecāku starpā ir konfliktējošas, pamātes un patēva ienākšana ģimenē var kļūt ārkārtīgi sarežģīta. “Vispirms jāpanāk miers un cieņpilnas attiecības bioloģisko vecāku starpā, un tikai tad var tikt sperts nākamais solis. Ja bērns redz, ka mamma un tētis labi sadzīvo, par visu ir vienojušies un ir gatavi akceptēt viens otra tālāko ceļu, tas rada drošības izjūtu. Bērns saprot – lai arī kādu ceļu mamma un tētis ietu, ir lietas, kas nemainīsies, un saikne ar bioloģiskajiem vecākiem nepazudīs,” teic Kristīne Jozauska. Ja attiecības tiek kārtotas neveiksmīgi, dažkārt bērns var izjust vainas apziņu. Lai to mazinātu, jāveido godīga saruna un jāpaskaidro, ka pieaugušajiem ir sava dzīve. Vienlaikus jāuzsver, ka tas nenotiek viņa dēļ. Ar vienu reizi nepietiek – tas ik pa laikam jāatgādina. Jāvēro bērns, lai saprastu, kurā brīdī šo sarunu nepieciešams atkārtot. Ja cilvēki ģimenē ir spējuši runāt gan par priecīgiem notikumiem un labām lietām, gan par grūtībām, izaicinājumiem un strīdiem, arī par šķiršanos būs vieglāk runāt.

Atbalsts un motivēšana 

Ir daudz individuālu faktoru, kas nosaka, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi jaunais modelis veidosies. “Situācija ir sarežģītāka, ja arī pamātei vai patēvam ir bērni no iepriekšējām attiecībām, bet, ja valda savstarpēja uzticēšanās, nekas nav neiespējams. Atsevišķs stāsts ir arī par vecvecākiem – daži ienāk, daži negrib aiziet, un tas vēl vairāk sarežģī attiecības. Vispirms jaunais modelis jāievieš šaurākā lokā un tikai pēc tam var iesaistīt vecvecākus, draugus un kaimiņus. Bieži pārim ir sava ilūzija par ģimenes modeli, bet bērni ievieš korekcijas, uz ko pieaugušajiem kaut kādā veidā jāreaģē. Tās ir jaunas situācijas, kurās visas iesaistītās puses nonāk pirmo reizi,” atgādina speciāliste.
“Ja pieaugušie jūt, ka emocionāli vairs nespēj situāciju panest, ja liekas, ka viss slīd ārā no rokām, bērnam ir emocionālas grūtības, pasliktinās sekmes vai miegs un viņš ar šo situāciju netiek galā, ir jāvēršas pēc palīdzības. Atbalsts un motivēšana nenāk par sliktu, jo tā ir neitrāla teritorija, kur visas iesaistītās puses ir vienlīdzīgā pozīcijā. Bērni konsultācijās ierauga vecākus no cita skatupunkta un saprot, ka arī vecākiem nav viegli. Pamatu pamats ir sadarbība, cieņpilna komunikācija, atklātība un spēja vienoties.”

7 padomi, kā palīdzēt pusaudzim tikt galā ar šķiršanos 

Laulības šķiršanas laikā un pēc tās ir ļoti svarīgi, lai abi vecāki uzturētu veselīgu saikni ar pusaudzi.

• Neiesaisties ar bērna tēvu/māti konfliktā pusaudža priekšā;
• Esi aktīvs klausītājs un izvairies no otra vecāka kritizēšanas;
• Esi piesardzīgs un neizplūsti detaļās, runājot par šķiršanos;
• Palīdzi atjaunot pusaudža uzticību citiem, modelējot uzticamu izturēšanos;
• Veicini veselīgu saikni starp pusaudzi un abiem vecākiem;
• Esi elastīgs, bet nosaki skaidras robežas;
• Ja nepieciešams, meklē profesionālu palīdzību.

Atsauces
1. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4562002/

2. https://alfredadler.edu/sites/default/files/Maddie%20Magner%20MP%202016.pdf

3. https://www.verywellfamily.com/effects-of-divorce-on-teens-2609530