Liene Dambiņa: pusaudžu rinda pēc psihoemocionāla atbalsta ir divkāršojusies

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Skolēns” vasaras numura!

Kādi ir Pusaudžu resursu centra jaunumi? Tik plašs valsts atbalsts mentālās veselības jomā, kāds šobrīd ir ģimenēm ar bērniem, šķiet, iepriekš nav bijis nekad.

Jā, attiecībā uz bērnu mentālo veselību – ja runājam par Bērnu slimnīcas fondu un Bērnu un pusaudžu resursu centra sniegto palīdzību – tik liels atbalsts, kāds ir šobrīd, tā nekad nav bijis. Jautājums – vai ar to pietiek? Mēs redzam, ka ne bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, ne arī pusaudžiem ar dažādām mentālās veselības grūtībām diemžēl ar šo visu, kas šobrīd bez maksas tiek nodrošināts, nepietiek. 

Bērnu un pusaudžu resursu centrā pieredze šobrīd mums ir ļoti skaudra. Mēs redzam, ka pēdējā pusgada laikā grūtības, kuru dēļ pusaudži meklē palīdzību, ir kļuvušas krietni nopietnākas. Situācija ir ļoti līdzīga arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, psihiatrijas klīnikā, kur šobrīd ir jau dubultojies neatliekami uzņemamo pacientu skaits – tieši jauniešu, pusaudžu populācijā. 

Tas liek mums kopā ar kolēģiem domāt, kā šo palīdzību tomēr nodrošināt vēl plašākā apmērā. Mēs neko nevaram pārmest ne Labklājības ministrijai, ne Veselības ministrijai – finansējums no valsts puses pēdējo divu gadu laikā ir ticis palielināts nepārtraukti un ievērojami. Bet otrā pusē pieprasījums turpina pieaugt.

Ja mums līdz šim regulāri rindā bija 250–300 pusaudžu, tad piektdien (13.05.22.) rindā bija 519 pusaudžu visā Latvijā. Rīga ir viskritiskākā situācija, rindā ir vidēji 300 pusaudžu. Visiem, kas ir rindā, palīdzība šobrīd vidēji ir jāgaida trīs līdz četrus mēnešus. Mēs, Bērnu un pusaudžu resursu centrs, sevi veidojām kā palīdzību jau laikus. Ar mērķi, lai šīs problēmas nesamilztu. Taču jaunā realitāte ir tāda, ka pusaudzis rindā gaida vairākus mēnešus, un diemžēl redzam, ka šo savu mērķi – sniegt palīdzību laikus – vairs nevaram izpildīt. Mūsu kapacitāte to vairs neļauj. Tāpēc iekšēji esam ieviesuši Luksofora sistēmu – pirmo konsultāciju visiem pusaudžiem cenšamies sniegt pēc iespējas ātrāk, maksimums divu nedēļu laikā. Tiem, kuriem ir sarkanā gaisma, ļoti nopietni riski, piemēram, pašnāvības riski, tie palīdzību saņem ātrāk un rindā jāstāv mazāk. Bet atkal – mēs attālināmies no sava primārā mērķa – tiem, kuriem šobrīd problēmas ir mazākas, rindā jāgaida visilgāk, un tas var rezultēties tajā, ka šo mēnešu laikā problēmas var samilzt un jaunietis var iekļūt Luksofora sarkanajā gaismā. 

Šis viss stāsts ir par veseliem bērniem, kuriem ir radušās mentālās veselības grūtības, nevis par bērniem, kam ir kādas slimības, ko klasificē slimību klasifikators. 

Taču mūsu pieredze pēdējā pusgada laikā liecina: ir dubultojies to pusaudžu skaits – kopumā veselo bērnu skaits –, kas mums ir jānosūta uz stacionāru viņu mentālās veselības dēļ. Situācija ir kļuvusi tik kritiska, ka viņu veselība, dzīvība ir apdraudēta, un ir nepieciešams stacionārs. 

No Pusaudžu resursu centra pieredzes redzam: ka tās ir gan Covid-19 pandēmijas sekas, gan jaunā realitāte ar kara apstākļiem Ukrainā, gan sociālekonomiskie faktori. Tie visi ģimenēs rada lielu spriedzi un vecākos trauksmi. 

Daļai pusaudžu ietekmējošais faktors ir bijusi skola – ir saprotama pedagogu vēlme kompensēt robus izglītībā, ko nesa attālinātā mācīšanās, taču tas pusaudzim rada papildu spriedzi un var negatīvi ietekmēt arī viņa spējas mācīties, uztvert informāciju, būt motivētam. Diemžēl, jā, daļai skolēnu šis uzstādījums, ka skolā vajag “iedzīt” iekavēto, rada pavisam pretēju efektu – ka viņi pat vairs nav mācīties spējīgi un viņu mentālā veselība pasliktinās tik ļoti, ka viņiem ir zema vai vidēji zema funkcionalitāte. Tas nozīmē, ka viņi, piemēram, šodien nevar saņemties izkāpt no gultas un veikt elementārākās lietas, kas no jebkura cilvēka tiktu sagaidītas. Un tas nav tāpēc, ka pusaudži ir slinki vai spītīgi, vai paši vainīgi. Tās ir mentālās veselības grūtības, kas neļauj veikt pat ikdienas funkcijas.
Redzam, ka būs jāveic milzīgs darbs skolu vidē, kur atbalsts nepieciešams gan skolēniem, gan skolotājiem. Ņemot vērā, ka ikdienā strādājām arī ar pusaudžiem ar atkarības risku, šobrīd adaptējam “PreVenture” programmu, un kolēģi mērķtiecīgi apgūst zināšanas, lai varētu iet un darboties arī skolās; būt pirmajā frontes līnijā. Taču ārpus atkarībām ir vēl virkne lietu, ko skolā var īstenot preventīvi, un skolai ir jābūt tai pirmajai līnijai, kur skolēnam tiek nodrošināts atbalsts mentālajai veselībai. 

Pieminēji, ka jums ir dubultojies rindā stāvētāju skaits. Kā tev šķiet – vai šo jauniešu ir kļuvis vairāk tikai valstī esošo apstākļu dēļ vai tomēr arī tāpēc, ka sabiedrība beidzot sāk pieņemt, ka ir jāmeklē atbalsts pie speciālistiem, ja tāds ir nepieciešams? Varbūt mēs vienkārši nezinājām, ka tik ļoti daudziem vajag šādu palīdzību?

2018. gadā, kad atvērām Pusaudžu resursu centru, neviens nezināja, cik pusaudžiem Latvijā tāda palīdzība vispār ir vajadzīga. Jo nebija šāda pakalpojuma. Bija stacionārs. Taču lielākajai daļai bērnu tur nevajadzēja būt – bija vajadzīga cita veida palīdzība. 
Tagad mēs redzam, ka iespēja saņemt palīdzību ir veicinājusi vēršanos pēc šīs palīdzības. Problēma ir bijusi visu laiku, vienkārši vecākiem un pusaudžiem nebija vietas, kur resursu vajadzības gadījumā saņemt. 

2020. gadā palīdzību sniedzām 659 pusaudžiem, 2021. gadā – 2403 pusaudžiem, šogad līdz 1. maijam palīdzība sniegta jau 1017 jauniešiem. 

Es domāju, ka kovidam mentālās veselības jomā ir bijusi arī pozitīva loma – mēs esam kļuvuši daudz atvērtāki, pieņemošāki, domājot un runājot gan par savu, gan par citu mentālo veselību. Pandēmijas laikā un arī tagad, kad risinās karš Ukrainā, mēs visi saskārāmies ar emocionālām grūtībām; izjutām kādu spriedzi, trauksmi, bailes, nomāktību. Daudzas tādas emocijas, kas, iespējams, lika justies sliktāk. Varat mēģināt iztēloties, ko nozīmē šo piedzīvot pusaudzim – vecumposmā, kad notiek pārmaiņas ķermenī un ir izteiktas emociju svārstības, kad bieži vien ir apjukums un neziņa pašam par sevi. Vecāki it kā paliek otrajā plānā, bet vienlaikus sajūta, ka uz vecākiem var paļauties, ka viņi atbalstīs un pieņems pusaudzim ir pat ļoti svarīga. To der paturēt prātā arī brīdī, kad mūsu priekšā aizcērtas durvis vai mēs saņemam bargu kritiku no sava pusaudža. 
Kovidā cilvēki sāka pieņemt, ka tas ir okei – ja netiec galā, tad jālūdz atbalsts. Jo līdz šim vecāki pārsvarā ir gribējuši paši tikt galā, gribējuši būt tie visu varošie, taču pandēmijas laikā vecāku resurss ļoti ātri iztērējās. Pusaudžu resursu centrā to redzējām, jo mēs iesaistām vecākus – saprotot to, ka bērnam vislabākais resurss ir viņa vecāks. Un, ja pašam vecākam resursu pietrūkst, tad speciālista sniegtā palīdzība bērnam nebūs noturīga. Mums ir atbalsta grupas vecākiem, individuālās psihoterapijas konsultācijas vecākiem – ar domu stiprināt arī vecāku resursu. Jau pats centra nosaukums vien ietver vārdu “resurss” – speciālists vienmēr nebūs pieejams, un tam nav jābūt katra cilvēka dzīvē. Ir svarīgi apzināties, identificēt resursus, kas ir mūsos un mums apkārt, un tos stiprināt. Turklāt pusaudžu vecumā jo īpaši tiek vērtēti vecāku darbi, ne vārdi, un, ja pusaudzis redz, ka arī vecāks ir gatavs mainīt savu uzvedību, attieksmi, lai risinātu konfliktus, tā ir ļoti vērtīga prasme un piemērs, ko varam savam bērnam iedot līdzi dzīvē.
 

Kas ir tās pazīmes, kas vecākam var liecināt: jā, es pats vairs netieku galā ar savu pusaudzi, man ir jāmeklē palīdzība?

Katra situācija ir individuāla, taču kopumā – ja vecāks redz, ka pusaudzis ir ļoti mainījies, rīkojas netipiski, varbūt kļuvis apātisks, ir zudusi interese par lietām, kas iepriekš interesēja, zudusi komunikācija. Lai cik mēs, vecāki, savā ikdienā būtu aizņemti, tomēr visbiežāk vecāks jūt šādas lietas, tās ir pamanāmas. Tāpat profesionāla palīdzība obligāti ir vajadzīga, ja bērns mēģina sev veikt kādu paškaitējumu.

Vecākiem der zināt, ka Pusaudžu resursu centrā darbojas arī mentālās veselības tālrunis 25737363, uz kuru ir vērts zvanīt, jo atbildēs kāds no mūsu psihologiem. Piezvanot vecāki anonīmā veidā var izklāstīt savu situāciju, lai saprastu, kādi būtu nākamie labākie soļi.
 

Pirms sarunas domāju, ka teiksi: beidzot mums ir bijušas klātienes mācības, tāpēc pusaudžu problēmas ir samazinājušās. Taču tu saki, ka tā nebūt nav, ir gluži pretēji. Kas šai situācijai ir iespējamie iemesli?

Tas ir tas paradokss – mēs ar kolēģiem ļoti cerējām, ka klātienes mācības situāciju uzlabos. Diemžēl tas nav noticis – vismaz Pusaudžu resursu centra un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas prakse neliecina, ka kaut kas būtu uzlabojies. Viss diemžēl ir tikpat slikti. Daļai nāca klāt stress no mācībām un skolu mēģinājumiem izlīdzināt zināšanu robus, daļai mobings – lai gan tas Latvijā nekur nebija zudis; attālinātajās mācībās tas vienkārši radās jauni mobinga veidi. Kopumā domāju, ka esošajai trauksmei pa virsu ir nācis karš Ukrainā un arī sociālekonomiskie apstākļi – sadārdzinājums un no tā ģimenēs izrietošā spriedze.  
Ar kolēģiem, domājot un plānojot turpmāko darbu, diemžēl nekādus uzlabojumus šajā visā neredzam. Pusaudžu resursu centra pirmajos darba gados vasara bija tāds kā atelpas periods. Taču pagājušajā vasarā pieprasījums pēc palīdzības vispār nemazinājās. Arī par šo vasaru diemžēl pagaidām nav nekādu indikatoru, ka pieprasījums varētu samazināties. 
 

Sanāk tā – kādas grūtības piedzīvo vecāki, piemēram, cenu kāpums, ienākumu samazinājums, lielā trauksme par karu Ukrainā – tas viss uzreiz pāriet uz bērnu.

Jā. Bērnu slimnīcas fondā tagad strādā bērnu psiholoģe no Ukrainas, lai sniegtu psihoemocionālu atbalstu ģimenēm un bērniem no Ukrainas. Viņa latviešiem ieteica ar ukraiņiem runāt, jautāt: kā jums gāja, ko jūs pārdzīvojāt? Lai viņiem ir iespēja izteikties – tas palīdz traumu apstrādāt, izdzīvot ātrāk. Iespēja izrunāties ir svarīga. Es domāju, ka vecākiem to vajadzētu paturēt prātā, sadarbojoties ar saviem pusaudžiem. Ja vecākiem ir bažas par to, ka, iespējams, piemēram, rudenī ģimene finansiāli vairs nevarēs kaut ko atļauties, ka vecāks ir par to uztraucies, taču meklē risinājumus, tad tas ar bērnu ir jāpārrunā – skaidrība par situāciju bērnam spriedzi var tieši noņemt, nevis pacelt. Ir jārunā, jābūt atklātiem.

Vecākiem vajadzētu meklēt informāciju par to, kas strādā sadarbībā ar pusaudzi, kādi ir tie veidi, kā iztulkot pusaudža emocijas un rīcību, un paturēt prātā, kurš šajās attiecībās ir pieaugušais. Bērnu un pusaudžu resursu centrā redzam, ka bieži vien vecākiem tieši informācija ir ļoti palīdzoša un ļauj labāk saprast gan savu pusaudzi, gan arī savas reakcijas uz pusaudža rīcību.
 

Pieminēji pusaudžu paškaitējuma mēģinājumus. Kādi ir dati par pandēmijas gadiem – vai pusaudžu pašnāvību skaits ir palielinājies?

Par laimi, Latvijā gadījumu skaits ar pabeigtām pusaudžu pašnāvībām nav palielinājies. Statistikas dati liecina – pirms pandēmijas bija divi gadījumi gada laikā, savukārt pandēmijā – viens gadījums. 
Ļoti iespējams, ka pašnāvību skaita nepalielināšanās ir saistāma tieši ar to, ka valsts nodrošina psihoemocionālu atbalstu pusaudžiem. Starp citu, ir ievērojami samazinājies arī pieaugušo paveikto pašnāvību skaits, un arī tas var būt saistāms ar nodrošinātu palīdzību. Ietekme no palīdzības pieejamības noteikti ir bijusi, un tas ir labi – ir valstis, kurās pašnāvību skaits ir palielinājies.

Kādi ir tavi ceļavārdi vecākiem šai vasarai? 

Nesen apkopoju informāciju par to, kā vecākiem, kam ir smagi slimi bērni, pašiem sevī uzturēt resursus. Taču šie ieteikumi ir noderīgi ikvienam vecākam. Būtiskākais – savu bērnu dēļ mēs ļoti daudz darām, nereti paši paliekot bez saviem iekšējiem resursiem. Lai gan dažkārt visforšāk gan vecākam, gan bērnam būtu pavadīt laiku kopā ļoti vienkāršā veidā, visu nesarežģījot – obligāti nav jāskrien uz Parīzi vai muzeju. 
To es saku un novēlu arī sev. Mums mēdz šķist, ka bērnam vajag visu ko, lai gan viņam var pietikt ar pavisam vienkāršām lietām un nesteidzīgu laika pavadīšanu kopā.  Un jautājiet bērnam, kas viņam sagādā prieku!

Uzziņai 

• Bērnu un pusaudžu resursu centrs ir sabiedrībā un pierādījumos balstīts bezmaksas pakalpojums pusaudžiem ar dažādām mentālās veselības grūtībām
• Darbojas Rīgā un Latvijas lielajās pilsētās, piemēram, Valmierā, Ventspilī u.c.
• Mājaslapas adrese ir pusaudzucentrs.lv (nejaukt ar pusaudzis.lv!).
• Tālrunis: 29164747
• Facebook.com/pusaudzim