Kā glābt slīkstošu draugu – un citi bērnam nododami padomi par drošību pie ūdens

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Skolēns” vasaras numura!

Atceries un māci bērnam šos principus, lai peldēšanās būtu droša:

• nepeldies vienatnē! Tas attiecas arī uz pieaugušajiem un lielajiem pusaudžiem, kas it kā prot peldēt labi;
• nekad nelaid bērnus peldēties vienus pašus;
• atturies no peldēšanās, ja esi sakarsis (pēc pirts vai intensīvām fiziskām aktivitātēm);
• nepeldies pēc sātīgas maltītes;
• nepeldies lietainā, vējainā laikā, negaisā vai tumšajā diennakts laikā;
• arī ļoti karstā un tveicīgā laikā “pīķa stundās” (no pulksten 11 līdz 15) izvairies no peldēšanās;
• nekādā gadījumā nedodies peldēties alkohola reibumā;
• dodoties laivu izbraukumos, ņem līdzi drošības vestes;
• peldveste ir vienīgais drošais rīks, kas pasargā no slīkšanas! Ne matrači, ne peldriņķi vai uzroči nepasargā no slīkšanas, bet var radīt papildu draudus. Svarīgi vesti uzvilkt pareizi;
• pavadot aktīvu dienu pludmalē, jālieto saules aizsargkrēms un jāvalkā cepure;
• rēķinies, ka svētku laikā un brīvdienās laiks, kas jāgaida uz mediķu ierašanos nelaimes gadījuma brīdī, varētu būt lielāks paaugstinātas mediķu noslodzes dēļ.

Nelec!

Lai cik kārdinoši ir mesties ūdenī no paaugstinājuma, nelec! Nelec no laipām, tramplīniem, motorlaivām. Ūdenī ir jādodas pakāpeniski, lai izpētītu ūdens gultni.

Droša peldvieta

Ik gadu tiek publicēts oficiālo peldvietu saraksts un Veselības inspekcija monitorē ūdens kvalitāti tajās. Ieteikums būtu mudināt pusaudžus un arī vecākiem ar bērniem pašiem doties uz drošām peldvietām, kurās atrodas glābēji. 

Tādas var atpazīt pēc pludmalē izliktā sarkandzeltenā karodziņa, kas simbolizē to, ka pludmalē atrodas glābēji. Ja karoga augšpusē ir sarkanais lauks – peldēties ir atļauts. 

Tas dod pārliecību, ka peldēšanās ir drošāka un nepieciešamības gadījumā palīgā var nākt glābēji. Apmetoties pludmalē, var uzreiz apskatīties, kur atrodas glābēju postenis, un parādīt to bērnam. 

Svarīgi, lai ūdens ir vizuāli tīrs un nav piesārņots ne ar bioloģiskajiem, ne cilvēku izmētātiem atkritumiem. Tāpat peldēties vajadzētu tilpēs, kurām krasts ir lēzens. Lai peldvietas padarītu patīkamākas, nenesiet līdzi uz pludmali liekas dzērienu, īpaši stikla pudeles, kas var radīt piesārņojumu un traumu risku.

Praktisks padoms, kas jāzina par peldēšanos jūras viļņos

Lielu viļņu laikā labāk atturēties no peldēšanās jūrā, bet, ja ir sanācis pārvērtēt laikapstākļus un ja jūtam, ka viļņi sāk ietekmēt peldēšanu un ir grūti tiem pretoties, nav pareizi censties peldēt taisni uz krastu. Tā peldot, nav redzams, kad nāk jaunais vilnis, un tas viegli peldētāju var paraut zem ūdens. Kad ūdens sāk vadīt pār mums, pareizi ir peldēt paralēli krastam. Tādējādi vilnis peldētāju nesīs tuvāk krastam. Kad peldētājs ir pietuvojies krastam un ūdens gultne ir tuvāk, kad viļņu spēks ir kļuvis mazāks un ir atgūti spēki, drīkst mainīt trajektoriju un peldēt tieši uz krasta līniju.

Īpaši svarīgi! 

Māci bērnam jau no mazotnes, ka joki par slīkšanu nav pieļaujami! Tas var radīt šaubas līdzcilvēkiem, vecākiem un glābējiem.

Ko mācīt bērnam: vai un kā glābt slīkstošu draugu? 

“Metoties pa galvu, pa kaklu ūdenī, radām risku, ka pēc tam jāglābj būs jau divi cilvēki,” uzsver Mareks Marčuks. Viņš arī atgādina, ka pašiem lēkt ūdenī un mēģināt izglābt slīkstošo – ne bērniem, ne pieaugušajiem – nevajadzētu.

Tomēr – kā saprast, ka cilvēks slīkst? Pretēji filmās redzētajam, slīcējs nekliedz, nešļakstās un nesauc palīgā. Slīkšanas brīdī visi elpošanas sistēmas centieni ir vērsti uz skābekļa ieelpošanu, tāpēc nelaimes brīdī slīcējs nemaz nevar pakliegt. Arī ar rokām koordinēti pavicināties slīcējs nevar – slīkstot cilvēks mēģina ar tām “izstumt” ūdeni, kas no malas var izskatīties kā plunčāšanās.

Soli pa solim – ko atcerēties un mācīt bērnam

• Ja ir aizdomas par to, ka draugs slīkst, bet par to nav pārliecības, labāk lieku reizi tam pievērst uzmanību un neatstāt bez ievērības.
• Piesaisti glābēju vai citu pieaugušo uzmanību – sauc palīgā, žestikulē. Kopā būs vieglāk pieņemt lēmumu par tālākajiem soļiem. Vislabāk piesaistīt glābēju palīdzību.
• Nelec un nedodies palīgā pats! Situācijas karstumā ir jāatceras, ka pašiem ūdenī nav jāmetas. Arī peldēt klāt slīkstošajam nedrīkst, ja vien krastā nav kāds, kas ir apmācīts glābējs. Cilvēks, kas slīkst, ir pamatīgā stresā, līdz ar to neapzināti var paraut sev līdzi zem ūdens to, kas glābj, līdz ar to vēlāk jau būs jāglābj divi slīkstošie.

• Tomēr bērnus, kas peldas un atrodas krastā, kur pieaugušajiem ūdens līmenis nav pārāk dziļš, būtu pieļaujams izcelt. Tas ir pieļaujams, ja pieaugušais spēj ar pēdām pieskarties ūdenstilpes dibenam un apstāties. Šādā gadījumā visparocīgāk ir slīcēju aiz padusēm pacelt ar ķermeņa augšējo daļu virs ūdens un nogādāt krastā. Ja runa ir par vēl mazāku bērnu un ūdens līmenis attiecībā pret glābēja ķermeni to atļauj, (glābējs nav dziļāk par krūšu līmeni), tad bērns jāņem rokās un jānes krastā horizontālā stāvoklī sāniski, lai klepojot neaizrijas.
• Ja ir iespējams, mēģini pasniegt kādu priekšmetu, kur pieķerties – zaru, matraci. Ņem vērā, ka tas var neizdoties. Priekšmeti, kas noderētu slīkstošā izvilkšanai, var būt dažādi. Ja tā ir situācija pie dabas, iespējams, kādam mašīnā ir kāda virve, nūja, varbūt apkārt ir kāds spēcīgs zars. Ja tas ir kādā baseinā, varbūt ir kādi glābšanas riņķi, vestes vai cits aprīkojums.
• Ja slīcējs ir dziļāk, var izmantot transportlīdzekļus un no tiem padot slīcējam priekšmetu, kur pieķerties. Svarīgi neliekties pāri laivas malai, lai neapgāztos.

Ko darīt pēc tam, kad slīkstošais ir nogādāts krastā 

Kad cilvēks ir krastā vai uz laivas, ir jānovērtē viņa stāvoklis, un tālākās darbības sekos atkarībā no tā, kā cietušais jūtas. 

1. Ja cilvēka stāvoklis ir stabils un cietušais ir pie apziņas – tas nozīmē, ka viņš ir spējīgs kontaktēties – atver acis, runā, varbūt klepo vai vemj. Šīs ir pozitīvas pazīmes. Tādā gadījumā rīcības plāns ir šāds:

• nomierināt cietušo,
• ja iespējams, noģērbt mitrās drēbes,
• ja pieejamas, uzvilkt sausas drēbes,
• pārklāt cietušo ar segu, jaku, mēteli, lai cilvēks neatdziest; viens no riskiem slīkstot ir ķermeņa atdzišana,
• cietušo drīkst novietot pozā, kas viņam ir ērtāka – vai nu sēdus pozīcija, noliecoties uz priekšu, vai guļus uz sāniem, galvgali pozicionējot nedaudz zemāk par pārējo ķermeni, lai izvairītos no aizrīšanās,
• pēc slīkšanas cietušo pamest nedrīkst, viņš ir jāuzrauga,
• sazinies ar mediķiem vai ar cietušo dodies uz medicīnas palīdzības punktu.

Īpaši būtiski!

Jebkurā gadījumā pēc slīkšanas, neatkarīgi no tā, kā jūtas cietušais, ir jāsazinās ar mediķiem vai jādodas uz medicīnas palīdzības punktu, lai mediķis izvērtē situāciju. Ja arī šķiet, ka stāvoklis pēc slīkšanas ir stabils, pēc šādām epizodēm, 

ja cilvēks slīkšanas laikā ir aizrijies ar ūdeni, elpceļos palikušais ūdens var tos kairināt un var attīstīties “otrreizējā slīkšana” ar elpceļu tūsku un elpošanas grūtībām, arī, ja cilvēks it kā jau ir drošībā. 

Mediķi novēros bērna veselības stāvokli – vai neattīstās “otrreizējās slīkšanas” simptomi.
Ja tomēr tas nav izdarīts, bet pēc slīkšanas vēlāk ir novērojams, ka cilvēkam ir grūtības elpot, kļūst bāls vai zilgans, apātisks, aptumšota apziņa, nonāk bezsamaņā, tad nekavējoties jāzvana 113.

2. Ja stāvoklis nav tik stabils, bet cilvēks klepo, vispirms ir jānovērtē viņa klepus efektivitāte:

2.1.  Ja klepus ir efektīvs, klepus ir skaļš un cilvēks var parunāt kaut dažus vārdus – tā ir laba zīme. Ja cilvēks nekļūst miegains un turpina klepot, jārīkojas šādi:

• mudināt cietušo klepot; ja klepus intensitāte samazinās, cietušais jāmudina klepot aktīvāk, līdz cietušais vairs neizjūt elpceļu kairinājumu,
• cietušajam izvēlēties drošu pozīciju – vislabāk pozīciju guļus uz sāna, galvu pozicionējot nedaudz zemāk,
• kamēr notiek klepošana, nevajadzētu aizrauties ar cietušā atģērbšanu, taču ieteicams apsegt ar segu vai mēteli,
• sazināties ar mediķiem vai doties uz medicīnas palīdzības punktu, lai mediķis izvērtē situāciju,
• ja kādā brīdī cilvēks ieslīgst bezsamaņā, jāpāriet pie nākamā soļa (Nr. 3), jānovērtē elpošana un attiecīgi jārīkojas.

2.1. Ja klepus ir neefektīvs – sekls, kluss, rets, cilvēks nevar starp klepus epizodēm ievilkt gaisu, āda kļūst bāli zilgana vai ja cietušais sāk ieslīgt bezsamaņā, cietušajam ir jāpalīdz aktīvāk ar klepus veicināšanu.

• Vertikālā pozīcijā veic piecus uzsitienus cietušajam pa mugurkaula viduslīniju virzienā no jostas daļas uz galvgali.
• Esot tāpat cietušajam aiz muguras, veic piecus vēdera grūdienus – vadošās rokas dūri novieto cietušajam virs nabas, ar otru plaukstu aptver pirmo un veic vēdera grūdienus, virzienā no vēdera priekšējās sienas uz mugurkaulu un vienlaikus virzienā no kājgaļa uz galvgali – slīpā virzienā. Tā tiek palielināts spiediens vēderā un tiek veicināta ūdens izvadīšana.
• Uz maiņām šīs aktivitātes atkārto, līdz stāvoklis mainās – klepus kļūst efektīvāks vai cilvēks atžirgst.
• Sazinies ar mediķiem.
• Ja cilvēks ieslīgst bezsamaņā, jāpāriet pie nākamā soļa (Nr. 3), jānovērtē elpošana un attiecīgi jārīkojas.

3. Ja cilvēks ir vai ieslīgst bezsamaņā.

• Pozicionē cietušo horizontālā stāvoklī uz sāniem uz stabilas virsmas, galvu novieto zemāk nekā kājgalis. Ja slīcējs sāk vemt, klepot, spļaut ārā ūdeni, tad šī poza pasargā no aizrīšanās. Esot bezsamaņā, šāda poza arī pasargā no aizrīšanās. Ūdens tīri gravitācijas ietekmē nenonāks dziļāk elpceļos.
• Pārbaudi elpošanu. Pieliec savu ausi cietušajam pie deguna un mutes, vēršot acu skatienu uz cietušā krūškurvi, un 10 sekundes novērtē elpošanas aktivitāti ar savām trim maņām – es redzu, es dzirdu un es jūtu. Vai ir redzamas krūšu kurvja kustības, vai ir dzirdamas elpošanas skaņas un vai ir sajūtama elpas plūsma uz ādas.
• Sazinies ar mediķiem. Ja cilvēks ir bezsamaņā, obligāti jāzvana 113. To dara pēc tam, kad identificē bezsamaņu un saprot – cilvēks elpo vai neelpo.

3.1. Ja elpošana ir konstatējama:

• novieto cietušo stabilā sānu pozā – apakšējā kāja taisna, augšējā saliekta 90 grādu leņķī gan iegurnī, gan celī. Apakšējā roka saliekta 90 grādu leņķī elkonī, augšējā saliekta vēl šaurākā leņķī, augšējās rokas plauksta zem vaiga un galva atliekta atpakaļ, lai mēles sakne neaizkrīt un nepasliktina cietušā stāvokli. Galvu atliektā stāvoklī atpakaļ palīdzēs piefiksēt augšējās rokas plauksta, kuru novieto zem cietušā vaiga;
• apsedz cietušo un paliec viņa tuvumā;
• ik pa brīdim pārliecinies, vai cietušajam ir elpošana un vai stāvoklis nepasliktinās.

3.2. Ja elpošanu nekonstatē vai arī tā ir nepārliecinoša (10 sekunžu laikā, ko velti elpošanas pārbaudei ar savām trim maņām, elpošana konstatēta sekla un tikai 1 reizi), aktīvi jāuzsāk sirds masāža un elpināšana.

Elpināšanas un sirds masāžas plāns pieaugušajiem

5 elpināšanas,
30 sirds masāžas,
2 elpināšanas, 
30 sirds masāžas, 
atkārto 2 elpināšanas un 30 sirds masāžas tik ilgi, līdz izmainās cietušā stāvoklis vai atbrauc mediķi.

• Sāc ar elpināšanu, veicot 5 ieelpas no mutes mutē. Ja tas ir nepazīstams cilvēks, ieteicams lietot aizsargmaskas. Aizspied cietušajam degunu un veic iepūšanu mutē. Jāpūš ir tik dziļi, lai var redzēt, ka krūšu kurvis paceļas. Vidēji viens pūtiens ir vienu sekundi ilgs.
• Veic sirds masāžu. Pieaugušajam masāžu veic, izmantojot abas rokas, bet bērnam – tikai ar vienu. Uz krūšu kurvja vertikālās līnijas krūšu galu līmenī novieto savu vadošās rokas plaukstas pamatnes locītavu, ja cietušais ir pieaugušais, vērtnveidīgi – pirkstu pret pirkstu izveido satvērienu un veic 30 sirds masāžas.

Vēlamais dziļums ir viena trešdaļa no cietušā krūšu kurvja apkārtmēra. Ātrums: 100–120 reižu minūtē. 

Noliecies nedaudz pāri cietušajam, lai tavas rokas ir perpendikulāri slīcēja ķermenim. Sirds masāžas laikā elkoņiem jābūt pilnīgi taisniem. 

Atceries, ka tikpat svarīgi kā veikt masāžu adekvātā dziļumā ir arī katru reizi pirms nākamās krūškurvja kompresijas pilnībā atbrīvot krūšu priekšējo sienu no spiediena, lai sirds var efektīvi piepildīties ar asinīm. Roku satvērienu gan šajā mirklī neatlaid, lai nepazaudētu pozīciju.

• Veic elpināšanu divas reizes.
• 30 sirds masāžas, 2 elpināšanas utt.

Elpināšanas un sirds masāžas plāns bērniem

5 elpināšanas
15 sirds masāžas
2 elpināšanas, 
15 sirds masāžas, 
atkārtojot 2 elpināšanas un 15 sirds masāžas tik ilgi, līdz izmainās cietušā stāvoklis vai ierodas mediķi.

• Sāc ar elpināšanu, veicot 5 ieelpas no mutes mutē. Ja bērns ir tik mazs, ka iespējams viņam ar savām lūpām aptvert gan muti gan degunu, var pūst viņam visās šajās atverēs, bet ja ne, tad aizspied cietušajam degunu un veic iepūšanu tikai mutē. Jāpūš ir tik dziļi, kad var redzēt, ka krūšu kurvis paceļas. Vidēji viens pūtiens ir vienu sekundi ilgs.
• Veic sirds masāžu. Bērniem masāžu veic tikai ar vienu roku. Uz krūšu kurvja vertikālās līnijas krūšu galu līmenī novieto savas vadošās plaukstas pamatnes locītavu un veic 15 sirds masāžas. Vēlamais dziļums ir viena trešdaļa no cietušā krūšu kurvja apkārtmēra. Ātrums: 100–120 reižu minūtē.
• Elpināšanu un sirds masāžu veic tik ilgi, kamēr izmainās cietušā stāvoklis – vai nu viņš atgūst samaņu, sāk kustēties, atver acis, sāk klepot, vemt, bērns raudāt – kad cietušais liecina, ka ir atguvis elpošanu. Ja cietušā stāvoklis izmainās tā, ka parādās tikai elpošana bez citām izmaiņām, novieto viņu stabilajā sānu guļā un uzraugi cietušo.

Kas jāzina par neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanu?

1. Pēc katras slīkšanas epizodes ir jāsazinās ar mediķiem (113), lai novērstu “otrreizējās slīkšanas” riskus.
2. Obligāti jāzvana mediķiem, ja slīcējam ir bezsamaņa (ar vai bez elpošanas).
3. Ja esi pilnīgi viens ar cietušo, tad pēc bezsamaņas un elpošanas esamības vai neesamības identificēšanas uz īsu mirkli ir atļauts atstāt cietušo, lai sazinātos ar palīdzības dienestu.
4. Sameklē telefonu, uzspied “113”, ieslēdz skaļruni un noliec telefonu blakus cietušajam. Tālāk laiku netērē, bet masē krūškurvi un elpini, paralēli runājot ar palīdzības dienesta dispečeri.
5. Ja blakus ir citi līdzcilvēki, tad pēc bezsamaņas un elpošanas izvērtēšanas viens sāk elpināt un masēt vai novieto stabilajā sānu guļā, bet otrs dodas zvanīt palīdzības dienestam.

Atceries! 

Nepārtrauc sniegt palīdzību, kamēr nav atbraukuši mediķi.

Ja tevi pārņem spēku izsīkums, palūdz kādu, kas ir blakus, lai pārņem glābšanu.

Ja tomēr nav neviena, kas varētu tev palīdzēt un vairs nespēj sniegt palīdzību, drīkst pārtraukt palīdzības sniegšanu.

Raksta tapšanu atbalstījusi Labklājības ministrija.