Nespied bērnam ēst!

Vecāki mēdz izdomāt visdažādākos veidus, lai mēģinātu panākt, ka bērns maltīti tomēr apēd. Pierunāšana, piespiešana, pat sodi – tas viss tiek ņemts talkā, lai tikai mazais paklausītu un šķīvis būtu tukšs. Tomēr visbiežāk ar šo tiek panākts pretējs efekts. Lai gan bērns var apēst nedaudz vairāk tad, kad viņu piespiež, tomēr šāda veida maltītes viņam var izraisīt negatīvas asociācijas ar ēdienu un galu galā nepatiku vai pat izvairīšanos no tā.

Vecāku “ieroči” cīņā ar bērna neēšanu 

• Spiediens. “Es gribētu, lai tu apēd visus savus dārzeņus!”
• Pierunāšana. “Lūdzu, apēd to mazo gabaliņu burkāna/gurķa/tomāta.”
• Emocionāla šantāža. “Labas meitenes apēd savas vakariņas, ja mammīte tik ļoti pūlējās, lai tās pagatavotu.” vai “Tu neizaugsi liels un stiprs, ja nepaēdīsi.”
• Noteikumu izvirzīšana. “Tev jāapēd tik kartupeļu, cik tev ir gadu. Tātad trīs kartupeļi, jo tev ir trīs gadi!”
• Kukuļošana. “Ja apēdīsi visu, kas uz šķīvja, varēsi iet prom no galda/dabūt saldējumu utt.”
• Sodi. “Tu nevari iet ārā spēlēties, ja neesi izēdis zupu.”
• Piespiedu barošana. Ēdiena fiziska ievietošana bērna mutē un piespiešana to norīt.

Tas viss var ļoti negatīvi ietekmēt bērnu. Bez jau pieminētajām negatīvajām asociācijām bērnam var būt traucēta spēja atpazīt un atbilstoši reaģēt uz izsalkuma vai sāta izjūtu, kas savukārt var veicināt pārēšanos vai ēšanas traucējumus turpmākajā dzīvē.

Trauslā robeža un porcijas lielums

Vecāku centieniem piespiest bērnu kaut ko apēst par pamatu bieži kalpo bažas un satraukums par to, kā vai ko bērns ēd. Un tas ir saprotami, ka vecāki uztraucas par sava bērna veselību un labklājību. Īpaši, ja mazajam ir viņa vecumam neatbilstošs svars. Vecāki mudina viņu ēst vairāk, taču no draudzīga pamudinājuma līdz nelabvēlīga spiediena izdarīšanai ir trausla robeža, kuru var nepamanīt. To neapzinoties, vecāku rīcībai var būt pretējs efekts vēlamajam.

Izņemot ļoti retus gadījumus, mazi bērni intuitīvi labi zina, kad viņi ir izsalkuši un kad paēduši.

Tāpat ir vecāki, kuri spiež bērnam apēst visu, kas uz šķīvja, tikai tādēļ, lai pagatavotais ēdiens netiktu izšķērdēts. Vai arī viņiem pašiem bērnībā ieskolota pārliecība, ka šķīvjiem jābūt izēstiem tukšiem. Tomēr der atcerēties, ka mēs mēdzam pasniegt bērniem nereāli lielas porcijas, tāpēc nebūtu objektīvi sagaidīt, ka bērns to visu tiešām notiesās. Šajā gadījumā nevis bērns ēd pārāk maz, bet porcijas lielums ir neadekvāti liels.

Piespiedu ēšanas negatīvās sekas 

• Rodas nepatika pret ēdienu. Bērni ātri izveido asociācijas. Ja uz viņiem tiek izdarīts spiediens ēst vairāk, nekā bērni vēlas, negatīvās emocionālās un/vai iekšējās izjūtas var samazināt patiku pret ēdienu kā tādu vai pret atsevišķiem produktiem.
• Samazina vēlmi pagaršot kādu produktu vai maltīti. Piemēram, bērnam tiek piedāvāts ziedkāposts, bet viņš dabiskās neofobijas vai izsalkuma trūkuma dēļ atsakās to nogaršot. Ja šis atteikums tiek pastāvīgi ignorēts un bērns tiek pierunāts vai vecāki pat mēģina ielikt ziedkāpostus viņam mutē, saikne, kuru bērns veidos ar šo dārzeni, visticamāk, nebūs pozitīva.

• Veicina pārēšanos un lieko svaru. Bērniem ir jādod iespēja iemācīties atpazīt ķermeņa izsalkuma un sāta signālus. Piedzīvojot izsalkumu un samazinot to ēdot, viņi apgūst sava ķermeņa signālus un saprot, kad tam nepieciešams vairāk enerģijas vai, gluži pretēji, kad tā uzņemta pietiekami un ir lietderīgi pārtraukt ēšanu. Spiežot apēst visu, kas šķīvī, vai liekot ēst tad, kad bērns negrib, vecāki laupa iespēju apgūt minētās prasmes un pieaug iespēja, ka nākotnē bērnam var rasties svara problēmas.

Liekā svara draudi

Lai arī izsalkums un sāts ir iekšējas izjūtas, pētījumos pierādīts, ka ir vairāki faktori, kas tos abus var likt ignorēt. Spiediens ēst ir viens no veidiem, kā bērnu var mudināt apēst vairāk, nekā to prasa viņa ķermenis. Laika gaitā sāta izjūta zaudē savu nozīmi, jo tā vairs nesignalizē, ka maltīte būtu jāpārtrauc. Drīzāk bērns mācās turpināt ēst arī pēc tam, kad viņš jau izjūt sātu, un apstājas tikai tad, kad šķīvis ir tukšs, vai kad vecāki teic, ka būtu jāapstājas. Tas nozīmē, ka bērni mazāk ieklausās savā ķermenī, un tāpēc ēdiena uzņemšanas apjomu nosaka citi faktori, nevis tas, ko reāli prasa organisms. Pētījumi arī parāda, ka bērni apēd vidēji par 30% vairāk, ja viņiem tiek piedāvāta lielāka ēdiena porcija. Pārāk lielu porciju piedāvāšana bērniem un spiediens ēst vairāk, nekā viņi vēlas, ir būtiski pārēšanās un liekā svara attīstības faktori.

Ko darīt?

Izņemot ļoti retus gadījumus, mazi bērni intuitīvi labi zina, kad viņi ir izsalkuši un kad paēduši. Tāpēc ir svarīgi uzticēties un paļauties, ka bērni ēdīs, ja būs izsalkuši, un mums kā vecākiem nevajadzētu izdarīt spiedienu, lai mazais apēd vairāk. Tas ir kaut kas, ko bērni darīs labprāt, ja viņu ķermenim būs nepieciešama enerģija. Tāpat nevajadzētu uzstājīgi izturēties pret bērnu dabisko tieksmi noraidīt jaunus vai neierastus ēdienus un produktus. Drīzāk turpini tos piedāvāt un pieņem atteikumu, saprotot, ka šī ir normāla attīstības fāze un tas, ko un kā tu dari, veido pozitīvu vai negatīvu pieredzi tavam bērnam.

Lietas, kuras der izmēģināt

• Pārbaudi situāciju! Cik ilgs laiks ir pagājis kopš bērna pēdējās uzkodas vai dzēriena? Vai viņš tiešām ir izsalcis? Vai viņš nav pārāk noguris, lai tagad sēdētu pie galda un smuki ēstu? Varbūt bērnam ir slikti un tāpēc nav apetītes? Varbūt ieviesiet dienasgrāmatu, lai izsekotu uzkodu, dzērienu, maltīšu un snaudu skaitam un laikam? Tas ļaus noskaidrot reālo situāciju un izvērtēt, kā tava bērna ikdiena ietekmē viņa ēšanas paradumus.
• Iekāp bērna kurpēs! Mēģini iedomāties, kā būtu, ja tu nebūtu izsalcis un kāds tevi mudinātu ēst vai pat barotu piespiedu kārtā? Vai situācija, kad nav pārliecības par to, kas tas ir, ko tev lūdz apēst. Kā tu justos? Katru reizi, kad bērns atsakās no ēdiena, atceries palūkoties uz to no viņa skatpunkta.
• Atkāpies un esi objektīvs! Ēšanai vajadzētu būt patīkamai pieredzei, kas atbilst bioloģiskām vajadzībām. Tai nav nekāda sakara ar vecāku iegribu apmierināšanu. Mēģini pieņemt, ka tavs bērns ir apēdis tik daudz, cik vēlas, nevis vecākiem par prieku mēģina pievārēt tādu ēdiena daudzumu, kādu mamma vai tētis būs definējuši.

Pārāk lielu porciju piedāvāšana bērniem un spiediens ēst vairāk, nekā viņi vēlas, ir būtiski pārēšanās un liekā svara attīstības faktori.

• Uzticies mazajam puncim! Mūsu ķermenis ļoti labi signalizē, kad esam izsalkuši un paēduši, tomēr pastāvīga iejaukšanās, lūdzot bērnu ēst, kad viņš to vairs nevēlas, var izjaukt šo ritmu. Ēšana izsalkuma un apstāšanās sāta stāvoklī ir uzvedība, kuru mēs vēlamies veicināt, nevis graut, tāpēc mēģini ļaut bērnam pašam noteikt, kad viņš ir izsalcis un kad paēdis.
• Pārbaudi porciju izmērus! Bērnu vēderi ir ievērojami mazāki nekā pieaugušajiem, un, iespējams, tu vienkārši piedāvā bērnam pārāk lielu porciju, tādējādi izvirzot nereālas ekspektācijas. Par ceļvedi porcijas izmēram var kalpot bērna plauksta – viena ēdiena porcija ir aptuveni tāda, kas iederētos bērna plaukstā. Piemēram, divu gadu vecumam atbilstoša plaukstas lieluma zemeņu porcija būtu vienāda ar trim lielām zemenēm. Ja pusdienās pasniedz lazanju, uz šķīvja liec bērna plaukstas lieluma lazanjas gabalu un klāt 2–3 plaukstas lieluma dārzeņu porcijas. Launagā savukārt izmēģini plaukstas lieluma augļu porciju, pievienojot tikpat daudz dabīgā jogurta.

Atceries!

Bērna apetīte var būt mainīga, bet, ievērojot plaukstas likumu, tu visdrīzāk izvairīsies no pārāk lielām porcijām. Un galu galā – ja bērns gribēs vēl, viņš noteikti to pateiks!

Atsauces

Silva GA, Costa KA, Giugliani ER. Infant feeding: beyond the nutritional aspects. J Pediatr (Rio J). 2016 May-Jun;92(3 Suppl 1):S2-7. doi: 10.1016/j.jped.2016.02.006. Epub 2016 Mar 18. PMID: 26997355.

Riley LK, Rupert J, Boucher O. Nutrition in Toddlers. Am Fam Physician. 2018 Aug 15;98(4):227-233. PMID: 30215978.