Kā motivēt bērnu lasīt, tīrīt zobus un citas atbildes uz vecāku jautājumiem

Kā motivēt lasīt grāmatas septiņus un 12 gadu vecus bērnus? 

Bet varbūt mūsdienās nemaz nevajag mudināt lasīt?

Atbild latviešu valodas un literatūras skolotājs sākumskolā un pamatskolā Andris Krieķis:

"Vispirms ir jāprecizē, ko īsti grib vecāki – lai bērns lasa daiļliteratūru brīvajā laikā vai lasa, jo jāapgūst mācību saturs? 

Parasti, ja vecāki saka “mans bērns nelasa”, tad viņi domā “mans bērns nelasa daiļliteratūru”, bet tad ir pretjautājums – vai es pats kā vecāks lasu daiļliteratūras grāmatas? 

Vai bērniem vispār ir brīvs laiks no pamošanās brīža līdz gulētiešanai, lai sāktu lasīt daiļliteratūru? No rīta viņš dodas uz skolu, tad ir treniņš vai pulciņš, atnākot mājās, ir jāēd un jāpilda mājas darbi. Vai atlikušajās vienā vai divās stundās pirms gulēšanas vēl ir spēks lasīt grāmatu? Vai pieaugušie paši pirms gulētiešanas vēl grib lasīt augstvērtīgu daiļliteratūru? Vai tādas dzīves tempā rodas iespēja lasīt? Digitālais laikmets visu prasa darīt ļoti ātri, uzliek lielu slodzi arī bērniem. Viņiem nerodas laiks apstāties un palasīt. 

Tomēr var radīt apstākļus, kas veicina vēlmi lasīt grāmatas. Ir bijuši pētījumi par grāmatu pieejamību, kas rāda – jo pieejamāka mājās būs dažāda literatūra, jo lielāka iespēja, ka bērns paņems grāmatu rokās un vismaz pašķirstīs to, varbūt pat palasīs.

Septiņus un 12 gadu veci bērni jau ir pietiekami lieli, lai paši sāktu organizēt savu ikdienu. Mājas ir viņa drošā vide, kur viņš jūtas labi un komfortabli. Ja vecāki uzliek pienākumu lasīt, tas rada milzīgu iekšēju un ārēju protestu. Mākslas baudīšana ar konfliktu ir bezjēdzīgs pasākums, kas rada riebumu pret grāmatu, nevis vēlmi lasīt. 

Ap 12 gadu vecumu arī iepriekš čaklie lasītāji mēdz pārtraukt lasīšanu. Ja raugās no bērnu attīstības viedokļa, tas ir normāls process. 

Pie skolas viņš taču vairs buču arī nedod un 1. septembrī vecākus uz pirmo skolas dienu negaida. Tīnim ir radušās citas intereses, ir citi komunikācijas veidi. Viņam ir svarīgi komunicēt ar vienaudžiem. Agrāk tas nebija tik svarīgi, bet tagad ir svarīgi identificēties ar draugu grupu. Ja kāds vienaudzis ir pateicis, ka grāmatu lasīšana ir stulbs pasākums, tad arī šis tīnis var tā sākt domāt. Tomēr skolā izglītības ieguves procesā viņš saņem vismaz izglītības minimumu, tāpēc šajā laikā viņš intelektuāli no aprites neizkritīs. 

Turklāt pusaudža piespiešana kaut ko darīt rada pretēju reakciju. Šim vecumam var piedāvāt palasīt fragmentus no tādām pusaudžu kulta grāmatām kā “Bada spēles” vai “Jelgava 94”, kurās runā par pusaudžiem svarīgiem jautājumiem. 

Bērni klausās arī audiogrāmatas, tomēr to nevarētu uzskatīt par lasīšanu. Šī metode der, ja ir grūtības noturēt uzmanību. Nozīme ir tam, vai klausoties viņš spēj uztvert un analizēt informāciju. Ja vecāks grib, lai bērns zina, kas ir trollītis Mumins, bet bērns negrib lasīt un vecākiem nav laika, tad audiogrāmata šo informāciju iedos. Bet, ja runā par lasīšanas procesā iegūtu informāciju, tad to viņš nesaņems. Ja vienlaikus bērns var ar acīm sekot līdzi tekstam, tad tas nodrošina arī lasīšanas procesu. Viņš sadzird un saredz tekstu vienlaikus."

Dēlam ir deviņi gadi. Problēma ir ar higiēnas ievērošanu – negrib tīrīt zobus, arī dušā jādzen. 

Ko darīt?

Atbild Pusaudžu resursu centra psiholoģe Elīna Bārtule:
"Būtu svarīgi saprast, vai šīs grūtības ir parādījušās šobrīd un iepriekš bērns ir spējis patstāvīgi tīrīt zobus un rūpēties par savu higiēnu, vai tas ir pastāvīgs stāvoklis. Ja jau iepriekš ir bijušas šādas grūtības, proti, kā ikdienas ieradums nav izveidojusies vajadzība sevi sakopt, tad būs nepieciešama vecāku pacietība un radošums, lai izdomātu, kā motivēt un iemācīt zēnu rūpēties par personīgo higiēnu.

Savukārt, ja vecāki ir pamanījuši, ka tieši pēdējā laikā zēns mazāk sācis rūpēties par sevi un, iespējams, arī citās sfērās ievērojuši pārmaiņas, piemēram, bieži jūtas nomākts, aktivitātēs, kas iepriekš sagādājušas prieku, vairs nevēlas iesaistīties, vairāk laika pavada savā istabā, nevēlas tikties ar draugiem, būtu svarīgi tam pievērst uzmanību, pārrunāt un, iespējams, meklēt profesionālu palīdzību. Tas var liecināt par depresiju vai citām emocionālās veselības problēmām.

Ieteikumi, kas var palīdzēt bērnam rūpēties par savu higiēnu:

• Pārrunāt ieguvumus no higiēnas ievērošanas un sekas no zobu netīrīšanas un rūpēm par higiēnu. Uzdevumus var uzrakstīt uz lapas kopīgi, tos pārrunāt un iztikt bez kritizēšanas.
• Regulāri visiem ģimenes locekļiem apmeklēt zobārstu, zobu higiēnistu, lai veicinātu priekšstatu par to, ko nozīmē rūpes par zobu veselību, kā arī sekām, ja tas netiek darīts.
• Svarīgs ir vecāku piemērs. Proti, redzēt, ka vecāki paši ievēro higiēnas normas.
• Ļaut pusaudzim pašam izvēlēties higiēnas līdzekļus – zobu pastu, zobu suku, dušas želeju, šampūnu.
• Klausīties mīļāko dziesmu zobu tīrīšanas laikā. Dziesmas parasti ir divas līdz trīs minūtes garas, un tas ir tieši tik ilgi, lai kārtīgi iztīrītu zobus.
• Izveidot higiēnas grafiku, kur bērns var atzīmēt, vai ir tīrījis zobus, gājis dušā, un, piemēram, nedēļas beigās ir apbalvojums, ja tiek izpildīti visi norunātie punkti. Motivācijas shēma katram bērnam ir jāpiemeklē individuāli.
• Atzinīgi novērtēt, uzslavēt, kad bērnam ir izdevies: “Es zinu, ka tas tev prasīja piepūli, un tev lieliski izdevās!“
• Pajautāt, kā bērns jūtas pēc dušas un zobu iztīrīšanas. Visbiežāk tās ir patīkamas sajūtas. To pārrunāšana un piefiksēšana palīdzēs apzināties ieguvumus, rūpējoties par savu higiēnu.
• Dažādu lietotņu izmantošana, kas atgādina par higiēnas procedūrām."

Kādēļ 11 gadu veca meitene vēlas valkāt tikai un vienīgi puicisku apģērbu tumšās krāsās un apģērbu veikalā meklē tikai puišu nodaļā? 

Uz piedāvājumu iegādāties kaut ko meitenīgu atbildes parasti ir asas, uzreiz noraida iespēju pielaikot meiteņu drēbes gaišās, spilgtās krāsās. Viņa vienmēr saka – man vienalga, ko citi domās par mani, man patīk, un viss! Vai tas kādreiz beigsies, vai varbūt ir nepieciešama speciālista palīdzība? Bērnudārza vecumā bija vēl trakāk! Vienu brīdi viņa sevi uzskatīja par čali. Ārste teica, ka tas beigsies, bet nebeidzas. Šobrīd viņa gan apzinās, ka ir meitene, turklāt sākušās meiteņu lietas, par ko viņa arī ir dusmīga.

Atbild Pusaudžu resursu centra psiholoģe Elīna Bārtule:

"Izklausās, ka vecāku dara bažīgu meitenes ģērbšanās stils. Savukārt meitene ir minējusi, ka viņai patīk šādi apģērbi un nerūpot, ko citi par to domās. Jā, jauniešu ģērbšanās stils var būt atkarīgs no dažādiem faktoriem. To ietekmē gan tas, kā ģērbjas draugi, vienaudži un elki, gan arī apģērba ērtība. Šobrīd, skatoties uz pusaudžiem, šķiet, ka galīgi nav izteikti puišu un meiteņu apģērbi vai krāsas. 

Pusaudžu vecumposmā īpaši aktualizējas savas lomas, vietas, sava nozīmīguma meklēšana, kad bieži arī ģērbšanās stils ir noteicošs un raksturojošs faktors. 

Pusaudži bieži izvēlas tumšus apģērbus. Tas nav vienmēr jāsaista ar kādām emocionālām vai mentālām grūtībām.  

Vecāku sniegtajā aprakstā izklausās, ka pusaudze apzinās, ka ir meitene, bet viņai patīk cita stila apģērbs, kas vecākiem nešķiet pareizi. Speciālista palīdzība būtu jāmeklē, ja meitene atzītu, ka nejūtas labi meitenes ķermenī, jūtas kā zēns, un tas rada psihoemocionālas grūtības, ietekmē attiecības ar vienaudžiem, apgrūtina ikdienas funkcionēšanu – grūtības skolā, attiecībās, ietekmē garastāvokli, pašsajūtu."