Seksuālā audzināšana sākas ģimenes ikdienas gaitās. Pat nerunājot par to!

“Seksuālā audzināšana nav saruna par to, kā rodas bērni un ka šis ir penis un tā – vagīna,” saka klīniskā un veselības psiholoģe Jekaterina Kalēja. “Bērna seksuālā audzināšana sākas ar pašu vecāku un to, kā viņš jūtas un rūpējas par sevi. Jā, vecākam jāsāk ar sevi, jāsakārto savas bāzes lietas. Jāparūpējas par to, lai pats saprot savas emocijas – tad varēs bērnam palīdzēt saprast viņējās. Ja vecāki saprot savu ķermeni un izturas pret to cieņpilni, un palīdz pakāpeniski, mazās ikdienas darbībās saprast savu ķermeni bērnam, tas būs liels un stabils pamats tam, ko sauc par seksuālo izglītību. Jo drošība un sapratne, kā es jūtos un ko man pašam vajag, ir priekšnosacījums labai veselībai un seksuālajai labsajūtai.”

Pašizglītojies! 

Vecākiem ir ieteicams apmeklēt izglītojošas nodarbības vai lasīt rakstus par to, kā saprast savu bērnu, viņa attīstību un vajadzības dažādos vecumposmos (piemēram, ģimenes portālā Mammamuntetiem.lv meklē “Bērna attīstības kalendāru”. Tajā iekļauta informācija par bērnu līdz pilngadībai). “Pirms meklēt nodarbības par seksualitāti, mierīgi var sākt ar bāzes lietām,” uzsver psiholoģe.

Bērna mācīšanās no ģimenes ikdienas

Kad bērns ienāk ģimenē, tajā jau pastāv noteikta uzvedība, kas ir saistīta ar seksualitāti. Jau, vērojot to vien, bērns daudz iemācās. Jautājums par to, vai bērns, to piedzīvojot, izglītojas labāk vai sliktāk. Tāpēc, ja vecāki vēlas, lai bērns savās nākotnes attiecībās ir labsajūtā, lai jūtas laimīgs, ir drošībā un vesels, ir jāpārdomā sava ikdienas uzvedība. Kā paši vecāki jūtas savās attiecībās? Kā paši vecāki jūtas par savu ķermeni? 

Psiholoģiskajai labsajūtai mājās ir ļoti liela nozīme, jo mūsu emocijas no ķermeņa nav nodalāmas.  

Vecāki var pavērot savas ikdienas darbības, piemēram, vai pirms ieiešanas tiek klauvēts pie durvīm? Vai vecāki pajautā – vai drīkstu tevi traucēt –, ja ir ienākuši otra pieaugušā vai bērna istabā, kurš, piemēram, tobrīd spēlējas vai mācās? Šādā veidā rādām, ka cienām otru cilvēku, viņa nodomus un vajadzības. 
 

Tāpat svarīgi pavērtēt, vai vecāks spēj sniegt atgriezenisko saiti. Piemēram, formulēt vārdos bērna emocijas – es redzu, ka tu tagad esi dusmīgs. Es redzu, ka arī tētis tagad ir dusmīgs. 

Pavēro, kā no rītiem tiek risinātas dažādās situācijas, ko izraisa steiga! Jā, šie jautājumi it kā tieši nav saistīti ar seksualitāti, tomēr parāda, vai un kā spējam vadīt savas emocijas, kā risinām konfliktus, cik droši var justies tādos saspringtos brīžos utt. Vai bērns jūtas droši un spēj pateikt: man spiež zābaciņš? Un vai vecāki to ņem vērā, pievērš uzmanību? Nosaka – nestāsti man muļķības! Vai pārbauda – varbūt ir sarullējusies zeķe. Bērns to vēro! Pamana arī, ja, piemēram, mamma vai tētis ignorē savu pašizjūtu.

Jautājumi vecākiem 

Jautājumu saraksts, ko vecākiem ir vērts sev uzdot un atbildēt. Vai tu spēj uz tiem atbildēt? Vai un kādas emocijas, pārdomājot atbildi, tev rodas?

• Vai ikdienā es cieņpilni attiecos pret savām emocijām un meklēju atbalstu, ja tas nepieciešams? Kādu piemēru šajā jomā es rādu savam bērnam? 
• Kā es šobrīd jūtos? Vai spēju uz šādu jautājumu sev atbildēt? 
• Ko es daru, kad esmu priecīgs un gribu dalīties priekā? 
• Kad jūtos bēdīgs, vai varu atrast atbalstu? Vai, ja šādā situācijā vēlos palikt viens, lai izdzīvotu šo izjūtu, es spēju saorganizēt vienatni?
• Kā es jūtos savās šā brīža attiecībās?
• Vai ar partneri viens otram un arī bērnam izrādām maigumu?
• Vai sekoju līdzi tam, cik ļoti esmu noguris? 
• Kā es kā vecāks regulāri rūpējos par savām ķermeņa vajadzībām un kādu piemēru ar šo rādu savam bērnam? Vai ēdu veselīgi, esmu fiziski aktīvs, labi izguļos?
• Vai cienu bērna vēlmes brokastīs un citās ēdienreizēs?
• Kādas ir manas attiecības ar kaunu? 
• Kā es jūtos par savu ķermeni?
• Vai spēju bez kauna izjūtas skaļi nosaukt visas savas ķermeņa daļas? 
• Vai esmu iemācījis bērnam visu viņa ķermeņa daļu fizioloģiskos nosaukumus? 
• Kas, manuprāt, ir drošu un cieņpilnu attiecību pamati? 
• Vai par augstākminētajiem jautājumiem runāju ar savu bērnu?

Arī veids, kā organizējam zobārsta apmeklējumu, māca par seksualitāti

Partnerattiecību, tostarp seksuālo attiecību, veidošana vēlākā vecumā ir cieši saistīta ar to, kā no mazām dienām esam mācīti veidot attiecības kopumā. Arī attiecības ar sevi, savām sajūtām un vajadzībām. Jā, arī zobārsta apmeklējums var iemācīt daudz!
Piemēram, bērnam paredzēts zobārsta apmeklējums, vecāks tam ir ieplānojis stundu laika – pēc tam ir jābūt darbā. Kā vecāks risinās situāciju, ja bērns baiļosies? Iestums kabinetā, neraugoties uz bailēm? Ja tā, bērns šādā veidā var iemācīties, ka tuvinieks ar vārdiem “es daru to tevis labā” var cieši saspiest, nodarot fiziski pāri, un iestumt tur, kur man ir bail. 

Tā nedrīkstētu notikt. Jo attiecības ir kā dārzs – augsne ir jāgatavo. Tad iesējam un skatāmies – kaut kas izaugs, kaut kas ne. Ja neizaug, domājam, ko vajadzēja darīt citādi. Bērns ir laikus jāgatavo ārsta apmeklējumam, jāatvēl tam pietiekami daudz laika.
 

Ir jāmāca droša, cieņpilna komunikācija – arī ar ārstu. Vai ārsts tolerē bērna emocijas? Diemžēl reizēm arī ārsti mēdz izteikt nepieņemamus komentārus, piemēram: tu taču jau esi liels, nevari mierīgi nosēdēt? Ja kas tāds notiek, jautājums ir: kā šādā grūtā situācijā reaģē vecāks? Šādu komunikāciju nedrīkstētu akceptēt. Tomēr vecākam var būt kauns iebilst – ja vecāks pats savulaik ir piedzīvojis vardarbību, piedzīvojis kaunināšanu, šādā situācijā viņš var vienkārši sastingt. 

Kā vecākam vajadzētu rīkoties? Ja vecākam sanāk, tajā brīdī ārstu var nedaudz pasaukt malā un teikt aptuveni šādi: es vēlētos, lai sadarbība ar bērnu tiktu veidota citā veidā. Vai – mūsu ģimenē mēs izvairāmies no kaunināšanas kā komunikācijas stila. Vai arī – vēlētos, lai komunikācija ir cieņpilna, neatkarīgi no pacienta vecuma. 

Lai ārstu šādā situācijā uzrunātu, lai savu bērnu aizstāvētu, vecākam vajadzēs daudz drosmes un atbalsta sev. 

Bet jāatceras: bieži vien, aizstāvot savus bērnus, mēs aizstāvam arī sevi. To mazo sevi, kurš pats reiz kā bērns ir bijis pazemojošā, emocionāli vardarbīgā situācijā, un neviens nav aizstāvējis.

Jārēķinās gan, ka šajā brīdī vizīte varētu būt pārtraukta. Taču ir būtiski, ka vecāks bērnam parāda: tas nav normāli. Salabots zobs viennozīmīgi ir laba lieta! Tomēr ir svarīgi, kā tas tiek darīts! Jo citādi sanāk, ka arī citās dzīves situācijās, tostarp attiecībās, ir jāpaciešas, pat ja notiek vardarbība.
 

Ja uzreiz, kabinetā, saruna ar speciālistu neizdodas, bērnam pēc tam var paskaidrot: jā, zobus mēs tev salabosim, jo ir ļoti svarīgi, lai ķermenis ir vesels. Bet ne pie šāda cilvēka, kurš ar tevi tā runā.

Kaunināšanai – nē!

Vecākiem nevajadzētu izvēlēties kaunināšanu kā bērna audzināšanas metodi. Kauns ir grūti izturamas sociālas jūtas. Parasti sastapšanās ar kaunu bērnam notiek aptuveni divu līdz četru gadu vecumā, kad ir spēja apkārtējo skatienus attiecināt uz sevi. Bērnam jau no mazām dienām ļoti gribas justies pieņemtam savu tuvinieku vidū. Ja bērnu spiež darīt lietas, kauninot viņu, tad bērns, visticamāk, izvēlēsies teikto izdarīt – jo kaunu ir tik grūti izturēt! 

Atraidīšana kauna dēļ ir grūti izturama. Jā, kauninot efekts, visticamāk, būs tūlītējs – bērnam būs smagi, un, mēģinot izvairīties no smaguma, viņš piekritīs darīt. 

Vēlākā vecumā cilvēks šādi var sākt pats sevi motivēt: nu, tu to nevari izdarīt? Saņemies! Šī metode ir viens no taisnākajiem ceļiem, piemēram, uz darbaholismu un izdegšanas risku. 
 

Citkārt vecāks bērnu sāk kaunināt, jo pašam ir kauns. Piemēram, bērns publiskā vietā skaļi raud, apkārtējie sāk situāciju vērot, varbūt pat komentēt. Lai vecāks panāktu ātru rezultātu, izmanto kaunināšanas metodi. Idejiski vecāka motīvs ir labs, – panākt, lai bērns māk uzvesties sociāli pieņemamā veidā, bet vai rīcības veids ir sev labs un vai bērnam labs? Kāpēc tev kā vecākam ir kauns no tā, ka bērns raud? Tāda rīcība taču ir atbilstoša viņa vecumam. 
 

Noteikti nevajag bērnu mācīt kaunēties no kādas savas ķermeņa daļas! Jā, ir ķermeņa daļas, kuras nedrīkst visiem rādīt, tomēr no tām nevajag mācīt kaunēties. 

Ja vecāks pieķer, ka ir šāda izjūta un vēlme bērnam teikt – fui, tad sev ir jāpajautā: no kurienes man pašam ir radies šāds kauns?

Jāmācās skaļi nosaukt dzimumorgānu nosaukumus 

Ir vecāki, kas nespēj nosaukt skaļi vārdos dzimumorgānu nosaukumus. Taču ir svarīgi bērnam tos iemācīt! Jo runa ir par bērna drošību un veselību. Piemēram, ja bērnu kāds būs rāvis aiz auss, viņš mājās stāstīs: mani rāva aiz auss. Tādā veidā vecāki uzzinās par notikušu fizisku vardarbību. Bet, ja bērnam neiemāca dzimumorgānu nosaukumus, kā lai viņš izstāsta, ka notika kaut kas, ko attiecina uz seksuālu vardarbību? 

Lai pats savu kaunu mazinātu, vecāks var dzimumorgānu nosaukumus vispirms pateikt skaļi kaut vai vienatnē, patrenēties. Par šo problēmu var runāt arī ar psihologu. Vienīgi pirms vizītes ir jābūt drošam, ka izvēlētais psihologs pats jūtas ērti, sarunājoties par seksualitātes jautājumiem.

Ja negrib sabučot kādu radinieku – nedrīkst spiest!

Sabiedrībā ierasts, satiekot radus, jo īpaši gados vecākus, viņus apskaut un sabučot. Ja bērns izvairās no tā, pieaugušie mēdz apelēt pie sirdsapziņas, piemēram: vecmāmiņa taču ir veca, priecāsies, ja tu viņu samīļosi. Taču, ja bērns pasaka – nē, es tevi neapskaušu –, nedrīkst bērnam ne pārmest, ne spiest to darīt! 

Vecāks var teikt: bērnam to negribas, un drīkst negribēt. Vai – mēs nespiežam apkampties tad, kad negrib. Vai arī – agrāk bija pieņemts, ka visiem pēc kārtas jāapkampjas un jāsabučojas, taču ne šoreiz. Ja pieaugušais pašam vecākam ir mīļš cilvēks, var teikt: es gan tevi varu apskaut! 
 

Pieaugušais var uzskatīt, ka tā ir cieņas izrādīšana. Taču tiek izpildīts noteikts sociāls rituāls, neatkarīgi no otra cilvēka vēlmēm. Ja cilvēks daudzas reizes dzīvē ir darījis to, kas viņam nepatīk, jo tā ir pieņemts, viņš to sāk normalizēt, uzskatīt, ka tā ir labi. Un tad izrādās: to drīkstēja nedarīt! Varēja visus radus, ko lika sabučot, nebučot! Jo kāpēc gan mazam bērnam būtu jāsniedz komforts pieaugušajam? 
 

Ir svarīgi, lai vecāks iestājas par bērna ķermenisko autonomiju arī šādos mazos brīžos. Ja vecāks neaizstāv, tad bērns var pieņemt: ir situācijas, kad man ir jāatsakās no sevis, jo otrs grib, neraugoties uz to, ka man ir nepatīkami, jūtos biedējoši, nedroši; tas iemāca neieklausīties sevī. Un brīdī, kad iestājas briesmas, ir grūti izlemt: tās ir vai nav briesmas? Pacietīšos, un būs labi. Taču šis nav tas diskomforts, kas ir jāpacieš! Ja mēs ejam pārgājienā un jānes smaga soma, tas arī ir diskomforts, taču tās ir pilnīgi citādas attiecības ar ķermeni. Te varētu teikt tāpat kā par labajiem un sliktajiem pieskārieniem – ir arī laba un slikta pacietība. 
 

Pret bērna diskomforta paušanu ir jāaizturas ar uzmanību un cieņu arī tāpēc, ka statistika liecina: astoņus no 10 dzimumnoziegumu gadījumiem veic pazīstami cilvēki. [1] 

Ja ir cieņpilna attieksme no vecāku un citu pieaugušo puses, ja respektē bērna atteikumu vai nepatiku, viņš mācās, ka nav nosodāms vai vainīgs pie tā, ka nepieņem sava ķermeņa robežu pārkāpšanu. Arī tad, ja tas ir radinieks ir gados vai izskatās skumīgs atraidījuma dēļ. 

Bērnam jāiemāca, ka kontakta un attiecību jautājumos pateiktais “nē” ir – nē. Ka pie šī “nē” var turēties, pat ja cits cilvēks saka: tā nav pieklājīgi uzvesties, vecāki cilvēki jāciena, labi bērni klausa, kad tu biji maziņš, mēs ar tevi bijām draugi, vai ka – mēs taču esam draugi taviem vecākiem, mēs taču esam ģimene.
 

Tāpat šajā situācijā bērns iemācās, ka viņš, nonākot grūtībās, tostarp saistītās ar seksualitāti, var vērsties pie saviem vecākiem, un viņi uzklausīs un sniegs atbalstu. Bērnam jāzina ne tikai no vārdiem, bet arī no savas pieredzes dažādās ikdienas dzīves situācijās, ka vecākiem savu diskomfortu drīkst paust un viņi to respektēs. Šo cieņu pret sevi bērns iemācās, un tā kļūst par drošības stūrakmeni.

Kā organizēt sarunas ar bērnu par seksualitāti 

• Pubertāte bērniem mūsdienās iestājas agri – pat deviņos vai desmit gados. Tomēr kādam tā var sākties tikai 13 gadu vecumā. Tāpēc laiks, kad bērns vecākam par seksualitāti sāk uzdot jautājumus, var atšķirties. 
• Ja bērns vecākiem neko par seksualitāti nejautā, tas nenozīmē, ka bērnu tas neinteresē! Tāpēc vecāks pats var rosināt šādas sarunas. Piemēram, atbilstošās situācijās it kā patestējot bērnu ar jautājumiem: vai jums skolā par šo ir stāstīts? Vai saproti, kāpēc jāpieklauvē pirms ienākšanas?
• Ir vērts izrunāt pubertātes lietas, rosināt šādas sarunas, lai notiekošās pārmaiņas bērnu neizbiedē. Lai bērns skatās ar cieņu un lepnumu uz sevi – es mainos, es augu!
• Vecākiem jārūpējas par drošu vidi, kur saruna par seksualitāti ar bērnu būtu iespējama. Tāpat ir jābūt godīgiem, ja vecāks pats nezina atbildes vai nejūtas ērti: man arī nav ērti, bet šie ir svarīgi jautājumi tavai veselībai. Vai – es arī nezinu visas atbildes uz šiem jautājumiem, varam pameklēt tās kopā.