Mācības attālināti – problēmas pietuvināti

Attālinātās mācības – kādam bērnam tas nācis kā atvieglojums, daudziem sagādā grūtus, taču pārvaramus šķēršļus. Un vēl lielai daļai ģimeņu tās ir ikdienišķas raizes un milzīgi satraukumi. Vai mans bērns ir neglābjami slinks? Kā lai es viņu piedabūju pieslēgties “Zoom” stundām? Vai tiešām viņš nespēj mācīties pats? Kas notiks ar eksāmenu rezultātiem? Attālinātās mācības kļuvušas par biežāk apspriesto tēmu gan pašiem bērniem un pusaudžiem, gan viņu vecākiem. Īpaši tur, kur bērni līdz šim skolā ar zināmiem panākumiem tika galā, bet šobrīd sākuši iekavēt mācības, nenodot darbus laikā, dirnēt stundām pie datora, tā arī neko produktīvi nepaveicot, kļūstot apātiski, neinteresēti vai arī ārkārtīgi trauksmaini skolas lietu dēļ.

Strukturētas dienas nozīme

Līdz šim, ja vien bērnam vai pusaudzim nebija kādas īpaši izteiktas noslieces uz nesadarbošanos vai skolas neapmeklēšanu, vecāki varēja paļauties, ka no rīta viņu bērns nokļūs strukturētā vidē ar noteiktu stundu sarakstu, skaidriem nosacījumiem, skolotāju pārraudzību un atgādinājumiem. Vecāks varēja justies droši, ka bērns ir pietiekami uzticamā vietā, kur viņš, kā minimums, ir vismaz pieskatīts. Papildus izglītošanai tas arī vienmēr ir bijis skolas uzdevums – pieskatīt bērnus, kamēr vecāki var nodoties savām rūpēm, kā arī radīt struktūru un režīmu, kuru bērni ir motivēti ievērot.

No viņiem prasa lielāku pašorganizētību, vairāk patstāvīgo darbu, vairāk izvēles, kad, ko un kādā secībā paveikt – nu, gluži kā universitātē! Taču skolēnu smadzenes ne pamatskolā, ne vidusskolā tam lielākoties vēl nav gatavas.

Šīs lietas ir īpaši svarīgas, jo smadzeņu attīstības dēļ bērniem un pusaudžiem bieži ir apgrūtināta uzmanības un ilgstošas koncentrēšanās spējas vai citas mācību darbam svarīgas funkcijas. Strukturētā un pielāgotā skolas vide var šīs grūtības kompensēt. Pusaudžu hormonālo izmaiņu radīto iekšējo haosu un nestrukturētību izlīdzina kārtīgi strukturēta, atbilstoši pielāgota vide. Starp citu, iepriekšējie pētījumi [1] parāda, ka daudziem bērniem ar uzmanības grūtībām skolas gadus izdodas pārdzīvot tīri veiksmīgi, taču problēmas sākas augstskolā, kur tiek prasīta krietni augstāka pašorganizācija. Kad nav vairs skolotājas atgādinājumu, skolas zvanu un personiskās pieejas, daudziem sevi organizēt nemaz nav tik viegli. Savā ziņā šobrīd daudzi skolēni saskaras ar strauju pāreju no skaidri strukturētas vides uz pieeju, kas vairāk piemērota studentu vecumposmam. No viņiem prasa lielāku pašorganizētību, vairāk patstāvīgo darbu, vairāk izvēles, kad, ko un kādā secībā paveikt – nu, gluži kā universitātē! Taču skolēnu smadzenes ne pamatskolā, ne vidusskolā tam lielākoties vēl nav gatavas. Un arī nav mērķtiecīgi trenētas šāda veida pašorganizētībai. Zinot, ka tā smadzeņu daļa, kas lielā mērā atbildīga par vadības funkcijām, turpina nobriest vēl vairākus gadus pēc skolas beigšanas, jādomā, ka bieži tam gatavi nav pat studenti.

Tāpat arī apkārtējie kārdinājumi – sākot no spēlēm līdz sociālajiem tīkliem un ziņu portāliem – atrodas pārāk tuvu. Tas nav nekāds brīnums, bet viegli izskaidrojams fakts – daudzi jaunieši labprātāk dos priekšroku videospēlei, formāli it kā atrodoties attālinātajā stundā. Protams, daļai bērnu ir augsta organizētība, labas fokusēšanās spējas un iekšējā motivācija, viņi var tikt galā bez problēmām. Ja tev ir šāds bērns, tad tā ir liela veiksme un laime! Tikmēr lielākā daļa bērnu attālinātās mācības kaut kā nebūt pārdzīvos ar lielāku vai mazāku vecāku uzraudzību. Taču vēl citiem bērniem un pusaudžiem skola šobrīd kļuvusi teju neiespējama – pašam no laba prāta piecelties un pulksten 8.30 pieslēgties literatūras stundai, lai klausītos lekciju par Aspaziju, ja turpat blakus lodziņā ir mīļākā videospēle, daudzu pusaudžu smadzenēm vienkārši nav pārvarama misija. 

Apkārtējie kārdinājumi – sākot no spēlēm līdz sociālajiem tīkliem un ziņu portāliem – atrodas pārāk tuvu. Tas nav nekāds brīnums, bet viegli izskaidrojams fakts – daudzi jaunieši labprātāk dos priekšroku videospēlei, formāli it kā atrodoties attālinātajā stundā.

Vai pusaudžiem ir jāspēj mācīties tāpat kā iepriekš? 

Mana personīgā pārliecība ir: pavisam noteikti – nē.

Kā ar visām krīzēm, ir cilvēki (tāpat arī ģimenes un skolas), kas tām var pielāgoties labāk un sekmīgāk, un ir tādi, kurus satricinājumi ietekmē sāpīgāk. Ja vien mēs neplānojam sagatavot bērnus ilgtermiņa dzīvei šādos apstākļos, tad uz šo periodu drīzāk vajadzētu raudzīties kā izdzīvošanu un pielāgošanos līdz laikam, kad varēs atsākt mācīties normāli. 

Daudzie mēģinājumi attālinātajās mācībās saskatīt ko pozitīvu, patiesībā ir diezgan izmisīgi. Ir naivi mēģināt sevi pārliecināt, ka ar visu man jātiek galā tāpat kā iepriekš, tikai tas, lūk, tagad ir pārnests internetā. Varbūt dažiem bērniem attālinātais formāts tiešām arī der tīri labi, taču nav pamata domāt, ka tādi būtu vairākums bērnu [2]. No vienas puses, tā, protams, ir dabiska prāta aizsardzības reakcija – pārdzīvojot grūtus laikus, censties noticēt, ka tas sniegs kādu varbūt pat labu mācību. Tomēr būtu svarīgi arī ieskatīties acīs realitātei – ļoti daudzi visās pusēs ir reāli izsisti no līdzsvara. Gan skolotāji, gan skolēni un, protams, arī vecāki. Jā, tas ir jāpārdzīvo, jā, ir jāpielāgojas, bet izlikties un meklēt pozitīvo, tomēr šķiet drusku pārsteidzīgi. Vispirms derētu vienkārši šo laiku pārdzīvot. Un tad apskatīties, kādas sekas uz skolēnu sekmēm, dzīves izredzēm un psihoemocionālo veselību šis periods būs atstājis.

Vai attālinātās mācības izjauks nākotnes dzīvi mūsdienu pusaudžiem?

Šobrīd mēs nezinām, kā šie visi ierobežojumi ietekmēs jauno cilvēku dzīvi ilgtermiņā. Tam pētnieki sekos turpmākajās desmitgadēs. Var prognozēt, ka daļa notiekošo pārdzīvos un izķepurosies bez īpašām sekām, bet daudzus tas ietekmēs smagāk. 

Latvijā publiskajā telpā maz manītas, bet, piemēram, Lielbritānijā ir nopietnas diskusijas, kur psihologu asociāciju pārstāvji [3] uzsver acīmredzamo – bērni un jaunieši ir tā sabiedrības daļa, kuru attīstību un dzīves kvalitāti pandēmijas ierobežojumi ietekmē visvairāk. Tur spriež, ka jaunie cilvēki, kurus pašus slimība apdraud vismazāk, par to, iespējams, samaksās vissmagāk – ar neiegūtajām iespējām, zināšanām un nedrošo nākotni.

Kā ikvienā krīzē, visvairāk tajā cieš visneaizsargātākie sabiedrības slāņi. Tie jaunie cilvēki, kam līdz pat šā raksta tapšanas brīdim nav mājās datoru, pie kuriem mācīties. Tie, kuru vecāki nevar palīdzēt mācībās, jo pašiem skolā gājis grūti. Tie, kuru divistabu dzīvokļa otrā istabā cauru dienu dzer no darba atlaistais tētis, bet guļamistaba jādala ar vecmāmiņu, kura bailēs no vīrusa tur masku uz sejas cauru dienu, pat atrodoties mājās. Diemžēl statistiski biežāk tieši šajās ģimenēs ir augstāks risks dzīvot bērniem, kuriem jau pirmsvīrusa laikā bija vislielākās mācību problēmas – sākot ar lasīšanas un rakstīšanas grūtībām līdz uzmanības nenoturībai un citām intelekta problēmām. Daļai no viņiem skola bija ne vien vieta, kur kaut ko jēdzīgu mācīja, bet arī vieta, kur vismaz reizi dienā deva paēst kārtīgu, siltu maltīti. Šo viņu privilēģiju tagad daudzviet cenšas aizstāt ar konserviem, cukurotām pārslām un citiem draņķiem, ko neviens gādīgs vecāks aiz laba prāta savam bērnam ēst nedotu.

Šo bērnu vecāki ir mazāk tendēti lasīt šāda veida rakstus, pēc savas iniciatīvas apmeklēt psihologus vai audzināšanas kursus. Viņu vecākiem visbiežāk nav naudas privātskolotājiem un varbūt arī izpratnes un sociālo prasmju, lai pamanītu un pastāstītu skolai par bērna problēmām. Līdz ar to ir pamats bažām, ka krīze tikai palielinās jau tā esošo izglītības plaisu pēc sociālā stāvokļa.

Pētījumi par pirmo Covid-19 fāzi no ASV [4] parādīja, ka tiem bērniem, kas nāca no nabadzīgākās ASV iedzīvotāju daļas, matemātikas sekmes būtiski pasliktinājās, kamēr turīgākajai daļai tās ne tikai nekļuva sliktākas, bet pat būtiski uzlabojās! 

Ir naivi mēģināt sevi pārliecināt, ka ar visu man jātiek galā tāpat kā iepriekš, tikai tas, lūk, tagad ir pārnests internetā. 
 

Vai tā ir problēma, ka manam pusaudzim pasliktinās sekmes un viņš iekavē kādus darbus? 

Dažiem kādas īslaicīgas grūtības var būt skarba, tomēr mācība, lai saprastu, kā plānot, organizēt un vadīt savu darbu. Lai gan mēs zinām, ka šīs funkcijas, balstoties smadzeņu attīstības pētījumos [5], turpina uzlaboties vēl līdz pat 25 un vairāk gadiem, daži vidusskolas laikā jau spēj visai labi sevi organizēt. Šiem pusaudžiem kādas situatīvas grūtības – atsevišķs nesekmīgs vērtējums vai iekavēts darbs – var parādīt, kādas ir viņa uzvedības dabiskās sekas. Neieplānoju laiku, lai gatavotos kontroldarbam, tātad nepietiekami mācījos un saņēmu nesekmīgu vērtējumu. Ko man tagad darīt, lai to izlabotu? 

Ja, izejot šiem visiem posmiem cauri, pusaudzis tomēr spēj situāciju labot, tas viņam iemāca, ka atsevišķas neveiksmes vai kļūdas vēl nav nekāda traģēdija. Pēc tām var piecelties, tās var izlabot un iet uz priekšu. No tām var arī kaut ko iemācīties. Ļoti labi!

Cita lieta, ja problēmas mācībās ir sistemātiskas – daudzi iekavēti darbi, pieaugošas grūtības pieslēgties stundām, ievērojami zemākas sekmes utt. Tad jāsaprot, ka tas nav normāli – arī šajā pandēmijas laikā. To noteikti nevajadzētu norakstīt uz attālinātām mācībām un attaisnot ar to, ka tagad tā ir visiem. Jo, pirmkārt, tā vis nav, un, otrkārt, ilgstoši parādi vai mācību grūtības attīsta neefektivitātes sajūtu jeb priekšstatu, ka man lietas nesanāk. Ja situācija attīstījusies tik tālu, noteikti nevajadzētu šo atstāt paša pusaudža ziņā. Tā ir nesamērīgi liela atbildība un iemāca greizu priekšstatu – ja man ir grūtības, ar tām jātiek galā tikai paša spēkiem. Tā nav taisnība! Tieši tāpēc apkārt ir vecāki, draugi, speciālisti, lai vajadzības gadījumā ar lietām tiktu galā kopīgiem spēkiem. Bērnam ir vienlīdz jāiemāca gan spēja paļauties uz sevi un tikt galā ar grūtībām, gan arī meklēt palīdzību, kad paša spēkiem tas nav iespējams.

Spriež, ka jaunie cilvēki, kurus pašus slimība apdraud vismazāk, par to, iespējams, samaksās vissmagāk – ar neiegūtajām iespējām, zināšanām un nedrošu nākotni.

Ko darīt, ja manam bērnam pēkšņi parādījušās problēmas mācībās, lai gan pirmsvīrusa laikā mācījās labi? 

Ja tu to esi pamanījis, tas iesākumam jau ir daudz. Tātad tu seko līdzi sava bērna gaitām un esi ievērojis, ka mācības vairs nevedas kā agrāk. Tas ir svarīgi. 

Pavisam noteikti nemēģini savu pusaudzi vainot pie viņa grūtībām! Tā var būt pirmā automātiskā reakcija, bet centies to apslāpēt. Novērtē, vai tie ir tikai daži iekavēti darbi vai viņa sekmes jau sāk pārvērsties par reālu bēdu ieleju. Pamēģini sākumā draudzīgi un ieinteresēti izrunāties, lai saprastu paša pusaudža skatījumu un skaidrojumu situācijai. Vai viņam šobrīd ir pietiekamas spējas, lai situāciju risinātu paša spēkiem? Vai viss jau attīstījies tiktāl, ka pusaudzim nav ticības, ka spēs situāciju vērst par labu un arī neuzrāda pazīmes, ka plānotu ko darīt lietas labā?

Labākajā gadījumā tavs bērns mācās skolā, kurā ir kāds vai pat vairāki atbalsta speciālisti (psihologs, sociālais, speciālais pedagogs), viņam ir rūpīga klases audzinātāja, ar kuru tev ir laba sadarbība. Nekautrējies sazināties ar skolu! Viņi tur ir tādēļ, lai tavam bērnam palīdzētu. Un, nē, tu viņus netraucē. Tas ir viņu darbs.

Diemžēl var gadīties arī, ka neviena no atbalsta speciālistiem tavā skolā nav vai arī viņi strādā aptuveni 0,2 slodzes un parādās skolā reizi nedēļā vai divās. Varbūt vienkārši ar skolu kādu iemeslu dēļ sadarbība neveidojas tik laba, kā gribētos. 

Atceries, ka tev ir visas tiesības skolā prasīt un saņemt atbalstu – lai skolas psihologs veic psiholoģisko izpēti un palīdz saprast, kā bērnam vislabāk palīdzēt. Ja skola nevar piedāvāt pat novērtēt viņa situāciju, tad, visticamāk, skolai arī būs visai ierobežota izpratne par to, kā bērnam vislabāk tajā palīdzēt. 

Daudzi vecāki veic psiholoģiskās izpētes pie privāti praktizējošiem psihologiem, kuru patiešām ļoti labos ieteikumus vēlāk dažkārt ir ļoti grūti īstenot – ja skolas vidē nav starpposma (skolas psihologa), kas atbalstītu skolotājus un vecākus šo ieteikumu ieviešanā. 

Lai vai kā, ja bērnam ir kādas problēmas mācībās, tās ir tikpat ļoti ģimenes, cik tava bērna un pašas skolas problēmas. Un ar to vajadzētu tikt galā kopīgiem spēkiem. 

Nekautrējies lūgt un saņemt psihologa palīdzību! Tieši psihologs var būt tas speciālists, kas vislabāk var novērtēt, vai un kas bērnam kaiš, un kādu iemeslu dēļ viņam ir grūtāk mācīties nekā iepriekš. Viņš var novērtēt to, vai ir apgrūtināta uzmanība, atmiņa vai varbūt bērnam ir emocionāli pārdzīvojumi, kas liedz koncentrēties mācībām.

Lai vai kādi būtu iemesli, jo ātrāk tie kļūs skaidri, jo labāk būs iespējams bērnam kopīgiem spēkiem palīdzēt. Atzīšana šeit noteikti būtu pirmais solis! 

Ilgstoši parādi vai mācību grūtības attīsta neefektivitātes sajūtu jeb priekšstatu, ka man lietas nesanāk. 

Ieteikumi, kas var palīdzēt attālināto mācību laikā

Stundās, kas paredzētas mācībām, turēt mobilo telefonu citā istabā – jo bērnam mācību laikā apkārt būs mazāk kārdinājumu, jo viņam būs vieglāk koncentrēties mācībām.

Īsāki mācīšanās periodi, biežākas pauzes – piemēram, 15–20 minūtes lasa uzdevumu, piecas minūtes atpūšas ar telefonu vai kādu uzkodu.

Vairāk atalgojumu par paveiktiem darbiem, piemēram, par katru laikā nodotu mājasdarbu viena “Netflix” seriāla epizode.

Palīdzēt bērnam ievērot mentālās veselības trīsvienību – miegs, fiziska aktivitāte, uzturs. Tas palīdzēs arī mācībām.

Pieņemt, ka šī ir ārkārtēja situācija – tās mērķis ir pārdzīvot krīzi, nevis uzrādīt labus mācību sniegumus. Un kā katra ārkārtēja situācija – arī šī reiz beigsies.

Atceries, ka tev ir visas tiesības skolā prasīt un saņemt atbalstu – lai skolas psihologs veic psiholoģisko izpēti un palīdz saprast, kā bērnam vislabāk palīdzēt.

Izmantotā literatūra

1. Dvorsky, M. and Langberg, J., (2014). Predicting Impairment in College Students With ADHD: The Role of Executive Functions. Journal of Attention Disorders, 23(13), pp.1624-1636.

2. Danese, A. and Smith, P. (2020), Debate: Recognising and responding to the mental health needs of young people in the era of COVID‐19. Child & Adolescent Mental Health, 25: 169-170.

3. Singh, S., Roy, D., Sinha, K., Parveen, S., Sharma, G., & Joshi, G. (2020). Impact of COVID-19 and lockdown on mental health of children and adolescents: A narrative review with recommendations. Psychiatry research, 293, 113429. 

4. Engzell, P., Frey, A., & Verhagen, M. D. (2020). Learning inequality during the COVID-19 pandemic.

5. Thompson, A. and Steinbeis, N., (2020). Sensitive periods in executive function development. Current Opinion in Behavioral Sciences, 36, pp. 98-105.