Kas sākumskolā svarīgāks – zināšanas vai bērna labsajūta?

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Skolēns” pavasara numura!

Kas nepieciešams skolēnam, lai mācību procesā gūtu prieku?

Skolēnam zināšanu apguve nenes prieku tad, ja mācību process neatbilst bērna spējām. Ir svarīgi mācību procesā darboties atbilstoši savām prasmēm un zināšanām un just nelielu izaicinājumu, kas neprasa pārlieku lielu piepūli. Citiem vārdiem sakot, to var saukt par darbošanos tuvākajā attīstības zonā. Skolēns nebūs apmierināts ne tad, ja no viņa tiks sagaidīts krietni vairāk, nekā viņš spēj izdarīt, ne arī tad, ja ziņkārīgs, aktīvs bērns netiks pienācīgi stimulēts mācību procesā. 

Ja mācību prasības ir nesaskanīgas ar skolēna spējām, tad tas liek slikti justies un zūd motivācija mācīties.  

Skolotājam, protams, ir izaicinājums pieskaņoties konkrētā skolēna spējām, jo mācību process jāpielāgo dažādu audzēkņu vajadzībām. Tomēr, ja zināšanas tiek apgūtas bērnam atbilstošā līmenī, viņš piedzīvo sajūtu “es varu, man izdodas”, un tas viennozīmīgi veicina gan labsajūtu, gan pašvērtējumu.

Vecāku atbildība

Skolotājam katrai stundai un kopumā mācību gadam ir skaidri sasniedzamie rezultāti, ko vēlas bērnam mācīt un kādas prasmes un zināšanas nepieciešams bērnā redzēt. Ja bērnam izdodas šo zināšanu līmeni demonstrēt, priecīgs ir gan skolēns, gan skolotājs. Konflikts starp bērna labsajūtu un zināšanām rodas tad, kad viņa spēja apgūt konkrētu mācību vielu iepaliek no tā, ko vajadzētu zināt, sasniegt konkrētā laika posmā. 

Pirmās grūtības parādās, jau sākot skolas gaitas, jo visi skolēni nebūs spējīgi mācīties vienā līmenī, piemēram, citi pirmajā klasē vēl nezina burtus, bet citi jau lasa. 

Tie bērni, kuriem ir nepietiekamas zināšanas, sākot skolas gaitas, jau izjūt pirmo lielo satraukumu vai iepazīst neizdošanās sajūtu. 
Savā ziņā nepalīdzoša vecāku nostāja ir – “skolai viss jāiemāca”, jo patiesībā tas nav iespējams. Piemēram, valodu bērns mācās jau no dzimšanas un vecāka uzdevums ir pietiekami ar bērnu darboties, lai viņa līmenis ir gana piemērots pirmajām klasēm. Šeit gan der uzzināt, kas tad ir tas, ko skolotāji sagaida no bērna, skolas gaitas sākot, un kas skolēnam būtu jāprot, pirmo klasi beidzot. Šāda veida sagatavošanās no vecāku puses, vēl pirms viņu bērns kļuvis par pirmklasnieku, palīdz neievest mazo cilvēku tādā vidē, kur viņš uzreiz būs iepalicis. 

Piemērs: vecāki nebija painteresējušies un tāpēc nezināja, ka skola, kurā viņu bērns grasās sākt mācības, ir ar angļu valodas novirzienu. Lielākajai daļai klasesbiedru jau ir kādas priekšzināšanas, kamēr šim bērnam pirmajā klasē bija regulāri jāiet uz konsultācijām. Vienlaikus gan jāatgādina, ka vecāka uzdevums nav būt pedagogam – nav jāsēdina bērns pie grāmatām un jāsaka, lai tagad lasa vai rēķina. Visa zināšanu apguve līdz skolai notiek spēlējoties, ar prieku un kopā būšanu, piemēram, pakāpienu skaitīšanu, dažādu izglītojošu uzdevumu pildīšanu tik, cik mazajam tas ir saistoši, patīkami un noteikti nedusmojoties uz bērnu par nepareizu atbildi. Ja nepieciešams, kopīgi atkārtojiet vēl un vēl nepiespiestā veidā.

Pirmo klašu galvenais uzdevums 

Lielākais skolas uzdevums pirmajās klasēs ir nodrošināt skolēna pamatprasmju apgūšanu, jo uz tām tiek bāzēta visa tālākā mācību viela. Visiem zināmās pamatprasmes ir lasīšana, rakstīšana un rēķināšana. Bez pienācīgas šo pamatprasmju apguves skolēns nevar tālākajos mācību posmos turpināt piemērotā līmenī apgūt zināšanas. Pedagogi to zina, tāpēc mēģinās pēc iespējas panākt, lai bērns apgūst zināšanas konkrētā līmenī. Tiesa, tas var nozīmēt to, ka skolotājs no bērna sāks prasīt vairāk, kļūs uzstājīgāks vai neapmierinātāks ar esošo skolēna rezultātu.

Svarīgi pamanīt grūtību iemeslu

Nesaskaņas mācību procesā, kad bērns jūtas tā, ka zināšanas ir svarīgākas par viņa labsajūtu, sākas tad, kad skolotājs nepamana, kāpēc skolēns nevar apgūt mācību vielu nepieciešamajā līmenī un attiecīgi nesniedz viņam vajadzīgo atbalstu. 

Piemēram, pirmajā klasē, sākot darbu ar skolēnu, ir visai grūti saprast, kāpēc kāds bērns nespēj lasīt tikpat labi kā citi. Iespējams, šis bērns iepriekš nav bijis pietiekami sagatavots, piemēram, vecāki mājās nav lasījuši grāmatas kopā ar bērnu, kas savukārt veicinājis to, ka mazā cilvēka vārdu krājums ir nepietiekams, lai saprastu grāmatas tekstu. 
Tāpat bērnam var būt lasīšanas un rakstīšanas traucējumi. Tos pietiekami ātri nediagnosticējot, var gadīties uzdot nepanesami grūtu uzdevumu, piemēram, likt lasīt klases priekšā – bērnam ar neiroloģiskām lasīšanas grūtībām tas ir tiešām liels pārbaudījums.

Skolotāja iespējamās hipotēzes

Pamanot, ka bērnam ir grūtības pamatprasmju apguvē, pedagogs tipiski ceļ trauksmi, jo skolotāja uzdevums ir saprast iemeslu, kāpēc bērnam šīs zināšanas iepaliek. Viena no skolotāja hipotēzēm varētu būt, ka skolēns par maz laika velta mācībām vai izvēlas nepildīt uzdevumus. Tad pedagoga uzdevums ir izvirzīt skaidras prasības, ko no skolēna sagaida. Tas var izklausīties kā pārmetumi vai piespiešana, piemēram, “tev šie divi teikumi ir jāuzraksta obligāti” vai “mājās ir jāizlasa tā grāmata, un pēc tam es pārjautāšu, ko esi iemācījies”. 

Nākamā hipotēze varētu būt, ka bērns nav pietiekami sagatavots skolai, ar viņu mājās par maz darbojās un attiecīgi nav vajadzīgā zināšanu līmeņa. Tad bērnam tiek piedāvātas konsultācijas un individuāls darbs ar konkrēto problēmjautājumu. Šajā gadījumā arī vecāki tiek aicināti uz skolu, lai nodrošinātu skolēna aktīvāku darbu. 
Līdz ar to pirmais, kas notiek, ja skolēns iepaliek – viņam tiek izvirzītas vēl augstākas prasības un no viņa tiek sagaidīts vairāk. Ja ir runa par iepalikšanu no pārējiem, tad šis paņēmiens strādās, taču, ja runa ir par mācību grūtībām, bērns jutīsies vēl sliktāk.

Dažkārt nepieciešama psihologa piesaiste

Ja skolotāja hipotēzes par to, ka bērns ir par maz sagatavots, mājās nemācās un skolā nav motivēts pievērsties mācību darbam, neapstiprinās, tad var piesaistīt skolas psihologu, kurš izpēta, kādi ir patiesie iemesli tam, ka skolēna zināšanas neatbilst vajadzīgajam līmenim. 

Ja apstiprinās, ka bērnam ir kādas mācību grūtības, piemēram, lēnāks darba temps, tad skolotāja uzdevums ir veikt nepieciešamos atbalsta pasākumus, 

piemēram, dot skolēnam papildu laiku uzdevuma izpildei vai pat samazināt mācību apjomu, kas pirmajās klasēs gan ir visai grūti izdarāms, jo jāpanāk pamatprasmju apguve. Kā jau iepriekš minēts, ja tas netiek izdarīts, tad nākamajās klasēs ir vēl grūtāk, un tas atkal neveicina skolēna labsajūtu.

Labas attiecības ar klasesbiedriem un skolotāju

Bez akadēmiskajiem sasniegumiem otrs svarīgs aspekts, lai skolēns labi justos skolā, ir labvēlīga vide, kas iekļauj sevī arī attiecības ar klasesbiedriem un skolotājiem. 

Skolēniem ir nepieciešams sajust, ka skolotāji pret viņiem izturas taisnīgi un ir atbalstoši.

Tas nozīmē, ka skolotāja uzdevums ir izveidot skaidrus klases noteikumus, kas iekļauj arī skaidras robežas par to, kas no skolēna tiek sagaidīts un kādas būs rīcības sekas gan tad, kad bērns uzvedas atbilstoši, gan tad, kad pārkāpj grupas noteikumus. Komplimenti un izdošanās izcelšana, labas uzvedības un noteikumu ievērošanas izcelšana liek skolēniem sajusties atbalstītiem, un  tas palīdz veidoties ciešākām attiecībām ar skolotājiem. 
Meitenēm ir īpaši svarīgi, ka stundu laikā citi klasesbiedri netraucē stundas darbu jeb, citiem vārdiem, skolotājs spēj labi vadīt klasi, ir skaidri noteikumi par to, kā jānotiek klases darbam. Savukārt zēniem nepieciešams, lai mācību darbs ir interesants un viņiem tiek sniegts nepieciešamais atbalsts. 

Tāpat, lai skolēni sajustu, ka pret viņiem izturas taisnīgi, ļoti jādomā par to, kā klasē tiek veidota iekļaujoša vide. 

Piemēram, kā tiek izstāstīts par to, ka mums katram ir citādas intereses, vajadzības, katram ir savs viedoklis un spējas. Šis jautājums pasaulē ir īpaši aktuāls, jo pētījumi rāda, ka dažādības pieņemšana ir klupšanas akmens daudzās skolās un tieši bērniem vecumā no septiņiem līdz 11 gadiem. Tātad sākumskolas laiks ir ideāli piemērots, lai mācītu un modelētu to, ka mēs esam un drīkstam būt dažādi, mums ir dažādi stāsti, kas mūs veidojuši par to, kas esam, bet mēs visi esam iederīgi šajā klasē, šajā skolā. 
Ja skolēnam ir labas attiecības ar skolotājiem, viņš jūtas atbalstīts un pieņemts no klasesbiedru puses, tad tas arī lielā mērā vairo skolēna sasniegumus, jo atbalstošā vidē ir daudz vieglāk mācīties. 
Jāņem vērā, ka dažkārt attiecības ar citiem nav labas vai arī akadēmiskais sniegums nav labs, jo pašam bērnam trūkst sociālo prasmju, piemēram, pajautāt, kad kaut ko nezina, pajautāt, kā var pievienoties kādai klasesbiedru spēlei. Šajā gadījumā labvēlīgas attiecības var veicināt, skolā realizējot sociāli emocionālo mācīšanos, kas ir pieejama visiem skolotājiem “Skola2030” ietvaros.

Atceries!

Zināšanas un labsajūta iet roku rokā – skolēnam liek labi justies tas, ka viņam izdodas mācību darbs un viņš spēj izjust šo “es varu, man sanāk”, un tāpat labāku zināšanu sniegumu bērni uzrādīs tajā gadījumā, ja būs domāts par labvēlīga klases klimata veidošanu ar skaidriem noteikumiem, labām savstarpējām attiecībām, iesaistošu un attīstības līmenim atbilstošu mācību vielu un dažādu skolēnu iekļaušanu klasē.

• Atsauces
  Martinsone, B., Niedre, R., & Bērziņa, S. (2021). Sociāli emocionālā mācīšanās. Nodarbību plāni 1.–12. klasei. Metodiskais līdzeklis. Valsts izglītības satura centrs. ESF projekts Nr. 8. 3. 11/16/1/002. Kompetenču pieeja mācību saturā. ISBN978– 9934– 24– 031– 7
• Konu A, Alanen E, Lintonen T, Rimpela M: Factor structure of the School Well-being Model. Health Educ Res. 2002, 17: 732–742. 10.1093/her/17.6.732.
• Samdal O, Nutbeam D, Wold B, Kannas L: Achieving health and educational goals through schools - a study of the importance of the school climate and the students' satisfaction with school. Health Educ Res. 1998, 13: 383-397. 10.1093/her/13.3.383.
• Nesdale, D., & Lawson, M. J. (2011). Social groups and children’s intergroup attitudes: Can school norms moderate the effects of social group norms? Child Development, 82, 1594–1606. doi:10.1111/j.1467– 8624.2011.01637.x
• Durlak, J. A., Weissberg, R. P., Dymnicki, A. B., Taylor, R. D., & Schellinger, K. (2011). The impact of enhancing students’ social and emotional learning: A meta– analysis of school– based universal interventions. Child Development, 82, 405–432.