Bērns psiho par neizdošanos, pusaudzis pandēmijā noslēdzies – atbildes uz vecāku jautājumiem

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Skolēns” pavasara numura!

Uz vecāku jautājumiem atbild: Sabīne Bērziņa, izglītības un skolu psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite, Mammamuntetiem.lv eksperte.

Jautājums: Kā iemācīt bērnam pārdzīvot kļūdas un neizdošanos? Ja kaut kas noiet greizi, bērns psiho, raud, visam atmet ar roku.

Atbilde: 

Neslavējam rezultātu, bet procesu! 

Svarīgi apzināties, ka dzīvojam tādā sabiedrībā, kura ļoti augstu vērtē labu rezultātu. Gan vecāki, gan pedagogi priecājas, ja bērnam sanācis labi, darbs ir izdarīts pilnvērtīgi, kvalitatīvi. Bērns attiecīgi saņem ziņu – lai es būtu labs, vērtīgs, novērtēts, man ir jāsasniedz teicams rezultāts. 
Varam padomāt arī paši kā vecāki, par ko tad bērnu visbiežāk slavējam? Droši vien var rasties jautājums: “Par ko tad vēl bērnu var novērtēt, ja ne par labu rezultātu?” Iedomājieties situāciju, kur bērns piedalījies mājas pienākumos un izmazgājis grīdu pirmo reizi. Mēs varam teikt, cik viss ir tīrs un spodrs (fokuss uz rezultātu). Citreiz pat vecāks vēl pārmazgā, jo kaut kur palicis kāds netīrums (papildu fokuss uz rezultātu). Taču mēs varam paslavēt arī par to, ka bērns piedalījies šajā mājasdarbā, ka pusstundu centīgi tīrījis māju. 

Mēs varam pavēstīt viņam, cik ļoti mēs priecājamies, ka bērns iesaistās mājas pienākumu veikšanā, un cik svarīgi tas mums ir (fokuss uz procesu). 

Te var rasties vecāku pretestība: “Bet tā grīda taču nav līdz galam tīra, un, ja es neko neteikšu par to, viņš nekad neiemācīsies normāli izmazgāt to.” Ja gribam attīstīt, veicināt savos bērnos centīgumu, piedalīšanos, atbildību pret darbu, spēju kļūdīties un mācīties no kļūdām, tad tieši to mēs arī slavējam, neatkarīgi no rezultāta. Jebkurš process sākas no tā, ka bērnam nesanāk, taču līdz pirmā dzīves gada beigām mēs kopā ar mazo cilvēku vēl priecājamies par viņa darbošanos pat tad, ja mazais nav pats labākais, ātrākais. Piemēram, kad bērni mācās staigāt. Mēs būtībā priecājamies par procesu, un nevienam vecākam neienāk prātā šajā brīdī pamācīt, kā bērnam būtu jānonāk pie staigāšanas, kur jāliek kājas un kur jāturas. Bet kaut kad vēlāk mēs sākam aizvien vairāk fokusēties uz rezultātu, piemēram, bērns uzvelk bikses ne līdz galam pareizi, un mēs neļaujam viņam pabūt arī šajā “ne līdz galam pareizi” stāvoklī un izlabojam viņa sniegumu. 

No vienas puses, fokuss uz rezultātu palīdz ātri saredzēt, kādas ir bērna zināšanas, attieksme pret darbu, un panākt, ka viņš sasniedz gana labu rezultātu, taču, no otras puses, fokuss uz labu rezultātu rada arī bailes kļūdīties. Tostarp, ja mazajam cilvēkam kaut kas neiznāk labi, viņa domu gaita un secinājumi ir visai egoistiski. Bērns nedomā par apstākļiem, ka viņam nesanāk, jo viņš pirmo reizi veic šo uzdevumu, bet tipiski secina: “Es pats neesmu gana labs, ja mans rezultāts nav labs.” Fokuss uz rezultātu būtībā rada tādu iestrēgstošu prāta stāvokli, kurā pats darba process ir nesvarīgs, pat nomācošs, un galvenais ir labs gala sniegums. Tādi cilvēki mācās atzīmju dēļ vai dara to savā brīvajā laikā utt. 

Bērns nekad nespēlējas tāpēc, ka grib konkrētu gala rezultātu, piemēram, uzceltu torni. Viņš spēlējas tāpēc, ka viņam patīk to darīt, būt šajā spēlēšanās procesā. 

Rezultāts ir kaut kas tāds, ko viņš beigās ierauga un kurš var būt arī pavisam nesvarīgs bērnam. Mums, pieaugušajiem, ir tendence arī šo spēlēšanās procesu padarīt par tādu, kas tomēr kļūst uz rezultātu orientēts, piemēram, sakot, cik skaistu torni bērns ir uzcēlis vai cik skaists zīmējums viņam sanācis, lai gan palīdzošāk bērnam izbaudīt procesu un neiestrēgt uz rezultātu būtu tad, ja mēs teiktu: “Var redzēt, ka tev patīk spēlēties, ka tu izbaudi zīmēšanu utt.” 
Tad nu pirmais ieteikums pašiem vecākiem – atzinīgi novērtējam to, ka bērns cenšas, ka viņš cītīgi strādā, ka viņš patiešām dara labāko, ko spēj, neatkarīgi no tā, kāds sanāk gala rezultāts. Ja mēs paslavējam procesu, mēs veicinām to, ka bērns turpinās darīt konkrēto lietu. Piemēram, mācīsies, lai saprastu lietas, ieguldīsies darbā pat tad, ja kaut ko nesaprot.  Ieguldīšanās nav vienlīdzības zīme rezultātam.

Palīdzam bērnam novilkt robežas! 

Bērni, kuriem ir ļoti svarīgs rezultāts, bieži vien ļoti daudz laika pavada pie katra uzdevuma, kamēr tas ir veikts perfekti. Mūsu uzdevums būtu viņam dot skaidru laika limitu, cik ilgi pie katra uzdevuma var strādāt, un tad tas ir jābeidz un ir jāatpūšas. Svarīgi, ka pat tad, ja padarītais nav perfekts, mēs paslavējam bērnu par to, ka viņš šo uzdevumu ir veicis tik labi, cik varējis, un spējis arī apstāties un izturēt, ka gala rezultāts nav perfekts. Atzinīgi novērtējam arī bērna spēju izturēt šo neperfekto rezultātu. Dodam ziņu, ka bērna rezultāts nekādā veidā neatspoguļo viņa vērtību. 

Bērns ir labs neatkarīgi no tā, vai viņš prot dziedāt kā operdziedātājs vai ne, vai viņš piedalās matemātikas olimpiādē vai skaidri demonstrē, ka nesanāk viņam tā matemātika. Bērns ir labs arī tad, ja kļūdās. 

Patiesībā bērna kļūdas ir tik skaistas, jo tikai tā mēs varam kaut ko mācīties – mēģinot, piedzīvojot neizdošanos un turpinot mēģināt vēl.
Protams, te svarīgi saprast, ka atzīmes skolā liek, lai parādītu, kādā līmenī skolēns ir apguvis vielu. Ja bērnam ilgu laika posmu ir slikti rezultāti, tas liecina, ka viņam nepieciešama papildu palīdzība, lai veicinātu šo akadēmisko izpratni, nevis lai sāktu saņemt labākas atzīmes. Labāka atzīmju saņemšana ir sekundāra, jo primārais uzdevums ir veicināt izpratni, un attiecīgi arī paslavējam bērnu, ja mēs šo izpratni redzam.

Priecājamies par bērna kļūdām un arī savas kļūdas neslēpjam! 

Svarīgi atcerēties, ka kļūdīšanās ir neatņemama izaugsmes sastāvdaļa. Tātad, ja bērns kļūdās, viņš nestāv uz vietas, viņš mācās, viņš dara kaut ko grūtāku, un par to vien bērns pelnījis uzslavu un mūsu atzinību. 

Citreiz bērniem ir grūti kļūdīties, ja viņi redz sev pretī varošus, darošus, stiprus vecākus.

Tāpēc svarīgi bērna priekšā dalīties arī ar to, kas mums nesanāk, ko mēs negribam, ko esam aizmirsuši vai kas nav sanācis, vai kā jūtamies ar kādiem konkrētiem darba uzdevumiem. Dalāmies savās bailēs un pastāstām arī, kā paši sev cenšamies palīdzēt tikt galā ar to, ka kļūdāmies (noteikti nesakām, ka cenšamies vienkārši nekļūdīties. Tas nebūs palīdzoši pieņemt, ka kļūdas ir iespējamas).

Jautājums: Gan pagājušā, gan šajā mācību gadā mācības ļoti daudz notika attālināti, kas var veicināt vientulību un atsvešinātību, īpaši pusaudžu vecumā. Kā vecāki var savam pusaudzim palīdzēt, ja novēro izteiktu noslēgšanos un nevēlēšanos komunicēt gan ar vienaudžiem, gan vecākiem? Var jau būt, ka tā ir vecumposma īpatnība, taču man rūp, kas notiek ar manu pusaudzi, un vēlos saprast, kā veselīgāk viņu atbalstīt.

Atbilde: 

Trausli un ievainojami

Pusaudži kopumā šobrīd jūtas visai trausli, ievainojami, izolēti, satraukti, nomākti un dusmīgi. Viennozīmīgi viņiem pandēmijas laiks nav bijis viegls, jo nemitīgi bija jāpielāgojas dažādām izmaiņām, kas ļoti tieši ietekmēja viņu ikdienu. Turklāt trūcis aktivitāšu, kuras bērniem un pusaudžiem sagādā prieku.

Pat tie skolēni, kuri kopumā labi tiek galā, ziņoja, ka jūtas vientuļi, izjūt garlaicību un frustrāciju (sajūta, ka viss, ko daru, ir kā “pret sienu”, nekas nemainās, neuzlabojas, nav rezultāta), izjūt bailes, jo nav iespējams īsti izprast, kas notiks tālāk saistībā ar mācībām vai viņu nākotni. 

Pastāv risks, ka visas šīs emocijas, frustrācija un dusmas pusaudzis pavērsīs pats pret sevi – kļūs kritizējošs pret sevi, noslēgts, apātisks.

Ja domājam par mentālo veselību, tad, lai labi justos, cilvēkiem nepieciešamas dažādas aktivitātes ikdienas dzīvē – fiziskās, prieka un tādas aktivitātes, kur izjūtam to, ka mums sanāk. Patiesībā viens no lielajiem pusaudžu uzdevumiem ir veidot attiecības ar vienaudžiem, un pandēmijas dēļ ilgu laiku tas nebija iespējams. Cilvēki vispār ir sociālas būtnes, mēs neesam paredzēti dzīvei vienatnē, un pusaudžiem ir īpaši grūti būt vieniem – vadīt mācības attālināti, nesatikt draugus. 50% pusaudžu atzīst, ka pozitīvu ieguvumu, izjūtas viņiem sniedz būšana kopā ar citiem vienaudžiem. Arī tie pusaudži, kuri ir introverti, kuriem patīk būt vieniem un citi cilvēki nav vajadzīgi tik daudz, tāpat ziņo, ka pandēmijas laikā pietrūcis sava draugu loka, ikdienas sarunu, satikšanās ar vienaudžiem.

Vecāku uzdevums

• Apzināties, cik patiešām grūti ir pusaudžiem, un būt empātiskiem. Mūsu uzdevums nav sagaidīt, ka pusaudzis jutīsies labi un mierā (tas pat būtu jocīgi, ja pusaudzis pandēmijas laikā vai īsi pēc tam labi justos), jo tas reāli nav iespējams apstākļos, kuri ir nepiemēroti pusaudžu labvēlīgai attīstībai. Mums ir jāpalīdz pusaudzim izrunāt to, kas ar viņu notiek, un jāpalīdz apgūt veidus, kā šīs emocijas nomierināt. Ir svarīgi kopīgi domāt, kā mēs varam tikt cauri šim grūtajam posmam. Būt iedrošinošiem un atbalstošiem. Teikt: “Tev iet grūti šobrīd, bet es redzu, ka tu centies, ka dari labāko, ko tu vari šajā situācijā.”

• Būt klātesošiem un pieejamiem. Bērni no vecākiem sagaida klātbūtni un uzklausīšanu (retāk, lai vecāks atrisina viņa problēmas). Vecāks var regulāri jautāt, kā bērns jūtas – kas šodien ir bijis grūts, kas patīkams. Atspoguļojam to, ko paši redzam, kas ar pusaudzi notiek: “Es redzu, ka tu esi īgns un neapmierināts. Iedomājos, ka tas droši vien saistīts ar to, ka būt izolācijā no draugiem ir grūti.” Ja pusaudzim šis nepatīk (jo, iespējams, tas ir pārāk tieši), tad var kopā kaut ko darīt, piemēram, braukt ar riteni un tikmēr atspoguļot, kā mēs savu pusaudzi redzam. Šajā gadījumā pusaudzim nav šā “viens pret vienu” kontakta, bet ir iespēja skatīties uz ceļu. Katrā gadījumā vecāka uzdevums ir dot ziņu “es esmu šeit, ja tev mani vajag”.
• Sarunās, kur pusaudzis dalās savās sajūtās, vecākiem jābūt uzmanīgiem ar palīdzības piedāvāšanu. Bieži vien pusaudzis vienkārši grib dalīties, ka viņam šobrīd viss riebjas, nepatīk, ir grūti. Vecākam, protams, gribas savam bērnam palīdzēt. Pirmkārt, varam paši sev atgādināt, ka dažkārt mums nevajag risinājumu, bet tikai, lai esam sadzirdēti. Ja vecākam ļoti gribas palīdzēt bērnam atrisināt kādu problēmjautājumu, dodam pusaudzim iespēju izvēlēties, vai viņš šobrīd grib padomu, palīdzību vai klātbūtni. Jautājam: “Vai tev vajag izrunāt emocijas, vai tev vajag kādu risinājumu?” Patiesībā arī no smadzeņu darbības viedokļa ir loģiski sākumā nomierināties, mazliet rast sevī mieru un tikai tad atkal var pieslēgties racionālā smadzeņu daļa, kura ir spējīga risināt problēmjautājumus. Kad bērns ir nomierinājies, varam atkal jautāt, vai viņam ir vajadzīga palīdzība padomāt risinājumus.
• Runāt par garīgo veselību. Svarīgi mazināt stigmu, ka mūsu garīgā veselība ir tabu tēma. Garīgā veselība ir līdzīga fiziskajai – fiziski varam saslimt, taču parasti mēs izveseļojamies.

Arī garīgās veselības ziņā ir jāpavēro, vai bērns spēj atgūties. Jebkurš cilvēks var kļūt īpaši dusmīgs, bēdīgs, bet, ja garīgā veselība ir laba, tad gana ātri viņš spēj atgūties no šī stāvokļa. 

Ja vecāks redz, ka bērns tomēr netiek ārā no šī emocionālā stāvokļa, nevēlas nevienu satikt, tad te ir jāsniedz papildu palīdzība. Arī pusaudzim jāapzinās, ka par garīgo veselību ir jārūpējas, par to ir jārunā un nav pieļaujams, ka bērns ilgstoši (nedēļām vai mēnešiem) jūtas slikti. Iespējams, ja bērns ilgi ir patiešām nomākts, izolējas, neko nevēlas, te var līdzēt ārsts psihiatrs.

Svarīgie vecāka uzdevumi, lai novērstu vai mazinātu garīgas problēmas izolācijas laikā

1. Rast risinājumus kopā būšanai ar vecākiem, citiem pieaugušajiem un galvenokārt – citiem pusaudžiem.
2. Radīt kopā būšanas sajūtu pat attālināti, piemēram, satiekoties virtuāli, kopā paēdot pusdienas, izmantojot video zvanu. Citi pusaudži izmanto iespēju izveidot klases “Zoom” čatu, kurš ir aktīvs visu dienu, kur var satikt klasesbiedrus, pat ja stundas ir beigušās. Arī grupas čats, regulāri video zvani ar draugiem ir palīdzoši. Pietiek pat tikai ar vienu tuvu draugu, ar kuru pusaudzis var justies viņš pats, kuram var atklāties, zinot, ka viņu atbalstīs, un tas jau ir daudz.
3. Pusaudzim vajag arī labus pieaugušos savā ceļā. Mēs kā vecāki varam palīdzēt veidot kontaktu ar pieaugušajiem, kuri nav ģimenes locekļi, piemēram, skolas psihologu, skolotājiem. Mēs varam izrunāt, kur pusaudzis var meklēt palīdzību dažādās situācijās: izrunāt, pie kā var iet, ja ir slikts garastāvoklis, pie kā vērsties, ja ir krīzes situācija vai ja gribas vienkārši izrunāties, pie kā var vērsties pēc padoma.

Kā tikt galā (parūpēties par savu labbūtību)

Izbēgšanas plāns, kad kļūst par grūtu. Aiziet no stresa situācijas – ieslēgt mūziku, aiziet ārā paskriet vai savā istabā padejot, lasīt, braukt ar riteni. Arī filmas vai seriāla skatīšanās ir laba, ja bērnam tas palīdz mazināt stresu, atiet no ikdienas smaguma.

Mazās palīdzošās lietas garastāvoklim. Pusaudži jūt emocijas daudz intensīvāk – gan patīkamās, gan nepatīkamās. Tā ir kā pusaudžu superspēja. Ja pusaudzis grib sajusties labi, viņam pietiek, piemēram, atrast labu, uzmundrinošu mūziku, un tas palīdz uzlabot garastāvokli daudz intensīvāk nekā mums, pieaugušajiem.

Normalizēt šo laiku. Svarīgi spoguļot, ka pusaudzis dara gana labi, pat tad, ja viss neizdodas tā, kā gribētos. Mēs visi bijām un patiesībā joprojām esam šajā pandēmijā kopā un meklējam veidus, kā varam saliedēties. Arī pieaugušajiem šī ir pirmā pandēmija, mēs arī nezinām, kā vislabāk palīdzēt, bet mēs gribam dot ziņu, ka esam pieejami un gatavi kopā risināt lietas, lai bērns justos labi.

Esi atvērts jaunām idejām, pieredzēm. Palīdziet pusaudzim pamēģināt kaut ko jaunu, kas, iespējams, varēs uzlabot viņa garastāvokli. Var izrunāt un sākt drošos hobijus, piemēram, pastaigas.

Ritms un aktivitātes. No kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas viedokļa, viennozīmīgi ir jāseko līdzi, lai pusaudzim ir aktivitātes, kuras viņu iepriecina, kur ir sociāls kontakts un kuras prasa fizisku piepūli. Ja pusaudzis teic, ka viņam nav enerģijas, nav vēlmes un motivācijas celties no gultas, tad tomēr runājam pretī viņam un palīdzam sakārtot dienas ritmu tā, lai pusaudzim ir iespēja izjust aerobo slodzi, lai ir iespēja satikt draugus un darīt kaut ko patīkamu par spīti tam, ka pirmās nedēļas tas viss nekādu prieku nesagādās un būs grūti. 

Noteikti jāseko līdzi, lai pusaudža dienas ritms ir kaut cik saprotams – vienāds celšanās un gulētiešanas laiks, ievērota laba miega higiēna, ir skaidri laiki, kad bērns ēd, kad ir aktīvs. Tas viss palīdz mūsu garīgajai veselībai būt labā stāvoklī. 

Un padomāt arī par vitamīniem, minerālvielām, vai pusaudzis uzņem gana daudz D vitamīnu, omega-3 taukskābes. Vitamīnu, minerālvielu trūkums ir saistīts ar sliktu emocionālu pašsajūtu.

Avots: 
https://wellbeings.org/events/teens-covid-and-coping/