Telefons. Telefons. Telefons. Kādu iespaidu uz bērnu atstāj mūžīgā kontrole?

2022. gadā Veselības inspekcijas izdotajās rekomendācijās drošai un veselībai nekaitīgai moderno tehnoloģiju lietošanai bērniem, atsaucoties uz Pasaules Veselības organizācijas un citu valstu pieredzi, definēts, ka “bērniem no 5 līdz 17 gadu vecumam nav ieteicams pārsniegt divas stundas brīvā laika ekrānlaika dienā”. Brīvais ekrānlaiks ir laiks, kas pavadīts, skatoties ekrānus (televizoru, datoru, mobilās ierīces) un kas nav saistīts ar izglītības iestādes mācību saturu un darbu.

Tātad – ja runa ir par ekrāna izmantošanu, kamēr tas nepārsniedz divas stundas dienā, vecākiem nevajadzētu būt satraukumam (protams, atsevišķs stāsts ir par saturu). Savukārt, ja ekrāna laiks pārsniedz šīs divas stundas, tad ir zināms, ka tas pasliktina bērna veselību – gan fizisko, gan psihisko, gan sociālo. Izpētīts, ka, palielinoties ekrāna laikam, pieaug psihosomatisku sūdzību skaits. Pusaudžiem bieži ir sūdzības par fiziskiem simptomiem, kuriem nevar atrast izskaidrojumu dažādos izmeklējumos, un tas nozīmē, ka cēlonis ir emocionāls distress. Patiešām pētījumi norāda, ka ilgāks ekrāna laiks ir saistīts ar paaugstinātu distresu skolā, neapmierinātību ar skolas dzīvi un sekmēm, garastāvokļa traucējumiem – depresiju un trauksmi, zemāku pašvērtējumu, zemāku apmierinātību ar savu dzīvi kopumā. Tāpēc ir labi saprotamas vecāku bažas par lielu ekrāna laiku un viņu vēlmi to mazināt. 
 

Diemžēl vecāki bieži pusaudžiem liek mazināt ekrāna laiku, nedomājot par to, kādu iemeslu vadīti, viņu bērni izvēlas lietot viedierīces. Lai pieeja būtu efektīva un patiešām palīdzoša, būtiski uzdot tieši šo jautājumu – kāpēc bērnam ir nepieciešamība pēc ilgāka ekrānlaika?

Kauns un tā sekas

Pusaudži ir grūtā dzīves brīdī – viņi joprojām ir bērni, bet grib justies kā pieaugušie un grib, lai pret viņiem izturas kā pret pieaugušajiem. Tas nozīmē, ka viņiem nepieciešami vecāki, kas pamana abas šīs pusaudžu vajadzības – būt bērnam un pieaugušajam vienlaikus. No smadzeņu attīstības viedokļa raugoties, pusaudžu smadzenes vēl nav nobriedušas cēloņseku izmantošanai dzīvē. Tās ir tendētas uz ātru rezultātu, baudu. 

Bērns var saprast, ka viņa rīcībai būs negatīvas sekas, bet bioloģija nostrādā ātrāk – ir grūtības kontrolēt impulsu pēc labsajūtas. Un ekrāns šķietamu labsajūtu dod ātri. 

Bet tas nenozīmē, ka pusaudzim nav jānonāk kontaktā ar to, ka viņa rīcībām ir sekas. Tieši otrādi – viņam pusaudžu vecumā tas ir jāapgūst. Vecāki bieži uz sekām norāda nosodoši, kritizējoši, moralizējoši, ar aizvainojumu. Diemžēl šī nav labākā stratēģija. Kritizēšana, nosodījums raisa kaunu. Ko mums gribas darīt, kad jūtam kaunu? Paslēpties, ielīst zemē, pazust. Kauns ir tik grūti izturama izjūta, ka to pēc iespējas negribas piedzīvot. Vēl būtiskāk, ka milzīgs kauns reti motivē mainīties. Kauns motivē slēpt un nerādīt. Kauns ir sarkanā signāla emocija – tā apstādina. Tajā zūd iekšējā motivācija. Kauns vienmēr ir vērsts pret sabiedrību, lai no sabiedrības negūtu nosodījumu. Kauns nerada izjūtu, ka nepieciešams mainīties sevis dēļ. Tātad kontrolēšana, kritizēšana no vecāku puses nepalīdzēs mazināt ekrāna laiku. Ar šādu pieeju drīzāk var panākt, ka pusaudzis, vecākiem redzot, telefonu noslēpj, un paņem, kad viņi neredz.

Arī pusaudzim vajadzīgs rāmis

Jautājot pusaudžiem, kāpēc vecāki pārmet par telefona lietošanu, viņi atbild, ka tas taču nav labi. Bet precizējot –, kāpēc tieši tev vecāks pārmet par ekrāna lietošanu, kā pamato savu kritiku, pusaudži nevar atbildēt. Uz jautājumu, vai pusaudzis ir prasījis, kāpēc viņš nedrīkst lietot telefonu, bieža atbilde ir, ka nav. Baidās, ka vecāks atkal kritizēs. Nereti vecāki nav izstāstījuši savus motīvus un novērojumus. Piemēram, ka vecāks pamana, ka bērns ilgi nevar aizmigt, ja vakarā bijis pie telefona, un attiecīgi bērns nevar savilkt kopā cēloņseku sakarību. Ņemot vērā, ka mūsu smadzenes strādā pēc baudas principa – kādu labumu es gūšu no savas rīcības –, ģimenēs, kur vecāku pieeja ir kritizēšana un kontrolēšana, pusaudzim neveidojas izpratne par viņa rīcības sekām jeb kaitējumu pašam. Drīzāk izveidojas izpratne, ka to nevar darīt, jo vecāki dusmosies. Labums ir tas, ka vecāks tad liek mierā, bet tas traucē bērnam nonākt līdz saviem dzīves mērķiem un tos īstenot. 
 

Klīniskajā darbā novēroju, ka bieži pusaudži ieklīst virtuālajā pasaulē, jo tā viņi “atslēdzas” no reālās pasaules. 

Iespējams, kāds brīdī, kad vecāks dusmīgi saka likt nost telefonu, austiņās ieslēdz lielāku skaļumu, atver “TikTok” un skatās destruktīvus video par paškaitējumu, jo jūtas bezpalīdzīgs un bezspēcīgs. 

Lielākā daļa pusaudžu apzinās, ka ekrāna laiks ir par lielu, bet viņi nespēj paši tikt ar to galā. Viņiem nepieciešama palīdzība, kāds rāmis, kurš palīdzēs tikt ārā. To rāmi veido vecāki ar samērīgiem ģimenes noteikumiem – pienākumu definēšanu un palīdzību brīvā laika aizpildīšanā.

Uzdevumiem jābūt konkrētiem

Biežs veids, kā vecāki cenšas kontrolēt bērna ekrāna laiku, ir moralizēšana – viņu laikā tā neesot bijis (te gan piebilde, ka šī ir klasiska frāze, ko katra paaudze saka par nākamo). Viņi savā bērnībā esot atraduši dažādas nodarbes ar vienaudžiem, neesot bijis garlaicīgi. Bet tagad pusaudži garlaikojas un neko nevar izdomāt. Atkal nosodījums! Aicinu nosodījumu mainīt pret interesi. Ja jūsu bērns nekontaktējas ar vienaudžiem, tad parasti tam ir kāds iemesls.

Reizēm ekrāni pasargā no sociālās trauksmes – tātad bērns izvairās no kritizējošā objekta. Ja viņš no saviem vecākiem dzird kritiku, tad psihē no attiecībām ar vecākiem izveidojas interpretācija, ka šādi mani kritizēs visi. Pusaudzis nevēlas piedzīvot “bezjēdzīgus” strīdus un izvairās no komunikācijas. 

Reizēm vecāki pārmet, ka telefona vietā būtu varējis sakārtot māju. Pusaudzim vārdi “sakārto māju” skan tāpat kā pieaugušajam “tiec ar savu dzīvi galā”. 

It kā doma saprotama, bet kas tieši ar to domāts? Kādi ir darbu saraksti? Kas un kādā laikā ir jāsakārto? Kāds ir minimums vai sagaidāmā kārtības pakāpe? Vecākus parasti nokaitina šādi precizējoši pusaudža jautājumi, jo vecāku acīs lūgtais šķiet pašsaprotams. Aicinu dusmas izturēt un drīzāk vienoties par savu redzējumu un prasībām. Pusaudzis tad var rēķināties ar to un saprast, kur būs viņa pienākumu sadaļa un kur brīvais laiks, kuru viņš var aizpildīt pēc savām vēlmēm. Vecākiem jāapzinās, ka bērnam ir nepieciešams brīvais laiks, kurš netiek kontrolēts. 
 

Ja savam bērnam pārmetat par telefona lietošanu, aicinu apdomāt, vai reāli pusaudzim ir iespēja kā citādi pavadīt savu laiku. Ja bieži nonākat pie secinājuma, ka pusaudzim citu alternatīvu, kas būtu saskaņā ar viņa personību, nav, tad vecākiem ir jāizvērtē, cik piemērota vide ir bērnam. Ja viņš ir sabiedrisks un aktīvs, vai viņam ir iespēja brīvi satikties ar draugiem? Vai tuvumā ir kāda vieta, kur viņi var pavadīt brīvo laiku? Ja pusaudzim patīk sporta aktivitātes, vai tuvumā ir kāds sporta laukums vai treniņu iespējas? Ja pusaudzim patīk laiku pavadīt vienatnē, vai viņam ir sava telpa, kurā viņš var klusumā, mierā izpausties (gleznot, rakstīt, lasīt u.c.)? Kā arī, kas notiek ar vecāku pašu telefona lietojumu? Vai spējat sevi ierobežot? Cik daudz telefonu patērējat? Reizēm vecāki pamana, ka tik tiešām – arī paši visu laiku ieskatās telefonā, atbild uz ziņām, apskatās sociālos tīklus, ar kādu sazvanās utt. Tad ir vieglāk pusaudzi saprast un arī piemeklēt risinājumus. 

Savukārt gadījumos, kad vecāks teic, ka viņš var iztikt bez telefona, bet pusaudzis nevar un vecāks nesaprot – kāpēc, tas liecina par vecāku empātijas trūkumu. Dominē tikai vecāku viedoklis un pasaules redzējums, un pusaudži to jūt. Esot attīstības posmā, kad pusaudzis attīsta savu individualitāti, viņam, neizjūtot no vecākiem empātiju, veselīgāka trajektorija ir pretoties, neveselīgā – “salūst” un darīt, kā saka vecāki, jo tad ir miers.

Pāraprūpes sekas

Tas ir viens no grūtākajiem pienākumiem – audzināt bērnu. Informācijas, kā to darīt, šobrīd, iespējams, ir pat pārāk daudz, un vecāki mēdz apjukt. Lai kaut kā izturētu kontroles zuduma trauksmi, kas vecāku dzīvē bērnu kontekstā ienāk arvien vairāk, jo bērns ar katru gadu kļūst autonomāks, daļa vecāku kļūst pārmērā kontrolējoši, komandējoši, nosodoši. Jespers Jūls grāmatā “Būt vadošajiem vilkiem” apraksta helikoptertipa audzināšanu. Autors vairāk runā par mammām, lai gan reālajā dzīvē tās var būt gan helikoptermātes, gan helikoptertēvi. Šādu audzināšanas stilu raksturo nemitīga bērnu uzraudzīšana, viņiem apkārt esošās vides un apstākļu kontrolēšana. Motīvs vecākiem ir šķietami labs – pasargāt bērnu no visa, kas viņam varētu radīt nepatīkamas izjūtas. Bērniem tiek nodrošināti “pareizie” un labie apstākļi, piemēroti draugi, vecāki ir apsēsti ar domām par riskiem un dara visu, lai bērni tiem netiktu pakļauti. Telefona lietošanas kontekstā vecāki zina, ka ekrāna laiks ir kaitīgs, pārmet un atgādina, ka telefonu lietot nedrīkst, norāda labāk iet draudzēties ar kādiem konkrētiem bērniem (jo nāk no labas ģimenes, ir pieklājīgi un visādi citādi vecāku gaidas attaisnojoši) vai izvēlēties “normālas” aktivitātes (kuras ir izvēlējies vecāks, “zinot”, kas bērnam ir “labāk”). Ja šādā audzināšanas modelī bērns pakļaujas, tad viņa personība tiek salauzta. Bērns apgūst iemācīto bezpalīdzību, viņam ir grūti kļūt neatkarīgam un pieaugušam. Ja bērns pretojas vecāku audzināšanai, vecāki meklē problēmu bērnā – ved pie speciālistiem, lai bērns nebūtu tik agresīvs, uzbrūkošs, noraidošs. Būtībā meklē veidus, kā padarīt bērnu paklausīgu. Bieži vien bērniem šādā audzināšanas stilā attīstās depresija, trauksme (kuras iespaidā bērni vēl vairāk “sēž” telefonos), jo viņš ir pakļauts dubultmorālei – vecāki stāsta, ka visu dara bērna dēļ, bet vecāku visbiežāk neapzinātais motīvs ir uz sevi vērsts. 

Pēc autora vārdiem, tikai 30% no vecāku darbībām ir bērna labklājības dēļ, savukārt atlikušie 70% ir vecāku labklājības dēļ. Ja mēs tā godīgi spējam uz sevi paskatīties, šī statistika varētu būt tuvu realitātei. Kāpēc mūs satrauc tas, ka bērns ir pie ekrāniem? 

Jā, ir visi bērna veselības riski, un vecāki no sirds par tiem arī satraucas un rūpējas. Bet aicinu būt atklātiem pret sevi – varbūt ir kauns no apkārtējiem, ka jūsu bērns sēž telefonā, kamēr citi runājas; varbūt ir vainas izjūta, ka nespējat veltīt pietiekami daudz rūpju bērnam, un ar agresīvu komentāru vainas izjūta izspēlējas, vainīgo pārvirzot uz bērnu; varbūt esat perfekcionists un visu varat dzīvē kontrolēt, sasniegt, bet bērns nav gana perfekts; varbūt saskaraties ar dažāda veida trauksmēm – kontroles zuduma trauksmi, veselības trauksmi, nezināmā trauksmi. Jautājums par paša vecāka labklājības motīviem bērnu audzināšanā visbiežāk ir neērts un nereti agresiju raisošs. Tas ir normāli, un tā tas var būt. Un tomēr – jo lielāka pretestība, jo vairāk patiesības un nolieguma. Būtiski izturēt nepatiku pret šo ideju, lai vecāki spētu būt atklāti paši pret sevi un attiecīgi – lai bērni spēj būt atklāti ar vecākiem. Pamanot savu daļu izvirzītajās prasībās, vecāki spēs rast situācijai piemērotāko risinājumu.

Aicinājums vecākiem 

Pavērot savu pieeju bērnam un robežu spraušanas veidam. Ir daudz vecāku, kuri paši ir audzināti ar pārmetumiem, kritiku, neskaidrām vai pārāk stingrām robežām. Labākais bērnu audzināšanā ir iespēja mainīties. Mainīt kritiku pret interesi. Skaidri definēt, ko vecāki akceptē un ko ne, kādus pienākumus izvirza. Bērni to novērtēs. Redzot, ka vecāki mainās, arī bērniem tas būs piemērs, lai mainītu savus paradumus.

Izmantotie avoti:
   1. Veselības inspekcija “Rekomendācijas drošai un veselībai nekaitīgai moderno tehnoloģiju lietošanai bērniem”, 2022. Pieejams: https://www.vm.gov.lv/lv/media/10445/download
   2. Jespers Jūls “Būt vadošajiem vilkiem”
   3. Vigdal JS, Brønnick KK. A Systematic Review of “Helicopter Parenting” and Its Relationship With Anxiety and Depression. Front Psychol. 2022 May 25;13:872981. doi: 10.3389/fpsyg.2022.872981. PMID: 35693486; PMCID: PMC9176408.
   4. Khan A, Lee EY, Horwood S. Adolescent screen time: associations with school stress and school satisfaction across 38 countries. Eur J Pediatr. 2022 Jun;181(6):2273-2281. doi: 10.1007/s00431-022-04420-z. Epub 2022 Feb 24. PMID: 35211815; PMCID: PMC8869349.
   5. Santos RMS, Mendes CG, Sen Bressani GY, de Alcantara Ventura S, de Almeida Nogueira YJ, de Miranda DM, Romano-Silva MA. The associations between screen time and mental health in adolescents: a systematic review. BMC Psychol. 2023 Apr 20;11(1):127. doi: 10.1186/s40359-023-01166-7. PMID: 37081557; PMCID: PMC10117262.
   6. Khan A, Lee EY, Janssen I, Tremblay MS. Associations of Passive and Active Screen Time With Psychosomatic Complaints of Adolescents. Am J Prev Med. 2022 Jul;63(1): 24-32. doi: 10.1016/j.amepre.2022.01.008. Epub 2022 Mar 28. PMID: 35725131.
   7. Klīniskā pieredze darbā ar pacientiem