Kas jāzina pusaudža vecākiem, plānojot ģimenes atvaļinājumu

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Skolēns” vasaras numura!

Klasiska aina, kuru var novērot ceļojumu laikā: ģimene – abi vecāki, vienam bērnam aptuveni četri vai pieci gadi, otrs aptuveni astoņu vai deviņu gadu vecumā, bet trešais kārtīgs pusaudzis. Mazākais bērns ir aktīvs, vidējais vienkārši pēta un visur piedalās, bet pusaudzis ar dusmīgu un neapmierinātu seju, uz krūtīm sakrustotām rokām, “velkas” līdzi vecākiem. Kā būt šajās situācijās un kā izprast, kas slēpjas aiz “es neko negribu!”?

Komunikācijai jābūt cieņpilnai

Pusaudžu gados jebkuram normālam bērnam vispirms gribas pavadīt laiku kopā ar draugiem, tikai pēc tam prioritāšu ziņā seko ģimene. Tas pusaudžu vecākiem jāzina kā mantra un jāņem vērā. Taču tas nenozīmē, ka vienmēr pusaudža vēlmes jāapmierina.

Pusaudži vēlas, lai ar viņiem sarunājas kā ar līdzvērtīgiem. Cik laicīgi jūs vēlētos, lai jums ir zināmi plāni brīvajam laikam vai atpūtai? Vai jums patīk, ja jūs nostāda fakta priekšā bez iespējas izvēlēties? 

Pat, ja tā ir tāda situācija, kur nav īpašu izvēles iespēju, liela nozīme ir tam, kā informācija tiek pasniegta. Visu veidu manipulēšana, ko bieži vien vecāki izmanto, lai pusaudzi iegrozītu pēc sava prāta, radīs pretreakciju un risku nonākt līdz situācijai, ka viss, ko saka vecāki, tiek sadzirdēts kā pārmetums, uzspiešana, nerespektēšana un nesaprašana. Tādēļ pirmais aicinājums, domājot par vasaras plāniem, ir cieņpilni komunicēt par to ar saviem bērniem.

Stingrība, bet ar mēru

Vārdi “Es neko negribu un nekur nebraukšu” ir pretreakcija. Praktiski vienmēr. Līdz ar to šī situācija jāpavērtē, pakāpjoties dažus soļus atpakaļ. Iespējams, šādi vārdi nāk ārā pēc kāda strīda, kas bijis par pilnīgi citu tēmu. Šādās reizēs kritiski izvērtējiet, no kā tieši pusaudzis atsakās. Ir svarīgi sarunu pārvirzīt uz īsto lietu, piemēram: “Redzu, ka tu nevēlies doties ar mums brīvdienu ekskursijā. Mēs tikko strīdējāmies, biju sakāpinātās emocijās, un izskatās, ka nespēju tevi saklausīt. Varbūt varam pārrunāt, kas tikko notika?” Un tikai pēc tam runājiet par brīvdienu plāniem.

Varbūt ir kāda iepriekšējā pieredze līdzīgos kopā būšanas brīžos, kuros pusaudzis bijis nelabsajūtā, varbūt vienkārši tā ir standarta frāze, kas seko pēc katra jūsu teikuma.

Svarīgi atcerēties – pusaudzim vajag sajust, ka esat stingri savos piedāvājumos un ierosinājumos, lai ir siena, pret kuru atsisties un pārbaudīt robežu. 

Ja robeža būs samērīga, tad spēsiet vienoties ar pusaudzi. Ja esat pārāk stingri vai tikai izdabājat pusaudzim, tad viņa “es neko negribu un nedarīšu, kā jūs gribat” būs vēl intensīvāks un šķietami grūtāk tolerējams.

Ar pusaudža plāniem jārēķinās

Ir situācijas, kurās pusaudži kategoriski atbild, ka nedosies līdzi. Vecākiem svarīgi saprast, ka pusaudzim noteikti ir iemesls. Kā to sadzirdēt? Mēģināt savu pozīciju nolikt malā, iztēloties sevi pusaudža vietā, un varbūt tiešām viņš var nedoties jums līdzi. Varbūt pusaudzim bijuši savi plāni, bet jūs, ar viņu nesaskaņojot, esat saplānojuši nedēļas nogali.

Ar pusaudža plāniem jārēķinās un jājautā. Nevienam pusaudzim nepatīk, ka jūs viņa brīvo laiku uztverat kā pašsaprotamu brīvo laiku ģimenei. Pusaudzis meklē iespējas tikt prom no mājām – viņš grib satikties ar draugiem, varbūt viņam ir romantiskas attiecības vai randiņu periods, par kuru viņš negrib, lai jūs zinātu, varbūt ir vēlme palikt vienatnē.

Došanās pie radiem

Pusaudžiem visbiežāk šīs tikšanās nepatīk. Īpaši, ja ģimenes mikroklimats ir kritizējošs, vēss, virspusējs, moralizējošs. Šādā ģimenē pusaudžiem daudz jāsaskaras ar komentāriem par to, kādi viņi ir utt. 

Ja jums šķiet, ka bērnam jāpavada laiks ar vecvecākiem vai citiem radiem, jo tā vienmēr ir darīts un jums būs neērti, ja bērns nebrauks – tas ir jūsu kauns, un jums ar to jātiek galā. 

Bieži vien šie pusaudži nonāk psihoterapeita kabinetā ar panikas lēkmēm, jo izjūt dusmas par šīm tikšanās reizēm, un tai pretī – bezspēcības izjūtu, jo neko nevar mainīt. Un tur vienmēr ienāk vēlme būt saprastam un pieņemtam.

Papildus faktors, kas apgrūtina ģimeniskas kopā būšanas, ir pusaudžu vecuma likšana uz pjedestāla – “redz, kāds tu spurains” vai “tev jau tas pusaudžu vecums, viss slikti”. Tas rada sajūtu, ka uz viņu skatās kā uz šablonu, nevis iedziļinās viņa personībā. Reizēm uz pusaudžiem mēdz skatīties kā uz lieliem bērniem, un bērnu viedoklis daudzās ģimenēs netiek uzskatīts par vērā ņemamu. Ja ģimenē ir raksturīgi stagnējoši un moralizējoši uzskati, balstīti mūsdienu realitātei neatbilstošās teorijās, pusaudžiem ir vēlme oponēt un pierādīt, ka ir citādi. Tas raisa diskusijas un strīdus, kuros “uzvar” vecākais, un pusaudzis atkal nonāk bezpalīdzīgā situācijā. Labi var saprast, kādēļ pusaudzis nevēlas doties uz šādiem pasākumiem, jo viņš nemitīgi jūtas devalvēts.

Kopā tikai fiziski

Ja esat aktīva ģimene, kas plāno savas nedēļas nogales rosīgi, tad varat pusaudzim piedāvāt kādu ģimenes izbraucienu izplānot vai piemeklēt tam galamērķi. Tas viņam radīs sajūtu, ka ar viņu rēķinās, viņa viedokli ņem vērā. Nesen terapeita kabinetā viens pusaudzis teica: “Mamma visu laiku grib braukt uz jūru. Man jau apnikusi tā jūra. Nekā jauna tur nav. Es gribētu aizbraukt uz Kuldīgu vai citu pilsētu. Cik esmu skatījies, tur ir forši un interesanti.” 

Pusaudži diezgan bieži zina, ko grib, bet ne vienmēr uzreiz to izstāsta. Citi varbūt nezinās vietu, bet zinās, ko gribētu darīt. 

Reizēm pusaudži vecāku vietā satraucas par finansēm, transportu, vecāku strīdiem utt. Šos jautājumus der pārrunāt – varbūt ir kas tāds, ko pusaudzis grib, bet viņam liekas, ka to nevarat atļauties, un ir bail piedāvāt. Tad varat izrunāt iespējas un veidus, vai un kā ideju iespējams realizēt. Tomēr reizēm šādās ģimenēs pusaudži nevēlas nekur doties, jo šķietamā rosīšanās un aktīvā ģimenes dzīve ir virspusēja. Šādās reizēs pietrūkst sarunu, un pusaudzim rodas sajūta, ka šie pasākumi ir tikai par ģimenes “fasādi” – rādīt, cik mēs forši, bet atmosfēra šajos kopā būšanas brīžos ir saspīlēta un nepatīkama. 

Lai vai cik paradoksāli tas izklausās, tieši šāda “kopā” būšana un nemitīga atrašanās ārpus mājām var būt sekas tam, ka ģimene īsti neprot būt kopā – kopā vienā mājoklī vienu nedēļas nogali, jo tad ir jātiek galā ar sadzīvi, ir laiks sarunām, “nekā nedarīšanai”, vienam otra iepazīšanai un attiecību padziļināšanai. Nereti atmosfēra ģimenē ir tik nokaitēta, ka vienīgais, kas satur kopā ģimeni, ir aktīvas brīvdienas – sarunu temati ir par brīvdienu plānošanu, ēšanu, ekskursijām, sagurumu utt. Bet iztrūkst dziļuma attiecībām. Un pusaudži to ļoti labi sajūt, bet šādās attiecībās daļa bērnu nevēlas būt.

Vērtīgā klusēšana

Vēl viena lieta, ko piedzīvo pusaudžu vecāki, ka bērni vairs nedalās ar visu, ko viņi pārdzīvo, domā, piedzīvo. Vecāki gan ļoti vēlas runāt ar savu bērnu, bet viņam šajā vecumā to tik ļoti negribas. Tomēr tas nav šķērslis kopā būšanai, jo nav vienmēr verbāli jākomunicē! Reizēm vecāku motivācija, spēja izturēt un vienkārši būt blakus pusaudzim ir vērtīgāka nekā vārdi. 

Kāds tēvs dalījās pieredzē: viņš kopā ar meitu devās vairāku dienu pārgājienā gar jūru. Abi praktiski nav runājuši, jo mākslīgi sarunas neviens nevēlējās veidot, bet vienkārši kopā pavadīja laiku – gāja, kurināja ugunskuru, nakšņoja teltīs. Abi jutās brīvi, atslābuši, bez pienākumiem. Un pēc šī pārgājiena meita jautāja – kad vēl tādā varētu doties? Pusaudžiem ir svarīgi dot brīvību, bet arī jums kā vecākiem jādabū sev sajūta – es varu būt es pats. Es kaut ko neuzspiežu tikai tāpēc, ka tā vajag. Tas reizēm satuvina vairāk nekā simtiem vārdu.

Vērts zināt

Stresoru skalā atvaļinājums ir viens no lielākajiem stresoriem. Ja mums ir paaugstināts stress, gribot vai negribot mēs sākam konfliktēt – vai nu aktīvi, vai pasīvi. Dažreiz pusaudži nevēlas doties nekur kopā ar ģimeni, jo šajos brīžos vienmēr sākas strīdi, atmosfēra ir nokaitēta, neviens nerunā. Pusaudzis kādā no savām dusmu lēkmēm to noteikti arī pateiks, ka viņam apnicis, ka visu laiku ir strīdi. Vecākiem tā ir viela pārdomām! Kā jūs ģimenē gatavojaties brīvdienām, kas rada spriedzi, kā to pārvarēt, kā mazināt satraukumu šādās situācijās, kā veiksmīgāk izrunāt savas vēlmes, pārpratumus, gaidas? Īpaši, ja ģimenē kopumā strīdi ir bieži, skaļi (vai tieši pretēji – pēc strīdiem ir klusā aizvainojuma sodīšanas stadija), trauksmi radoši, ar šķiršanās draudiem. Tad šis aspekts pusaudzim būs vēl nozīmīgāks.

“Negribu” iemesls – nepatika pret savu ķermeni

Vasara ir laiks, kad brīvdienu aktivitātēs tiek iekļauta peldēšanās, sauļošanās, fiziskas aktivitātes ar paaugstinātu svīšanu... Tas viss pusaudžiem var radīt nepatiku pret savu ķermeni, un viņi var izvairīties no šādām aktivitātēm. 

Mainās ķermeņa formas, proporcijas, mainās ķermeņa svars, attīstās dzimumpazīmes, kļūst redzamāks ķermeņa apmatojums, svīšana kļūst izteiktāka, meitenēm sākas mēnešreizes, un puišiem mēdz būt “slapjie sapņi”. Pusaudžiem var būt neērti par šiem aspektiem runāt. Jums, vecāki, svarīgi šos aspektus pamanīt un mēģināt rast veidu, kā veicināt paštēlu un apmierinājumu ar ķermeņa izmaiņām, kuras nes pusaudžu periods.

Piemēram, mammas var ņemt līdzi meitas uz ķermeņa procedūrām – manikīru, vaksāciju, uzacu korekciju u.c., bet tēti kopā ar dēliem var iegādāties skūšanās komplektu, kopā nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, piemēram, skriešanu, atspiešanos utt.

Tāpat arī apģērbs ir faktors, kas var ietekmēt to, vai pusaudzis jutīsies par sevi pārliecināts – vai pusaudzim ir iespēja izskatīties tā, kā viņš vēlas un ir aktuāli viņa vienaudžu vidū? Šie pieaugušajiem it kā pašsaprotamie faktori nemaz nav pašsaprotami pusaudžiem un nāk ar savu trauksmes līmeni.

Tikai mieru!

Lai gan daudz apspēlēti iemesli, kāpēc pusaudzis neko negrib, bieži vien pusaudži tomēr vēlas doties līdzi ģimenei, tikai viņiem nepatīk daudzas lietas, kuras jūs darāt. Par kaut ko nepadomājāt, aizmirsāt, “stulbi” izsakāties, “apkaunojoši” esat apģērbušies – ir virkne lietu, kuras jūs, pusaudžaprāt, 100% izdarīsiet nepareizi. Galvenais – saglabāt vēsu prātu un saprast, ka tiešām jūs kaut ko darāt ne tā, taču jāatceras, ka nereti nekas nav jāmaina. Vienkārši jāļauj pusaudzim būt ar viņa emocijām, un tās pāries!

Uzmanīgi! 

Ja pusaudzis neko negrib, izolējas, izvairās no socializēšanās, viņam ilgstoši ir nomākts garastāvoklis – izvērtējiet, vai tie nav depresijas simptomi. Ar aizdomām par depresiju svarīgi vērsties pie ārsta, lai izvērtētu simptomus un nepieciešamības gadījumā nozīmētu ārstēšanu. Arī trauksmes gadījumā raksturīga izvaires uzvedība un arī tad nepieciešams konsultēties ar ārstu.

No kā izvairīties? 

Pats svarīgākais – “es taču tev teicu, ka būs forši” u.c. vārdi! “Es taču tev teicu” ir tie vārdi, kurus pat pieaugušā vecumā mēs gribam nesaklausīt no saviem vecākiem vai citām autoritātēm, jo tad izrādās, ka vecākam ir taisnība, bet man nav. Tāda sāpīga atskārsme, kuru daži izjūt kā sakāvi vai apkaunojumu. Ja arī redzat, ka jums bija taisnība, to varat paturēt pie sevis vai pārrunāt ar partneri. Īpaši, ja bijušas diskusijas par to, kam tad tā taisnība ir. 

Pusaudži tāpat nemitīgi filtrē, kas notiek, ko saka vecāki, kā izrādās realitātē. Viņi paši spēs savilkt kopsakarības – arī tad, ja tās neuzsvērsiet.

Kā tad rīkoties? Varat jautāt tiešāk – “kādi ir tavi iespaidi? Kas patika un nepatika? Kas likās aizraujošs utt.”. Īpaši, ja redzējāt, ka pusaudzis tik tiešām izbaudīja kopā būšanu.

Ceļavārdi

Galvenais un tajā pašā laikā grūtākais vecāku uzdevums ir vienkārši izturēt brīdi, kad pusaudzis neko negrib vai viss viņam besī. Svarīgi apzināties, ka dziļi sirdī bērns tāpat alkst pēc kopā pavadīta laika ar jums. Nevajag censties no pusaudža dabūt to pašu reakciju, kāda sagaidāma no četrgadnieka. 

Pusaudzim joprojām vajag vecākus, bet mazāk; arī viņam vajag kopā pavadīto laiku, bet, protams, viņam daudz kas nebūs pa prātam. Vecākiem galvenais ir nefokusēties uz pusaudža nelabsajūtu un nesākt tai izdabāt – tas situācijas parasti vēl vairāk eskalē. Jums nepieciešams atrast savu pozīciju situācijā, uzklausīt pusaudzi un racionāli, saglabājot savu mugurkaulu, šai situācijai pieiet. Pārāk iestrēgstot pusaudža sliktajā garastāvoklī, jūs aizēnosiet iespēju pamanīt tos brīžus, kas arī pusaudzim šķiet interesanti un aizraujoši.