Mans brīnišķīgais bērns un viņa nejaukie draugi. Par grupu un kompāniju nozīmi pusaudža psihiskajais veselībai

Kas vecākiem ir jāzina par bērnu draugiem, žurnālā ''Mammām un Tētiem. Skolēns'' stāsta Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra klīniskais psihologs Jānis Lapa.
 

“Normālai pusaudža attīstībai ir ļoti svarīgi, lai būtu draugu kompānija,” saka klīniskais psihologs Jānis Lapa. Pusaudžiem grupas, piederība kādai kopienai, draugu pulciņam ir ceļš, kā viņi veido savu identitāti. Protams, arī bērnu vecumā draudzība ar vienaudžiem ir svarīga, bet pusaudžu vecumā tā kļūst ļoti intensīva.

Ieejot tik sarežģītajā pusaudža vecumā, iespējams, topošais jaunietis saskarsies ar ļoti dažādiem vilinājumiem, izaicinājumiem un izvēlēm, kam būt piederīgam, un kur viņam izdosies kļūt par “savējo” – sākot ar teicamnieku kopienu un beidzot ar huligāniskām un pat bandītiskām grupām. “Lielākajai daļai pusaudžu gadi pārsvarā paies labi. Viņi izies cauri dažādām pieredzēm, mācīsies labākā vai sliktākā skolā, bet beigās no viņiem iznāks labi pieaugušie,” teic Jānis Lapa. Bet tie jaunieši, kuriem jau ir kādi riski un kuriem dzīve jau ir mazliet sašķobījusies, atbalstoša vai kaitnieciska vide var kļūt par izšķirošu faktoru tam, kādas būs jaunā cilvēka nākotnes iespējas. “Vecākiem ir jāpamana un jāzina, ar ko un kā viņu tīnis pavada laiku. Tomēr pat tad, ja kompānija nav tā labākā, vairākums beigās izaug par normāliem un pietiekami veselīgiem pieaugušajiem,” iedrošina Jānis Lapa.

Ar pusaudzi notiek komunikācija, kurā ir jābūt vienošanās elementiem. Vecāki un pusaudzis kļūst par biznesa partneriem, kuri meklē savstarpēji izdevīgas sadarbības formas.

Pulciņu spēks

Lielākoties grupas, kurās pulcējas jaunieši, ir pietiekami drošas un atbilstošas pusaudža interesēm. Ja kopš mazotnes bērns ir bijis aktīvs kāda pulciņa dalībnieks, ir ļoti liela iespēja, ka tīņa periodā viņš arī paliks šajā grupā un citu vidi pat nemeklēs. Pulciņi ir laba vide, kur veidojas pozitīvas un kopējās interesēs balstītas draugu attiecības. Diemžēl 12–13 gados liela daļa tīņu sāk runāt par iepriekš apmeklēto pulciņu pamešanu. Tas ir dabīgs un veselīgs process. Agrāk uz pulciņu gāja bērns, kas darīja visu, ko lika vecāki un ko teica (pārsvarā) mamma. Viņu bija svarīgi klausīt un iepriecināt. Tagad bērns top par pusaudzi, kas atļaujas pateikt mammai, ka to darīt vairs negrib. Viņš atdalās un pauž savu nostāju, kas var nesakrist ar vecāku vēlmēm. Aizdomīgāk un satraucošāk būtu, ja pusaudzis pat nemēģinātu pretoties un bez iebildumiem piekristu darīt visu, ko liek vecāki. Tas nozīmētu, ka dabiskā pārtapšana no bērna par pusaudzi nenotiek. Vecāku cerība, ka pulciņi būs drošā un uzticamā vide, kurā uzturēsies viņu bērns, izgāžas. Ko šādā situācijā vecāki var darīt? Jo piespiest un aizvest aiz rokas vairs nav iespējams.

Atbilde: atspoguļot to, ko jūt tīnis, paužot izpratni par to, ka viņam ir mainījušās intereses, vienlaikus mēģinot vienoties vēl kādu laiku uzsākto nodarbību turpināt. Tas, kas šajā brīdī ir svarīgi – ļaut bērnam sajust, ka viņu dzird un ka viņam ir iespēja izvēlēties un pateikt “Nē”. Svarīgi arī būtu izvērtēt iemeslus vēlmei pamest iepriekšējās nodarbības. Vai tas ir drīzāk saistīts ar nogurumu, palielinātu slodzi, attiecību problēmām sporta komandā? Tādā gadījumā pirms plintes mešanas krūmos vajadzētu mēģināt pusaudzi atbalstīt risināt grūtības. Tomēr citos gadījumos būtu vērts atļaut mainīt un eksperimentēt ar vienaudžu grupām, teiksim, citā sporta veidā, mākslas vai mūzikas skolā.
 

Šobrīd vecāki interesējas ne tikai par to, kādi ir skolas reitingi un sasniegumi olimpiādēs, bet arī par to, cik atbalstošs ir skolas personāls.

Atšķirība attiecībās starp vecāku un bērnu un vecāku un pusaudzi ir tā, ka ar bērnu vecāki mazāk mēģina vienoties, bet pasaka, kas ir jādara. Ar pusaudzi notiek komunikācija, kurā ir jābūt vienošanās elementiem. Vecāki un pusaudzis kļūst par biznesa partneriem, kuri meklē savstarpēji izdevīgas sadarbības formas.

Kompānijas – drošās un nedrošās

Pilnībā nosargāt tīni no nosacīti destruktīvām uzvedības izpausmēm nav iespējams un nav arī vajadzības. “Gandrīz visi pusaudži kaut kad pamēģina iedzert, uzpīpēt un nobastot stundas. Visbiežāk tas notiek draugu ietekmē, bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka tā ir nelabvēlīga kompānija,” atgādina Jānis Lapa. Ja tādas aktivitātes kā apreibinošu vielu lietošana un skolas kavēšana nav ikdiena, tad pietiek ar to, ka vecāki reaģē uz noteikto robežu pārkāpšanu un uzliek kādu adekvātu sodu, piemēram, uz laiku liedzot kabatas naudu. Atstāt šādu rīcību nepamanītu nedrīkst, bet vienlaikus jāsaprot, ka tā ir normāla pieaugšanas procesa daļa.

Ja vecāku attiecības ar bērnu ir bijušas pietiekami emocionāli tuvas un vecākiem izdodas robežas turēt arī tīņu vecumā, visbiežāk disciplinēšana darbojas. Normāli, ja agrīnajā pusaudža vecumā bērns nemaz negrib sarūgtināt vecākus, ja viņu pieķer, darot kaut ko neatļautu. Piemēram, smēķējot. “Ja draugu grupās notiek pārmērīga apreibinošo vielu lietošana, kas turklāt kombinējas ar regulāru skolas kavēšanu un kriminālām darbībām, piemēram, zādzībām, tad ir pamats sākt uztraukties par kompāniju, kurā ir iekļuvis jaunietis,” brīdina speciālists. Nav pieļaujams, ka pusaudzis nāk mājās piedzēries, nespēj kontrolēt savu uzvedību. Jāvērtē – varbūt viņam jau ir izveidojusies atkarība, vai varbūt tas ir viens no veidiem, kā pievērst vecāku uzmanību. Arī tad, ja skolas kavēšana pārvēršas par regulāru bastošanu, kas sāk apgrūtināt mācību vielas apguvi, tas vairs neatbilst jēdzienam “normāli”.

Ja vecākiem ir iespējas, tad sava bērna labā vislabāk dzīvot vietās, kas ir mazāk problemātiskas. Realitāte ir tāda, ka sociāli nelabvēlīgos rajonos biežāk pulcējas cilvēki, kuriem ir lielākas grūtības. Attiecīgi arī vide veidojas atbilstoša. 

Zādzības pusaudžu vecumā parasti notiek grupās. Visbiežāk tajās ir sociāli neaizsargātu ģimeņu bērni, kuri apvienojušies, lai šādā vidē gūtu atbalstu un sapratni no vienaudžiem.

Nelabvēlīgās grupas un skolu vides ietekme

Klīniskais psihologs Jānis Lapa stāsta, ka gan ārzemēs veiktie pētījumi, gan praktiskā pieredze liecina, ka sliktās kompānijas lielākoties nāk no augstāka sociāla riska apkaimēm. Latvijas gadījumā tie pārsvarā ir lielo pilsētu mikrorajoni. Lauku rajonos dzīvojošo pusaudžu vidi nosaka, cik labvēlīgs ir mikroklimats un sabiedrība apkārtējās apdzīvotās vietās. “Ja vecākiem ir iespējas, tad sava bērna labā vislabāk dzīvot vietās, kas ir mazāk problemātiskas. Realitāte ir tāda, ka sociāli nelabvēlīgos rajonos biežāk pulcējas cilvēki, kuriem ir lielākas grūtības. Attiecīgi arī vide veidojas atbilstoša. Faktiski tas nozīmē, ka svarīgs ir ģimenes finansiālais stāvoklis, kas ļauj izvēlēties vidi, kurā uzturēties,” teic speciālists.

Nākamais riska moments ir šo mikrorajonu skolas, kurās pulcējas bērni no ģimenēm ar augstākiem sociālajiem riskiem. Tas ir ļoti liels riska faktors pat tad, ja pats bērns nāk no visādi citādi zema riska ģimenes, kur vecāki ir izglītoti, zinoši un labvēlīgi. Ja bērns saskaras ar šo vidi pusaudža vecumā, tad iespēja iekļūt nelabvēlīgā kompānijā ir krietni lielāka.

Labāk kaut kāda grupa, nekā vispār nekāda. Ja pusaudzis nevar izcelties ne ar izskatu, ne jaunāko iPhone, ne ar citām dotībām, viņš riskē nonākt izolācijā, kas palielina depresijas risku.

Pašlaik par ļoti svarīgu kritēriju, izvēloties skolu, ir psiholoģiskā atmosfēra, kas valda skolā. Proti, kā pret skolēniem attiecas pedagogi, kāds skolā ir kopējais emocionālais fons.  
“Sociālajos tīklos un dažādu kopienu vidē šobrīd ir pamanāms, ka vecāki interesējas ne tikai par to, kādi ir skolas reitingi un sasniegumi olimpiādēs, bet arī par to, cik atbalstošs ir skolas personāls. Tas ir tāds kā mikrokosmoss, kur ar laiku pulcējas tādi skolotāji un skolēni, kas ir visai līdzīgi domājoši. Skolotāju attieksme, iesaistīšanās skolēna dzīvē, sadarbība ar vecākiem, atbalsta personāls, atbalsta sistēma, vadība – tas tīņu vidē ir jaunais trends, kas ir kļuvis nozīmīgs,” novērojumos dalās klīniskais psihologs.

Tiesa, joprojām ir ģimenes, kur vecāki, īpaši tēvi, uzskata, ka nežēlīga vide ir veids, kā iemācīties izdzīvot, kļūt stiprākam. Tomēr bērnam ar nestabilāku emocionālo noturību un psihi šāda vide var izrādīties iznīcinoša. Labā ziņa ir, ka norūdīties pret dzīves grūtībām var arī mazāk skarbos apstākļos, jo pasargāt bērnu no grūtībām pilnībā nav iespējams. Attīstība un mācīšanās tikt galā ar sarežģījumiem ir neizbēgama, bet saudzīgāka vide būtu personību mazāk postoša.

Nemaināmi faktori

Faktori, kurus jaunietis un pat viņa vecāki nespēj ietekmēt, bet kas atstāj iespaidu uz pusaudža vidi un kompāniju, kurā viņš atrodas:

• ģimenes sociālekonomiskais statuss;
• vecāku izglītības līmenis;
• vecāku izpratne, kā izpaužas tas, ka bērnam ir kādas grūtības, un gatavība meklēt palīdzību.

Riskam pakļautie jaunieši

Lielāks risks iekļūt nelabvēlīgā kompānijā ir bērniem, kuriem ir problēmas ar mācībām, uzmanības grūtības, nevienmērīga intelekta attīstība, piemēram, ļoti laba atmiņa, bet maz attīstīta verbālā domāšana, spēja izteikties, niecīgs vārdu krājums. Šādiem bērniem ir liels risks tikt atstumtiem, kas tālāk veicina nonākšanu nelabvēlīgās vienaudžu kompānijās. Skolā pusaudži bieži tiek atstumti sekmju dēļ, jo mūsdienu sabiedrībā sasniegumi ir vērtība. Atstumtie bērni savā starpā draudzējas un izveido savu grupu. Ja pusaudzis jūt, ka viņš neiederas, ka viņu atstumj, ka ir atšķirīgs, viņš meklē veidu, kā šo sajūtu – būt pieņemtam –, iegūt. Grupas veidojas arī pēc citiem kritērijiem – materiālās labklājības, izskata, popularitātes. Ja tas netraucē mācībām, tad šādas grupas nav nekas slikts. Paradoksāli, bet pat nelabvēlīgākajās un pieaugušo acīs bīstamākajās grupās pusaudži saņem atbalsta un piederības sajūtu, kuru nevar dabūt citur, tādējādi pusaudzis apmierina savas vajadzības. “Labāk kaut kāda grupa, nekā vispār nekāda. Ja pusaudzis nevar izcelties ne ar izskatu, ne jaunāko iPhone, ne ar citām dotībām, viņš riskē nonākt izolācijā, kas palielina depresijas risku,” piekodina klīniskais psihologs Jānis Lapa.

Negatīvās kompānijas jeb bandas

Ir situācijas, kad tīnis nonāk kompānijās, kur ir izteikta hierarhija. Īpaši tas ir raksturīgi puišiem, jo evolucionāri vīrieši bija mednieki, kas baros gāja medīt dzīvniekus. Arī mūsdienās tīņiem, jauniešiem un vīriešiem patīk kaut ko darīt lielākās kompānijās, kur ir viens bara vadonis un skaidri saprotama hierarhija. Labs piemērs ir sporta komandas, kur ir gan pozitīva konkurence, gan hierarhija, gan katram sava loma, kas ļauj justies piederīgam šai videi.

Ja jaunietis nevar iekļauties pozitīvā vai interesēs balstītā komandā, tad šādu hierarhisku grupu otra galējība ir huligāniski grupējumi, kas sniedz piederības sajūtu kopienai. 

Tā ir ļoti devianta grupa, kur ir likumpārkāpumi, un no dzīves perspektīvas viedokļa atrašanās šādā grupā ļoti pasliktina jaunieša iespējas. Bet, kā liecina novērojumi, pat no šādām grupām, kurās pusaudzis bijis iesaistījies, viņiem bieži vien izdodas izkārpīties, tāpēc tas vēl nenozīmē, ka situācija ir bezcerīga.

Ko vecāki var darīt, uzzinot par sava bērna iesaisti nelabvēlīgā grupā? “Visbiežāk problēmas sākas agrīnajā pusaudzībā, tas ir, 12–14 gados, kad vecāki vēl ir autoritāte un kaut ko var ietekmēt. Jo vecāks ir jaunietis, jo grūtāk ir risināma situācija. Visefektīgāk ir tīni izolēt no šādas kompānijas. Ideāli, ja var aizsūtīt uz citu valsti vai meklēt kādu citu krasu risinājumu, lai jaunieti norobežotu no kriminālajiem draugiem,” iesaka Jānis Lapa.
 

Partnerattiecības un mīlestība

Pusaudžu vecums ir arī tas, kurā visbiežāk tiek piedzīvotas pirmās mīlestības jūtas un romantiski randiņi. “Vai vecākiem patīk izvēlētā “otrā pusīte” vai nepatīk, ja šīs attiecības nav destruktīvas, pārējais ir jāvērtē ļoti pragmatiski. Izrunāties ar jaunieti par kontracepcijas, nevēlamas grūtniecības, slimību un seksuālās audzināšanas tēmām, bet nevērtēt attiecības no emocionālā aspekta,” ieteikumos dalās Jānis Lapa, uzsverot, ka, labākais, ko vecāki var darīt, ir izrādīt rūpes par bērna sirdslietām.
 

Virtuālās kompānijas

“Atkal spēlē tās spēlītes!” iesaucas vecāki, redzot, ka tīnis sēž ar degunu telefonā. Bet spēlēm ir arī savi ieguvumi, uzsver Jānis Lapa. Ja pusaudzis spēlē, lai sacenstos vai socializētos ar vienaudžiem, tad tas ir viens no veselīgas komunikācijas veidiem. Veselīga komunikācija internetā ir tad, ja jaunietim draugi ir arī klātienē, dažreiz tie ir tie paši draugi, ar kuriem spēlē datorspēles tiešsaistē. Problēma ir tad, ja pusaudzis komunicē tikai un vienīgi internetā – biežāk tas ir saistīts ar socializēšanās grūtībām, sociālo trauksmi vai autiskā spektra traucējumiem.
Šāda veida socializācijas procesam pusaudža vecumā ir arī pozitīvs efekts. Tas liek justies saistītam un piederīgam vienaudžu vidū. Tikmēr viedierīču lietošana, lai bēgtu no emocionāliem pārdzīvojumiem, bieži norāda uz to, ka pusaudzim ikdienā ir ierobežotas iespējas savus emocionālos pārdzīvojumus mazināt citos veidos. No otras puses – komunikācija pie datora nozīmē mazākus riskus. Nelietos atkarību veicinošas vielas, nenokļūs bīstamā kompānijā.

Subkultūru grupas – agrāk goti un emo, tagad VSCO girls

No vienas puses, pusaudžu vecumu raksturo vēlme būt atšķirīgam, no otras – būt tieši tādam pašam kā grupa, kurai piederi. Subkultūras, piemēram, agrāk tik populārie panku, japāņu anime un reperu tēli tagad ir aizstāti ar citiem, šobrīd populāriem tēliem, piemēram, VSCO girls, cottagecore, kidcore vai e-girls, e-boys.
Biežāk ar tādām subkultūrām aizraujas tie tīņi, kas jūtas atstumti un kuriem ir grūtības iekļauties un piederēt sabiedrībai. Tad jaunietis izvēlas kādu subkultūru, kurai viņš var piederēt vismaz vizuāli. Visbiežāk tā ir tikai fasāde, kas simbolizē, ka klausās to pašu mūziku, ka viņam ir tādas pašas vērtības. Šobrīd šādi subkultūru veidi mainās ļoti strauji. “Neatkarīgi no tā, kam bērns piekļaujas, tā ir izteikta vajadzība pēc drošības un piederības. Tā viņš mēģina kompensēt savu nepiederības izjūtu. Vecākiem to derētu pamanīt, bet ne mēģināt izskaust. Zaļāki mati, kliedzošāks izskats būs tad, ja mamma skaļāk šausmināsies,” saka speciālists.

Subkultūras

* VSCO girls ir meitenes, kas parasti aizraujas ar lieliem T krekliem, gliemežvākiem, draudzības rokassprādzēm, gliemežvāku kaklarotām un citām ar pludmali saistītiem tematiem. Vides apstākļi, īpaši temati, kas saistīti ar jūras bruņrupuču saglabāšanu, tiek uzskatīti par [VSCO] kultūras galveno sastāvdaļu.
* Cottagecore (pazīstams arī ar nosaukumu Farmcore vai Countrycore) ir estētika, kuru iedvesmojusi romantizēta Rietumu lauksaimniecības dzīves interpretācija. Tā centrā ir idejas par vienkāršāku dzīvi un harmoniju ar dabu. Saistītās tēmas ir vides aizsardzība, pārtika un rūpes par cilvēkiem.
* Kidcore estētika saistās ar spilgtām krāsām, 90. gadu ikonām un bērnišķības slavināšanu.
* E-girls, e-boys ir meitenes un puiši, kas akcentē, ka viņu dzīve ir digitāla.

Cikos ir jābūt mājās?

Viens no karstiem strīdu jautājumiem, kur vecāki mēģina noturēt savas prasības, bet kuras tīnis regulāri pārkāpj, ir jautājums – cikos ir jābūt mājās? Ja ir vienošanās, ka mājās ir jābūt pulksten 22, bet bērns pārrodas pulksten 22.30, tad tas nav liels pārkāpums. Turpretī, ja ir noteikts, ka mājās jābūt pulksten 22, bet pusaudzis pārnāk pulksten 22.05, tad pusaudža izpratnē tas ir tikai pusdesmit. Apsveicami! Savukārt, ja tīnis neievēro noteikumus un ir mājās pusdivos naktī, tad gan tas ir liels pārkāpums, par kuru pienākas sankcijas un ir jāizjūt sekas. “Vecākiem jābūt elastīgākiem, jo, ja ir ievēroti 80% no vecāku noteiktajiem likumiem, tad tas ir ļoti labs sasniegums. Robežas vecākiem ir jānotur pat tad, ja bērni tās regulāri pārkāpj,” atgādina klīniskais psihologs Jānis Lapa.