Tēta un bērna attiecību veidošana no zīdaiņa līdz pusaudža vecumam

Kamēr bērniņš vēl mammas puncī

Ļoti vēlams tētim ar savu bērnu sākt veidot kontaktu jau tad, kad mazulis vēl ir mammas puncī, – runājot, glāstot, dziedot. Kā saka psiholoģe, vienam tētim tas padodas vieglāk, dabiskāk, citam patiešām ir jāsaņemas, lai sāktu runāties ar punčiemītnieku, taču “tas viss ir ļoti, ļoti svarīgi, lai tētim veidotos labs kontakts ar savu bērnu”. Iveta Aunīte atklāj aizkustinošu stāstu – kāds tētis savam dēlam 18 gadu dzimšanas dienā uzdāvināja vēstules, kuras bija rakstījis viņam vēl tad, kad puisis bija mammas vēderā. “Arī tas ir brīnišķīgs veids, kā kļūt par tēvu – varbūt kāds nevar saņemties, lai sarunātos ar savu vēl nedzimušo bērnu, varbūt viņam ir pat grūti pieskarties sava bērna mammas augošajam puncim, taču viņš savas emocijas, sajūtas var uzrakstīt. Tas ir ļoti palīdzoši,” uzsver Iveta Aunīte un piebilst – arī topošās māmiņas apčubināšana var palīdzēt, lai emocionāli kļūtu gatavāks tēva lomai.  

Kad mājās ienāk zīdainītis

“Bērna piedzimšana vīrietim var būt dubultzaudējums. Pirmais – savā ziņā viņš ir zaudējis sievu vai dzīvesbiedri, jo mammas statuss par 180 grādiem maina viņas ikdienu un dzīvi vispār. Otrs zaudējums – ja vien sieviete “neiepazīstina” tēti ar mazuli un burtiski privatizē bērnu sev, tad vīrietim nav iespēju pavadīt laiku kopā ar mazuli,” norāda attiecību eksperte un piebilst, ka tas ir gana biežs iemesls, kāpēc tēti pēc bērniņa piedzimšanas mēdz būt apjukuši un var sajusties lieki: “Ja dzīvesbiedre ir pārņemta ar mazulīti, vīrietim tas nepalīdz pārvarēt apjukuma posmu. Iespējams, mamma pat nelaiž vai negribīgi laiž tēti klāt bērnam, baidoties, ka viņš nemācēs noturēt galviņu zīdainim vai nepareizi pacels u.tml. Šī neuzticēšanās jaunajam tētim var radīt pirmo distanci starp viņu un bērnu.” 

Jau no pirmajām bērna dzīves minūtēm ir jāļauj vīrietim veidot kontaktu ar mazo cilvēku. 

Zīdaiņa vecumā tas primāri nozīmē kontaktu viņam saprotamā valodā, kas lielākoties sastāv no sajūtām. Tas ir āda–āda kontakts, bērniņa paņemšana rokās, pārģērbšana, mazgāšana, vienkārši būšana blakus, parotaļāšanās, kas šādā vecumā nozīmē papūst elpu, iedot paturēt savu pirkstu u.tml. “Tas viss palīdz veidot šo pirmo kontaktu,” saka psiholoģe, “skaidrs, ka pirmajā dzīves gadā bērniņš ir ļoti cieši piesaistīts mammai. Faktiski tik ļoti liela kopā būšana vairs nebūs nekad, un tāda uzticēšanās mammai pirmajā dzīves gadā rada uzticēšanos arī vēlāk dzīvē, taču uzticības pilnas un siltas attiecības ir jāveido arī ar tēti.” 
Gadījumos, kad tētiem ir bail, piemēram, vannot savu mazo bērniņu vai pārģērbt un grūti šai barjerai pārkāpt, vērts atcerēties, ka abu attiecības veido arī šķietami parasta pastaiga. Pat tad, ja bērns ratos guļ. “Tā notiek tēva lomas nostiprināšana. Tās ir praktiskas lietas, ar kuru palīdzību šis kontakts tiek dibināts, turklāt svarīgas arī tāpēc, ka sniedz mammai atslodzi. Tādā veidā vīrietis var atgūt sievu vai dzīvesbiedri un reizē veidot attiecības ar bērnu,” uzsver eksperte.

Mazā pasaules izzinātāja periods

Psiholoģes Ivetas Aunītes novērojumi liecina, ka apmēram līdz bērna četru gadu vecumam joprojām ir maz vīriešu, kuri, kā mēdz teikt, līdz sirds dziļumiem saprot, ko darīt ar tik mazu bērnu: “Daudziem vīriešiem ir grūti rotaļāties ar bērnu no viena līdz apmēram četru gadu vecumam. Viņi vienkārši nesaprot, ko un kā darīt, un īpaši, ja zīdaiņa vecumā viņiem bijusi liegta iespēja regulāri piedalīties bērna aprūpē.” 

Tētim ir jāmēģina atrast tādu rotaļu veidu, kas viņam ir pieņemams; jāizprot, ka, lai attiecības veidotos ciešas, tās ir “jābūvē” no bērna mazām dienām.

Mazā pasaules izzinātāja periodā, kas sākas līdz ar bērna prasmi staigāt, joprojām aktuālas ir intensīvas ikdienas rūpes par mazo cilvēku. Šajā posmā vecāki no bērna nedrīkst nolaist ne acu – bērnam ir liela interese izzināt pasauli, pārvietoties un darīt dažādas citas lietas, bet varēšanas vēl nav. Kā saka Iveta Aunīte, tas ir vecumposms, kad bērns ir īpaši jāpieskata, “un vīrietis var šo funkciju dalīt ar citiem pieaugušajiem. Piemēram, tētis kopā ar bērnu var vismaz 20 minūtes dienā ripināt vai mest bumbiņu, iet pastaigās, lasīt grāmatas, līmēt, zīmēt, likt bērnu vannā u.tml.”. Tāpat pie kopā būšanas aktivitātēm, kas veido saikni starp tēti un bērnu, pieskaitāma arī došanās uz bērnudārzu un no tā, jo arī šajā laikā, lai cik īss vai garš tas būtu, var paspēt daudz izrunāt, pajokot, nostiprināt kontaktu pieskārienu veidā, kaut vai paņemot bērna roku savējā.

Pēdējie gadi pirms skolas

Šis ir laiks, kad tēta lomai bērna dzīvē iedalāma ļoti īpaša vieta, turklāt liela daļa vīriešu tieši šajā laikā vislabprātāk iesaistās bērnu audzināšanā. Iveta Aunīte teic: tas tāpēc, ka bērns jau var skaidri pateikt, ko tieši viņš grib – ēst, gulēt, spēlēties utt. “Sāk arī parādīties “mūsu, puišu lietas”, kas būs ārkārtīgi svarīgas no sešu līdz 14 gadu vecumam, kad dēli mācās, pārņem vīriešu lietas. Savukārt meitai tēta loma ir svarīga pozitīva pašvērtējuma veidošanai un paraugam, kādam ir jābūt tētim, vīrietim. Ne velti mēdz teikt, ka labu tētu meitām ir grūti apprecēties, jo viņām ir ļoti augsti kritēriji dzīvesbiedra izvēlē,” saka psiholoģe un norāda uz vēl kādu šim vecumposmam raksturīgu un svarīgu iezīmi – ap piecu, sešu gadu vecumu līdz apmēram septiņiem gadiem bērns cenšas izpatikt pretējā dzimuma vecākam un atdarina sava dzimuma vecāku: “Tas nozīmē, ka meitene cenšas izpatikt tētim un atdarina mammu, un tētiem to ir svarīgi atcerēties. 

Jo vairāk tētis izteiks atzinības vārdus par meitenes izskatu, uzvedību, arī kādām intelektuālām lietām un jo pozitīvāks būs šis vērtējums, jo vairāk tas veicinās meitenes pašapziņu. 

Savukārt, jo lielāks un labāks paraugs tētis būs savam dēlam, jo vīrišķīgāks un spēcīgāks cilvēks izaugs dēls.” Iveta Aunīte norāda, ka “labs paraugs” nenozīmē ko pārdabisku, bet gan rūpes par citiem cilvēkiem un galvenokārt – par savas dzimtas sievietēm. “Labākais, ko vīrietis var darīt savu bērnu labā kā tētis, – mīlēt savu bērnu mammu!” 
Tāpat šajā vecumposmā bērni, un jo sevišķi dēli, gluži kā švammītes uzsūc sevī visas tēta prasmes, kas saistītas arī ar lēmumu pieņemšanu, atbildības uzņemšanos, veidu, kā vīrietis sakārto lietas dzīvē, kā rūpējas par citiem jeb nodarbojas ar labdarību. “Bērni skatās, mācās un pārņem šo uzvedību, īpaši četru līdz sešu gadu vecumā,” uzsver psiholoģe.

Skolas vecuma zēnam tētis ir kā malks gaisa!

“Vēlāk mēs baudām (vai nebaudām) to, ko esam ielikuši zēnā līdz apmēram 13–14 gadu vecumam. Protams, arī meitām tēta loma joprojām ir svarīga, taču, ja runājam par personības veidošanos, tad tieši zēniem ir svarīgi, lai viņiem būtu tētis vai kāds cits vīrietis, kam līdzināties. Diemžēl mūsu sabiedrībā ir daudz šķirtu ģimeņu un bieži tētis pēc tam pilnvērtīgi neiesaistās bērnu audzināšanā, tāpēc šādos gadījumos kā paraugs zēnam derēs jebkurš dzimtas vīrietis – vectēvs, mammas brālis, varbūt pat kolēģis, treneris,” uzskaita speciāliste. Tieši tēti ir tie, kuri neapzināti veicina dēlu izaugsmi. Jo vīrieša daba nosaka to, ka veiksmes vai neveiksmes, talanti u.tml. mērāmi pēc reāli taustāmām lietām. Tātad, ja ir rezultāts, kādi sasniegumi tajā, ko dēls dara, tas vīrietim nozīmē pierādījumu viņa varēšanai. 

Citiem vārdiem sakot, puisim ir jāiekaro tēta mīlestība ar kādiem reāliem darbiem, panākumiem, un zēns arī cenšas. Saņemot no tēta uzslavu, aug arī dēla pašapziņa. 

Savukārt meita joprojām apgūst to, kādam jābūt vīrietim, un šī pieredze būs ļoti noteicoša turpmāk, izdarot izvēles attiecībās, un ne tikai. “Tēta attieksme pret meitu lielā mērā ietekmē viņas domas, vērtējumu pašai par sevi. Ja meita ir tēta princese, ir novērtēta, tad pusaudža vecumā viņa neļausies katrām attiecībām,” atzīmē Iveta Aunīte. Viņa piebilst, ka meitene caur tēti nolasa savu vīrišķo modeli un pēc tam, pieaugušā vecumā, to meklē potenciālajā partnerī: “Ne velti meitenes kādā brīdī grib precēt savus tētus, līdzīgi kā zēni – savas mammas.”

Ja tētis ir strups un tikai komandē... 

“Ja kontakts nav izveidots bērnībā, vēlāk, pusaudža vecumā, to veidot ir grūtāk, bet ne neiespējami. Mēs vienmēr varam izdarīt izvēli būt citādi vecāki savam bērnam. Daudzi neprot dot mīlestību, veidot sirsnīgas attiecības savas bērnībā gūtās pieredzes dēļ, kas visbiežāk ir traumatiska. Tādos gadījumos var  palīdzēt psihoterapija, jo izvēles izdarīšana, ka gribu būt labs tētis savam bērnam, jau ir puse no panākuma,” uzsver Iveta Aunīte. 

Savas pieredzes dēļ tēti bieži baidās pieskarties saviem bērniem, ucināt, mīļot viņus, it īpaši zēnus, taču tas ir vitāli svarīgi gan meitenēm, gan zēniem. 

“Ja mīļošanās nav bijusi pietiekama bērnībā, tad bērns tā arī paliks neizglāstīts, nesabučots, un tas var traucēt veidot attiecības pieaugušā vecumā vai kļūt neizvēlīgiem – cilvēks akceptē jebkuru, kurš noglāsta. Tāpēc nevajag baidīties mīļot bērnus, arī tētiem ne,” mudina psiholoģe un piebilst – tas nenozīmē, ka zēns, piemēram, izaugs par memmīti: “Gluži otrādi – pietiekams bučošanās, mīlināšanās periods bērnībā palīdz zēnam kļūt par vīrišķīgu vīrieti!”

Ekspresjautājums

Ja tētis atsakās mazgāt meitu 
Tā tik tiešām var būt, ka vīrietim ir neērti mazgāt meitu. Kā norāda Iveta Aunīte, mammas parasti neaizdomājas par bērna dzimumu – bērns ir bērns, taču tētiem mēdz būt mulsums, ja runa ir par meitas intīmo higiēnu, un tas ir normāli. Speciāliste teic, ka visbiežāk tas ir audzināšanas rezultāts, jo “gadsimtiem ilgi vīrieši netika laisti klāt bērniem. Vēl pat deviņdesmitajos gados nebija pieņemts, ka tētis ikdienā iesaistās bērnu aprūpē. Tikai akūtas nepieciešamības gadījumā viņš slaucīja vai mazgāja bērnam dibenu u.tml. Vēsturiski tas bijis sievietes – mammas uzdevums.” 
Ja tiešām vīrietis nejūtas ērti, vannojot meitu vai mazgājot viņai dupsi, labāk to darīt mammai, jo “bērns ar saviem radariem jūt gan pieaugušā satraukumu, gan nedrošību utt. Līdzīgi kā tētis spēj iemidzināt raudošu bērnu, bet uztrauktā mamma ne.” Iveta Aunīte iesaka soli pa solim pieradināt tēti pie tā, kā aprūpējama meita, jo “tās ir prasmes, kuras iespējams attīstīt”. Taču uzmanīgi – kā saka psiholoģe, mēs, sievietes, bieži grēkojam ar to, ka pie mazākās neizdošanās uzreiz aizrādām vīrietim, pat kauninām viņu vai neverbāli parādām, ka viņš neko neprot. Protams, tad viņš arī nevēlēsies vairs palīdzēt, ja jau neko nevar izdarīt pa prātam.

Ko tev patīk darīt kopā ar tēti? 

Kārlis (11 gadu)
“Man visvairāk patīk kopā ar tēti braukt uz trasi. Viņš ir tiesnesis un man arī atļauj vicināt karogu, ja ir avārija, vai paņemt no rallija braucējiem kartītes, kur raksta laiku. Vēl man patīk ar tēti pļaut zāli, es jau māku pļaut ar trimeri. Un mums abiem garšo šašliks, ko cep Mežaparkā un Berģos.”

Eva (9 gadi)
“Man patīk, ka tētim ir daudz brīvdienu, tad viņš ved mani kaut kur, mēs braukājamies ar skrituļslidām, un viņš cep garšīgus kartupelīšus.”

Rūta (10 gadu)
“Man ar tēti patīk braukt uz laukiem, jo tur var barot vistas, sēņot, gulēt štābiņā un dažreiz var braukt līdzi tētim makšķerēt.”

Darens (7 gadi)
“Man patīk ceļot kopā ar tēti, jo viņš spēlē spēles, kad braucam. Spēles tādas, kurās min vārdus ar pirmo burtu vai nodungo melodiju un ir jāuzmin dziesma, vai nedrīkst teikt “jā”, “nē”, “melns”, “balts”. Vēl man patīk, kad tētis atved kaut ko garšīgu no veikala, jo mamma neved saldumus.”

Gustavs (13 gadu)
“Mēs kopā ar tēti ejam uz sporta zāli. Vēl man patīk kopā ar viņu makšķerēt, braukt ar laivām, iet pārgājienos. Šovasar daudz gājām arī pa mežiem, un tas bija forši. Es gribu būt karavīrs, un viņi jau daudz dzīvo mežā.”

Alise (12 gadu) 
“Man visvairāk patīk, kad tētis brīvdienās cep lielās pankūkas. Vēl man patīk, ja viņš skaļi lasa kādu stāstu, un kādreiz mēs kopā gājām uz koncertiem. Mammai nepatīk, bet man gan patīk. Kad beigsies pandēmija, mēs atkal iesim, tētis apsolīja.”

Tētim ir jāļaujas pārmaiņām!

Normunds Baranovskis, divu meitu tētis, “Rimi bērniem” šefpavārs: 

“Abām meitām ir gandrīz desmit gadu starpība. Mazākajai tagad ir divi gadi, un, jāteic, es tā īsti neatceros, kā bija pirms tiem gandrīz 12 gadiem. Atceros, ka jutu lielu atbildību, bija neliels apjukums, turklāt tieši mainīju darbu – tas viss sakrita vienlaikus, turklāt bērna dēļ vajadzēja mainīt paradumus, vajadzēja būt vairāk mājās utt. 

Nevaru pateikt, vai bija grūti vai viegli, bet, manuprāt, kļūšana par tēvu nav nekas tik sarežģīts, ko nevar izdarīt. Vienkārši jāļaujas pārmaiņām. 

Ja netiec uz kādu ballīti, būs cita, labāka vai citāda. Ievēroju gan, ka pēc pirmā bērna piedzimšanas man mainījās paziņu loks, jo ar laiku tomēr izfiltrējas tas, vai esi vecāks vai ne. Jo ir krietni mazāk laika tikties ar tiem, kuriem vēl nav bērnu. Toties ir jauni paziņas, draugi, dodoties uz bērnu pasākumiem, iepazīsti citus cilvēkus. 

Un tad, pēc 10 gadiem, pieteicās vēl viena mazā dāma. Varu teikt, ka desmit gadu laikā ir mainījušies speciālistu ieteikumi bērna aprūpē, taču tas jau nav būtiskākais, jo mazais izaug tāpat. 

Galvenais – ir jāmīl savi bērni un jādod viņiem visa veida atbalsts, jābūt blakus. Viss pārējais notiks tāpat. 

Esmu no tiem tēviem, kas iesaistās visur un pat iet uz kino ar bērniem skatīties multfilmas, kuras mamma negrib redzēt. Mēģinu pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar meitām, būt klātesošs.”