Ko teikt un ko neteikt pusaudzim, ja ir aizdomas par vielu lietošanu

Dialogs, nevis monologs

Pirms sarunas par atkarību izraisošām vielām ir lietderīgi vecākiem sev pajautāt: “Ko es esmu gatavs dzirdēt, un kā es varētu reaģēt uz mana pusaudža sacīto? Kādu bērna reakciju es sagaidu, bet kas varētu mani izbiedēt? Kas varētu mani saniknot, apbēdināt vai iepriecināt? Kurā gadījumā es nespēšu valdīt pār savām emocijām? Ko man darīt, lai saglabātu mieru?” Taču galvenais: “Vai es esmu gatavs šai sarunai?” Būtiski, ka atkarības tāpat kā citas tēmas ģimenē nav tabu, kas sākas ar vecāka psiholoģisku gatavību atvērtiem komunikācijas kanāliem.

• Izšķiroša nozīme ir empātiskai, atvērtai un izzinošai attieksmei ar jautājumiem, patiesu interesi un nenosodošu uzmanību. Tādu frāžu kā “Smēķēšana nogalina! Ja es tevi pieķeršu, būs slikti!” vietā varētu sākt ar jautājumu par to, vai skolā daudzi vienaudži lieto elektroniskās cigaretes jeb veipo. Iespējams, pusaudzis no vaicātā izvairīsies, nojaušot sarunas virzienu, tomēr bieži ar pirmo jautājumu nav gana. Varētu piemeklēt sarunai piemērotāku brīdi vai uzsākt to citādi – piemēram, kontekstā ar kādu filmu vai, redzot uz ielas smēķējam jauniešus: “Ko tu domā par redzēto? Kā tu jūties, ar to saskaroties?”

• Būtiski noskaidrot, kādas ir pusaudža zināšanas: “Ko tu zini par veipošanu? Kādas ir elektronisko cigarešu garšas? Kāda ir tava pieredze ar to?”
• Ja atklājas, ka pusaudzis ir gan pamēģinājis, gan neregulāri vai jau regulāri smēķē, tas nav brīdis panikai (piezīme – neviens brīdis šajā sarunā nav vecāka vai bērna panikas cienīgs un viss ir risināms mierīgā, drošā un atbalstošā ceļā). Varētu pajautāt: “Kā tev šķiet, kādēļ citi pusaudži sāk smēķēt? Kas pamudināja tevi? Kas tev patīk veipošanā? Kā tu jūties, kad veipo?”
• Tas var atklāt patieso pusaudža motivāciju par bailēm, vēlmi iekļauties, varbūt arī pašārstēšanos, ja pusaudzis smēķē, lai mazinātu trauksmes līmeni ikdienā [3; 4]. Visdrīzāk atklāsies smēķēšanas cēlonis, ko varētu risināt kopā. Noteikti nevajadzētu ķerties pie vainošanas, nosodīšanas vai kaunināšanas (”Kāpēc tu man neteici?! Ko vēl tu man nesaki? Varbūt tu arī lieto narkotikas, smēķē zālīti? Es tavā vecumā jau strādāju!”).

Kā runāt par kaitējumu veselībai?

Pirmkārt, sarunu varētu sākt ar veselības riskiem – piemēram, ietekmi uz imūnsistēmu, plaušu [5] un sirds veselību [6]. Protams, tas ir sarežģīti, jo nikotīna un citas atkarības reti atklāj tūlītējas sekas, tādēļ pusaudzim smēķēšanas ļaunums var šķist tāls, neiespējams un “tas jau nenotiks ar mani”. Reizēm palīdzoši ir salīdzinājumi. Piemēram, ejot pa ielu, redzot automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem, mēs nedodamies klāt spēkratu izpūtējiem un neieelpojam to izplūdes gāzes. Mēs zinām, ka tas ir kaitīgi. Arī e-cigarete, lai arī tā smaržo pēc ananasa vai kokosriekstiem, satur daļiņas, kas ieelpojot ir bīstamas un nav paredzētas karsēšanai.

Bieži vilinoši veipi ir tieši tādēļ, ka šķiet – tie ir mazāk kaitīgi nekā citi nikotīnu saturoši izstrādājumi, tomēr tie tāpat ir kaitīgi [7]. Dati pierāda, ka jebkuru tabakas izstrādājumu lietošana ir graujoša. 

Nikotīns nelabvēlīgi ietekmē smadzeņu attīstību [6], uzmanības noturību, garastāvokli, trauksmes līmeni, mācīšanos un impulsivitāti [8].

Otrkārt, varētu runāt par nikotīna atkarības risku un tā ietekmi uz pusaudža vēlmi pēc brīvības. Lai arī pusaudzis vēlas būt patstāvīgs, nikotīns un citas apreibinošas vielas ir ātrs ceļš uz kārotās autonomijas zaudēšanu – atkarība kontrolē cilvēku, nevis otrādi.

Treškārt, varētu uzrunāt tabakas industrijas manipulāciju tehnikas [9]. 2020. gada Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day – angļu val.) Pasaules Veselības organizācija (PVO) izvirzīja mērķi [10] atmaskot tabakas industrijas taktiku, piesaistot jauniešu auditoriju smēķēšanai.

Tā vietā, lai pārmestu pusaudža nespēju atturēties no impulsa uzsmēķēt, varētu teikt tā: “Kā tev šķiet, ja kāda industrija vēlētos pārdot produktu jauniešiem, kāds tas būtu? Ja tās būtu elektroniskās cigaretes, kāds būtu mārketings?” Iespējams, pusaudzis pats ātri vien nonāks pie atklāsmes, ka šādā gadījumā ražotāji izvēlētos bagātīgu garšu spektru, krāsainas reklāmas un pievilcīgu iepakojumu, lai arī piedāvātais produkts ir kaitīgs un atkarību raisošs.

Kad pusaudzis atbild, ka nepiekrīt, saruna var ātri izvērsties strīdā, jo, iespējams, gribas teikt: “Bet es zinu labāk – es esmu mamma (vai tētis)!” Tā vietā varētu jautāt: “Kā tev šķiet, kādēļ man nav taisnība?” Ja izrādās, ka vecāki ir kļūdījušies, savas kļūmes atzīšana var būt atbruņojoša, bērnam pārsteidzoša, un tā var padziļināt sarunu.
 

Vienaudžu spiediens

Pētījumi parāda, ka pastāv divarpus reizes lielāka iespēja sākt smēķēt, ja to dara pusaudža draugi [11]. 

Laikā, kad vienaudžu grupa spēlē izšķirošu lomu uz pieaugšanas skatuves, pusaudzim var likties, ka labāk ir kaitēt savai veselībai, nevis nonākt izolācijā – tādēļ jaunieša arguments par spiedienu no draugiem jāuztver nopietni.

Pārrunājot dilemmu starp vielu lietošanu un draugu izvēli, svarīgi būtu nesalīdzināt bērnu ar citiem (”Manas draudzenes dēls vairs nedraudzējas ar tiem narkomāniem!”). Ja vecāki pieprasa pamest draugu grupu, kurā ir kāds smēķētājs, strīds norisinās starp vecāku un bērnu. Bet, ja vecāki ir empātiski un patiesi sadzird pusaudža paustās grūtības – izvēli starp vielu un vienaudžu grupu –, saruna iegūst jaunas nokrāsas, kur palīdzēt pusaudzim atrisināt šo sarežģīto situāciju. “Kā tu domā, vai tavi draugi patiesi tevi atstumtu? Vai tu atstumtu savus draugus, ja jums atšķirtos viedokļi?” Turklāt lietderīgi pārrunāt, kā nenonākt vienaudžu spiediena situācijā bez plāna no tās izkļūt. Īpaši svarīgi, ka bērns zina – vecāki ir pieejami, nenosodīs un palīdzēs neatkarīgi no apstākļiem.
 

Būt izglītotiem par to, kas ir svarīgi pusaudzim

Bērni ne vienmēr pazīst, kā izskatās elektroniskas smēķēšanas ierīces, kā arī nezina, ka e-cigaretes, iegādātas nelegālā ceļā, var saturēt marihuānu un citas atkarību izraisošas vielas [12]. Sākot sarunu ar pusaudzi par apreibinošo vielu lietošanu, jābūt izglītotiem – pie tam ne tikai par atkarības riskiem un vielu ietekmi, bet arī par to, kas ir aktuāli jaunietim pašam.

Daži vecāki izvēlas skatīties seriālus, ko skatās jaunietis, vai aplūkot digitālā satura veidotāju ierakstus, ar kuriem dalās pusaudzis. Tomēr jāapsver, vai šāds solis pusaudzim nešķiet uzbāzīgs un robežas pārkāpjošs – kā nekā daļa no skolēna vecuma burvības slēpjas tajā, ka pašam un vienaudžiem pieder kaut kas, kas nav pieejams vecākiem un ko vecāki nesaprot. Jaunietim aktuāla satura pārzināšana vecākiem var palīdzēt ne tikai izprast savu bērnu, bet arī vieglāk sākt sarunu par grūtām tēmām – tostarp atkarību izraisošu vielu lietošanu (cigaretes, smēķēšana un veipošana regulāri parādās jauniešu seriālos) [13].
 

Robežas

Lai arī pusaudži vēlas saglabāt savu autonomiju, viņiem ir nepieciešamas skaidras robežas. Ja rodas situācija, kur bērns pārkāpj robežas, impulsīva vecāku reakcija varētu būt šāda: “Kāpēc tu nebiji mājās desmitos? Man vienalga, ka ballīte beidzās pusvienpadsmitos, mēs bijām sarunājuši, es vairs tev neuzticos, un tagad mēnesi tu nekur neiesi. Tu esi kļuvis neciešams!”

Vēlams aprunāties ar pusaudzi un, ja tas iespējams, robežas nospraust kopā. Piemēram: “Kā tu domā, kāds būtu atbilstošs laiks, kurā katru vakaru jābūt mājās? Kā tev šķiet, kādi būtu izņēmuma gadījumi? Un kādas sekas, tavuprāt, būtu atbilstošas, ja tu šo robežu pārkāp?” Sarunas mērķis nav piekrist visām pusaudža vēlmēm vai nojaukt esošās robežas, bet gan iesaistīt jaunieti lēmumu pieņemšanā, veicinot atbildības uzņemšanos. Nosvērta dialoga gaitā iespējams nonākt pie kopsaucēja. Kā arī būtiski, ka abi vecāki vai citi pieaugušie, kas ir ģimenes sistēmā, izvirza vienādas prasības.

Jāatzīmē vecāku piemēra loma: ja pieaugušie sagaida, ka pusaudzis pārradīsies noteiktā laikā, iesaistīsies mājas darbos un nepārkāps privātumu (piemēram, neokšķerēs vecāku istabā), tad arī vecākiem jārīkojas atbilstoši. 

Tas nozīmē ievērot apsolīto, tostarp laika izpratnē, un sniegt pusaudzim viņam nepieciešamo telpu, nelasot ziņas bērna telefonā vai citās ierīcēs. Tātad arī, ja vecāki smēķē vai lieto alkoholu, būs sarežģīti pamatot, kādēļ “mūsu ģimenē tas nav pieņemami”, ja ir atšķirīgas prasības pret vecākiem un pret bērniem.

Taču – kā rīkoties, ja pusaudzis atklāj, ka plāno pārkāpt noteikumus? Viena reakcija varētu būt agresīva, iebiedējoša, līdzīga šai: “Kā tu atļaujies, varbūt tu domā arī dzert? Kas notiks, ja tev kāds uzbruks mājupceļā? Man zvanīt un meklēt tevi policijā?”

Tā vietā varētu teikt, piemēram, tā: “Paldies, ka pateici man par šodienas ballīti un to, ka tā beigsies vēlāk. Tomēr esam sarunājuši, ka mājās ir jābūt konkrētā laikā, un diemžēl šodien es nevaru tev atbraukt pakaļ, lai vari palikt ilgāk.” Kad parādīta stingra “nē” nostāja, var sekot tālāka saruna un atbalsts pusaudža bažām: “Kā tev šķiet, kā tu jutīsies, ja dosies mājās agrāk? Par ko tu satraucies? Vai tev liekas, ka kaut ko palaidīsi garām?”
 

Ko noteikti bērnam neteikt un nedarīt 

“Es nespēju noticēt, ka tu pīpē! Kur palika mans foršais bērns?! Par ko tu esi pārvērties?!” Šādā izteikumā slēpjas daudz emociju: nosodījums, vilšanās, dusmas, vainošana, kaunināšana. No vienas puses, vecāka reakcija ir saprotama – šoks un bezspēcīgs niknums. Konsekventi seko vilšanās sevī, ko reizēm vieglāk transformēt dusmās uz bērnu, sakot, ka pie vainas ir jaunietis. Gribas vainot sevi, partneri, skolu, draugus, ar ko jaunietis pavada laiku, un sabiedrību. Frāze satur arī nosodījumu par to, ka pusaudzis bērnībā bijis jaukāks, mīļāks, varbūt “vieglāks” bērns, kas maskēti norāda uz nevēlēšanos palaist pusaudzi pieauguša cilvēka dzīvē un tāpat liek jaunietim neapzināti sajust: “Pieauguša cilvēka dzīve nav labāka.” Tas var sasaukties ar pusaudža vecumam raksturīgām šaubām par izaugšanu, kas ir vienlīdz kā vilinoša, tā biedējoša.

Tomēr vainošana situāciju tikai sakāpina. Diezin vai, ja mums kāds uzkliedz, pirmā reakcija ir vēlme ieklausīties. Tādēļ nopietna saruna par vielu lietošanu nevar notikt emociju uzplūdā. Ja vecāks jūt, ka nespēs saglabāt mierīgu toni un saturu, tad ir īstais brīdis pārplānot sarunas laiku. Turklāt regulāri emociju izvirdumi no vecāku puses pusaudzim demonstrē sekojošo: “Mūsu ģimenē tas ir normāli.”
 

Empātija un atalgojums par pūlēm

Svarīgākā ir empātiska attieksme, pacietība un vēlme pusaudzi uzklausīt. Lai cik zinošs, pārliecinošs un ar pareizu piemēru apbruņojies būtu vecāks, bez patiesi iejūtīgas, nogaidošas nostājas saruna var līdzināties centieniem lidot bez izpletņa – sāpinātas būs visas iesaistītās puses, un visdrīzāk nākamā saruna būs vēl sarežģītāka.
Jāatceras, ka cilvēks ilgtermiņā drīzāk reaģē uz pamudinājumu un atalgojumu, nevis sodu, iebiedēšanu un bailēm. Tas saistīts ar to, ka galvas smadzenēs ir tā sauktā atalgojuma sistēma – smadzeņu ceļi (mezolimbiskā sistēma, neironu ceļi uz amigdalu, hipokampu u.c. struktūrām), kuri primāri nodrošina bioloģiski un evolucionāri būtisku darbību atkārtošanu [14]. Tās ir, piemēram, vairošanās vai ūdens un ēdiena uzņemšana. Šī atalgojuma sistēma ir viena no sistēmām, kas iesaistīta vielu un uzvedības atkarību attīstībā. Sistēmas darbība ir iemesls, kādēļ patīkami ir saņemt “sirsniņu” zem sociālo tīklu ieraksta [15; 16], tāpat – kādēļ tik atkarību raisošas ir tādas platformas kā “TikTok” [17].
 

Tādēļ patīkamas darbības pieprasa atkārtojumu, un tas pats nereti attiecināms arī uz audzināšanu [18; 19]. Jo, atalgojot pusaudzi, viņa smadzenes saka: “Šis ir labi – šis ir veids, kā just baudāmas sajūtas!” 

Taču, ja audzināšanas stūrakmens ir nebaudāmas izjūtas, kaunināšana, vainošana, biedēšana, tad smadzenes saprot nevis audzinošo pamatojumu, bet to, ka jāatrod veids, kā izvairīties no sliktajām pieredzēm. Ja pusaudzis tiek vienīgi sodīts, tad sākotnēji tas, iespējams, šķitīs palīdzoši, taču tad jaunietis sāks meklēt, kā sodu apiet, varbūt sāks melot un noteikti – atsvešināties. Pat tad, ja šķiet, ka pusaudzis ir vienaldzīgs gan pret mīlestību, gan bargākiem vārdiem, tā ir maska, aiz kuras slēpjas lēni pieaugošs, jūtīgs, mīlestību alkstošs bērns.
 

“Nedari to manis dēļ, dari to sevis dēļ”

Ikdienas aina: pusaudzis atklāj, ka ballītē nav lietojis alkoholu, bet ir veipojis. Agresīva, pārspīlēta reakcija būtu aptuveni šāda: “Tu gribi kļūt par narkomānu un sēdēt cietumā? Elektroniskās cigaretes ir tikai sākums!” Šādā situācijā varētu pievērsties ieguvumiem: “Paldies, ka dalījies ar mani. Es lepojos par tavu lēmumu atturēties no alkohola – ticu, ka tas nebija viegli, jo esam runājuši par spiedienu, kas valda tavā kompānijā. Kā tu juties šajā ballītē? Vai tu vari pastāstīt, kas tevi pamudināja ķerties pie smēķēšanas?”

Nozīmīgs jautājums par atkarības veidošanos: “Vai tad, kad tu lieto apreibinošas vielas, tu esi izdarījis kaut ko, ko pēc tam nožēlo, vai varbūt vēlies, lai tas nebūtu noticis?”
Gadījumā, ja rodas aizdomas par pusaudža atkarību, par to ir jārunā. Nevis “tev jābeidz smēķēt, jo es tā teicu”, bet “vai tev šķiet, ka esi atkarīgs? Kā tu domā, ja būtu jāpārtrauc, vai tas būtu grūti?”.
 

Iespējams, dzirdēti nostāsti, ka vecāki, pieķēruši jaunieti smēķējam, liek “izpīpēt” veselu cigarešu paciņu. Tā vietā varētu teikt, ka “es nevaru tevi apturēt un ieslodzīt istabā, ja tu atrodi veidu, kā paslepus veipot vai dzert. Tomēr mēs esam par to daudz runājuši, un esmu paskaidrojis iemeslus, kādēļ man būtu svarīgi, ka to nedari. Un pats galvenais – es tevi mīlu un vēlos, lai esi drošībā un vesels. Tādēļ tu vari pie manis vērsties ar jebkādām grūtībām, es tevi nenosodīšu. Un es uzticos tev, ka tu pieņemsi lēmumus par labu sev un savai veselībai. Es uzticos, ka tu pats sev rūpi.”
 

Sarunas par atkarībām nav vieglas. Sajūtas, ar ko saskaras vecāki, ir spektrālas un pārņemošas, tostarp bailes, vaina un galēja bezspēcība. Katrs vecāks savu bērnu pazīst vislabāk, un, ja izdodas sarunu ar pusaudzi noturēt mierīgos toņos, uzklausīt, paust empātiju, drošumu, siltumu un atbalstu, turklāt dialoga veidā – tie ir izcili panākumi. Tomēr tāda pati pieņemoša attieksme ir nepieciešama arī vecākiem pret sevi.

Atsauces
   1. ESPAD 2019. (2019). Atkarību izraisošo vielu lietošanas paradumi un tendences skolēnu vidū. SPKC. Tiešsaistē: https://www.spkc.gov.lv/lv/media/6109/download
   2. Surgeon General’s Advisory on E-cigarette Use Among Youth. (2018). CDC. Tiešsaistē: https://www.cdc.gov/tobacco/basic_information/e-cigarettes/surgeon-general-advisory/
   3. Becker, T.D., Arnold, M.K. et al. (2020). Systematic Review of Electronic Cigarette Use (Vaping) and Mental Health Comorbidity Among Adolescents and Young Adults. Nicotine & Tobacco Research, 23(3), 415–425. Tiešsaistē: https://academic.oup.com/ntr/article/23/3/415/5903402
   4. Sharma, R., Wigginton, B., Meurk, C., Ford, P., & Gartner, C. E. (2016). Motivations and Limitations Associated with Vaping among People with Mental Illness: A Qualitative Analysis of Reddit Discussions. International journal of environmental research and public health, 14(1), 7. Tiešsaistē: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5295258/
   5. Li, X., Zhang, Y., Zhang, R., Chen, F., Shao, L., & Zhang, L. (2022). Association Between E-Cigarettes and Asthma in Adolescents: A Systematic Review and Meta-Analysis. American journal of preventive medicine, 62(6), 953–960. Tiešsaistē: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/35337694/
   6. Elektroniskās smēķēšanas ierīces. (2019). SPKC. Tiešsaistē: https://www.spkc.gov.lv/lv/elektroniskas-smekesanas-ierices
   7. About Electronic Cigarettes (E-Cigarettes). (2023). CDC. Tiešsaistē: https://www.cdc.gov/tobacco/basic_information/e-cigarettes/about-e-cigarettes.html
   8. Ryan, K. K., MacKillop, J., & Carpenter, M. J. (2013). The relationship between impulsivity, risk-taking propensity and nicotine dependence among older adolescent smokers. Addictive Behaviors, 38(1), 1431–1434. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S030646031200319X
   9. Vestbo, J., Grigg, J., Pisinger, C., & Bush, A. (2020). World No Tobacco Day: smoking, nicotine and children. European Respiratory Journal, 55(5), 2001633. Tiešsaistē: https://erj.ersjournals.com/content/55/5/2001633.short
   10.  World No Tobacco Day. WHO. (2020). Tiešsaistē: https://www.who.int/campaigns/world-no-tobacco-day/world-no-tobacco-day-2020
   11.  East, K., McNeill, A., Thrasher, J. F., & Hitchman, S. C. (2021). Social norms as a predictor of smoking uptake among youth: a systematic review, meta‐analysis and meta‐regression of prospective cohort studies. Addiction. Tiešsaistē: https://onlinelibrary.wiley.com/doi/full/10.1111/add.15427
   12.  Blundell et al. (2018). The dark cloud of recreational drugs and vaping, QJM: An International Journal of Medicine, 111(3), 145–148. Tiešsaistē: https://academic.oup.com/qjmed/article/111/3/145/3045035
   13.  Allem, J. P., Van Valkenburgh, S. P., Donaldson, S. I., Dormanesh, A., Kelley, T. C., & Rosenthal, E. L. (2022). E-cigarette imagery in Netflix scripted television and movies popular among young adults: A content analysis. Addictive Behaviors Reports, 16, 100444. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S2352853222000396
   14.  Lewis, R. G., Florio, E., Punzo, D., & Borrelli, E. (2021). The Brain's Reward System in Health and Disease. Advances in experimental medicine and biology, 1344, 57–69. Tiešsaistē: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC8992377/
   15.  Meshi, D., Morawetz, C., & Heekeren, H. R. (2013). Nucleus accumbens response to gains in reputation for the self relative to gains for others predicts social media use. Frontiers in Human Neuroscience, 7. Tiešsaistē: https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/fnhum.2013.00439/full
   16.  Błachnio, A., Przepiorka, A., & Pantic, I. (2016). Association between Facebook addiction, self-esteem and life satisfaction: A cross-sectional study. Computers in Human Behavior, 55, 701–705. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0747563215302041
   17.  Su, C., Zhou, H., Gong, L., Teng, B., Geng, F., & Hu, Y. (2021). Viewing personalized video clips recommended by TikTok activates default mode network and ventral tegmental area. NeuroImage, 237, 118136. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1053811921004134
   18.  Kopala-Sibley, D. C. et al. (2018). Early Childhood Parenting Predicts Late Childhood Brain Functional Connectivity During Emotion Perception and Reward Processing. Child Development. Tiešsaistē: https://srcd.onlinelibrary.wiley.com/doi/full/10.1111/cdev.13126?
   19.  Leijten, P., Gardner, F. et al. (2018). What to Teach Parents to Reduce Disruptive Child Behavior: Two Meta-Analyses of Parenting Program Components. Journal of the American Academy of Child & Adolescent Psychiatry. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0890856718319804