Kustību saikne ar mentālo veselību. Tas jāzina arī skolēniem!

Psiholoģei Ivetai Aunītei praksē aizvien vairāk nākas saskarties ar nelaimīgiem bērniem. Frāze “mani viss ir izbesījis” atskanot pat pārāk bieži. Burvju nūjiņa šādās situācijās ir kustības. Jo bērniem ir bioloģiska vajadzība kustēties. Turklāt kustībai ir tieša saikne ar mentālo veselību. “Attīstība ir kustībā!” norāda psiholoģe.

Paslēpes, ķerenes, futbols – tā ir bioloģiska nepieciešamība

Mums ir jārēķinās ar objektīvo situāciju – pandēmijas diktētajiem ierobežojumiem, attālinātām mācībām un digitālo bērnību. Pēc speciālistes domām, pamatskolas skolēnus jau tagad varot saukt par iekštelpu bērniem, jo viņus ir ļoti grūti iekustināt un izdabūt ārā, ārpus telpām. 

“Bet tieši kustībā slēpjas attīstība – veidojas koordinācija, uzlabojas smadzeņu darbība, nostiprinās elpošanas un asinsrites sistēma, attīstās spēks un izturība pilnīgi visās dzīves jomās, veidojas raksturs,” teic psiholoģe Iveta Aunīte. 

Formula, pēc kuras aprēķina, cik kilometru dienā bērnam vajadzētu veikt, aktīvi kustoties, – tas ir kilometrs uz katru bērna gadu. Proti, sešgadniekam tie ir seši kilometri, deviņgadīgam deviņi, un tā tālāk. Protams, pieaugot nav jānostaigā desmitiem kilometru dienā, bet septiņi līdz desmit kilometri aktīvā kustībā ir nepieciešami. “Arī pieaugušajiem,” atgādina Iveta Aunīte. 

Formula, pēc kuras aprēķina, cik kilometru dienā bērnam vajadzētu veikt, aktīvi kustoties – tas ir kilometrs uz katru bērna gadu. Proti, sešgadniekam tie ir seši kilometri, deviņgadīgam deviņi.

Ja rēķina stundās, tad sākumskolas bērnam aktīvā kustībā vajadzētu pavadīt divas stundas dienā. Tās var būt aktīvas rotaļas, spēles – paslēpes, ķerenes, futbols kopā ar draugiem un citas aktivitātes, kas raisa bērnos prieku.

Skolēnu motivatori dažādos vecumposmos

Sākumskola – bērni ieklausās vecākos, bet vēl efektīvāks ir vecāku paraugs. Piemēram, ja vecāki regulāri sporto, ēd veselīgi un ik dienu dodas pastaigās svaigā gaisā, arī bērni tā darīs. Un otrādi – viņi kopēs arī ne tik labus paradumus, kurus redzēs vecāku ikdienā. 

Pamatskola – vecāku un citu pieaugušo autoritatīvo vietu ieņem bērna vienaudži. Ja viņi būs sportiski, sekmīgi mācībās, pozitīvi, arī jūsu bērns tāds būs. Savukārt, nokļūstot kompānijā, kas piekopj tā saukto nelabvēlīgo dzīvesveidu, tas ietekmēs jūsu bērnu un viņš sāks līdzināties saviem draugiem. Tagad, kad satikt vienaudžus ir liegts, vecākiem jāņem talkā savas zināšanas un viltības, lai pusaudzi motivētu nolikt viedierīces un padarīt ko sportisku. 

Vidusskola – ietekmi zaudējuši gan vecāki, gan arī vienaudži, toties liela loma vidusskolēna vecumā iedalīta treneriem, skolotājiem un citiem elkiem, kas iekarojuši jaunieša uzmanību. Vidusskolēnam tiešsaistes stunda ar skolotāju, kurš iemantojis viņa uzticību un cieņu, var būt pat ļoti palīdzoša jaunā cilvēka citādi vientuļajā ikdienā.

Aktīviem vecākiem aktīvāki bērni

Sākumskolas vecumā bērni ir vieglāk iekustināmi: “Ja ir aktīvi vecāki, kuri paši vēlas sportot, slidot, skrituļot vai pamētāt bumbu, tad pierunāt bērnu uz šādu nodarbi nebūs problēmu.” Citādi ir ar pusaudžiem, jo viņus ārā iešana ar vecākiem vairs neinteresē, iespēja uzspēlēt futbolu ar tēti arī vairs nav tik saistoša. Tāpēc psiholoģe iesaka mammām un tētiem pie ierastajiem jautājumiem par to, kas šodien ēsts un kādas atzīmes nopelnītas, papildus vēl pavaicāt: “Vai tu biji ārā? Ko tu tur darīji? Cik ilgi biji?” Tāpat ir ļoti svarīgi, lai bērns, izejot ārā pastaigāties, neapsēstos uz soliņa un neieurbtos savā telefonā. 

Ļoti svarīgi, lai bērns, izejot ārā pastaigāties, neapsēstos uz soliņa un neieurbtos savā telefonā. 

“Ir ļoti būtiski, lai bērns tiešām iziet ārpus telpām svaigā gaisā. Galvenokārt tādēļ, ka līdz ar attālinātajām mācībām ir pazudusi robežšķirtne starp atpūtu un mācību stundām,” saka psiholoģe. Ja, atrodoties skolā un klasē, skolēns redz savus vienaudžus, redz skolotāju, un tas viņu motivē mācībām, tad šobrīd viss ir saplūdis kopā – atpūta, mācības, ēšana… “Iziešana ārpus telpām ir šo robežu nospraušana. Telpā ir mācības, bet ārpus tām ir pilnīgi citas lietas bērna dzīvē,” uzsver psiholoģe.

Uzmanību!

Ierobežojums pavadīt laiku ar citu mājsaimniecību bērniem un attālinātās mācības rada grūtsirdību, pesimismu, pat depresiju, bet pusaudža vecumā bērnam sākas arī hormonālās pārmaiņas, kas tāpat jau nav viegls posms. Tas var radīt ilūziju, ka kāda no apreibinošām vielām varētu dot glābiņu no šīm sajūtām. “Tik izmisušus vecākus un tik nelaimīgus bērnus neesmu redzējusi gadiem,” teic psiholoģe.

Sarunas temati, lai motivētu kustībām

Psiholoģe teic, ka šobrīd visai bieži saskaras ar bērniem, kuriem neko negribas, kuri nevar sevi piespiest mācīties. Ja pirms pandēmijas vecāki varēja ar bērniem izrunāt noteikumus, lai viņi tik ilgu laiku nepavada pie datora, tad tagad tas ir kļuvis par darba pienākumu. “Šobrīd stundu skaits, kas tiek pavadīts pie viedierīcēm, gan mācoties, gan sazinoties ar vienaudžiem, gan arī spēlējot spēles vai skatoties video, ir daudz par ilgu. Tas noved pie mentālās veselības problēmām un arī liekā svara,” brīdina speciāliste. Šis ir temats, kuru ir vērts pārrunāt arī ar savu pusaudzi. Tāpat kopīgi jāmēģina atrast tās nodarbes, kas bērnam patīk vai varētu patikt, tad viņu ieinteresēt uz regulāru izkustēšanos būs daudzkārt vieglāk.

Vecāku idejas, kā iekustināt skolēnu

• Ikrīta aplis pa kvartālu. Neatkarīgi no laikapstākļiem pusstundu pirms dienas aktīvās daļas sākuma – tiešsaistes stundām ceturtklasniekam un attālinātā darba – katru rītu kopā dodamies nelielā pastaigā. Ja laiks skaists un silts, ierēķinām tā, lai pastaigai sanāktu aptuveni stunda. Tātad brokastojam un visas pārējās rītam piederīgās lietas paveicam ātrāk.
• Online vingrošana trenera vadībā. Lai gan vingrošana paredzēta pieaugušajiem, gandrīz visu darām kopā ar savu skolnieku. Viņam patīk sacensties ar mani, jo ir lietas, kuras nevaru izdarīt. Piemēram, pumpēšanās. Divreiz nedēļā ir tiešsaistes nodarbības, kas ilgst aptuveni 50 minūšu, un sestdienās – mazais mini treniņš video formātā. Vingrošana notiek slēgtā grupā, jo tā ir maksas, taču pieejami daudzi bezmaksas video ar patiešām labiem treneriem. Tajās reizēs, kad bērns atsakās vingrot kopā, ir nosacījums, ka viņam jāapskrien desmit apļi ap kvartālu un pēc tam jāpiepumpējas tik, cik var.
• Pēc gardumiem – ar kājām! Tūlīt būs gads, kopš pārtikas pirkšanai izmantojam tikai e-veikalu piegādes, taču našķus nepasūtām ar nolūku. Ja gribas ko gardu, nekas cits neatliek, kā doties uz veikalu, kas atrodas aptuveni pusotra kilometra attālumā no dzīvesvietas. Raitā solī 20 minūšu laikā esam jau veikalā, bet mājupceļš parasti ir divtik ilgs, jo notiek krietni lēnākā pastaigas solī. Vēl viens bonuss – pa ceļam vai nu kaut ko pārspriežam, vai spēlējam vārdu minēšanas spēli, vai arī dēls mums stāsta jaunās anekdotes, kuras apguvis. Piebildīšu, ka tirdzniecības centros neejam, tikai mazajos specializētajos veikaliņos.
• Iepazīstam novadu ar velosipēdiem. Latviju esam apceļojuši arī pirms pandēmijas, taču savu novadu – nekad. Parasti devāmies uz kādām tālākām vietām, lai izrautos no ierastās vides. Arī tagad saorganizējamies šādiem izbraucieniem, taču rudenī izdomājām, ka tālākos braucienus ar auto gribam iemainīt pret ceļojumiem ar velosipēdiem. Īpaši par to sākām domāt, kad atkal aizslēdza skolas un arī strādāt sākām vairāk no mājām. Izdomājām arī velobraucienu virsmērķi – iepazīt savu novadu, kurā ietilpst diezgan daudz mazu apdzīvotu vietu. Un katrreiz ir mazais mērķītis jeb galamērķis, kurp braucam. Kamēr bija lielie sniegi, baudījām kalna priekus, tagad atkal esam atsākuši sava novada apceļošanu. Ņemam līdzi ūdens pudeles, kādas uzkodas un dodamies ceļā. Patīk gan mums, pieaugušajiem, gan abiem mūsu skolēniem, no kuriem viens jau ir riktīgs pusaudzis.
• Skūteris arī tētim. Tā kā ārkārtas situācijas laikā nevar tikties ar draugiem, mūsu 12 gadu vecais dēls vairs negribēja iet ārā. Pat ar savu triku skūteri ne, lai gan kādreiz izmantoja katru izdevību pavizināties kopā ar draugiem. Māsas dēls gribēja pārdot savu veco skūteri, jo tas vairs neinteresē, un to nopirka mans vīrs sev. Sākumā dēls teica, ka nekādā gadījumā neies ārā kopā ar tēti blamēties, taču vienreiz, otrreiz it kā netīšām abi satikās uz netālajām rampām, un nu viņi turp dodas gandrīz katru dienu. Jāpiebilst, ka vīram tas ir liels izaicinājums, jo iepriekš vien dažas reizes bija pamēģinājis tāpat pabraukāt, taču viņš ir diezgan sportisks un apķērīgs, sanāk normāli. Dēls akceptē.
• Kopā vingrojam Tavaklase.lv. Jau pagājušā gada pavasarī, kad bērnam bija uzdots skolā sporta stundās vingrot ar treneri Dināru, ko Tavaklase.lv rāda ReTV, vingrojumi un atraktīvais treneris iepatikās gan manam sākumskolas skolēnam, gan man. Vingrojām kopā, lai bērnam interesantāk, un arī tagad to darām. Treneris Dinārs tiešām ir labs un prot ieinteresēt bērnu.
• Par katru kilometru – 50 centu! Mums ir paveicies, ka 13 gadu vecā meita ir “krājēja”, tāpēc nebija grūti izdomāt, kā viņu motivēt pievienoties man vakara skriešanā. Darām to apmēram četras reizes nedēļā, lielākoties sanāk darbdienu vakaros, un parasti noskrienam aptuveni astoņus kilometrus. Katras nedēļas beigās ieskaitu viņas kontā nopelnīto naudiņu. Jā, sanāk padaudz, bet viņa netērē niekiem.
• Rāpošanas sacensības. Nezinu, vai tās var pielīdzināt fiziskajām aktivitātēm, taču pat daudziem zināmā Inese Ziņģīte teikusi, ka rāpošana ir ļoti svarīga veselībai. Mums ir deviņus mēnešus vecs brālis rāpotājs, un kādā reizē otrklasniece meita ar viņu sacentās. Pa jokam, bet viņai tik ļoti patika, ka izdomāju sarīkot sacensības ar balvu. Viņa katru dienu prasa, cikos būs šīs sacensības, jo grib to kārumu, kas balvā. Parasti sarūpēju veselīgus našķus balvām visai nedēļai, un to var iegūt tikai tad, kad no viena dzīvokļa gala uz otru rāpotas vismaz desmit minūtes. Tas ir daudz.