Ar neirotehnoloģijām pret datora un telefona atkarībām

Pandēmijas mēdz būt ne tikai vīrusu, bet arī mentālās veselības pasaulē. Ja runā par bērniem un pusaudžiem, tad viena tāda mentālā pandēmija plosās visus pēdējos gadus, vismaz spriežot pēc tā, cik bieži psihoterapeita kabinetā visdažādākajās kombinācijās un locījumos atskan vārdi “dators” un “mobilais telefons” – “datoratkarība”, “sēž tikai telefonā”, “mācības pasliktinājušās datora dēļ”, “nekas cits vairs neinteresē”… 

Bažas par to, ka bērni pārāk daudz laika un uzmanības velta jaunajām tehnoloģijām, sākās krietni pirms Covid-19 ēras, un, pēc visa spriežot, turpinās mūs vajāt vēl ilgi pēc tam, kad nešpetnais vīruss būs sen jau laimīgi aizmirsies. Turklāt ir labs pamats domāt, ka problēmas ar tehnoloģiju lietošanu pēc vīrusa pandēmijas tikai palielināsies. Attālināto mācību un citu ierobežojumu dēļ datora un mobilā telefona ekrānā tiek pavadītas ilgas stundas, un daudziem jauniešiem ekrāns kļuvis par vienīgo saskarsmes līdzekli ne tikai ar skolu, bet visu, kas viņiem dzīvē svarīgs – draugiem, izklaidi un pasauli ārpus mājas robežām. 

Tādi termini kā “datoratkarība” rada maldīgu priekšstatu, ka atkarību izraisa pats dators vai arī šie bērni ir “atkarīgie”, līdzīgi kā alkohola vai narkotiku atkarīgie. Tas var viņus tikai lieki pazemot.
 

Daudziem šie ieradumi saglabāsies arī pēc tam, kad pandēmijas ierobežojumi būs beigušies. Labā ziņa ir tā, ka tehnoloģiju attīstība pasaulē rada aizvien jaunas mūsdienīgas metodes, kas ļauj palīdzēt jauniešiem, kuriem šīs pašas tehnoloģijas radījušas grūtības. Dažas no šīs pasaules klases tehnoloģijām pandēmijas laikā kļuvušas pieejamas arī Latvijas skolēniem, kuriem konstatēta problemātiska datora vai mobilā telefona lietošana.

Vai tā ir atkarība?

Vecāki ļoti bieži uzdod jautājumu, vai viņu bērns kļuvis atkarīgs no datora un telefona. Jēdziens “datoratkarība” gan nebūtu īsti precīzs, jo kļūt atkarīgam no paša datora nav iespējams. Tas, kas šādos gadījumos visbiežāk tiek domāts, ir problemātiska uzvedība, kas kaut kādā veidā ir saistīta ar tehnoloģiju lietošanu. Piemēram, problemātiska video spēļu spēlēšana vai sociālo tīklu lietošana, kuras dēļ bērnam krītas sekmes skolā, parādās agresijas lēkmes vai rodas nesaskaņas ģimenē. Profesionāļu vidē šīs darbības reizēm apzīmē ar vārdu “procesi”, tāpēc dažkārt var dzirdēt terminu “procesu atkarība”. Taču jāatzīmē, ka šeit bērnu psihoterapeitiem, psihologiem un psihiatriem nav vienota viedokļa. Tāpat arī pētnieki pagaidām nav spējuši demonstrēt drošus pierādījumus, ka no datorā veiktām darbībām veidotos atkarība, kas kaut kādā veidā līdzinātos, piemēram, narkotisko vielu atkarībai. Vēl jāņem vērā, ka tehnoloģijas, ko lieto jaunākā paaudze, vienmēr izraisīs bažas tajā paaudzē, kas paši tās nav tādos apjomos lietojuši. Tā, piemēram, vecāki un mediķi līdzīgā veidā kādreiz uztraucās par bērnu “radio atkarību”, “komiksu grāmatu atkarību” un “televīzijas atkarību”.

Tas, ko neapšaubāmi var novērot, ir, ka daļai bērnu tehnoloģiju lietošana sāk kļūt apgrūtinoša vai traucējoša citām lietām – mācībām, darbam, izklaidei brīvā dabā vai komunikācijai ar draugiem. Piemēram, bērns pavada sociālajos tīklos tik daudz laika, ka vairs neatliek laika mājasdarbiem vai bumbas uzspēlēšanai ar draugiem. Tas savukārt var novest pie neveselīga dzīvesveida, liekā svara, veselības problēmām un grūtībām komunicēt ar cilvēkiem bez ekrāna starpniecības. Taču dators vai mobilais telefons ir tikai tehnoloģija, ar kuru bērns veic problemātiskās darbības, turklāt tās var būt ļoti dažādas. Kāds spēlēs videospēles, cits var iegrimt sociālajos tīklos vai interneta pornogrāfijā – šīs ir populārākās darbības, kas rada sūdzības par bērnu uzvedību. Katra no tām, saprotams, ir diezgan atšķirīga un prasa savu risinājumu. Tādēļ labāk runāt ir nevis par atkarību, bet problemātisku tehnoloģiju lietošanu. Tādi termini kā “datoratkarība” rada maldīgu priekšstatu, ka atkarību izraisa pats dators vai arī šie bērni ir “atkarīgie”, līdzīgi kā alkohola vai narkotiku atkarīgie. Tas var viņus tikai lieki pazemot un arī neatbilst pašreizējām zinātnes atziņām.

Kāpēc bērniem rodas problēmas?

Pētījumi rāda, ka jauno tehnoloģiju lietošanas paradumi uztrauc ne vien vairākumu mūsdienu vecāku, bet arī pašus bērnus. Vairāk nekā 50% pusaudžu aptaujās norāda, ka datorā vai telefonā pavadītais laiks viņiem rada problēmas. Atbildot šīm bažām, radītas neskaitāmas lietotnes, kuras ļauj sekot līdzi internetā pavadītajam laikam, ierobežot pieslēgumu un citādi limitēt tehnoloģiju lietošanu. Taču – kā zināt, kad ar lietotnēm vai interneta atslēgšanu vairs nebūs līdzēts un jāsāk uztraukties par bērna psihoemocionālo veselību?

Droši var teikt, ka problemātiska tehnoloģiju lietošana, tāpat kā jebkura cita problēma, vairāk skars bērnus un jauniešus, kuriem ir kādi papildu riski. Ekrānos un virtuālajā pasaulē daudz dziļāk iestieg bērni ar citām mentālās veselības grūtībām – piemēram, depresiju vai trauksmi. Tāpat arī bērni ar autiskā spektra vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes iezīmēm būs daudz vairāk pakļauti tehnoloģiju radītajām problēmām. Bērni, kuriem neveidojas draudzības ar citiem vienaudžiem vai arī viņi ir kādu iemeslu dēļ jūtas izstumti, parasti gribēs vairāk laika pavadīt virtuālajā vidē. Liels risks ir arī neatbilstošas audzināšanas metodes ģimenē, īpaši attiecībā uz tehnoloģiju lietošanu – problēmas būs lielākas gan tad, ja audzināšana ir pārāk “liberāla” (bērns var nekontrolēti lietot ierīces), gan pārāk “konservatīva” (bērnam vispār neļauj izmantot telefonu vai internetu).

Sarkans karogs ir tad, ja bērnam kļūst grūti tikt galā ar kādu no savas dzīves sfērām – skolu, draugiem, attiecībām. Vai arī ekrānā tiek pavadīts gandrīz vai viss nomoda laiks. 
 

Tomēr, spriežot pēc klīniskās pieredzes, bieži problēmas rada gluži vienkārša lieta – bērna vecumposmam nepiemērots dienas režīms. Ja dienas grafikā nebūs iekļautas aktivitātes, ar kurām nodarboties pēc skolas, tad risks aizsēdēties pie datora kļūs ievērojami augstāks. Naivi arī cerēt pierunāt pusaudzi, kurš dienas lielāko daļu sēž pie datora, pacietīgi risināt matemātikas uzdevumus, nevis paralēli skatīties “Youtube” vai spēlēt videospēles. Centri smadzenēs, kas atbildīgi par paškontroli un spēju koncentrēties, pusaudžu vecumposmā tikai turpina attīstīties, un daudziem – īpaši pusaugu puišiem – šīs smadzeņu daļas vēl ir diezgan jutīgas un nenobriedušas. Tādēļ ekrāna stimuli viņiem kļūst īpaši saistoši, pašu spēkiem tos kontrolēt nereti nav iespējams. Viņu smadzenes tad jāatbalsta ar saprātīgiem ierobežojumiem un stingrāku turēšanos pie dienas plāna. 

Kad sākt uztraukties?

Vecāku un bērnu priekšstati par laiku, ko drīkst atvēlēt ekrāniem, parasti ļoti atšķiras. Arī speciālistu piedāvātās vadlīnijas mēdz būt diezgan pretrunīgas. Tas ir tādēļ, ka arī šeit zinātnei nav skaidru atbilžu: vai un kā tad īsti pie ekrāniem pavadītais laiks ietekmē skolas vecuma bērnu smadzenes un uztveri. Laba doma ir ieviest veselīgus tehnoloģiju lietošanas paradumus pēc iespējas agrāk – mazākiem bērni un sākumskolas skolēniem ir daudz vieglāk strukturēt dienas režīmu. Bet kā zināt, vai pusaudža garās stundas pie ekrāna, kur skolas uzdevumi mijas ar videospēlēm un mobilo telefonu, kļuvušas problemātiskas?

Tādos gadījumos prātīgi ir paskatīties no otras puses: vai bērns pietiekami daudz laika pavada citās aktivitātēs, kas viņa vecumposmam ir svarīgas un attīstībai vajadzīgas – mācībās, kopā ar draugiem, sportojot, pavadot laiku ar ģimeni, nodarbojoties ar kādu hobiju un vienkārši atpūšoties bez aktīvas stimulācijas. Ja šīs lietas ir nodrošinātas, tad atlikušo laiku var bez bažām veltīt spēlēm vai citām izklaidēm. Savukārt sarkans karogs ir tad, ja bērnam kļūst grūti tikt galā ar kādu no savas dzīves sfērām – skolu, draugiem, attiecībām. Vai arī no viņa dienas plāna sāk pazust citas svarīgas lietas un ekrānos tiek pavadīts gandrīz vai viss nomoda laiks. Reizēm par problēmām signalizē arī emocionāli traucējumi: pārlieka nomāktība, izolēšanās vai tieši pretēji – nekontrolējamas dusmas un agresija.

Kā palīdzēt, kad radušās grūtības?

Ja ierastās audzināšanas metodes nedod rezultātus un tehnoloģiju negatīvā ietekme kļūst traucējoša, vērts aprunāties ar kādu bērnu vai pusaudžu speciālistu. Psihologs vai psihoterapeits var palīdzēt vecākam labāk izvērtēt bērna funkcionēšanu un grūtību pakāpi. Tāpat arī speciālists ieteiks dažādas metodes, kā efektīvāk strukturēt bērna dienas režīmu un palīdzēt viņam to ievērot. Mūsdienās šīs ierastās metodes sāk papildināt arī īpašas modernās tehnoloģijas, kas palīdz gan labāk saprast problēmas, gan piedāvāt bērnam saprotamas un interesantas terapijas metodes.

Īpaši digitālie testi, kas veidoti pēc datorspēļu parauga, ļauj noteikt, vai ekrānā pavadītais laiks ietekmējis bērna koncentrēšanās spēju, atmiņu, fokusēšanos un citas svarīgas funkcijas.
 

Testi un diagnostika

Jaunās tehnoloģijas šobrīd ļauj precīzāk saprast bērna grūtības un cik lielā mērā tās ietekmē datora vai mobilā telefona lietošana. Īpaši digitālie testi, kas veidoti pēc datorspēļu parauga, ļauj noteikt, vai ekrānos pavadītais laiks ietekmējis bērna koncentrēšanās spēju, atmiņu, fokusēšanos un citas svarīgas funkcijas. Tas ir svarīgi, ja bērnam sākušas kristies atzīmes. Savukārt, ja parādījusies agresija, kuru vecāki saista ar videospēlēm, tad bērnu iespējams novērot spēlēšanas laikā, vienlaikus mērot noteiktus rādītājus – piemēram, viņa stresa noturību. Speciālists tad iegūst diezgan precīzu ainu par konkrētā bērna grūtībām, kas ļauj piemeklēt viņam atbilstošu un efektīvu terapiju. Svarīgi, ka arī bērns testēšanas laikā ir ļoti iesaistīts un ieinteresēts izmēģināt jaunās tehnoloģijas – tas ļauj viņam saprast, ka šī nav “vienkārša parunāšanās ar psihologu, kas mācīs pareizi dzīvot”, bet nopietns, aizraujošs process, kurā viņš gribēs iesaistīties arī pats.

Virtuālās realitātes terapija

Tā ir šobrīd pasaulē jaunākā tehnoloģija, kuru izmanto bērnu psihoemocionālās veselības sfērā. Izmantojot īpašu klīniskiem mērķiem izstrādātu virtuālās realitātes ķiveri, bērns nokļūst noteiktās situācijās, kurās viņu vada speciālists. Piemēram, bērni, kuri datora pārmērīgas lietošanas dēļ sākuši zaudēt komunicēšanas prasmes, nonāk sociālās situācijās, kur apgūst spēju tikt galā ar trauksmi un veidot jaunas uzvedības stratēģijas. Speciālists tikmēr ar datorprogrammas palīdzību seko līdzi bērna stresa līmenim, palielinot vai samazinot stimulu intensitāti, ko bērns redz virtuālajā realitātē. Šis terapijas veids labi palīdz arī bērniem ar koncentrēšanās grūtībām, kā arī trauksmi vai bailēm, kas saistītas ar dažādām situācijām – piemēram, pārbaudes darbu rakstīšanu skolā vai publisku vietu apmeklēšanu.

Biofīdbeks un neirofīdbeks

Gan elpošana, gan pulsa rādītāji ir cieši saistīti ar emocionālo stāvokli un regulāciju. Tādēļ aizvien vairāk terapijā tiek izmantotas tehnoloģijas, kas palīdz mērīt bērna organisma psihofizioloģiskos rādītājus. Tās arī ļauj uzlabot dažādas smadzeņu spējas, kuras nereti ir apgrūtinātas bērniem ar problemātisku tehnoloģiju lietošanu – piemēram, koncentrēšanās vai uzmanības noturēšanas spēju. To dara, terapijas laikā ar īpaši jutīgu sensoru palīdzību mērot bērna sirds ritmu, ādas mitruma līmeni (biofīdbeks) vai smadzeņu viļņu aktivitāti (neirofīdbeks). Šie dati atspoguļojas uz ekrāna, un bērns tiek apmācīts tehnikās, kas ļauj viņam samazināt spriedzi, regulēt emocijas, mazināt agresiju un uzlabot koncentrēšanās spējas.

Virtuālās realitātes terapija šobrīd ir pasaulē jaunākā tehnoloģija, kuru izmanto bērnu psihoemocionālās veselības sfērā.

Tā kā smadzenes šajā vecumā ir ļoti elastīgas, tad tās arī pašas pielāgojas vēlamajam “darbības režīmam”. Tā, piemēram, bērns var ekrānā skatīties kādu video vai klausīties mūziku, taču dators to ļauj darīt tikai tad, kad smadzenes nonākušas optimālajā koncentrēšanās režīmā. Tas palīdz smadzenēm pašām adaptēties šim vēlamajam stāvoklim, un bērna koncentrēšanās spējas var ievērojami uzlaboties. Tādēļ šī terapijas forma tiek īpaši ieteikta, ja ir grūtības ar uzmanības noturēšanu. Citviet pasaulē vecākiem, kuru bērniem konstatēts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, pat ir iespēja izvēlēties šo terapijas veidu medikamentozās terapijas vietā. Taču jāņem vērā, ka rezultātu sasniegšanai, kā ar jebkuru treniņu metodi, būs nepieciešams zināms laiks un regularitāte. Lai šādas sarežģītas tehnoloģijas izmantotu droši un efektīvi, nepieciešams arī prasmīgs, īpaši apmācīts un pieredzējis speciālists, kādu Latvijā pagaidām ir tikai daži. 

Neirospēles un mobilās tehnoloģijas

Ja bērnam ir kādas nelielas noteikta veida grūtības – piemēram, tehnoloģiju lietošana saistīta ar paaugstinātu stresu vai grūtībām plānot savu laiku, tad iespējams palīdzēt ar regulāru mobilo treniņprogrammu, ko var darīt mājas apstākļos vai skolā. Bērnam tad tiek nozīmēts noteiktu laiku dienā pavadīt, spēlējot īpašu “neirospēli”. Tas palīdz uzlabot vajadzīgo smadzeņu funkciju, savukārt spēles formāts nodrošina bērna iesaistīšanos un saglabā viņa interesi par procesu.

Caur bērna mobilo telefonu speciālists var arī attālināti vadīt bērna “virtuālo apzinātības treniņu”, kas palīdz samazināt spriedzi un emociju izvirdumus. 
 

Caur bērna mobilo telefonu speciālists var arī attālināti vadīt bērna “virtuālo apzinātības treniņu”, kas palīdz samazināt spriedzi un emociju izvirdumus. Bērns ievieto savu telefonu kartona turētājā un izmanto to kā brilles, kas ļauj speciālistam attālināti savienot viņu ar terapijas programmu. Īpaši veidotā virtuālā vidē tad bērns vieglāk nomierinās un apgūst emociju kontroles spējas.

Kur pieejama šāda veida palīdzība 

bērniem un pusaudžiem? 

Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs

Neirotehnoloģiju kabinets

- psihodiagnostika

- virtuālās realitātes terapija

- biofīdbeks

- neirospēles un mobilās tehnoloģijas

www.pusaudzis.lv

Intelekta attīstības centrs

- neirofīdbeks

- uzmanības un koncentrēšanās spēju treniņi

www.intelektacentrs.lv

Sandras Vestermanes ārsta neirologa prakse

- diagnostika

- biofīdbeks

www.e-neirologs.lv