Visi burti ņirb un lēkā jeb Disleksija

Disleksijas definīcija pirmo reizi publiski izskanēja 1975. gadā, kad to definēja Pasaules Neirologu federācija. Uzskata, ka katram desmitajam cilvēkam ir disleksija vieglākā vai smagākā izpausmē, bet tā nekādā gadījumā nav saistīta ar cilvēka intelektuālo attīstību.  
 

Cilvēkiem ar disleksiju redzes uztvere ir 400–2000 reižu labāka, tāpēc no viņu vidus nāk izcili arhitekti, dizaineri un citu profesiju pārstāvji, kur vizuālā uztvere ir būtiska. Disleksija bija tādiem izcilniekiem kā Vinstons Čērčils, Pablo Pikaso, Alberts Einšteins un Stīvs Džobss.

Fakts 

Disleksija var tikt ģenētiski mantota, jo 40 % bērnu, kuriem diagnoze apstiprināta, tāda ir arī viņu brāļiem un māsām. Turklāt jaunākie pētījumi rāda, ka disleksija ir ģenētiski nododama nākamajām paaudzēm.

Kas ir disleksija? 

Tā ir neirobioloģiskas izcelsmes problēma, kad pilnvērtīgi nestrādā smadzeņu daļa, kas atbild par lasītprasmi. Kad lasām, ir vārdi, kas lasās viegli, un ir vārdi, kurus burtojam. 

• Viegli lasāmos vārdus (par to atbildīgs smadzeņu Vernikes apgabals) mēs atceramies, jo esam “nofotografējuši” un saglabājuši no iepriekšējām lasīšanas reizēm. 
• Burtojamos vārdus (par to atbildīgs smadzeņu Broka apgabals) mēs dekodējam lasīšanas brīdī – notiek burta kā simbola sasaistīšana ar skaņu, un tad šis vārds tiek saglabāts atmiņā, lai vēlāk tas kļūtu par viegli lasāmo vārdu. 

Bērniem ar disleksiju ir traucēta gan smadzeņu darbība Broka apgabalā, gan Broka un Vernikes apgabala sadarbība. Tas nozīmē, ka bērniem ar disleksiju ir traucēta iespēja “nofotografēt” vārdu un saglabāt to Vernikes apgabalā, lai nākamajā reizē, redzot šo vārdu, tas atkal nebūtu jāburto. Ja kāds no smadzeņu apgabaliem nedarbojas pilnvērtīgi, kāds cits to kompensē, bet tas prasa daudz lielāku piepūli, un bērns ātri nogurst, zaudē uzmanību. 
 

Lai gan disleksijas termins nu jau ir pazīstams un par to tiek runāts arvien plašāk, par precīziem diagnostikas kritērijiem nav vienprātības. 

Lielākā daļa disleksijas definīciju iekļauj tādus kritērijus kā izteiktas grūtības ar vārdu lasīšanu un izpratni, atšifrēšanu un pareizrakstību. 

Disleksija ir valodas mācīšanās traucējums, kam raksturīgas grūtības ar dekodēšanu (lasīta vārda atšifrēšana), lasītu vārdu atpazīšanu un/vai lasīšanas izpratnes prasmēm. 

Šīs grūtības parasti rodas valodas fonoloģiskā komponenta deficīta dēļ (spēja atšķirt vārdā esošo skaņu no skaņas), kas apgrūtina alfabētiskā koda izmantošanu rakstītā vārda atšifrēšanai. Tā sekas var būt nepietiekams vārdu krājums, īpaši tad, ja ar bērnu netiek daudz runāts, jo lasīšanas pieredze neveidojas lasīšanas traucējumu dēļ.
 

Disleksija grūti padodas korekcijai, īpaši tāpēc, ka šāda veida traucējumu pamatā ir neirobioloģiskas īpatnības, kas mazina uzlabojuma iespējas.[1]

Kā izpaužas disleksija

Disleksija ir viens no specifiskajiem, biežāk zināmajiem mācīšanās traucējumiem. Vēl ir arī disgrāfija jeb rakstīšanas traucējumi un diskalkulija jeb matemātikas traucējumi. 

Starptautiskais Slimību klasifikators (SSK-10), ko izmanto klīnisko traucējumu diagnostikas vadlīnijām Latvijā, lasīšanas traucējumus apzīmē “specifiski lasīšanas traucējumi”. Britu Disleksijas asociācija definē, ka “disleksija ir sarežģīts neiroloģisks stāvoklis”.[2] 
 

Disleksijas izpausme katram cilvēkam var būt atšķirīga. Mēdz būt bērni, kuri lasa, bet dara to lēnāk nekā vienaudži. Viņiem ir grūtāk uztvert, saprast un atstāstīt izlasīto tekstu. Ir, kas lasa ļoti, ļoti lēni, un mēdz būt pilnīga nespēja lasīt, kad bērnam šķiet, ka burti un vārdi it kā lēkā, ņirb un nav salasāmi. Šādos gadījumos vispirms jāizslēdz iespējamās redzes problēmas.
 

Disleksijas simptomi var ietekmēt vairākas mācīšanās funkciju jomas un būt par iemeslu specifiskām lasīšanas, rakstīšanas un pareizrakstības grūtībām.

Lielākoties disleksiju diagnosticē, kad bērns sākumskolā sāk mācīties un lietot lasīšanas prasmes. Diemžēl jāteic, ka tā ir novēlota diagnostika, kas ne tikai bērnu nostāda neizdevīgākā situācijā, salīdzinot ar prasmīgiem lasītājiem, bet var būt iemesls tādām mācīšanās traucējumu sekundārām izpausmēm kā trauksme un demotivācija.
 

Ir pētījumi [3], kas pierāda, ka bērniem pirmsskolas vecumā, papildinot programmu ar nodarbībām, kuras sekmē fonoloģisko uztveri, lasīšanas prasmes attīstījās labāk nekā to bērnu lasītprasme, kuri apguva programmu bez šiem papildu fonoloģiskās uztveres treniņiem.[4]

Mērķtiecīga iejaukšanās disleksijas mazināšanai visefektīvākā ir bērnudārzā un pirmajās skolas klasēs. Praksē pierādījies, ka pēc intensīvas apmācības saņemšanas līdz 92 % no riska lasītājiem sasniedza vidējo lasīšanas spēju diapazonu.
 

Nozīmīgi bērnu atbalstīt jau tad, kad viņš lasītprasmi tikai sāk apgūt, un var pamanīt, ka viņš atpaliek. Agrīna disleksijas atpazīšana ar intensīvu un individuālu darbu ir kritiski svarīga, lai palīdzētu mazināt specifisku lasīšanas traucējumu ietekmi uz visu cilvēka dzīvi.

Kā Latvijā diagnosticē disleksiju 

Problēmu identificē neirologs, taču parasti jau skolotājs, logopēds un speciālais pedagogs pamana, ka bērnam ir lasīšanas traucējumi. Nav izstrādātu vai pielāgotu skrīninga testu un vadlīniju, kā tieši mācīt lasītprasmi disleksijas gadījumā. Var veikt DIBELS testu (to var veikt speciāli sertificēti skolotāji, psihologi, speciālie pedagogi, logopēdi), kas ir lasītprasmes novērtēšanas tests un var norādīt uz lasīšanas traucējumiem.

Diskusijās par iekļaujošās izglītības vajadzībām Latvijā jau 2019. gadā tika runāts, ka par specifiskiem lasīšanas traucējumiem un to izplatību trūkst informācijas. Tāpat nav izstrādāta vienota definīcija un skaidrojums, kas ir “specifiski lasīšanas traucējumi”, un pašlaik Latvijā nav arī ieviestas adaptētas kvalitatīvas pētniecības metodes un atbalsta sistēmas bērniem ar lasīšanas traucējumiem, trūkst integratīvas mācību metodikas specifisku lasīšanas traucējumu mazināšanai.

Kāds atbalsts ir pieejams Latvijā

Latvijas praksē pieejamā palīdzība galvenokārt ir logopēdiskais atbalsts bērnudārzā. Skolā var būt pieejams arī speciālais pedagogs, kurš palīdz skolēnam apgūt mācību vielu, palīdz rast pielāgojumus, lai bērns labāk varētu apgūt zināšanas un prasmes atbilstoši mācīšanās traucējumu specifikai. Gan skolā, gan pirmsskolā individuālās nodarbības caurmērā pieejamas vienu līdz divas reizes nedēļā, kas ir par maz, lai būtiski uzlabotu lasītprasmes bērniem ar disleksiju. Taču jebkurā gadījumā ļoti nozīmīga ir vecāku iesaistīšanās mācību procesā.

Vispārīgus atbalsta pasākumus skolās nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 556, kuros iekļauti arī punkti, kas attiecas uz bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Tie paredz iespēju pagarināt pārbaudes darba laiku par 30%, izmantot palīglīdzekļus teksta uztverei, samazināt darba apjomu u.tml. 
 

Pēc pieejamās statistikas, vieglāki vai smagāki lasīšanas traucējumi skar apmēram 10–15 % cilvēku. Kādā Latvijas skolā no 1200 skolēniem oficiāla, neirologa apstiprināta disleksija ir diviem bērniem. Pārējiem, kas ir apmēram pieci līdz septiņi bērni no kopējā klases skolēnu skaita (ap 30), ir aizdomas par vieglākiem vai smagākiem lasīšanas traucējumiem. Tas mudina secināt, ka pastāv problēmas disleksijas diagnostikas jomā, kas būtu primāri, lai varētu iemācīt bērnam mācīties un sadzīvot ar viņa specifiskajiem mācīšanās traucējumiem.
 

Uzsākot skolas gaitas, 1. klasē tiek veikta lasītprasmes pārbaude. Skolotājas iepazīstas un saprot katra bērna sagatavotību skolai pēc mācību programmas apgūstamajiem kritērijiem. Ideālā situācijā no pirmsskolas izglītības iestādes skolā būtu jānonāk bērna personas lietai, kurā aprakstīts, kā noritējusi sagatavošanās skolai, vai novēroti potenciāli mācīšanās traucējumi. 
 

Tomēr jāuzsver, ka veikt disleksijas skrīninga testu traucē to neesamība Latvijā, un arī pedagogu zināšanas tieši disleksijas jomā ir nepietiekamas. Iespējams, pedagogi pieņem lēmumus, kas vairāk balstīti darba pieredzē un intuīcijā nekā pētījumos un speciālistu ieteikumos, taču būtu ļoti noderīgi, ja par disleksiju zinoši pedagogi strādātu jau bērnudārzā.

Kā disleksija atšķiras no lasīšanas traucējumiem

Disleksija ir stāvoklis, kas saglabājas uz mūžu un atšķiras pēc smaguma pakāpes. Lielākajai daļai bērnu lasīšanas traucējumi ir samērā viegli.

Disleksijas un lasīšanas traucējumu kopējās pazīmes:

• Grūtības apgūt lasītprasmi;
• Specifiskas kļūdas lasīšanā un rakstīšanā;
• Veidojas noturīgi mācīšanās traucējumi;
• Var izveidoties psiholoģiska rakstura problēmas, jo bērni pārdzīvo, ka ir atšķirīgi no citiem;
• Neatkarīgi no tā, kā formulēta problēma, darbošanās ar bērnu ir iespējama tikai ar logopēdiskām, pedagoģiskām un psiholoģiskām metodēm;
• Nepieciešams vecāku, skolotāju un arī vienaudžu atbalsts un izpratne.

Disleksijas (D) un lasīšanas traucējumu (LT) atšķirīgās pazīmes

D nosaka, pamatojoties uz neirologa slēdzienu.

LT nosaka pēc logopēdiskās izpētes, pamatojoties uz bērna valodas vispusīgas, sistēmiskas izpētes datiem. Pamatā ir mutvārdu runas nepietiekama attīstība (fonemātiskie procesi, leksika, valodas gramatiskā uzbūve).

D ir organiska rakstura izmaiņas galvas smadzenēs. Tās var būt nelielas un grūti pamanāmas. Turklāt grūtības izpaužas ne tikai lasīšanas procesā, bet arī citās jomās (atmiņā, telpiskuma uztverē, domāšanā).

LT grūtības pārsvarā ir tikai lasītprasmes un rakstītprasmes apguvē un ar to saistītajās jomās.

D problēmu var mazināt, izmantojot speciālas mācību metodes, bet ar to būs jāsadzīvo visu mūžu, jo specifisko lasīšanas traucējumu pamatā ir neirobioloģiski faktori.

LT problēmu var koriģēt, novēršot mutvārdu runas traucējumus un izmantojot speciālas mācību metodes, jo traucējumi radušies mutvārdu runas nepietiekamas attīstības dēļ.

D izlasītā teksta apjoma ātrums no normas pastāvīgi atpaliek 1,5 reizes un vairāk.

LT izlasītā teksta apjoma ātrums no normas atpaliek nebūtiski, nepārkāpjot zemāko statistiski noteikto normālas lasītprasmes līmeni, un šī tempa atpalikšana nav pastāvīga.

D lasīšanas traucējumiem ir neirobioloģisks raksturs.

LT lasītprasmes traucējumu iemesli var būt subjektīvi (piemēram, zema motivācija vai raksturīgs lēns darba temps) vai objektīvi (ielaista, nepietiekama mācīšanās, neregulārs mācību apmeklējums u.tml.).

Kā palīdzēt bērnam ar disleksiju skolā?

1. Pastāsti bērnam, ka saproti viņa grūtības un atbalstīsi viņu.
2. Palīdzi viņam pareizi izrunāt vārdus.
3. Nespied viņu uzlabot lasīšanas spējas līdz klasesbiedru līmenim.
4. Pārliecinies, ka viņš saprot lasīto.
5. Atbalsti viņu, kad viņš uzdod jautājumus.
6. Novērtē rakstisko darbu galvenokārt pēc tā satura, nevis gramatikas.
7. Ja iespējams, radi iespēju kārtot eksāmenus mutiski.
8. Nespied skaļi lasīt citu bērnu priekšā.
9. Dod mazāk lasīšanas un rakstīšanas uzdevumu.
10. Rēķinies, ka bērnam var būt problēmas ar koncentrēšanos.

Literatūra:

• Ball, E. W., & Blachman, B. A. (1991). Does phoneme awareness training in kindergarten make a difference in early word recognition and developmental spelling? Reading Research Quarterly, 26(1), 49–66.
• Beizītere I., Grumolte-Lerhe I., Ziemane I., Valtenbergs V., (2020). Iekļaujošā izglītība bērniem ar speciālām vajadzībām Latvijā. Pētījuma gala ziņojums, LR Saeima; Rīga, Pieejams: https://www.saeima.lv/petijumi/Ieklaujosa_izglitiba_berniem_spec_vajadzibam_Latvija.p df
• Tūbele S.(2007). Lasīšanas traucējumi vai disleksija? Pedagoģija un skolotāju izglītība, 715. sējums, LU.
• Brooks, G., (2007). What Works for Pupils with Literacy Difficulties? The Effectiveness of Intervention Schemes. (3rd ed.) London: DCSF.
• https://www.bkus.lv/sites/default/files/editor/fonologiskas_uztveres_vingrinajumi.pdf 
• Bulgārijas disleksijas asociācija, (2015). Project “Ref: Reading with Ease And Fun”. Pieejams: https://ec.europa.eu/programmes/erasmus-plus/project-result content/9a304671-a3d9-40f8-9e44-f8d5f659663e/REF-Handbook-LV.pdf  
• Eurydice, Eiropas Izglītības sistēmu informācijas tīkls; Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūra, 2011. Pieejams: https://viaa.gov.lv/files/news/8066/lv_reading_literacy_highlight.pd  
• Foorman B., Herrera S., Dombek J. (2017). The relative effectiveness of two approaches to early literacy intervention in grades K–2 Pieejams: https://files.eric.ed.gov/fulltext/ED611686.pdf  
• Geske A., Ozola A., (2007). Skolēnu sasniegumi lasītprasmē Latvijā un pasaulē. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds
• https://www.izm.gov.lv/lv/media/5089/download
• Kauliņa, A. (2012). Integratīvā mācību metodika sākumskolēnu specifisku lasīšanas traucējumu mazināšanai. (Promocijas darbs, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija, Latvija). Pieejams: https://ej.uz/7c9d  
• Lyon, G.R. (1996). Learning disabilities. Future Child.;6(1),54–76.  
• Ott, Ph. (1997). How to Detect and Manage Dyslexia. A Reference and Resource Manual. – U.K.: Heinemann, Harcourt Education Ltd.  
• https://www.rta.lv/uploads/source/news/2020/MAIJS/projekts/Latvia_Predys_Pedagogical_Frame_Report_LV.pdf
• Sheryl M. Handler, Walter M. (2011). Fierson and the Section on Ophthalmology and Council Learning Disabilities, Dyslexia, and Vision DOI: 10.1542 / peds. 2010–3670. 
• Torgesen JK, (2000). Individual differneces in response to early interventions in reading: the lingering problem of treatment resisters. Learn Disabil Res Pract. 15,55–64. [Google Scholar]
• Tūbele S., (2012). Lasīšanas traucējumu un mācīšanās traucējumu mijsakarības. Society, integration, education. May 25–26, 2012. ISSN 1691-5887 Pieejams: https://ej.uz/rrep sk. 23.05.2021.  
• dyslexiada.org