Kas līdzīgs pusaudzim ar divgadnieku

Dzīves laikā mēs izejam cauri daudzām attīstības krīzēm, no kurām populārākās ir daudz pieminētā divgadnieka krīze, pusaudžu vecuma krīze un pusmūža krīze. Tās visas ir nepieciešamas, lai cilvēks attīstītos.

Starp gribēšanu un varēšanu

Ja salīdzina pusaudzi ar divgadnieku, var teikt, ka abiem vienojošais ir jautājums – kas es esmu? Protams, katrs to cenšas noskaidrot savā veidā un ar savām, vecumam atbilstošām metodēm. 

Pusaudža vecumposma uzdevums ir izveidot identitāti, bet divgadniekam – iegūt autonomiju. 

Ļoti līdzīgi, vai ne? Divgadnieks jūtas kā superzvaigzne, tā sakot, es pats, es gribu, es varu, es esmu pasaules centrs, bet, mammu, tēti, lūdzu, paskaidro man. Turpretī pusaudzis negrib, lai viņam paskaidro, taču arī viņš grib būt pats. Tikai bieži šī gribēšana un patiesā varēšana iekšējā pasaulē svārstās, kaut ārēji pusaudzis, iespējams, krīt vienā vai otrā galējībā – “esmu cool” vai “man vienalga”.

Pats svarīgākais vecākiem – ne tikai šajos savu bērnu vecumos, bet vispār – ir spēja pateikt “nē”. Nospraust robežas un sniegt atbalstu, mīlestību savam bērnam. 

Mums katram atkarībā no savas pieredzes ar vienu vai otru lietu ir grūtāk. Ir patiešām sarežģīti noturēt līdzsvarā atbalstu un kontroli. Robežas, kontrole, disciplīna ir gandrīz vai sinonīmi, kas ir izšķiroši, lai bērns justos droši un spētu funkcionēt sabiedrībā.

Protams, nedrīkst aizmirst arī par mīlestību un atbalstu, kas ir ne mazāk svarīgi, bet pieņemu, ka mūsdienās dot šo vecākiem ir vieglāk nekā pateikt “nē”. Precīzāk, atrast to smalko līniju, kad un cik daudz teikt “nē”, lai nekļūtu par bargiem, visu ierobežojošiem vecākiem.

Bērna emocijas pēc saņemta “nē”

Pat tad, ja nav grūti pateikt liktenīgo “nē” bērnam, bieži nav viegli izturēt un tikt galā ar bērna emocijām, kas seko pēc šī dzirdētā “nē”. Tāpat izaicinājums var būt arī pašiem neiekrist intensīvās emocijās, bet palīdzēt bērnam nomierināties, reizē saglabājot savu “nē” un sajūtu, ka esmu pietiekami labs vecāks. Jāteic, tā ir gandrīz vai neiespējamā misija. Īpaši divgadnieku un pusaudžu vecumā, jo pirmais vēl tikai mācās apgūt savas emocijas, savukārt otram trako hormoni.

To, kādā veidā bērns izpaudīs savas emocijas, ļoti ietekmē temperaments jeb nervu sistēmas īpatnības. Atgādināšu, ka tas iedzimst un mēs to neizvēlamies un nevaram mainīt, tikai dzīves laikā iemācāmies sadzīvot ar to, regulēt sevi utt. 

Ja bērnam ir ātra ierose un lēna aizture, tad viņa reakcijas intensitāte un aktivitāte būs ļoti spēcīga – viņš dusmosies skaļi un, iespējams, metīs kādas mantas, priekšmetus, kas gadīsies pa rokai. Divgadnieks var krist gar zemi, spert, sist... 

Nav mūsu spēkos mainīt bērna aktivitātes līmeni, intensitāti, neatlaidību, taču mēs varam viņam mācīt veidus, kā nomierināties, kā “neuzsprāgt”. Mazam bērnam mēs to parādīsim ar praktiskām lietām – ar savu klātesamību, ķermeņa kontaktu. Tie būs vecāki, kas sākumā palīdzēs viņam rimties un apzināties, kas notiek. Ja bērns neapgūs šīs prasmes, jo vecāki tā vietā, lai veltītu laiku viņa mierināšanai, būs izvēlējušies vieglāko ceļu, piemēram, aiznest bērnu prom no spēļu laukuma vai uz citu istabu un tamlīdzīgi, tad mazais neko neiemācīsies par pašregulāciju un viņam to būs grūti izdarīt arī pusaudža vecumā. Visticamāk, viņš arī padsmit gadu vecumā ies pa gaisu, tikai tad vecāki vairs nevarēs viņu nekur aiznest. 

Par mierīgiem un ērtiem bērniem parasti nesūdzas. Sava temperamenta dēļ bērns spēj labi pielāgoties, un lielākoties viņš būs introverts. Tikai jāatceras, ka šādi bērni vairāk patur sevī visus pārdzīvojumus. 

Šķietamais emociju trūkums nenozīmē, ka bērnam tādu nav. Ir gan, tāpat kā visiem citiem, tikai viņš savus priekus vai bēdas nepauž tik skaļi, tādēļ reizēm vecāki nepamana, kas ar bērnu notiek. 

Jāatceras, ka dusmu un aktivitātes pretpols ir depresija, un neviena no galējībām nav laba.
Vēl viena temperamenta iezīme, ko vecāki pamana un kas rada viņos daudz emociju, ir bērna noskaņojums. Precīzāk – negatīvs noskaņojums. Ir bērni, kuri jau agrā vecumā ir ļoti nopietni, izskatās skumīgi vai sūdzas par katru sīkumu. Kā jau runājām, mainīt bērna temperamentu nav iespējams, taču varam akceptēt šo iezīmi un mācīt viņam priecāties un nesūdzēties par visu.

Mazāk ir vairāk

Lai kāds arī būtu bērna temperaments, galvenais, kas jāatceras – jūs esat vecāki un jums jāuzņemas vecāku loma. Vecāks nav draugs. Tas nenozīmē, ka attiecības nevar būt tuvas, cieņpilnas, bet vecāks ir tas, kurš gādā, pasargā, nosaka bērna vecumam atbilstošas robežas, bet pāri visam ir beznosacījumu mīlestība. 

Attiecības un saikni ar bērnu mēs sākam veidot jau kopš dzimšanas, un emocionāli tuvas attiecības ir pamats visam. Tikai pēc tam seko robežu noteikšana, kas sākas jau ap bērna pusotra gada vecumu un ir ļoti būtiski gan agrīni, gan arī pusaudžu vecumā. Tie ir pamati, kas paliek, lai kādas vētras ietu pāri. Reizēm mīlīgam, zinātkāram mazulim mēs atļaujam visu vai par daudz, jo viņš ir mazs un reizēm viņa izdarības ir smieklīgas, bet viņam ir nepieciešama disciplīna, lai mācītos sevi regulēt un iekļautos sabiedrībā.

Noteikumi, disciplīna, robežas rada drošības izjūtu, kas vēl arvien ir ļoti nepieciešama arī pusaudzim. Jā, viņš meklē sevi, izmēģina visdažādākās lietas un pārbauda visu, un tieši tādēļ pamatlietās viņam vajag stingrus noteikumus, kas izriet no ģimenes vērtībām – lai būtu kāds orientieris dzīvē. 

Pusaudzim ļoti ir vajadzīgs atbalsts, mīlestība, ko varam iedot, tikai pavadot kopā laiku, esot attiecībās, un tas nenozīmē, ka mums obligāti ir jāzina viss par viņa dzīvi līdz sīkākajām detaļām. 

Pusaudzim ir jājūt, jābūt pārliecinātam, ka viņš saņem šo beznosacījumu mīlestību un vecākus interesē tas, ko viņš domā, jūt, par ko sapņo... Lai visas sarunas neaprobežojas ar norādījumiem par viņa iespējamās rīcības sekām un to, cikos būsi mājās.

Vēl viens būtisks aspekts, ko jau minēju iepriekš, ir vecāku spēja izturēt bērna emocijas. Ja mamma un tētis to spēj, tad arī bērns pārsvarā to spēs. Nereti grūtības rodas tajā, ka vecāks, nespējot izturēt savas bailes, trauksmi vai grūtības uzticēties, cenšas regulēt bērnu, izvirzot bargas vai pat nepiemērotas prasības. Piemēram, labāk, lai viņš neiet uz klases vakaru vai pie draugiem uz ballīti, jo man ir drošāk, ja viņš sēž mājās. Tas ir nepareizi. 

Vecākiem ir svarīgi iemācīties klausīties un atcerēties, ka, runājot ar pusaudžiem, bieži “mazāk ir vairāk”. Moralizēšana par daudz vai pārmetumi nepalīdzēs, bet pieņemšana gan, – ka var justies tā, kā viņš jūtas, un var domāt tā, kā viņš domā. Tas pusaudzim dod pieņemšanas izjūtu.

Krīze kā piedzīvojums

Nenoliedzami, nav vienas receptes, kas palīdz mierīgāk pārvarēt šīs krīzes, bet jāatceras, ka bērni mācās no tā, ko redz. 

Mēs nevaram viņiem prasīt savaldīties, ja paši nesavaldāmies. Nevaram prasīt cieņpilnu izturēšanos, ja paši to nesniedzam. 

Mums jāpazīst arī savs temperaments un raksturs, jo, ja paši ātri aizsvilstamies vai – tieši pretēji – dusmās nerunājam, tad, visticamāk, tāds būs arī mūsu bērns, jo viņu ietekmē piedzīvotais, redzētais. Ja no mušas izpūšam ziloni, tad ir vērts vispirms aizskaitīt līdz desmit un tikai tad kaut ko teikt, jo ar savu reakciju uz lietām mēs varam grūto temperamentu padarīt gan grūtāku, gan arī to izlīdzsvarot. 

Un jāatceras, ka frāzes “visi” vai “vienmēr” nekad nav patiesas. Visi bērni nedara tādas vai šitādas lietas, un visi vecāki neatļauj to vai šo. Ir jārunā par to, kas notiek tagad, nevis bija vai būs, un jāmēģina “bet” aizstāt ar “un”. 

Katram vecumam ir savi izaicinājumi, un katrs mēs esam to piedzīvojuši, tāpēc arī šīs krīzes ir jācenšas uztvert kā piedzīvojumu bez viena pareizā veida, kā būt.