Bērnam sava istaba – vajadzība vai iegriba?

Pirmajos dzīves gados bērnam nav nepieciešama pašam sava istaba, jo viņš vēl neapzinās sevi kā atsevišķu indivīdu, taču, bērnam augot, viņa izjūta par sevi kā atsevišķu būtni pieaug un līdz ar to arī vēlme pēc privātuma. Mūsdienās bērni visvairāk laika pavada savās mājās [1], un viena trešdaļa no bērnības tiek pavadīta tieši bērna istabā [2]. Aptuveni no trīs gadu vecuma bērni sāk izprast to, kas pieder viņiem pašiem un kas citiem cilvēkiem [3]. Šajā vecumā parādās pirmā nepieciešamība pabūt pašam ar sevi, taču izteikta vajadzība pēc savas istabas pieaug ap skolas vecumu, kad bērnam nepieciešama sava privātā zona, kuru viņš var kontrolēt, kur var aicināt ciemos draugus, aizvērt durvis un attīstīt savas intereses [4]. Īpaši daudz laika bērni pavada savā istabā, ja tur pieejami dažādi mediji – grāmatas, TV, videospēles, dators un citas viedierīces [5].

Ieguvumi 

Ir vairāki ieguvumi tam, ka bērnam jau no agrīna vecuma ir sava telpa. 
LABĀKS MIEGS. Ja bērns aptuveni no gada vecuma guļ savā istabā, viņa miegs ir ilgāks, netraucētāks un gulēšanas prakse ir drošāka – mazāk mīļmantiņu, spilvenu un citu nosmakšanas risku bērna gultā kā tajos gadījumos, kad bērns guļ kopā ar vecākiem vai brāļiem un māsām vienā istabā [6].
IEPAZĪST SEVI. Sava istaba ir telpa, kur bērns var iepazīt sevi un attīstīt savu identitāti, veicināt neatkarību no vecākiem un norobežoties no apkārtējās pasaules, izbaudīt privātumu un netraucēti darboties un atpūsties.
IDENTITĀTES TURPINĀJUMS. Pieaugot izpratnei par sevi, lietas apkārt, tostarp sava istaba, kļūst par savas identitātes turpinājumu, un bērns ne vien guļ savā istabā, kā tas ir raksturīgi pirmajos dzīves gados, bet dara visu to, kas viņam tajā brīdī ir aktuāls – spēlējas, draudzējas, lasa grāmatas, radoši izpaužas, atpūšas, aktīvi darbojas. Te gan jāņem vērā tas, vai vecāki šo bērna vajadzību pēc neatkarības, pašizpausmes un privātuma apmierina. 

Ir vecāki, kuri skaidri norunā, kādi ir noteikumi, kas attiecas uz bērna istabu. Piemēram, norunā ilgumu un saturu viedierīču lietošanai, izveido skaidrus pienākumus, tostarp savas istabas uzturēšanu kārtībā, taču vienlaikus ļauj bērnam būt savas telpas saimniekam un nepārkāpj viņa personiskās robežas. 

Ir vecāki, kuri atļauj bērnam pašam lemt visu par savu istabu, un mājas noteikumi, atbildības un pienākumi netiek izvirzīti. Tāpat ir vecāki, kuri paši uzņemas atbildību par to, kā bērnam jādzīvo savā istabā. Vislabākais variants ir ļaut bērnam pašam kontrolēt savu telpu, ļaut būt neatkarīgam, ļaut izpausties un vienlaikus neaizmirst pienākumus un noteikumus arī attiecībā uz savu istabu. 

IEMĀCĀS ATBILDĪBU. Bērns iemācās regulēt sevi tajā gadījumā, ja vecāki izvirza skaidrus noteikumus un bērns zina, kas no viņa tiek sagaidīts attiecībā uz savas istabas lietošanu. Vecākiem arī jāseko līdzi un jāpalīdz bērnam šīs savas gaidas īstenot. Savas istabas sakārtošana vai savākšana aiz sevis nav viegls uzdevums, taču vienlaikus tā ir laba prasme, kuru kopīgi ar vecākiem apgūt. Rūpes par savu istabu veicina atbildības izjūtu, trenē pašregulāciju [7], turklāt, ļaujot bērnam pašam iekārtot savu istabu pēc savām vēlmēm, palīdz attīstīt viņa personisko stilu un ļauj pašam labāk saprast, kas viņam patīk un kas ne, tādējādi arī attīstot bērna identitāti [4]. 

POTENCIĀLA ATTĪSTĪBA. Bērniem ir nepieciešama kāda konkrēta vieta, kurā viņi var spēlēties, vieta, kur mācīties, lai attīstītu savu potenciālu. Katrs no mums var atcerēties, kā izveidojis kādu īpaši skaistu torni no klucīšiem, pili jūrmalas smiltīs vai sniegavīru pagalmā, un cik ļoti negribas, lai kāds šo mūsu veikumu izjauc. Arī bērniem ir nepieciešama šāda vieta, kur netraucēti darboties un priecāties par savu veikumu, kuru nevajadzēs uzreiz novākt. Turklāt atsevišķā istabā bērnam ir iespēja labāk koncentrēties uzdevumam, tostarp arī mācībām, jo šī vieta, mācību vai aktivitāšu stūrītis, jau asociēsies ar mācībām vai spēlēm [8].

Ja istabu dala ar brāļiem un māsām 

Arī dzīvošanai vienā istabā kopā ar brāļiem un māsām ir savi ieguvumi – tas saistāms ar labākām attiecību prasmēm, labāku spēju risināt konfliktus un labāku savstarpējo saikni, tuvākām attiecībām ar brāļiem un māsām. Bailīgākiem bērniem arī ir vieglāk iemigt tad, ja istabā ir vēl kāds. 
Tomēr, ja istaba jādala ar brāļiem un māsām, jāņem vērā daži priekšnosacījumi:

• arī  šādā situācijā jānodrošina atsevišķa zona, kuru bērns var kontrolēt un kur citi neiejauksies;
• jānodrošina, lai katram bērnam ir savas atsevišķas atvilktnes drēbēm, spēlēm, savas atsevišķas rotaļlietas, ar kurām viņš var arī nedalīties, ja nevēlas;
• svarīgi izrunāt, ka katram ir savas mantas, sava privātā zona, kur otrs var darboties tikai tad, ja bērns pats to atļāvis. Privātā zona, personiskās mantas ir kā identitātes turpinājums, un, ja bērnam jādalās ar visām savām mantām, jāļauj ņemt un lietot visu, kas ir viņa, tas slikti ietekmē bērna pašvērtējumu un kontroles izjūtu, jo tā ir kā ielaušanās viņa būtībā. Bērniem var būt mantas, spēļu zonas, kuras ir koplietojamas, taču vienlaikus jāatļauj bērnam ar kādu viņam īpašu mīļu mantu nedalīties un nelaist savā privātajā zonā nevienu, kuru nevēlas;
• vēl svarīgi izrunāt un izveidot skaidru gulētiešanas rutīnu. Jebkurš vecāks, kuram ir vairāki bērni vienā istabā, zina, ka viņi sarunāsies tieši gulētiešanas laikā, iespējams, pat spēlēsies. Vecākam jāņem šis vērā un bērni jāliek vakarā gulēt ātrāk, lai viņi vēl paspēj izrunāties un izspēlēties [9].

Kas vēl jāzina?

Protams, privātā zona nenozīmē, ka šajā vietā ir atļauts jebkas. Jautājumi, kas saistīti ar bērna drošību, ir vecāku atbildība, un bērnam jāzina, ka privātā zona nenozīmē – tur varēs darīt visu, ko grib! Vienlaikus gan privātā zona ir jāciena – nav pieļaujams lasīt bērna dienasgrāmatu vai kā citādi pārkāpt viņa privātuma robežas.
Jāņem vērā arī vecuma īpatnības. 

Vecākiem bērniem var būt grūti sadzīvot ar mazajiem brāļiem un māsām, jo viņi bieži pārkāpj vecākā bērna robežas. 

Piemēram, kad lielajam brālim vai māsai atnāk ciemos draugi un mazie neatkāpjas ne soli. Vai arī vecākie bērni ap skolas vecumu parasti vēlas pārģērbties vienatnē, kamēr mazie bērni labprāt skatās un pēta citu kailos ķermeņus. Šajā gadījumā jāpadomā, kā nodrošināt privātumu lielajam bērnam, piemēram, pārģērbjoties vannas istabā vai kā citādi vienatnē un netraucēti. 

Tāpat var nesakrist intereses un vajadzības, piemēram, vecākie bērni grib skatīties filmas vai klausīties skaļi mūziku, kas mazākiem bērniem var būt pārmērīgi stimulējoši un laupīt iespēju rast mieru savā istabā. Ja bērnu attīstības līmenis ir aptuveni vienāds un intereses līdzīgas, tad kopīga dzīvošana ir pieļaujama līdz brīdim, kad kāds no viņiem vēlas lielāku privātumu. 

Bērni parasti paši arī pasaka, kad vēlas savu istabu vai norobežoties no brāļiem un māsām. Šādas bērna vajadzības ir jārespektē pat, ja nav iespējama katram sava istaba. 

Varbūt ir iespējams nodalīt katram savu zonu ar kādu skapi vai aizkaru, lai bērnam ir sava personiskā “telpa” [8]. 
Risinājumus var rast vienmēr, galvenais ir ieklausīties savos bērnos un neignorēt viņu vajadzības.

Atsauces
1. Gifford & Lacombe, 2006, kā minēts Yalcin et al., 2015.

2. Buyukpamukcu, 2004, kā minēts Yalcin et al., 2015.

3. Rossano, F., Rakoczy, H., & Tomasello, M. (2011). Young children’s understanding of violations of property rights. Cognition, 121(2), 219–227.doi:10.1016/j.cognition.2011.06.007.
4. https://www.gracepointwellness.org/1262-child-development-parenting-middle-8-11/article/38377-childrens-need-for-privacy

5. Livingstone, 1998; Bovill & Livingstone, 2001, kā minēts Dinka, 2013.

6. https://www.npr.org/sections/health-shots/2017/06/05/531582634/babies-sleep-better-in-their-own-rooms-after-4-months-study-finds?t=1628752739508

7. Dinka, I. (2013). Proceedings from the international conference The child’s room as a cultural microcosm. Space, Pedagogy and Consumption at the National museum of Education–CNDP/CANOPÉ, Rouen, 7–10 apr.

8. https://magicalnest.com/blogs/news/do-kids-need-separate-room

9. https://www.chicagotribune.com/lifestyles/sc-shared-rooms-family-0524-20160522-story.html

YALÇIN,M, YILDIRIM,K,  BOZDAY, A. M. (2015). Developmental Implications of Children Bedroom in the Interior Environment and Implementations of Adults Preferences. CİLT VOL. 10 - SAYI NO. 3.