Kā samīļot pusaudzi, ja gandrīz katru dienu viņš aizcērt durvis, un – vai vajag?

Attiecības veidojas jau zīdaiņa vecumā

Patiesībā būtiskākā jautājuma daļa ir nevis par to, kā samīļot pusaudzi, bet tas, kāpēc šīs durvis tiek aizcirstas, norāda speciāliste. Tas visbiežāk liecina, ka vecāku un bērna attiecības nav labas, ka trūkst uzticēšanās. “Saglābt kaut ko šādā situācijā var būt ļoti, ļoti grūti,” atzīst Zaiga Blaua. Tas tāpēc, ka uzticēšanās zaudēta jau krietnu laiku iepriekš, bet vecāki paši to nav piefiksējuši.

To, kādas būs attiecības ar pusaudzi, nosaka vecāku attiecību veidošana ar mazuli, jau viņam piedzimstot. 

Sākumā veidojas bāziskā uzticība (basic trust – angļu val.) vecākam, ka uz viņu var paļauties, ka vecāks dod drošības izjūtu, nekad nepametīs utt. 

Apzināšanās, ka vecāks visu piedos, bērnā rada vēlmi pārbaudīt robežas – cik tālu var iet, ko var atļauties. Līdz ar to vecākam ir ļoti grūts uzdevums: no vienas puses, spēt būt konsekventam, no otras puses – elastīgam. 
 

“Bērns aug, un viņa vajadzības katrā vecumposmā atšķiras,” norāda psihoterapeite. Pirmsskolas vecumā bērns vēlas mammai vai tētim pastāstīt par savām lellītēm, lācīšiem un bērnudārza notikumiem, bet vecākiem nav lielas intereses klausīties. Pamazām viņš to saprot, bet vēlme runāt saglabājas. Tā aizvien lielāku lomu bērna dzīvē ieņem citi cilvēki – tie, kas ir gatavi klausīties, piemēram, audzinātājas vai auklītes.

Kad vecāki runā runāšanas pēc

Lūzuma punkts visbiežāk iestājas deviņu gadu vecumā, kad bērns parasti jau viens pats spēj izmācīties un arī pats dodas uz skolu, nāk mājās. Pieaugušie bieži vien satiekoties uzdod vien dažus standartizētus jautājumus: kā gāja, ko skolotāja teica, kas notika, vai paēdi, izmācījies, somu sakārtoji? Bet bērns ātri vien iemācās atbildēt ar tikpat standartizētām frāzēm, kas aprobežojas ar “jā”, “nē”, “normāli” un “nekas”.

Līdz ar to vecāki pilnībā var zaudēt informāciju par bērna dzīvē notiekošo un kontaktu ar viņu. Ja šo brīdi palaiž garām, tad vēlāk uzticības pilnas attiecības atjaunot jau ir ļoti sarežģīti. 

“Ar bērniem ir ļoti daudz jārunā,” uzsver psihoterapeite. “Pretējā gadījumā pastāv risks kontaktu ar bērnu zaudēt uz visiem laikiem. Tad viņš meklēs aizstājējus ārpus mājām, ārpus skolas, bet tie ne vienmēr ir labvēlīgi.”

Ieteikums 

Ja fiksējat, ka attiecības ar jaunāko klašu skolēnu iegājušas šajā fāzē, var izmantot rotaļu terapijas elementus. Kopā ar bērnu varat izveidot personificētas papīra lelles un katru dienu rosināt izspēlēt, kas skolā noticis – ko kurš teicis, kādā intonācijā utt. Tas prasa laiku, tomēr ir apvienojams ar, teiksim, vakariņu gatavošanu.

Samīļoties – tikai tad, kad bērns vēlas!

Ja brīdis, kad zūd kontakts ar bērnu, nav piefiksēts, attiecību pārrāvums spilgti sāk izpausties 12 gadu vecumā, kad parasti sākas pubertāte un attīstās sekundārās dzimumpazīmes. Par to visu bērnam ar vecākiem ir sevišķi grūti runāt, kur nu vēl, ja nav uzticēšanās pilnu attiecību. 

Šajā vecumā arī parasti parādās nevēlēšanās, ka vecāki pieskaras. Bērnam var nepatikt, ka mamma dod buču publiskās vietās, kur “visi skatās”, vai pieskaras galvai, kaut viņš stundu kārtojis frizūru. “Tas ir jārespektē!” uzsver speciāliste un iesaka vadīties pēc pavisam vienkārša principa: bērnu samīļot tikai tad, kad viņš pats pauž šādu vēlēšanos, izrāda iniciatīvu – grib sēdēt blakus, pieglausties, apskauties. 
 

Ja ģimenē ir labas un draudzīgas attiecības, pusaudži bieži paši izrāda vēlmi samīļoties. 

“Tēvs un māte šādos gadījumos ir aseksuālas personas, tāpēc var viņiem “uzkarināties virsū”, bučot, apskaut,” norāda psihoterapeite. Taču situācijās, kad attiecības ir atsalušas, bērniem tas ir grūtāk.

Noglāstīt var arī ar vārdiem

Jāatceras – laiks no 12 līdz 16 gadu vecumam bērnam ir ļoti trauksmains, un glāstus un apskāvienus patiesībā viņam ļoti vajag. Ja attiecības ar vecākiem nav tādas, lai šo vajadzību piepildītu, var veidoties dažādi riski, kas saistīti ar seksuāliem eksperimentiem. 

Lai šos riskus mazinātu, bērniem var piedāvāt iespēju vajadzību pēc ķermeniska kontakta apmierināt, iesaistoties dejās vai tamlīdzīgās aktivitātēs. 
 

Un vēl – samīļošana pusaudža vecumā var būt ne tik daudz ķermeniska, cik vārdiska. Par bērna panākumiem vienmēr vajadzētu izteikt prieku un atzinību. Te gan jāatceras, ka bērnam jāsacenšas pašam ar sevi un nevajag viņu salīdzināt ar kādu citu. Var uzsvērt attīstību, to, ka ir ieguldīts darbs, lai sasniegtu labu rezultātu un pusaudzis, piemēram, sācis skaistāk zīmēt vai rakstīt, nekā tas bija mēnesi iepriekš.

Der zināt 

Attiecību atkalatjaunošana bērnam ar vecākiem notiek 16 līdz 20 gados. Tad ir svarīgi turpināt bērna audzināšanu, iemācot daudz lietu, kas jāzina par pieaugušo cilvēku dzīvi.

Vai var bučot uz lūpām?

Nesen cilvēkus visā pasaulē satrauca un plašas diskusijas izraisīja futbolista Deivida Bekhema publicētais video, kurā viņš ar savu 12 gadu veco meitu sabučojas uz lūpām. Neieslīgstot niansēs par šo konkrēto video, Zaiga Blaua saka: “Uz lūpām ar bērnu nevajadzētu bučoties. Mutes mikroflorā ir mikrobi, sēnītes, tāpēc no tā vajadzētu izvairīties, galvenokārt higiēnisku apsvērumu dēļ. Un, protams, tam līdzi nāk arī erotiska nozīme.”

Pieredze

Jāiedod teritorija, ko bērns pats kontrolē

Laimdota Freimane, Pusaudžu resursu centra mentore, 12 gadu veca dēla un četrus gadus vecas meitas mamma:

Par šo tēmu varu runāt gan no profesionālās, gan personiskās pieredzes. Vispirms gribu teikt, ka jauniešus noteikti vajag samīļot. Ikviens bērns vēlas vecāku uzmanību. Kaut vai roka uz pleca dod signālu smadzenēm – es te esmu tevis dēļ, tu neesi viens. Tas nekas, ka viņi spirinās pretī, arī tad mēs varam paskaidrot: es saprotu, ka esi liels, izaudzis, autonoms, bet tu joprojām esi mans bērns un es tevi ļoti mīlu un gribu samīļot. Var pajokot – ja tu man neļausies šonedēļ labprātīgi, apsolu, ka atnākšu nākamsvētdien un samīļošu pret tavu gribu. 
 

Bet vajadzētu respektēt pusaudža sajūtu, ka mēs to nedarām sabiedrībā. Der atcerēties, ka pusaudzis atrodas atdalīšanās posmā, kad viņam ir jāiznīcina vecāku kā autoritātes tēls, un šis ir veids, kā viņš to var izdarīt. Vecākiem bieži vien ir grūti palaist vaļā, zaudēt kontroli. Varbūt gribas teikt: “Es tevi gribu samīļot, bet tu tagad dari šādi. Tev kauns, ka citi redz…” Bet šajā brīdī vajadzētu atcerēties, ka jaunietim ir jāiedod teritorija, ko viņš pats kontrolē – viņam tas ir ļoti svarīgi. 

Var vienoties par noteikumiem, kad un kā šī samīļošana notiek. Varbūt pietiek ar to, ka vecāks garāmejot noglāsta plecu, varbūt nevajag noteikti apķert un bučot. Tas nekas, ka mums ir plāns, kādam mūsu bērnam ir jābūt, kas viņam dzīvē jāsasniedz. Pusaudža viedoklis un ieceres ar to var nesakrist. Jautājums ir par to, vai mēs to varam izturēt? Vai spējam pieņemt viņa viedokli? Ja mēs uzklausīsim un nenoniecināsim pusaudža viedokli, tas iedos viņam apziņu, ka viņš ir vērtība pats par sevi, dos priekšrocību nebaidīties mēģināt. 

Vecāka būtība ir bērna ievirzīšana dzīvē, lai viņš tālāk būtu spējīgs dzīvot bez mums. 

Bet, ja runa ir par to, kā samīļot jaunieti, kurš aizcērt durvis, mans pirmais jautājums ir – kāpēc, kas notika, ka viņš šādi rīkojās. Varbūt viņam vienkārši bija smaga diena, un tas ir jārespektē. 

Dusmošanās pati par sevi nav slikta emocija. Tā dod signālu par to, ka šī situācija man nepatīk. Vai nu man sāp, vai nu ir pārkāptas manas robežas, vai arī es neesmu sadzirdēts, novērtēts. Ja bērns, atnākot no skolas, aizcērt durvis, varam darīt zināmu – ja būsim vajadzīgi, esam tepat, aiz durvīm. 

Bet, ja tā jau ir ierasta situācija, vajadzētu meklēt cēloni. Ļoti bieži tas saistīts ar zudušu savstarpējo uzticēšanos. Tas nenozīmē, ka vecāks ir slikts un neprot pildīt savas funkcijas. Runa ir par kaut ko, ko bērns nav saņēmis. 
 

Vecāki, tostarp es pati, gribētu, lai man iedod formulu un pasaka – izdari tā, un viss būs labi. Bet tas nav iespējams. Cenšoties uzlabot attiecības, mums nav jāstrādā ar bērnu, bet pašiem ar sevi. Ja ir vēlme atjaunot attiecības ar savu bērnu, viņam jādod sava telpa un jāiet pie viņa, jālūdz piedalīšanās sarunā. Angliski to sauc par vulnerable talk – vecāks parāda savu ievainojamo pusi, runājot par to, ka attiecības ir ievirzījušās tādā gultnē, kurā viens otru vairs neredz, nedzird, nesaprot. Runā par sevi, atzīstot, ka tas ļoti sāp, jo bērns aizvien ir ļoti, ļoti nozīmīgs. Pēc tam var pajautāt, kas notika, ko es kā vecāks izdarīju vai neizdarīju, kāpēc vairs negrib vai nevar uzticēties vai sarunāties.
 

Bet ir ļoti svarīgi, lai vecāks pats tajā brīdī ir gatavs dzirdēt nepatīkamas lietas. Vajadzētu spēt nesākt aizstāvēties vai reaģēt asi – es tevis labā tik daudz daru, bet tu man saki šādus vārdus! Ir jāspēj sadzirdēt, ko bērns saka. Ja jūtam, ka sākam satraukties, varam teikt: “Man ir ļoti svarīgi dzirdēt, ko tu saki, bet es jūtu, ka sāku satraukties. Es aiziešu nomierināties, drīkst?” Tas ir ļoti svarīgi, jo arī jaunietim dos iespēju redzēt, kā šādās situācijās pareizi rīkoties. Var iziet paelpot svaigu gaisu. Lai nomierinātos, ļoti laba tehnika ir divas ieelpas, viena izelpa.
 

Man pašai arī reizēm liekas – es tik daudz mācos, mēs tik daudz runājam, es tik ļoti par savu bērnu interesējos! Bet tik un tā bija reize, kad bērns pateica, ka viņam šķitis – mani interesē tikai tas, vai ir izpildīti mājasdarbi un kādas ir atzīmes. Runa ir par to, vai tā informācija, kuru es nododu, tiek uztverta un sadzirdēta. Tie ir divi dažādi stāsti. 
Un vēl man gribas aicināt – padomājam, vai tad, ja bērns aizcērt durvis, es gribu rāties aiz mīlestības pret bērnu vai aiz bailēm, ka mani neciena? Visu laiku vēršam skatu atpakaļ uz sevi! Otrā cilvēkā mēs nevaram neko mainīt. Skatāmies tikai uz sevi.