Bērns grib uz ballīti! Saruna pirms, lai droši

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Skolēns” pavasara numura!

Ballīšu kontekstā vecāku mērķis būtu novērst vai samazināt riska uzvedību, kas pusaudžu vecumā var izpausties dažādi – kā agresija un vardarbība, atkarību izraisošu vielu lietošana, depresīva uzvedība un paškaitējums, tostarp pašnāvību mēģinājumi, seksuāla riska uzvedība un šo uzvedības veidu kombinācijas.

Riska uzvedību veicinoši faktori

Riska uzvedība ir atkarīga no bērna un vecāku attiecībām divos periodos – vecumā līdz sešiem gadiem un no sešiem gadiem līdz pusaudžu vecumam. Jāteic, ka riska uzvedība ir biežāk sastopama, ja agrīnajā periodā mātei bijusi depresija, viņa lietojusi atkarību izraisošas vielas, bērnam bijis zems dzimšanas svars, bijusi nevērība un vardarbība pret bērnu, zems ģimenes ienākumu līmenis, aprūpētājiem bijušas emocionālas grūtības. Vēlākā vecumā riska uzvedību veicinoši faktori dalāmi vairākās grupās. 

• Ģimenes faktori: zema vecāku iesaiste bērna ikdienā, vecāku strīdi, brāļu un māsi strīdi.
• Sociālās vides faktori: bīstama apkaime, kurā bērns aug, destruktīvas attiecības ar vienaudžiem.
• Bērna paša faktori: psihiskās veselības traucējumi, piemēram, depresija un trauksme.

Faktori, kuri samazina riska uzvedību bērniem

Tā ir individualitāte – bērnam patīk socializēties, viņam ir augsta inteliģence, spēcīgs temperaments, pašpietiekamība –, siltas un emocionāli drošas attiecības ar vecākiem un draugiem un veselīgs dzīvesveids. 
Ja vecāki ir iesaistīti bērna dzīvē, pusaudžiem būs pietiekamas zināšanas par riska uzvedību un tās sekām, kā arī bērni paši iesaistīs vecākus savā ikdienā, tostarp saprātīgās robežās pastāstīs arī par ballītēs piedzīvoto un mazāk sevi pakļaus riskam.

Kaitīgās vecāku bažas

Ir svarīgi dot bērniem saprātīgu brīvību. Nereti pusaudži terapijā ir tik dusmīgi uz saviem vecākiem, jo jūt, ka viņi kontrolē. Bērnam tas rada sajūtu, ka vecāks viņam neuzticas.

Kontrole no vecāku puses ir vecāku trauksme, tāpēc ir svarīgi saprast, kas ir cēlonis tam – par ko ir uztraukums, kas rada bažas. 

Bail, ka notiks kaut kas slikts. Bail, ka bērns nokļūs sliktā sabiedrībā utt. 
Bērni atrod tādu sabiedrību, kas, pirmkārt, tajā vidē ir pieejama, un, otrkārt, viņi atrod sev līdzīgus jauniešus, ar līdzīgām interesēm un dzīves skatījumu. Ja redzat, ka draugu ietekme ir negatīva, noteikti nepieciešams to  izrunāt ar bērnu, tomēr jārēķinās, ka bērns var iespītēties un šo sarunu uztvert kā mēģinājumu viņu kontrolēt.

Ja aizliedz, arī pats nedari!

Pusaudžus motivē eksperimentēšana – kā garšo alkohols, kāda ir sajūta smēķējot, kāds ir marihuānas efekts. Jo striktāk no vecāku puses tas tiks aizliegts, jo lielāka būs interese. Otrs grāvis – vecāki ir pilnīgi vienaldzīgi. Tas nerada nekādu pretestību. 
Patiesība slēpjas kaut kur pa vidu, īpaši, ja vecākiem pašiem ir paradumi lietot veselībai kaitīgas vielas. Ja mamma ar draudzenēm katru sestdienu iedzer vīnu, un tētis, satiekoties ar draugiem, vienmēr malko viskiju, būtu dīvaini, ja saviem bērniem vecāki visu strikti aizliegtu, moralizētu par alkohola bīstamību utt. Bērni redz šo pretrunu un savā draugu barā, visticamāk, vecākus “apsūdz” divkosībā. 
Vai vecāks smēķē un bērnam stāsta, ka tas ir kaitīgi, ka to nedrīkst darīt. Pretruna.

Kā sargāt bērnu 

Vecāki vēlas pasargāt bērnu no fiziskiem draudiem un sāpīgām emocijām. Šo ir svarīgi diferencēt, nemetot visu vienā katlā. Lai saprastu, cik tālu spraust robežu, atbilde ir tieši šis aspekts. 

• Kamēr runa ir par emocionālām sāpēm, vecākiem jāpaļaujas, ka bērns izturēs.
• Ja runa ir par fizisku drošību un reāliem dzīvības vai veselības apdraudējumiem, tad svarīgi nospraust robežu. 
     • Vienoties par sazināšanos noteiktā laikā (atgādināt uzlādēt mobilo telefonu).
     • Vienoties par laiku, kad bērns būs mājās.
     • Kā bērns tiek uz ballīti un atpakaļ no tās.
     • Ar kādiem draugiem bērns būs kopā, šo draugu vai viņu vecāku telefona numurs. 
     • Ja ballīte notiek pie kāda mājās, pajautāt, vai tur būs kāds pieaugušais, kādi ir viņa kontakti.
     • Pārrunāt situācijas par potenciālu apdraudējumu, piemēram, fizisku un seksuālu vardarbību. Ziņot policijai un vecākiem, ja ir šāda situācija. Nepamest kādu draugu šādā situācijā, ziņot par to. 
     • Zvanīt ātrās palīdzības mediķiem, ja ir veselības problēmas.
     • Pārrunāt potenciālos plānus. 
     • Atgādināt, ka ir aizliegts kāpt automašīnā, ja tās vadītājs ir kādu vielu reibumā.

Atceries!

Sarunājoties ar bērnu, ir svarīgi uzsvērt – nevis es par tevi satraucos, bet tu man rūpi, tādēļ es šo visu ar tevi runāju. Piemēram, vēlos, lai zini, ka būšu sasniedzams. Vai varam vienoties, ka arī tevi varēšu sasniegt, ja kaut kas būs noticis?

Pusaudži visu zina, bet riskē. Kāpēc?

Pirms pasākuma ir būtiski ar bērnu runāt par plānoto ballīti –  kad tiek plānota, ko svinēsiet, kurā vietā, kā ar transportu utt. 

Ja ir labas attiecības, būs viegli ar bērnu šos jautājumus pārrunāt. Ja attiecības ir pasliktinājušās, bērns tos var uztvert kā iebrukumu savā telpā. 

Tādēļ būtiski pavērot attiecību dinamiku. Ieklausieties bērna atbildēs. Daudzi bērni saka: “Ar tevi jau nav iespējams runāt, tu uzreiz saki, ka visi mani draugi ir tādi un tādi, dusmojies, kad stāstu par to, ka gribu palikt ilgāk pie draugiem, pārmet man, ka par to nebija vienošanās. Labāk es tev neko neteikšu, jo, ja pateikšu pirms tam, varbūt neatļausi.”
Darbā ar pusaudžiem ir redzams, ka viņi ļoti labi zina, kas ir labi un kas ne. Viņi zina, ka dzert, smēķēt, lietot narkotiskas vielas, lēkt vienas nakts sakaros vai ļauties kādām citām bīstamām aktivitātēm nav labi. Lielākoties viņi jau ir informēti, ka šie ir slikti paradumi, kas negatīvi ietekmē veselību utt. Tomēr kaut kāda iemesla dēļ viņi tomēr izvēlas kādu no iepriekš minētajām lietām. 

Tie bērni, kuri ir audzināti ļoti stingri, kuru vecāki ir pārlieku kontrolējoši un trauksmaini, ir pakļauti ļoti lielam riskam sākt lietot alkoholu. 

Rāmis bijis par ciešu, un tad bērns nezina, kur likties – viss interesē, visu gribas, jo ir daudz nepiepildītu vēlmju. Piemēram, ja bērnam visu laiku ir pieejamas konfektes, tās vairs nav tik interesantas un šajā ģimenē konfekšu maiss no Ziemassvētkiem var būt pilns pat vairākus mēnešus. Savukārt tajās mājās, kur saldumi tiek strikti aizliegti, bērni, ierodoties ciemos pie kāda, kur konfektes stāv uz galda, pilnīgi trīc no vēlmes visu apēst. Ja viņiem to atļauj, tad trauks tiek iztukšots dažu minūšu laikā. Protams, vecāku atbildība ir dozēti likt šīs konfektes uz galda, bet – jo vairāk aizliedzam, jo vairāk gribas.

Pusaudzis un ballītes ir nedalāmi

Pusaudžiem ballītes ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Ja vecāki, sargājot bērnu, neļauj viņam doties uz ballītēm un teic, ka tas notiks tikai 18 gadu vecumā, var gadīties tā, ka bērnam 18 gadu vecumā nav draugu, viņš ir depresijā un ar suicidālām domām. 
Ja vienreiz, otrreiz bērnu nepalaiž uz ballīti, ar laiku viņu aicinās retāk, līdz neaicinās nemaz. Jāņem vērā arī tas, ka draugu priekšā bērnam rodas kauns, ka vecāki viņu nekur nelaiž, tāpēc bērns stāsta draugiem, ka pats negrib iet, lai gan īstenībā viņam sāp sirds, ka atkal netiek uz ballīti.

Kādēļ bērni nevēršas pie vecākiem?

• Pusaudžu vecumā vecāku autoritāte tiek apšaubīta un pusaudži vēlas kļūt patstāvīgi. Dažiem sauciens pēc palīdzības var būt sāpīga apjausma, ka pats tomēr netiek galā, tādēļ viņš līdz pēdējam meklē iespējas tomēr paveikt visu bez vecāku iesaistes.
• Bērni bieži izvēlas saviem vecākiem nezvanīt un nedot ziņu kādās sarežģītās situācijās, jo baidās no viņu dusmām, moralizēšanas, varbūt pat fiziskas vardarbības. “Tētis man sados, ja uzzinās, cik piedzēries esmu.”

Taču – vecāku dusmas un pārmetumi nemotivē nedarīt, tas drīzāk motivē slēpt informāciju no vecākiem. 

Te sākums meklējams bērnības pieredzē, kā vecāki reaģēja reizēs, kad bērns sadarīja blēņas. Rājās, sodīja, nerunāja, stipri dusmojās? Ja tā, tad bērnam jau ir izveidojies paradums slēpt informāciju no vecākiem. Tieši proaktīva vecāku rīcība, nevis sodīšana ir saistīta, piemēram, ar mazāku alkoholisko dzērienu lietošanas risku. Pusaudzi ir iespējams sagatavot dažādām izvēlēm, bet tas nav garants, ka bērns izvēlēsies pareizo. Ar informēšanu mēs samazinām risku. Sarunas ar bērnu par alkoholu, smēķēšanu (vai elektroniskajām cigaretēm, saltiem) vai citām atkarību raisošām vielām attālina laiku, kad bērns sāk lietot tās.

• Vēl viena nepatīkama attiecību pieredze, kura attur atklāties, ir kaunināšana, apsmiešana, izjokošana, bērnu pārāk stipri sakauninot. Ja bērns kādā ballītē ir kāpis pāri robežām, tad svarīgi saprast, ka, visticamāk, viņam jau ir kauns par savu rīcību. Viņam papildu kauninātāju nevajag. Drīzāk kādu, kas izprot situāciju, reaģē mierīgi, neizliekas, ka nekas nav noticis, un spēj ar interesi iedziļināties bērna motīvos, kas veicināja šādu iziešanu ārpus rāmjiem.

Pēcvārds vecākiem

Atcerieties savus izlaidumus – kādi tie bija, kā jutāties un ko darījāt, ko jūsu vecāki zināja un nezināja. Kā tikāt no izlaiduma atpakaļ mājās, cik ilgi gribējās ballēties utt. Protams, daudz kas ir mainījies – no drošības, vides un citiem aspektiem, tomēr vienmēr der ieskatīties savos skolas laikos. Tas nenozīmē, ka bērnam jāizdzīvo tieši tas pats, tomēr, lai labāk viņu saprastu, atskats uz saviem izlaidumiem var noderēt. Nereti dzirdēts – ja mani bērni ballēsies tāpat kā es, tad nevarēšu mierīgi gulēt. Jāatceras, ka mēs nevarēsim vienmēr izkontrolēt savus bērnus visos aspektos, tādēļ ir svarīgi paļauties un uzticēties bērnam. Un, ja arī kas gadās, būt saprotošiem.

Izmantotā literatūra:
   • https://www.spkc.gov.lv/sites/spkc/files/content/vecakiem_atkaribas_148x210.pdf
   • https://www.papardeszieds.lv/vai-zini-ar-ko-vasara-nodarbojas-tavs-pusaudzis/
   • https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/10585384/
   • https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/23207481/
   • https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC8023154/