Pusaudžu nejaucības: kāpēc tās ir, un ko iesākt pieaugušajiem?

Šis nav ne vienkāršs, ne viegls laiks, turklāt abām pusēm – kā jaunietim, tā vecākiem. Tomēr ļoti vērtīgs, ja vien izdodas neuzkāpt uz mūžīgas savstarpējo konfliktu takas.

Kas jāzina par pusaudžu vecumu?

Nav jau tā, ka pēkšņi vienā dienā tavs bērns kļuvis kā samainīts! Psiholoģiskās izmaiņas notiek pakāpeniski, sākot no deviņu, desmit gadu vecuma. Lūk, galvenās iezīmes, par kurām jāzina vecākiem, lai viņi spētu savu pusaudzi labāk izprast.

• Patstāvība

Pusaudža vecuma galvenais uzdevums ir savas identitātes un autonomijas izveidošana, tāpēc krasi mainās viņa attieksme pret pieaugušo padomiem. Mazs bērns, tiklīdz kaut ko nezina vai nesaprot, meklē mammas un tēta palīdzību, turpretī pusaudzim arvien svarīgāk kļūst pašam tikt galā ar problēmu un pieņemt patstāvīgu lēmumu. Šīs izmaiņas nereti kļūst par pamatu asiem strīdiem tad, ja vecāki turpina instruēt pusaudzi, kas viņam jādara. 

Šajā laikā vecākiem ar savu pusaudzi jāspēj veidot pilnīgi citādu komunikāciju. Piemēram, padomi jāaizstāj ar jautājumiem: kā tu gribētu, lai es tev palīdzu? Kā tu domā, kāpēc šoreiz netiki galā? Vai tu esi padomājis, kādas varētu būt sekas tavai rīcībai? 

Pusaudzim ir ļoti svarīgi redzēt, ka vecāki tic tam, ka viņš pats ar daudz ko spēj tikt galā.

Uzdodot jautājumus, vecāki dod vēstījumu, ka  pieaugušie vēlas dzirdēt un rēķināties ar pusaudža viedokli.

• Pašapziņa

Jūs noteikti esat dzirdējuši teicienu, ka pusaudžu vecumā pasaules gals pienāk vairākas reizes dienā. Tā patiešām ir – pusaudža pašsajūta ir ļoti labila. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka pusaudža pašapziņa ir ievainojamāka nekā mazam bērnam. 

Ja iepriekš mazs bērns sevi salīdzināja ar citiem tikai tad, kad pieaugušais kādu viņam lika par piemēru, tad pusaudzis sāk ar citiem salīdzināties pats. Vērtējot sevi un citus, viņš nereti konstatē: citi labāk sporto, labāk zina svešvalodas, ir veiklāki vai izskatīgāki.

Pusaudzim patiešām var šķist, ka viņš ir neglītākais, dumjākais un neveiksmīgākais cilvēks pasaulē. Tāpēc ļoti svarīgi, ka par to, kas pusaudzim izdodas, pieaugušie viņu paslavē. 

Tas viņam palīdz pamanīt, ka arī viņš ir pietiekami gudrs un spējīgs. 

Varētu domāt, ka pusaudzis jau ir gana liels un pats daudz ko spēj novērtēt, tomēr viņam joprojām ir vajadzīgs pieaugušo atbalsts un iedrošinājums. Vēl vairāk, nereti konflikti ar vecākiem izceļas tieši pusaudža trauslās pašapziņas dēļ: mēs ne vienmēr dzirdam paši sevi, ka atkal pusaudzim esam teikuši kādu frāzi aizbildnieciskā, noniecinošā intonācijā, bet pusaudzis tajā sadzird, ka viņš jau pats nezinās, nepratīs… Un, tā kā viņš pats arī šaubās par sevi, tad seko instinktīva aizsargreakcija – noliegums. 

Pieaugušajiem ir svarīgi būt redzīgiem un saprast, ka nereti aiz bravūras vai rupjības slēpjas pusaudža šaubas par savu vērtīgumu.

• Emocionalitāte

Pusaudžu vecumā bioloģiski notiek straujas pārmaiņas. Vispirms jau mainās hormonālā sistēma, kas ietekmē arī emocionālo fonu: pusaudzis kļūst emocionāli labils, viņu ir viegli izsist no līdzsvara. Dažkārt var šķist, ka viņš bez redzama iemesla kļūst drūms, nobijies vai eiforiski priecīgs. Tas ir dabisks process, kam cauri iziet visi, un, jo mierīgāk to uztver vecāki, jo vieglāk arī pusaudzim.

Pusaudžu vecums ir sarežģīts arī ar to, ka, no vienas puses, parādās milzum daudz  jaunu emociju un dziņu, bet, no otras puses, – to kontrole ir vāja. 

Jo cilvēka smadzenes nobriest nevienmērīgi: pieres daivas garoza, kas atbildīga par impulsu kontroli un seku paredzēšanu, attīstās līdz pat 25 gadu vecumam. Tātad pusaudzis piedzīvo daudz spilgtu izjūtu, bet viņš vēl nespēj tās pilnībā regulēt.

Pusaudžu vecuma krīze

Pusaudžu vecums ir pietiekami sarežģīts visiem, jo šajā laikā veidojas cilvēka identitāte – pusaudzim ir jānoformulē, kas es esmu, kas man patīk, kas ir manas vērtības. Šajā vecumā tiek apšaubīts un pārskatīts teju viss, ko bērnam mācījuši pieaugušie: pusaudzim pašam jānonāk līdz atbildei, vai tās vērtības, par kurām runā pieaugušie mājās vai skolā, ir arī manas vērtības?

Savukārt, lai izveidotos sava identitāte, ir jāatdalās no vecākiem. 

Pusaudzim ir vajadzīga autonoma garīgā telpa, kurā patstāvīgi meklēt atbildes uz saviem jautājumiem. 

Tas nenozīmē, ka viņam vairs nav svarīgi vecāki vai vecāku noteiktās robežas, bet viņam objektīvi ir lielāka vajadzība pēc vienatnes, pēc būšanas savā grupā – tas viņam palīdz labāk saprast sevi. 

Ja vecāki ir pietiekami elastīgi un spēj sajust to smalko robežu, kad pusaudzim nepieciešams būt blakus un kad viņu labāk netraucēt, šim posmam itin veiksmīgi var iziet cauri kopā, saglabājot labas attiecības.

Tomēr pusaudžu vecums bieži kļūst par krīzi tāpēc, ka mēs neatradīsim nedz ideālus bērnus, nedz vecākus vai vecvecākus – mēs katrs savu reizi kļūdāmies. Dažreiz bērna un vecāka temperaments, raksturs, personības īpatnības, visu pušu reiz piedzīvotās traumatiskās pieredzes ietekmē savstarpējās attiecības. Dažkārt labu attiecību uzturēšanai traucē arī pieaugušo priekšstati par to, kas ir “normāla pusaudža uzvedība”. Tāpēc vecākiem jau laikus jāgatavojas tam, ka pusaudžu gadu krīze ir gaidāma un tā bērna attīstībai ir nepieciešama.

Kam klājas visgrūtāk? 

• Par ļoti smagiem sava bērna pusaudzības gadus parasti sauc tie vecāki, kuri nespēj būt elastīgi, kuriem ir grūti pielāgoties pieaugošajam bērnam un viņa vecuma īpatnībām, turklāt pusaudža gados pilnā plaukumā parādās tās audzināšanas kļūdas, kuras pieļautas agrāk.

Jo saskanīgākas attiecības bijušas līdz tam, jo vieglāks pusaudža vecums, un otrādi. 

• Vienas no sarežģītākajām attiecībām ar pusaudzi piedzīvo tie vecāki, kuri raduši domāt un darīt bērna vietā. Ja mazs bērns pakļaujas un nereti to pat bauda, ka viņa vietā daudz kas tiek nokārtots, tad pusaudzī parādās pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, pusaudzim nav pieredzes, kā pašam pieņemt lēmumus un risināt grūtības, tāpēc viņš arī neredz savus resursus, no otras puses – viņš ļoti dusmojas uz cilvēkiem, kas viņam dod padomus.

Kad pusaudzi māca, viņš ir neapmierināts, jo negrib, ka viņu komandē. Savukārt, ja vecāki nepasaka, kā vajadzētu rīkoties, pusaudzis dusmojas: tu man nepalīdzi! 

Audzinot bezpalīdzīgu bērnu, vecākiem jārēķinās, ka pusaudžu vecumā sava bērna acīs viņi nekad nebūs labi. 

• Tāpat sarežģītas attiecības veidojas ģimenēs, kurās vecāki raduši bērnu kritizēt. Ja mazs bērns patiešām cenšas, lai tikai vecāku acīs gūtu atzinību, tad pusaudžu vecumā viņš jau ir atmetis cerības – vecākiem tāpat gana labs nebūšu.

Kritizēts pusaudzis no malas var šķist bravūrīgs, lecīgs, taču tās ir bruņas – viņš nesaprot savu patieso vērtību, tāpēc aizsargājas. 

Turklāt bērns, kurš nav juties saviem vecākiem gana labs, izdara secinājumus, ka nav mīlestības vērts. Un pusaudžu gados šo izjūtu slāpē ar apreibinošām vielām vai darbībām, kas palīdz aizmirsties. 

Kritizētie pusaudži mēdz iesaistīties arī neveselīgās attiecībās, ja viņos tiek radīta ilūzija, ka beidzot ir sastapts cilvēks, kas viņu pieņem tādu, kāds viņš ir.

• Pusaudžu gadi ir smagi arī bērniem, kuriem pietrūcis vecāku uzmanības, kuri atstāti novārtā. Viņi bieži tiek ar dzīvi galā, ir iemācījušies atrisināt dažādas situācijas, taču viņi netic mīļām attiecībām starp cilvēkiem. Dažkārt vienaudži viņus apskauž: tu vari darīt, ko vēlies, neviens tevi neuzmana, laimīgais! Patiesībā pusaudzis ir izmisis, jo jūtas nevienam nevajadzīgs.

Kā sadzīvot ar pusaudzi?

Universāls ieteikums vecākiem, kuri audzina pusaudzi – sarunājoties neizmantojiet tādus vārdus kā “labi”, “slikti”, “pareizi”, “nepareizi”. Nevērtējiet pusaudzi, bet uzklausiet, diskutējiet, piedāvājiet dažādus variantus. 

Vēl būtisks ieteikums ir ļaut pusaudzim pieņemt savus lēmumus un arī kļūdīties. Par to nevajadzētu kritizēt, bet jautāt: ko no šīs pieredzes tu esi sapratis? Redzot, ka pusaudzis rīkojas nepareizi, var sacīt: es raizējos par tevi. Un atgādināt, ka viņš vienmēr var nākt aprunāties vai jautāt padomu. 

Tāpat svarīgi pusaudzim ļaut uzņemties atbildību par sava pieņemtā lēmuma sekām, nevis mesties problēmu risināt viņa vietā. 

Katrs cilvēks mācās tikai no savām kļūdām, un tieši tās palīdz nākamo reizi kļūt gudrākam. 
Ja vecāki nemitīgi uztraucas par savu jaunieti un pat nedod iespēju viņam pieņemt savus lēmumus, ar laiku viņš to pat vairs nemēģina darīt – viņš neuzticas pasaulei un sev. Attiecīgi viņš arī neuzzina, ko viņš var un ko nevar. Būtībā pusaudzis nesaprot, kas viņš ir. Bet pusaudžu gadu uzdevums ir sevis iepazīšana.

Ikdienas ainiņas, kurās izceļas konflikti ar vecākiem

Pusaudzis sēž istabā un neko nedara
Kad pusaudzi atkal gribēsies audzināt un viņam norādīt, kas būtu jāizdara, pieaugušajiem vajadzētu sev pavaicāt: vai vakaros, kad pārnākam mājās no darba, mēs paši vienmēr darām ko jēdzīgu? Kad esam noguruši pēc intensīvas dienas, arī mums nereti gribas palikt klusumā un pārdomāt dienas laikā notikušo. 

Tas pats notiek ar pusaudzi. Piemēram, agrīnā pusaudžu vecumā bērni nemitīgi seko līdzi tam, ko saka pieaugušie, ko domā vienaudžu grupa, kā viņš tajā iederas – no tā ļoti nogurst, tāpēc ir vajadzīgs laiks sev, miers un klusums.
Cita lieta, ka jau laikus ģimenē ir jāvienojas par pienākumu sadali, lai tie negulst tikai uz vecāku pleciem. Taču par mājas darbiem ir jāsarunā laikus, lai pusaudzis pats tam atrastu laiku savā grafikā, nevis viņš jānostāda fakta priekšā – pēc pusstundas mājai jābūt iztīrītai! 

Pusaudzim ir ļoti svarīga līdzvērtīga attieksme no pieaugušajiem. 

Par to, ka pusaudzis sēž savā istabā un neko nedara, būtu jāuztraucas tad, ja krasi mainījusies viņa uzvedība – viņš vairs netiekas ar draugiem, neapmeklē iemīļotās nodarbības, viņš vairs neinteresējās par lietām, kas viņu iepriekš aizrāva. Ja jaunietis dienām neizkāpj no gultas un nerūpējas par savu higiēnu, tas var liecināt par depresiju. Un to bez ievērības atstāt nedrīkst.

Pusaudža istaba atgādina izgāztuvi!
Pat iepriekš rūpīgu bērnu istabas, sasniedzot pusaudžu gadus, nereti kļūst, maigi sakot, nekārtīgas... Kā novērojuši speciālisti, tas ir raksturīgi agrīnajiem pusaudžiem – apkārtējā vide it kā spoguļo bērna neskaidro iekšējo pasauli. 

Pēc 14–15 gadu vecuma, kad pusaudžu identitāte kļūst skaidrāka, arī viņa apkārtējā vide tiek vairāk sakārtota. Taču arī šajā gadījumā ir svarīgi vienoties par robežām – nekārtība nedrīkst iziet ārpus jaunieša istabas un tajā nedrīkst krāties netīri trauki, kas smaku rada visā mājā. 

Kā rāda prakse, ja pārējā māja ir kārtīga, arī pusaudzis nemanot pārņem kārtības mīlestību.

Vēl dažkārt asas diskusijas starp pusaudzi un vecākiem rodas par jaunieša istabas iekārtojumu vai sienu krāsu. Piemēram, pusaudzis savu istabu vēlas nokrāsot melnu. Un dažkārt vecāki domā tā: mēs esam tavi vecāki, attiecīgi mēs visu varam noteikt! Nē, bērns nav savu vecāku lellīte. Un jo īpaši pusaudzis. Ja vecāki nav gatavi diskusijai, to nedarīs arī pusaudzis. 

Bieži vien jautājumus, kurus varētu mierīgi izrunāt, piemēram, pusaudzim ierosinot – varbūt tu vispirms vari nokrāsot vienu melnu sienu un kādu laiku padzīvot un paskatīties, kā ar to jūties, – vecāki paši situāciju saasina, reaģējot kategoriski. Šādās situācijās der sev uzdot jautājumu: vai mums patiks, ka mūsu pusaudzis izaugs par citiem pakļāvīgu cilvēku? Jo tie pusaudži, kas ir ērti saviem vecākiem, tādi ir arī citiem sabiedrības locekļiem.

Pusaudzis mums neko vairs nestāsta
Ja vecāki sāk pusaudzi pārmērīgi tincināt, atbildes vietā viņi var saņemt agresiju vai izteiksmīgu klusumu. Pusaudzim ir vajadzīga sava telpa, savi noslēpumi, savi notikumi, par kuriem vecākiem netiek stāstīts. Pusaudzis pats grib noteikt, kādus stāstus atklāt vecākiem un kādus ne. Vecāki var savai meitai vai dēlam sacīt: “Redzu, ka tu pašlaik nevēlies runāt, bet, kad vēlēsies, tu vienmēr vari nākt pie mums.” Šādi pusaudzim tiek dota iespēja. 

Mazrunīgi vai neiecietīgi pusaudži kļūst arī tad, ja jūt, ka vecāki no viņiem nemitīgi kaut ko pieprasa. Arī tas nereti ir asu konfliktu iemesls.

Pusaudzis pats grib noteikt, cikos nākt un cikos iet
Ir jautājumi, kuros vecākiem jābūt nepiekāpīgi konsekventiem, un tā ir pusaudžu veselība un drošība. Parasti, ja līdz pusaudžu vecumam mājās bijušas skaidras robežas un noteikumi, arī pusaudžu gados ir mazāk problēmu. Taču ir viens būtisks “bet” – arī vecākiem pašiem jāievēro tie noteikumi, kas tiek sagaidīti no bērniem. 

Piemēram, ja solījāt, ka noteiktā laikā būsiet mājās, bet kavējaties, tad ir jāpiezvana un mājinieki par to jābrīdina. Šādi veidojas ģimenes iekšējā attiecību kultūra, kurā noteikumus ievēro visi. 

Savukārt brīdī, kad pusaudzis nakts melnumā netiek palaists uz ballīti un par to neganti izrāda savu neapmierinātību, vecāki sevi var mierināt ar domu, ka robežas dziļākajā būtībā pusaudzim palīdz justies droši. 

Tie pusaudži, kuri saņem pilnīgu brīvību, patiesībā pat nezina, ko ar to iesākt, tāpēc jūtas vientuļi, apmulsuši un nepasargāti.

Ar ko jābūt uzmanīgiem

Jāatceras, ka pusaudža attīstība notiek nevienmērīgi. Brīžiem var šķist, ka pusaudzis jau runā kā pieaugušais, bet var būt tā, ka viņš labi izprot vienu dzīves jomu, taču citā  ir ļoti naivs. Vecākiem ir svarīgi savai atvasei uzticēties, tomēr censties iztaustīt tos jautājumus, kuros bērnam vēl ir vajadzīga viņu palīdzība.

Meklējiet palīdzību

Ja attiecības ar pusaudzi kļūst par nepārejošu konfliktu, meklējiet palīdzību pie speciālista. Bet atcerieties, ka būs jāstrādā arī pašiem ar sevi. 

Dažkārt vecāki pie psihologa vai terapeita aizved pusaudzi ar mērķi – salabojiet viņu un atdodiet man atpakaļ agrāko gadu mīļo meitiņu vai dēliņu. Tas nenotiks! Lai pusaudzis spētu izveidot savu identitāti un atdalīties no vecākiem, viņš nevar būt ērtais un paklausīgais mazais bērniņš. 

Labas savstarpējās attiecības veidot ir jāmācās no jauna abām pusēm – tikai tad, ja vecāki mācīsies situācijas saskatīt no pusaudža pozīcijas, viņš kļūs saprotošāks pret viņiem. Arī tas ir viens no pusaudžu gadu uzdevumiem – kā pašam pusaudzim, tā viņa vecākiem ir jāapgūst prasme dzirdēt sevi un otru cilvēku.

Atsauces
Volfs, E. (2019). Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos. Zvaigzne ABC.

Morgan, N. (2005). Blame my brain. The amazing teenage brain revealed. Nicolamorgan.com.

Daniel, J., Siegel, M.D. (2014). Brainstorm the power and purpose of the teenage brain. Penguin Books.

Kempbels, R. (1990). Kā patiesi mīlēt pusaudzi. Rīga, LBJA.

Дольто, Ф. (1997). На стороне подростка. СПб., Петербург  ХХ1 – век.