Narkoloģe Ilze Maksima: bērni apreibinās, lai nejustu. Lai redzētu multenes, kuras savā dzīvē īsti neredz

Ilze Maksima ir ārste, kura narkoloģijas jomā strādā 20 gadus – gan izzinot, kas notiek sabiedrībā, gan veidojot izglītojošus materiālus, gan strādājot ārstniecībā. Lai izprastu un veidotu labāku kontaktu ar savu tiešo mērķauditoriju – bērniem un jauniešiem – Ilze Maksima ir apguvusi arī kognitīvi biheiviorālo terapiju.

Saruna ar speciālisti par jauniešiem un atkarībām – kā vecākiem nosargāt savu bērnu un kā palīdzēt, ja bērns vielu lietošanu ir uzsācis.  

Publiskajā telpā daudz tiek spriests par elektronisko cigarešu bumu; vai var teikt, ka atkarību izraisošās vielas šobrīd pusaudžu vidū tiek lietotas vairāk nekā savulaik?
Manuprāt, nav aizmirstas vecās vielas un tām ir nākušas klāt jaunās. Jaunieši ir atraktīvi cilvēki, aizraušanās viņiem ir dabiska, un tas ir jauki. Viņiem ir tieksme vienoties kopējā domā, modes lietā. Arī šī veipu lietošana ir kā vilnis, modes lieta. Vien grūtība ir tā, ka nikotīns, tā lietošanas biežums, veids, pieejamība, neierobežotība, īpaša statusa veidošana, ko piedāvā šī produkta tirgošanas mārketings no savas puses, – tas var radīt paliekošas sekas.

Jaunās tendences vērtēju divējādi – uznāks bums un pāries, tāpat kā notiek ar rotaļlietām. Sliktā lieta ir, ka nikotīns šajā laikā var padarīt savu ļauno darbu; padarīt atkarīgu, padarīt nespējīgu citā, dabiskā veidā kompensēt savu trauksmi, nomāktību, nespēju citiem tikt līdzi. Kāpēc cilvēkiem gribas nikotīnu? Tas samazina trauksmes līmeni. Jo nikotīns ir psihostimulators, kas var ietekmēt cilvēka rīcībspēju, sajūtas, garastāvokli. Tas ir tas grūtais, par ko domāt mediķiem, vecākiem – kā jaunieti uzrunāt un ierādīt, kā var palīdzēt sev, neizmantojot atkarību izraisošas vielas vai nodarbes.

Vai sabiedrībā ir pieaugoša vēlme lietot dažādas vielas? Vai tomēr ir atšķirība tikai tajā, kas tiek lietots?
Pieredze rāda, ka tiešām ir noteikts sabiedrības kopums, kuram ir izteiktas problēmas ar nelabvēlīgām deviācijām. Un tad ir variablais – ietekmējamais – kopums, kurš var būt lielāks un mazāks. Protams, labāk, ja tas ir mazāks. Tas ir tāpat kā ar dzērājšoferiem – ir daļa, kuru tikai cietums var paglābt no sevis vai citu nogalināšanas. Bet, neraugoties uz to, visu laiku ir vajadzība kādam stāvēt pie šī zvana un teikt, nē, hei, paskatieties šajā virzienā – smēķēt un lietot citas vielas nav labi! Modrības uzturēšanai ir jānotiek nepārtraukti.

Minēju, ka ir vielas, kas agrāk bija, bet šobrīd ir pazudušas – neesmu tās manījusi, kopš studiju gadiem. Bet šobrīd ir jauns izaicinājums – jaunās narkotiskās vielas nāk ar ļoti plašu ietekmes veidu, plašu simptomātiku un ar lieliem riskiem. Tādas, kur pat viena lietošanas reize var nest lielus riskus veselībai. Tas ir biedējoši.

Kuras ir tās vielas, kas ir izzudušas?
Barbiturāti (medicīnā lieto par nomierinošiem, miega, pretkrampju un narkozes līdzekļiem – aut.), sedatīvās vielas. Tāda ļaunprātīga to lietošana, īpaši jauniešu vidū, nenotiek. Tomēr ir tādas, kas no medicīnas rotē, piemēram, “Xanax”, un tas liecina, ka sabiedrībai ir trauksme.

Un kas ir tās biedējošās, jaunās vielas, ko minējāt?
Sintētiskie kanabinoīdi pieteica sevi ar nopietnu simptomātiku, un, kamēr tos ierobežoja, nācās dzirdēt daudzus stāstus. Šobrīd opioīdi (vienas no pasaules vecākajām psihotropajām vielām – aut.) ir tie, kuriem ir vajadzīga ļoti maza deva, lai izraisītu nāvi. Tos lieto dažādi – smēķējot, šņaucot, iedzerot, injicējot utt.

Opioīdi izklausās kā no vecām filmām.
Tomēr ir aktuāli. Neatliekamās medicīnas palīdzības dienests runā ļoti daudz par to, ka ir izsaukumi uz šo vielu pārdozēšanu. To lietošanas biežums, protams, ir retāks nekā zāles smēķēšana – kanabinoīdu lietošana ir ļoti, ļoti izplatīta un tiek samērota ar globālo domu, ka zāle nav tik kaitīga kā alkohols. Savā ziņā var piekrist. Kanabinoīdu ietekme uz organismu nav tik plaša kā alkohola molekulai un tā metabolītiem. Skaidrībai: alkohols bojā visas orgānu sistēmas. Ja cilvēks uzskata, ka zāles smēķēšana ir mazāk kaitīga, tad, jā – tā bojā tikai divus orgānus – plaušas, jo tiek smēķēts, un smadzenes. Var izlemt – nevajag visus vai nevajag divus orgānus.

Pasaulē valda dažādi priekšstati par mazākā ļaunuma izvēli. Līdzīgi kā par elektroniskajām cigaretēm. Tiek popularizēts, ka jāizvēlas mazākais ļaunums. Proti, tiek teikts, ka labāk pāriet uz veipu nekā smēķēt parastās cigaretes. Taču šobrīd nav pierādījumos balstītas informācijas, lai varētu ko tādu teikt. Piemēram, vēl nezinām, vai neparādīsies kādi tieši veipiem raksturīgie traucējumi.

Ja runājam tikai par nikotīnu – veipa pamata bāzi – vēl varam diskutēt. Taču, ja runājam par garšām, smaržām – tās organismam var radīt ļoti dažādus traucējumus, jo tās ir pārtikas piedevas, kas tiek ieelpotas… Pārtikas piedevas nav paredzētas ieelpošanai! To vienīgā ideja elektronisko cigarešu pievienošanā ir – ieaicināt nikotīna lietošanā.

Tātad, ja runājam par jaunajām smēķējamajām ierīcēm, tad vēl nevaram teikt, ka tās ir mazāk kaitīgas par cigaretēm, jo vēl nav uzticamu datu?
Tieši tā! Parastās cigaretes sāka smēķēt 20. gadsimta sākumā, kad tās piedāvāja karavīriem kā vienīgo mierinājumu. Un tikai 70. gados sākās tiesvedības procesi ar pierādījumiem, ka tabaka izraisa vēzi! Vēl pat 90. gados tabakas industrija Amerikā Kongresa priekšā noliedza to, ka nikotīns izraisa atkarību. Vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai to pierādītu.

Arī šobrīd, neraugoties uz zinātnes progresu, mums ir vajadzīgs cilvēka dzīves gājums, lai varētu iegūt drošticamus datus par elektroniskajām cigaretēm un to ietekmi, un tas nenotiks ātrāk. Kopš radās veipu ierīces, būs pagājusi tikai pirmā desmitgade; lai izdarītu kādus vērā ņemamus secinājumus, ir vajadzīgi vēl vismaz pieci gadi. Līdz tam zinātne klusēs – tai nav tiesību runāt. Kamēr industrijai ir atļauts pilnīgi viss!

Kādās situācijās jūsu redzeslokā nonāk bērni?
Bieži vien trauksmi ceļ vecāki, kuri jauši vai nejauši ir atraduši kaut ko, kas liecina par vielu lietošanu vai piesaisti kādam procesam; arī par datorspēlēm nāk runāt ar ārstu narkologu. Ir vecāki, kas nodod bērna urīnanalīzes, lai veiktu skrīningu, un par vielām uzzina šādā veidā.

Ja jaunieša dzīvē ir līdzsvars, ja nav problēmu, kuras no vecāka puses nav saklausītas, sadzirdētas un laikus risinātas, tad situācija ar milzīgu eskalēšanos uz problēmu nenotiek. Ja problēmai ir bijis ļauts attīstīties, tad, jā, mēs satiekamies ārsta kabinetā – vecāki nāk kopā ar bērnu.

Grūtāk ir, ja jaunieti ir pieķērusi policija, ir protokoli, komisija un ir nolemts, ka obligāti jāvēršas palīdzības iestādē uz novērošanu. Tas liecina, ka sen, sen ir nokavēti signāli, ka jaunieša ģimene nav pamanījusi, ka bērnam ir nepieciešama palīdzība. Grūtākie gadījumi var aizvest pie psihiatra. Vēl var būt nepieciešama narkoloģiskā palīdzība, un šeit ir sarežģījumi ar pieejamību, ir rindas.

Ir arī reizes, kad jaunieti ir nepieciešams izolēt no vides, kas viņu negatīvi ietekmē. Apzināta vides maiņa var palīdzēt jaunietim uztaisīt savu “apdeitu”.

Vai ar vides maiņu ir domāts – nomainīt skolu, jaunieša draugu kompāniju utt.?
Reizēm runa ir tikai par vienu draugu, ar kuru, kopā esot, veidojas šī negatīvā deviācija. Ja izolēšana no šī viena cilvēka nedod rezultātu, tad runa var būt arī par skolas, dzīvesvietas maiņu. Skaidrs, ka šī problēma nesalabosies ātri – vecāku dzīvi bērna atkarība pārvērš. Jo fokuss nu ir jāvērš ģimenes virzienā, nevis, piemēram, uz darbu. Jā, nauda ir svarīga, tomēr šī ir maksa par to, ka kādā brīdī uzmanība no bērna ir bijusi noņemta un vērsta citā virzienā.

Vai var izdalīt, kuru vielu vai procesu dēļ pie jums skolas vecuma bērni nonāk visbiežāk? Vai arī tas aiziet vienā juceklī, atkarībām pārklājoties?
Biežāk ir kombinācija – marihuānas smēķēšana plus alkohols. Kā jau teicu – vecās lietas nav pazudušas, alkohola lietošana ir problēma; pieejamība tam ir vienkārša. Psihostimulatori – amfetamīns, ekstazī, kokaīns. Kokaīns šobrīd arī ir aktuāla problēma, bet ne tik daudz skolas vecuma bērniem, cik jauniem, progresīviem, inteliģentiem, mērķtiecīgiem cilvēkiem – sabiedrības daļai, kas ir ar ļoti labu potenciālu. Kokaīna lietošana ir kā modes lieta, bet tai ir milzīgas sekas. Tā kā skolas vecuma bērniem nav tādas rocības, tad viņi paliek pie citām vielām, un nikotīns savā ziņā ir kokaīna alternatīva. Psihostimulators.

Kokaīns veicina veiktspēju – darīt, spēt, būt “best of the best” (būt labākajam no labākajiem – angļu val.). Te parādās sabiedrības spiediens – ka ir jābūt ārkārtīgi veiksmīgam, spējīgam un izdarīgam. Cilvēka “baterijas” vajag uzlādēt, bet pieprasījums un dzīves temps ir tik straujš, ka šķiet – nav laika uzlādēt.

Pieaugušie tagad runā par izdegšanu, arī skolēni to piedzīvo līdzīgā veidā. Tāpat viņiem nav, kur uzlādēt “bateriju”. Vai arī viņi neļauj sev just un tā vietā sāk lietot, jo tā ir vieglāk atrisināt savu iekšējo konfliktu, par kuru, iespējams, pat nav skaidrs, kas tas tāds ir.

Daudziem skolas vecuma bērniem, kas izvēlas kaut ko lietot, ir emocionālais konteksts. Piemēram, viņi ir dusmīgi uz vecākiem. Viņiem ir sajūta, ka ir pamesti darba vai citu izaicinājumu dēļ.

Jūs tātad redzat, ka bieži vien pusaudžu atkarību problēmas ir cieši saistītas ar to, kādas jaunietim ir attiecības ar vecākiem?
Ģimenes institūts ir galvenais, kur sākas vai nu bērna drošība, vai nedrošība par to, ko nozīmē pasaule, ko nozīmēju es, ko nozīmē citi cilvēki un viņu attieksme.

Pieaugušie mēdz rādīt, ka pieaugušais nedrīkst kļūdīties. Taču kļūdu atzīšana pusaudzim palīdz saprast – pat tad, ja es kļūdos, es varu visu labot, jo manu vecāku piemērs man to rāda. Ka nav tā, ka es te tāds vienīgais, kurš neko nesaprot, bet pārējie visi gudri. Ceļot jaunieša pašvērtējumu, mainās viņa izvēles.

Nākot meklēt palīdzību, sarunas notiek gan ar vecākiem, gan jaunieti. Diemžēl nereti redzams, ka katrai pusei ir pretējs redzējums. Tomēr mana labā sajūta ir par to, ka jaunietī izdzīvošanas potenciāls ir augstā līmenī – ja es spēju to uzrunāt, tad notiek brīnumainas pārvērtības. Jaunietim ir jādod informācija.

Kad vecāks bērnu pieķer lietojam kādas vielas – tajā brīdī viņam varētu būt lielas dusmas, eksplodēšana. Bet idejiski pašam jāpaskatās uz sevi?
Visas emocijas, kas mums rodas, ir pieņemamas – tās nodrošina mūsu pašizdzīvošanu, signalizē par notiekošo. Ko vecāks dara, kad kliedz? Viņš aizstāv savu lomu – vecāka lomu. 

Kad vecāks kliedz uz bērnu, viņš jūtas zaudējis. Viņš ierauga kaut ko tādu, kas parāda: johaidī, kas tu esi par vecāku?!

Bieži vien cilvēks šo nesaprot un agresija paliek nevis pirmā, bet vienīgā reakcija. Rezultātā ikviens padoms, kas liek vecākam pašam ieskatīties sevī, ir slikts – speciālists nekam neder. Teorētiski tas viss ir saprotams. Pirmās emocijas kādreiz var būt ļoti spēcīgas. Tāpēc arī iesaka saskaitīt līdz desmit, veikt dziļas ieelpas un izelpas, dot sev dienu, lai apdomātu, kā ar bērnu novadīt šo sarunu. Dot sev laiku informācijas ievākšanai, lai ir sajūta, ka es zinu, ko daru, ko runāju.

Arī es esmu biju dusmīga un reaģējusi pret bērnu skarbi. Pirmais, ko šādā gadījumā var darīt – atvainoties par to, ka reaģēju skarbi. Un tā jau ir savas kļūdas atzīšana, solis uz priekšu. Bērns redz, ka vecāks pret viņu izturas kā pret cienījamu būtni. Ka vecāks nevis vērsās pret viņu, bet gan pret viņa rīcību, jo tā nav bijusi pieņemama.

Kāds ir bijis jūsu jaunākais pacients?
Savulaik narkoloģijas centrā ar līmes ostīšanu bija deviņus gadus vecs puika. Starp citu, vielu ostīšana nekur nav zudusi – ik pa laikam uzrodas kāds, kurš ostījis benzīnu. Izteikti tas ir ģimenēs, kur nav naudas; tur bērni lieto pieejamās vielas, lai apreibinātos – lai nejustu. Lai redzētu multenes, kuras savā dzīvē neredz.

Vai ir aktuāla arī šņaucamā tabaka?
Zviedrijā ir legāla zelējamā un šņaucamā tabaka, pie mums tā ir aizliegta. Snufi, snusi, skrufi. Latvijā var nopirkt tabakas spilventiņus, ko var ielikt aiz vaiga. Šņaukšanas paradums ir pielāgots jauniešu vidē, un viņi dara šo, atdarinot veiksmīgo statusu. Citreiz šņauc arī sasmalcinātas tabletes, piemēram, ibumetīnu – atkarībā no savām finansiālajām iespējām.

Jauniešu izdomai nav robežu, un tas ir jauki, bet vielu lietošanas gadījumā tam var būt traģiskas sekas. 

Piemēram, Amerikā no veipošanas bija nāves gadījumi. Tas tāpēc, ka jaunieši “uzlaboja” veipošanas gadžetus, pievienojot kanabinoīdu eļļas, lai varētu ātrāk apreibināties. Tā vietā viņi ieguva elpceļu mazspēju. Eļļām nav jābūt elpceļos, un jaunieši aizgāja bojā.

Kas ir tās ziņas, vēstījumi, kuras īpaši gribētu nodot vecākiem – gan tiem, kuri bažījās, vai mācēs bērnu nosargāt no vielām, gan tiem, kuriem jau ir nācies saskarties ar bērna vielu lietošanu.
Sākt ar sevi. Jāsaprot, ka bērna piemērs ir vecāks. Ko es varu mainīt pats savā rīcībā, zinot, ka bērns no manis mācās? Aicinu vecākus pasākumos, kur bērna notikums ir uzmanības centrā, neko nelietot – šiem pasākumiem ir jābūt tīriem, skaidriem un vielu neaptraipītiem. 

Sarunāties ar bērnu. Nevis gaidīt, kad kaut kas notiks un tad runāsim, bet sarunāties par vielām laikus. Jaunietim var jautāt, ko viņš par tām zina, kādi ir mūsdienu jauniešu paradumi utt. – arī šis liks jaunietim justies gudrākam par vecāku, pacels jaunieti cienījamākā statusā, jo šajā jomā viņš tiešām ir gudrāks. 

Novērot, kas ar jaunieti notiek. Kā viņš uzvedas, ģērbjas, ar ko satiekas, kur pavada brīvo laiku, kādas ir sekmes, intereses. Ja vecākam ir laiks fokusēti redzēt savu bērnu, viņš pamana atšķirības, ja tādas parādās uzvedībā, jaunieša noskaņojumā vai citā formā. Un tad nevis bērnam uzbrukt, bet runāt – ko tev šī viela dod, kāds tev no tās ieguvums? Veidot atvērtās sarunas. Teikt bērnam, ka novēroju, vēršu uzmanību, skaidroju, mani tas satrauc. Bērnam ir svarīgi just: vecākam par mani nav vienalga! Viņš mani redz, viņam rūp, kas ar mani notiek. Šī apziņa liks bērnam pieņemt labāko ceļu, ja viņš nonāks izvēles priekšā.”

Turpretī, ja jaunietis sajūt vienaldzību, viņš dažādas lietas – tostarp graizīšanos, dedzināšanos – var sākt darīt par spīti. 

Lai pievērstu apkārtējo un jo īpaši vecāku uzmanību. Emocionālās sāpes mēģināt parādīt redzamas. Un, jā, tad vecāki pēkšņi kļūst klātesoši!

Kopumā jaunā paaudze taču ir forša? Es viņus redzu kā gudrus, talantīgus un kolosālus cilvēkus. 
Jā! Viņi iet mums pa priekšu. Viņi ies tālāk par mums! Skaidrs, ka viņiem pieder vairāk, nekā pieder mums vai piederēja paaudzei pirms mums. Šis jau ir kaut kas, par ko viņus cienīt un saprast, ka viņi ir īpaši – jo aizies nākotnē, kurā mēs nekad nenokļūsim. Un ir labi palaist viņus ar šo domu – ka viņi iet ar zināšanām, izpratni un nevis tuvāk bezdibenim.

Ieteicamā literatūra vecākiem 

“Vecākiem ir jāmeklē informācija par attiecību veidošanu ar savu bērnu,” teic ārste narkoloģe Ilze Maksima. Šeit viņas ieteiktā literatūra skolēnu vecākiem.

• Buklets sarunai ar bērnu par alkoholu un smēķēšanu – www.spkc.gov.lv
• Grāmata, lai saprastu, kas notiek ar bērnu un pusaudzi – “Pa vidu”, autore Sāra Okvela-Smita, izdevējs ģimenes psiholoģijas centrs “Līna”, www.lina.lv
• BKUS portāls par ģimenes veselību, tostarp par atkarībām – www.veselapasaule.lv