Kašķīgs, viegli eksplodējošs pusaudzis. Vai vainojams vitamīnu trūkums?

Obligāti tikai D vitamīns

Skolēnam jāiztur patiešām liela slodze, it īpaši, ja bērns aktīvi sporto, papildus apmeklē, piemēram, mūzikas skolu u.tml. “Lai nervu sistēma darbotos kā nākas, svarīga ir ne tikai pilnvērtīga atpūta, sabalansēts uzturs un citi zināmie faktori harmoniskai ikdienai, bet arī organisma apgāde ar vitamīniem pietiekamā daudzumā,” saka ģimenes ārste un piebilst, ka tiem, kuru ikdienas ēdienkarte atbilst ieteiktajai uztura piramīdai, nav jādomā par aptiekās nopērkamajiem vitamīniem, jo “viss tiek uzņemts ar uzturu. Izņemot D vitamīnu, kas mūsu platuma grādos dzīvojošajiem papildus jāuzņem visa gada garumā”.

Tomēr skolas vecuma bērnus un īpaši pusaudžus nevarot dēvēt par veselīga uztura kaislīgiem atbalstītājiem. Ja bērns lielākoties pārtiek no ātrajām uzkodām, makaroniem vai pelmeņiem un pavisam maz vai pat nemaz neēd dārzeņus, augļus, pākšaugus un, iespējams, arī atsakās no piena produktiem, ir vērts vismaz reizi gadā doties pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma un nodot asinsanalīzes. Īpaši, ja skolēns sūdzas par vājumu, nespēku. “Tad jāpārbauda, vai organismam netrūkst B grupas vitamīnu, kas piedalās hemoglobīna veidošanā,” teic Barba Tuzika un piebilst, ka 

gan B grupas vitamīni, gan magnijs ir ļoti nozīmīgi veselīgai nervu sistēmas darbībai: “Ja to trūkst, cilvēks ātrāk nogurst, aizkaitinās un tad jau arī izpauž dusmas. Patiesībā magnijs ir viens no pirmajiem, kas zūd paaugstinātas slodzes, stresa gadījumā.”

Svarīgi! 

Agrīnajā pusaudža vecumā (10–16 gadu), kad notiek daudzas fizioloģiskas pārmaiņas organismā un ir straujais augšanas periods, kā arī krasas hormonālās izmaiņas, bērnam patiešām var trūkt kāds no vitamīniem vai minerālvielām. Īpaši, ja viņa uzturs ir nepilnvērtīgs.  

Ieteikums 

Ja kādā brīdī skolēns kļūst trauksmaināks, piemēram, pārbaudes darbu laikā vai ir kādi citi iemesli, kas ir pārejoši, tad ir vērts aprunāties ģimenes ārstu vai farmaceitu par piemērotu līdzekli no fitoterapijas produktu klāsta. Tie ir dabīgi, uz augu bāzes gatavoti preparāti, kas var palīdzēt tikt galā ar īslaicīgām bezmiega un trauksmes problēmām.

Vēl trīs biežākie iemesli pusaudža aizkaitināmībai 

Barba Tuzika uzsver, ka visbiežāk pusaudža uzvedības problēmas ir cieši saistītas ar ģimenes sistēmu, kurā viņš dzīvo. 

• “No psiholoģiskā viedokļa viņam jāaiziet no vecāku apgādības, jāsāk patstāvīga dzīve, tāpēc pusaudzis visu laiku cenšas pārbaudīt visus ģimenes sistēmā esošos likumus, vai tie patiešām joprojām eksistē, vai ir pareizi,” norāda Barba Tuzika un paskaidro, ka bieži tad, kad bērns kļūst par pusaudzi, vecāku savstarpējās attiecības piedzīvo krīzi. Pat tad, ja šīs problēmas tiek rūpīgi slēptas no bērna, viņš par to tik un tā zina, kaut vai sajūtu līmenī, un arī tas var būt viens no iemesliem, kāpēc pusaudzis kašķējas, nevēlas rast kompromisus utt. 

Ja pāra starpā viss būtu labi, ļoti iespējams, arī pusaudža uzvedība būtu citāda. 

• Vēl viens iemesls, kas var izšūpot ģimenes sistēmas un līdz ar to arī pusaudža emocionālo labklājību, ir veselības problēmas vecākiem, kas arī parasti sākas šajā laikā, jo vecāki sasnieguši attiecīgu vecumu. Vai kādas grūtības piedzīvo vecvecāki, kuriem pusaudzis pieķēries, varbūt pat ģimenē tiek piedzīvots kāda tuvinieka zaudējums. Tas viss satricina ģimenes sistēmu, un, ja vēl ir pusaudzis, kurš visā šajā stāstā cenšas iet savā dzīvē un saceļas pret esošo sistēmu, vecāku noteikumiem, lai kļūtu patstāvīgs, tad situācija var kļūt patiešām par īstu pārbaudījumu visai ģimenei.
• Svarīgs iemesls, kas varētu būt vainojams pusaudža nesavaldībā un pat dusmās, ir vecāku bailes. Tās lielā mērā atkarīgas no pašu vecāku piedzīvotā pusaudža periodā. Kādam tas bijis veiksmīgs, tāpēc viņam nav satraukuma par to, kā viņa bērns izdzīvos pusaudža vecumu, jo uzskatīs, ka bērns varēs iziet tam cauri tikpat veiksmīgi. Taču gadījumos, kad vecāki paši piedzīvojuši mobingu, vardarbības epizodes, varbūt lietojuši kādas atkarību veicinošas vielas un kopumā savus pusaudža gadus atceras kā smagu periodu, viņi baidīsies par saviem bērniem. 

“Bet tas nozīmē kādus pārmēru ierobežojumus pusaudzim, kuram – gluži pretēji – nepieciešama lielāka brīvība nekā līdz šim, un rezultātā eskalējas jaunas problēmas,” uzsver Barba Tuzika.

Visam pamatā – sarunas 

Daktere uzsver – problēmas ģimenē būs, “tas ir normāli, tikai jautājums, ko mēs ar tām darām”. 

Sarežģītība ir tajā, ka pusaudža periodu izdzīvo visa ģimene, tostarp mazāki brāļi un māsas, taču nereti vecāki ir tik aizņemti savos ikdienas pienākumos, ka viņiem neatliek laika sarunai ar katru bērnu vienam pret vienu. 

“Tāpēc bieži par bērna problēmām ģimene uzzina no skolas vai sociālajiem darbiniekiem, kuri iesaistījušies. Vecākiem var būt liels pārsteigums par to, kas notiek, jo viņi nemaz nav pamanījuši bērna problēmas. Vakaros viņš ir mājās, paēd, nomazgājas, iet gulēt – tātad viss kārtībā. Bet, izrādās, nav vis!” praksē nereti sastaptas situācijas ieskicē Barba Tuzika. Savukārt bērns pats – it īpaši pusaudža vecumā – negribēs atklāt, ka piedzīvo kādas neveiksmes. 

Atkarībā no pusaudža temperamenta viens kļūst depresīvs, noslēdzas, lielākoties dzīvojas mājās un iegrimst videospēļu pasaulē vai pat veic kādu paškaitējumu, kamēr cits izvēlas sliktai uzvedībai pieskaitāmas aktivitātes un lielākoties uzturas ārpus mājām.  
 

“Jāņem vērā, ka pusaudzis savu viedokli aizstāvēs, viņam nav jāklausa uz vārda. Un – jo pieņemošāka un saprotošāka būs ģimene, jo vieglāk visi varēs izdzīvot pusaudža periodu. 

Taču saprotoši vecāki var būt tikai tad, ja viņiem nav baiļu. Ir atšķirība, vai ģimene pasauli redz kā iespēju vietu, kur realizēt savas ieceres, vai kā bīstamu, no kuras jānorobežojas,” uzsver Barba Tuzika un atgādina, ka nepieciešamības gadījumā noteikti jāmeklē speciālistu palīdzība. Vispirms jau, vēršoties pie ģimenes ārsta, kurš var iedot nosūtījumu gan bezmaksas psihologa konsultācijām, gan pie citiem speciālistiem, tostarp lai saņemtu atbalstu Pusaudžu resursu centrā. “Varianti, kā palīdzēt, ir!”

Padoms! 

Divu cilvēku sarunā trešais vienmēr būs lieks, tāpēc vēlams ar bērnu runāt katram vecākam atsevišķi, pirms tam gan savā starpā vienojoties par ģimenē pieņemamajiem uzvedības, rīcības modeļiem. Lai nesanāk tā, ka viens saka vienu, otrs ko citu.