Ko bērns mācās virtuvē

Virtuve ir vieta, kur bērns var pētīt ēdienu, liekot lietā tausti, smaržu, redzi, garšu, un tā ir vieta, kur būt radošam. Šāda darbošanās virtuvē var radīt paliekošu interesi par ēdieniem un ēst gatavošanu uz visu dzīvi. Turklāt, ja kopīgi tiek baudīta ēdienreize, tad ieguvums ir arī labākas savstarpējās attiecības, pozitīvākas emocijas, labāka uzvedība un augstāks pašvērtējums un komunikāciju prasmes. 
Mūsu kā vecāku uzdevums ir apzināties daudzos ieguvumus, bērnam piedaloties kopīgā ēst gatavošanā un vakariņošanas pieredzē, pat tad, ja šķiet, ka ērtāk būtu visu izdarīt pašiem un savu porciju apēst, skrienot uz nākamo dienas notikumu.

Kad sākt piedāvāt palīdzēt virtuves darbos? 

Patiesībā vairākums vecāku jau būs novērojuši, ka bērni labprātīgi piedalās dažādos mājas darbos no brīža, kad spēj nostāvēt kājās. Bērnudārza vecuma bērniem, ap diviem gadiem, parasti ļoti patīk nodemonstrēt, ko viņi prot, un viņiem pašiem arī interesē redzēt, kādas ir viņu spējas. 

Bērni izmanto virtuvi ne vien ēst gatavošanai, bet redz arī citus pielietojumus virtuves priekšmetiem un ēdieniem. Piemēram, paņemot putru rokā, var radīt interesantu skaņu, atverot un aizverot plaukstu.

Virtuvē ir daudz iespēju izpausties. Pavisam vieglie darbiņi, kur mazais bērnudārznieks var palīdzēt, ir uzdevumi, kas atbilst viņa prasmēm un sagādā prieku mazajam, piemēram, izņemt tīros šķīvjus no trauku mašīnas, ēdiena pārpalikumus iemest komposta spainī vai miskastē, maisīt pankūku mīklu, pielikt klāt kādas sastāvdaļas kopējam ēdienam, pārkaisīt sacepumu ar rīvētu sieru, notīrīt galdu pēc ēšanas. Svarīgi arī, ka bērns šo uzdevumu var izdarīt pats ar iespējami mazāku vecāku iesaisti un palīdzību. Tas nozīmē uzreiz neķert lupatu, lai pārslaucītu galdu, kad bērns to notīrījis. Šāda vecāku rīcība mazina bērna sajūtu, ka viņš var pats izdarīt labi, un ar laiku viņam var zust interese pašam darīt. 

Kopīga darbošanās virtuvē arī veicina bērna atbildības izjūtu, piemēram, ja mazākam bērnam dod rīkoties ar glāzēm un šķīvjiem, kuri var saplīst, tas veicina bērna pārliecību, ka vecāki viņam uzticas un ka viņš ir spējīgs tikt galā ar šādu uzdevumu. Svarīgi, lai bērns zina – ja kaut kas saplīst, tad neko nedrīkst aiztikt un jāgaida, kamēr vecāks savāc stikla lauskas. Taču pats fakts, ka bērns zina – trauki var saplīst –, tikai palielina viņa izpratni, ka viņš veic tādu uzdevumu virtuvē, kas prasa atbildību [1].

Cik ilgi būtu labi darboties virtuvē? 

Nav vajadzīgs, ka bērns pavada ilgu laiku, palīdzot virtuves darbos. Iesākumam būs gana ar piecām līdz desmit minūtēm šīm aktivitātēm. Kad bērns būs lielāks, viņa uzmanība būs noturīgāka, veicot kādu uzdevumu virtuvē, bet prasmes un intereses pieaugs un viņš varēs uzņemties aizvien sarežģītākus ēdiena gatavošanas uzdevumus – nomērīt tilpumu, izspiest sulu, pārsist olas, nomizot kartupeļus utt. [1].

Kādas prasmes tiek attīstītas virtuvē

• Ķermeņa apzināšanās. Pirmkārt, bērni attīsta motoriskās prasmes – maisīt, griezt, smērēt, birdināt, mīcīt. Arī kopējā ķermeņa apzināšanās pieaug, jo virtuves uzdevumi prasa labu koordināciju starp redzi un roku kustībām – ieliet ūdeni no mērkrūzes lielajā bļodā, pārsist olu vai mīcīt un rullēt mīklu, spēt paņemt šķipsnu sāls starp pirkstiem... Tas viss palielina ķermeņa un maņu savstarpējo integrāciju. Lielākiem bērniem var izmantot jau ļoti precīzu uzdevumu veikšanu, piemēram, izdekorēt kūku ar augļiem un ogām, kas prasa arī spēju koncentrēties un nesteidzīgi veikt uzdevumu [2, 3].
• Kognitīvās prasmes. Matemātiskās iemaņas – ciparu pazīšana, saskaitīšana, mērīšana. Tāpat bērns mācās lietu secību – vispirms ar karoti liekam miltus traukā, tad aplejam ar ūdeni un tad maisām. Bērns mācās arī pazīt un pateikt laiku pulkstenī [3]. Starp citu, spēt pagaidīt, kamēr ēdiens gatavojas, vai gaidīt savu kārtu uzdevuma veikšanai – tas viss attīsta spēju pagaidīt [2].
  Virtuvē var iemācīties daudz jaunu vārdu – gan dažādu ēdienu un sastāvdaļu nosaukumus, gan īpašības vārdus, kas raksturo konkrēta ēdiena garšu, smaržu, arī skaņu. Bieži receptes ir citās valodās un to lasīšana var radīt interesi, papildinot vārdu krājumu svešvalodā [3].
  Arī radošums, aktīva izpēte un fantazēšana notiek virtuvē. Bērni izmanto virtuvi ne vien ēst gatavošanai, bet redz arī citus pielietojumus virtuves priekšmetiem un ēdieniem. Piemēram, paņemot putru rokā, var radīt interesantu skaņu, atverot un aizverot plaukstu. Lielāki bērni jau var sākt eksperimentēt ar dažādām receptēm un piedzīvot arī neizdošanos, kas ir daļa no mācīšanās procesa, taču ar laiku atklājot tādas receptes, kuras ir vērts atkārtot [2]. Bērnam var pajautāt, kas, viņaprāt, iznāks no konkrētās receptes, tādējādi veicinot fantāziju.

• Problēmu risināšanas prasmes. Receptes ir kā puzles – katra sastāvdaļa jāpievieno konkrētā secībā un daudzumā. Ēst gatavošana liek procesa laikā novērtēt, cik gatava ir maltīte, vai nepieciešams kaut ko pielabot, piemēram, zupai pieliet papildu ūdeni. Tas viss māca bērniem būt elastīgiem ēdienu gatavošanā. Mazākiem pavāriem, lai veicinātu secīguma izpratni, var palīdzēt pagatavot kādu vieglāku recepti. Piemēram, čia pudiņš, kurā 1) jāpaņem bļoda, 2) jāiemet bļodā sauja rozīņu, 3) jāsajauc ar divām ēdamkarotēm čia sēklu un 4) jāaplej ar mandeļu pienu, 5) jāsamaisa un tad 6) jāieliek ledusskapī. Pēc pāris stundām garšīgs pudiņš ir gatavs. Tas māca bērniem spēju saprast lietu secību, kas ir fundamentāla prasme gan komunikācijā, lai saprastu, kā mēs sākam sarunu un kā to pabeidzam, gan arī, piemēram, matemātikā, kur ir skaidra secība, kā jāveic matemātiskās darbības. Lielākiem bērniem var uzticēt jau pašiem izlasīt un pagatavot ēdienu pēc kādas vienkāršas receptes vai, piemēram, palūgt uztaisīt divas reizes vairāk vai uz pusi mazāk ēdiena, nekā receptē norādīts. Tā viņi mācās reizināšanu un dalīšanu [2]. 
  Tāpat, ja bērns kļūdās, viņam jāizprot sava darbību secība un jāspēj saprast, kur viņš ir kļūdījies, lai nākamreiz varētu pagatavot ēdienu labāk. Protams, svarīgi, ka vecāki turpina būt labvēlīgi noskaņoti un palīdz risināt radušos neveiksmi, lai bērns arī turpmāk uzdrīkstētos mēģināt [4].

• Sociālās prasmes. Bērni var mācīties sadarboties recepšu īstenošanā dažādos veidos: receptes izstāstīšanā pārējiem, kas piedalās tās pagatavošanā; ieklausīties receptes īstenošanas soļos; kopīgi uzklāt un novākt galdu. Ar pavisam maziem bērniem var spēlēties kopīgā tējas padzeršanā, kur viņi mācās teikt “lūdzu” un “paldies” un apkalpot savus viesus, novākt aiz sevis un viesiem. Ap divu vai trīs gadu vecumu ir labs laiks, kad bērns mācās savākt aiz sevis, un vecāka uzdevums ir nodrošināt šādu iespēju – ļaut bērnam palīdzēt novākt, notīrīt, salikt traukus atpakaļ tiem paredzētajās vietās utt. Lielākiem bērniem var piedāvāt pagatavot kādu uzkodu vai desertu viesībām un kopīgi pasniegt ēdienu ciemiņiem, vai iesaistīt viņus iepirkumu saraksta veidošanā, iet kopīgi iepirkties [2, 5].

Bērnudārznieki ir visai izvēlīgi ēdāji, un kopīga ēdiena gatavošana vairo iespēju, ka bērni gribēs to arī pagaršot un būs elastīgāki, kad tiks piedāvāts kaut kas jauns.

Bonuss: veselīgāka ēdienu izvēle

Bērnudārznieki ir visai izvēlīgi ēdāji, un kopīga ēdiena gatavošana vairo iespēju, ka bērni gribēs kādu ēdienu arī pagaršot un būs elastīgāki, kad tiks piedāvāts kaut kas jauns. Tāpat kopīga ēst gatavošana ļauj bērnam labvēlīgāk attiekties pret ēdienu, tā pagatavošanu un dažādiem produktiem [6].

Ieguvumi kopīgām maltītēm 

Kopīgas maltītes ir iespēja bērnu integrēt plašākā ģimenes, draugu lokā un sabiedrībā kopumā, kur viņam ir iespēja vērot, kādas ir kopīgas ēšanas paražas, sociālās normas [7] un dod iespēju labāk iepazīt citam citu un veidot tuvākas savstarpējās attiecības, kā arī atvilkt elpu no ikdienas skrējiena. Pētījumi rāda, ka šobrīd ir tendence tomēr šādas kopīgas ēdienreizes izlaist vai nu lielās darba slodzes, vai nesaskanīgu dienas ritmu dēļ, un dažkārt pat piezogas vainas apziņa par nelietderīgi iztērēto laiku [8]. Tāpat pētījumos secināts, ka regulāras kopīgas maltītes (vairāk par trim nedēļā) dod labumu gan vecākiem, gan bērniem. 

Pētījumos secināts, ka regulāras kopīgas maltītes (vairāk par trim nedēļā) dod labumu gan vecākiem, gan bērniem.

Regulāras kopīgas ēdienreizes saistītas ar labāku mentālo un fizisko veselību, mātēm ir mazāks izjustais stresa līmenis, bet bērni pusaudžu vecumā uzrāda mazāk mentālās saslimšanas – trauksmi un depresiju, kā arī ir vairāk pasargāti no dažādiem riskiem, piemēram, alkohola un narkotiku lietošanas un vardarbības skolā, jo vecāki labāk atpazīst, kas ar viņu bērniem notiek [9]. Viņiem ir labākas savstarpējās attiecības, viņi ir vairāk atklāti cits pret citu, vecāki ir vairāk iesaistīti bērna dzīvē un bērni jūtas pārliecinātāki, ka viņi var dalīties savās problēmās ar vecākiem un lūgt palīdzību vai padomu, ja nepieciešams. Turpretī tajās ģimenēs, kur vecāki neēd kopā ar savām atvasēm, bērni jūtas vairāk izolēti [10].

Interesanti 

Pētījumi apliecina, ka kopīgas ēdienreizes palīdz bērniem veidot plašāku vārdu krājumu. Tie bērni, ar kuriem vecāki sarunājas ēdienreižu laikā, zina līdz pat sešām reizēm vairāk vārdu nekā viņu vienaudži, un daudz biežāk dzird retos vārdus. Salīdzinājumam: ģimenes sarunas kopīgas maltītes laikā – ap 1000 reto vārdu, kopīgas grāmatu lasīšanas laikā – ap 143 reto vārdu. Tāpat tie bērni, kuri kopā ar vecākiem ietur sešas līdz septiņas kopīgas maltītes nedēļā, skolā biežāk uzrāda ļoti labu sniegumu [11].

Kopīga ēšana un TV skatīšanās 

Ja ģimene sēž pie galda, baudot kopīgu ēdienreizi, un vienlaikus skatās televīziju tā vietā, lai sarunātos, tad, protams, nav nekādu ieguvumu no kopīgām maltītēm. Televizors fonā var traucēt bērna uzmanības koncentrēšanas spējām, kā arī var mazināt attiecību kvalitāti starp vecākiem un bērnu [11].
Tāpat kopīga ēšana nenes labumu, ja vecāki šo laiku izmanto, lai kritizētu bērnu, kas arī negatīvi ietekmē vecāka un bērna attiecības. Pāru attiecībās ir pierādīts zelta likums – ja vēlamies labas attiecības ar partneri, mēs varam izteikt vienu kritiku pret piecām labām lietām [12]. Visticamāk, šo pašu principu var attiecināt arī uz bērna un vecāku attiecībām.  

Atsauces
1. kidshealth.org

2. https://tocaboca.com/magazine/kids-kitchen/

3. https://cookingwithlanguages.com/kids-in-the-kitchen-skills-can-learn/

4. https://www.wdgpublichealth.ca/blog/what-do-kids-learn-kitchen

5.  https://childdevelopmentinfo.com/family-building/why-sharing-family-meals-is-so-important-2/#gs.1k08tz

6. https://kidshealth.org/en/parents/cooking-preschool.html

7. Ochs, E & Merav, S (2006). The Cultural Structuring of Mealtime Socialization. New Directions for Child and Adolescent Development, 111, DOI: 10.1002/cad.153, iegūts no http://www.sscnet.ucla.edu/anthro/faculty/ochs/articles/06Mealtime.pdf

8.
https://www.gottman.com/blog/the-magic-ratio-the-key-to-relationship-satisfaction/

9. https://thefamilydinnerproject.org

10. brainfodder.org

11. https://theconversation.com/science-says-eat-with-your-kids-34573

12. gottman.com