Kļūdas, ko jaunie vecāki pieļauj tehnoloģiju lietošanā

Speciālists norāda, ka visam pamatā ir attiecības. Bieži vien dators (vai jebkura cita tehnoloģija) ir vieta, kur patverties, lai justos labi. Tomēr paliek jautājums – vai tiešām ierīcēs mēs jūtamies labi?

Virtuālā pasaule – viens no veidiem, kā mukt no pamata grūtībām

Uz tehnoloģiju lietošanu var raudzīties dziļāk, uzskata Gunārs Trimda. Ja starp pārī esošajiem pieaugušajiem ir pietiekami labas* attiecības – nav sakrātu dusmu, baiļu –, nav arī nepieciešamības pēc kāda “trešā” no malas. Ja starp diviem cilvēkiem ir trauksme vai vienaldzība, tad, lai justos labāk, tiek meklēts kāds trešais – tā var būt kāda atkarība, mīļākais vai mīļākā, darbaholisms, noslēgšanās sevī, specifisku profesiju izvēlēšanās, kas prasa lielu distanci (piemēram, tālbraucējs, jūrnieks), vai arī pārmērīga tehnoloģiju lietošana. Ja pāra attiecības ir pietiekami labas, tehnoloģiju jautājums nav aktuāls. 

Ja vecāki būs spriedzē, lasīs padomus, kā būtu jāuzvedas un kā jālieto tehnoloģijas, un tos mehāniski izpildīs, tam nebūs vēlamā efekta.

“Protams, visi mēs īslaicīgi lietojam ierīces, aizsūtām kādu ziņu, noskatāmies jaunumus, bet nepaliekam tehnoloģiju pasaulē. Taču, ja attiecībās ir kādas grūtības, tas ir veids, kā no tām “aizmukt”. Virtuālā pasaulē var izveidot surogātattiecības, kurās var kļūt par kādu spēles varoni. Šo varoni var izveidot tādu, kādu vēlas – tam var mainīt izskatu, raksturu, piemeklēt attiecīgus ieročus, ja ir paredzēta cīņa. Arī pats dators vai mobilais telefons kļūst par draugu, ar kuru var rīkoties, kā pats grib, – ieslēgt, izslēgt, ielādēt jaunas programmas, kuras ir ērtākas. Var rasties dažādas fantāzijas, piemēram, cilvēku pārkodē, lai viņš būtu paklausīgs vai lai nebūtu tāds egoists. 

Galvenais jautājums paliek – kas notiek pāra attiecībās, ja stundām ir jāspēlē spēles vai jāsarakstās ar draudzenēm?” norāda Gunārs Trimda.

Svarīgi, lai vīrietis, pasaulē nākot bērnam, ir atbalstošs un saprotošs. Ja sieviete jūtas atbalstīta un saprasta, mazuļa piedzimšanas posms paiet vieglāk. Uz bērna piedzimšanu raugoties no ģimenes sistēmiskās terapijas viedokļa, jāteic – bērna piedzimšana nekad nav viegla un vienkārša. Parasti šajā situācijā ir dabīgi, ka ģimenēs rodas spriedze, jo katram no jaunajiem vecākiem ir savas grūtības, ar ko jātiek galā.

Cik ilgi jaunie vecāki drīkst “sēdēt telefonā”? 

Ja attiecības ir pietiekami harmoniskas un jaunie vecāki jūtas pārliecinoši, pazūd jautājums, cik ilga ierīču lietošana ir pieļaujama. Galvenais būtu atbildēt uz pamata jautājumu – kāpēc mēs gribam lietot ierīces tik ilgi vai intensīvi, ka mums jāsatraucas, ka tas varētu būt par daudz?

Man ir garlaicīgi!

Tomēr bieži mūsdienās jaunās mammas ilgas stundas paliek vienas ar bērnu, jo partneris dodas uz darbu, un tad, šķiet, piezogas garlaicība. Bērns ēd, guļ, diena kļūst monotona, taču telefons ir pa rokai un ir ērti ieskatīties gan draudzeņu sarakstē, gan jaunākajos notikumos. Tomēr Gunārs Trimda norāda – kāpēc būtu jābūt garlaicīgi ar mazuli? Bērns smaida, raud, dusmojas, ar viņu var veidot attiecības. To darīt ir ārkārtīgi svarīgi no zīdaiņa emocionālās attīstības viedokļa. Ja attiecības ģimenē ir pietiekami interesantas – starp mammu un bērnu, starp sievieti un vīrieti, starp tēti un bērnu –, tad atkrīt jautājums par ierīcēm. Ja ģimenē starp pieaugušajiem ir piepildītas emocionālās vajadzības, nebūs nepieciešamības pēc intensīvas ierīču lietošanas. 

Vai spēj tam noticēt? 

Pirms 10 gadiem tika veikts pētījums – cik ilga ir divu pieaugušo kvalitatīva saruna bez lūkošanās ierīcēs, bet skatoties acīs. Atklājās, ka tās ir tikai divas minūtes dienā! Pašlaik šis laiks varētu būt pat mazāks. No šādiem apstākļiem izriet strauja verbālā intelekta pazemināšanās bērnu vidū. Tas nozīmē – ja bērns nedzird, kā citi sarunājas, viņa spēja uztvert to, ko viņam saka, mazinās. Tam cēlonis ir meklējams apstāklī, ka vecāki savā starpā nesarunājas. 

Bērna piedzimšana nekad nav viegla un vienkārša. Parasti šajā situācijā ir dabīgi, ka ģimenēs rodas spriedze, jo katram no jaunajiem vecākiem ir savas grūtības, ar ko jātiek galā.

Kā var pamanīt, ka telefona ir par daudz?  

Lai kā mums gribētos dzirdēt konkrētas stundas, skaitļus un labo un slikto darbu uzskaitījumu, speciālisti nenosauc konkrētus skaitļus, cik tad laika pavadīt ierīcēs ir pieņemamai. Jau pats šis jautājums norāda uz problēmsituāciju. Ja cilvēks to vēlas noskaidrot, rodas jautājums – kāpēc tas ir kļuvis aktuāli? Gunārs Trimda to salīdzina ar situāciju, kad attiecības tiek veidoties mehāniski, pēc kādiem šabloniem, ar aprēķinu, piemēram, kāds vīrietis seksologam jautātu – cik minūtes man jāglāsta sieva priekšspēles laikā? Ja mēs uzdodam šādus jautājumus, jādomā – kas notiek mūsu attiecībās? Ja attiecības ir pietiekami labas, šādi jautājumi atkrīt. 

Tomēr ir dažas pazīmes, kas var liecināt – telefons ir pārāk daudz pārņēmis mūsu dzīvi. Esi uzmanīgs:
 

• ja roka automātiski, neatkarīgi no situācijas, tveras pie telefona. Piemēram, atver acis no rīta un vispirms skaties ekrānā, nevis uz bērnu vai partneri;
• ja telefona lietošana paņem tik daudz laika, ka, tikai to paņemot, lai it kā atbildētu uz vienu ziņu, attopies, ka ierīcē esi pavadījis daudz vairāk laika, nekā tas nepieciešams vai bijis plānots;
• ja apkārtējie sāk norādīt uz pārāk kaismīgu telefona lietošanu. Ir vērts ieklausīties, ja apkārtējie saka: “Tu jau atkal savā telefonā!” – visticamāk, tam ir pamats.

Savukārt, ja telefona lietošana saistās tikai ar nepieciešamo lietu izdarīšanu vai plānotu, mērķētu atpūtu (tagad noskatīšos filmu) un jebkurā brīdī varam to nolikt, ja ierīču lietošana nav strīdu iemesls ģimenē, tad tas parasti bažas nerada.

Darbības, kurās atpazīstam sevi. Vai tās ir kļūdas?

 

• Gatavojos dzemdībām un fiksēju kontrakcijas aplikācijā, nevis sekoju savām sajūtām un ieklausos savā ķermenī.
• Zīdu mazuli un lasu draudzeņu saraksti, skatos TikTok video, ziņas u. c.
• Eju pa parku, stumju ratiņos gulošu bērnu, skatos seriālu.
• Lai bērns labāk ēstu piebarojumu, parādu viņam multenīti.
• Slinkums dziedāt, uzlieku bērnam dziesmiņu no Spotify.
• Lieku gulēt bērnu un sēžu blakus ar klēpī ieliktu datoru, skatos ziņas u. c.
• Braucot automašīnā, rādu bērnam telefonu, lai viņš neraud.
• Bērnam garlaicīgi braukt sēžamajos ratos, tāpēc iedodu viņam rokās savu telefonu.
• Ieslēdzu no rīta televizoru, bet tas visu dienu paliek ieslēgts, un fonā iet viens raidījums pēc otra.
• Bērns ir iemācījies rāpot – nevis uzslavēju mazuli un priecājos kopā ar viņu, bet ķeru pēc telefona, lai nofilmētu viņu un nosūtītu draugiem un radiem.

Gunārs Trimda tās negribētu saukt par kļūdām, tās drīzāk ir situācijas, kurās vecāki neapzināti izvēlas nonākt. Un katram no viņiem ir savs iemesls, attaisnojums, kāpēc tas tiek darīts. Viens no aizsargmehānismiem ir racionalizācija – pieaugušie sev iegalvo, ka ierīcē viņi nokārto kādas svarīgas lietas, kliedē garlaicību, maksā rēķinus, meklē informāciju, strādā, filmē bērnu, lai saglabātu to savā atmiņā. Jautājums ir – kāpēc vecāki izvēlas darīt šīs lietas un vai tiešām bērna aprūpe bez ierīču pastāvīgas atrašanās rokā nav iespējama? Skatoties ekrānā, tiek palaisti garām signāli, kurus vecākiem nodod mazulis, – mīmika, skaņas, kustības, emocijas. Nenotiek mijiedarbošanās ar pieaugušo un viņa emocijām.

Zīdainim ir jābūt drošam – mamma atnāks un viņu pamanīs

Pirmajā dzīves gadā ir ļoti būtiski, lai mazulim veidotos drošā piesaiste, lai zīdainim rastos priekšstats – ja man ir slikti, tad atnāks kāds, kas mani nomierinās, es neesmu pamests, es esmu vērtīgs un labs. Ja bērnam izveidojas šī drošības sajūta, tas nostiprina viņa pārliecību par sevi, ticību savām spējām un vēlāk uzticēšanos citiem. Ja mazulis piedzīvo to, ka viņš pasauc mammu un mamma atnāk, viņam izveidojas tā sauktie iekšējie objekti jeb priekšstats (viņš apzinās, ka mamma ir), un vēlāk, kad mamma kādu laiku nenāk, mazais apzinās, ka mamma ir un kaut kad pie viņa atnāks. Savukārt, ja mammai ir, piemēram, pēcdzemdību depresija, viņa būs ļoti iegrimusi virtuālajā pasaulē, zīdainis jutīs, ka mamma ir kaut kur citur un nav īsti ar viņu kopā, lai gan it kā tepat blakus būs. Bērns var justies nobijies, ja viņš raud, bet mamma neatsaucas. Šādā gadījumā – ja mamma vai cita persona, kas aprūpē mazuli, neatsaucas viņa vajadzībām, veidojas nedrošā piesaiste. Bērns nav pārliecināts, vai mamma atnāks. Mazulim rodas priekšstats, ka viņš ir slikts un nevērtīgs, un vēlāk viņam būs grūti izveidot attiecības. Ir izpētīts, ka tiem bērniem, kam ir izveidojusies nedrošā piesaiste, vēlākos gados ir lielāki riski ciest no kādām atkarībām. 

Kāpēc padomi nestrādā

Speciālisti uzsver – svarīgāks par to, cik daudz laika pavadām telefonā, ir iemesli, kāpēc to darām. Lai labāk saklausītu savu iekšējo motivāciju, vecāki var atbildēt sev – ar kādu mērķi es lietoju tehnoloģijas? Gunārs Trimda norāda, ka pēdējo laiku tendence vecākiem ir daudz koncentrēties uz to, vai viņi izpilda vai neizpilda kādus priekšnosacījumus, lai būtu labi vecāki. “Tas ir kā mēģināt nomaksāt bērniem uzmanības nodokli – reizēm ir liela vēlme izdarīt kādas konkrētas lietas, it kā nomaksāt šo nodokli, un tādējādi rodas šķietama ilūzija, ka es būšu brīvs, būšu veicis savu pienākumu. Ja vecāki būs spriedzē, lasīs padomus, kā būtu jāuzvedas un kā jālieto tehnoloģijas, un tos mehāniski izpildīs, tam nebūs vēlamā efekta. Piemēram, ja trauksmaina un nomākta jaunā māmiņa izlasīs, ka skatīties filmu laikā, kamēr zīda mazuli, nav labi, un pārtrauks to skatīties, visticamāk, viņa tik un tā nespēs pieslēgties zīdīšanas procesam, jo tāpat būs nomākta, trauksmaina. Un mazulis to jutīs, ka mamma tāpat emocionāli nav ar viņu. 

Manuprāt, padomi pēc būtības nestrādā. Padoms skan: “ja bērnu baro, nedrīkst ņemt telefonu”, mamma to izpilda, bet diskomforts viņai paliek, un bērns to jūt. Jautājums – kas tas ir par diskomfortu?” ieskatīties sevī dziļāk aicina Gunārs Trimda. Ja runa ir par atkarību, var palīdzēt speciālisti – piemēram, ģimenes psihoterapija.

Izmēģini! 

• Reizē, kad rodas vēlme (nevis vajadzība!) pēc telefona, apzināti apstādini sevi un ierīci nepaņem. Vērs uzmanību uz savām sajūtām un vēro, kas tevī notiek. Ja jūtams, ka aug satraukums, nemiers, rodas neizturama trauksme, tas nozīmē, ka vēlme pēc telefona ir ļoti liela un jau kaut kāda mērā ir radusies atkarība.
• Dodoties izbraukumā, atstāj telefonu mājās un vēro, kas mainās jūsu (pāra, vecāku un bērna) attiecībās – vai varat sarunāties, vai varat pavadīt patīkamu laiku? Lai līdz tam nonāktu, visticamāk, radīsies aizsargreakcija – bez telefona taču nevar doties laukā no mājas, jo kaut kas var atgadīties un būs nepieciešamība kādam piezvanīt.

Kā sevi izraut no telefona jūga?

Ja apzināmies, ka ierīču lietošana jau ir radījusi problēmas un telefons ir kaut kāda emocionālā cauruma ielāps, tas jau ir ļoti daudz, uzskata Gunārs Trimda. “Tas ir daudz, tas ir sākums! Vispirms pašam tas ir jāapzinās, un tad var spert nākamo soli. Piemēram, var izrunāties ar tuviniekiem par savām sajūtām. Risināt šo problēmu nav viegli, jo šādās situācijās cilvēki nereti sastopas ar neziņu un bezspēcību. Taču ir vērts mēģināt sajust emocijas, kas rodas, kad telefonu kādu laiku neizmantojam. Jāņem vērā, ja atkarība un pieradums pie ierīču lietošanas ir jau radies, mehāniski pilnīgi pārtraukt to nevajadzētu, jo tas var būt vienīgais veids, kā justies labi,” norāda speciālists.

* Pietiekami labas attiecības – jēdziens veidots, balstoties uz D. Vinikota jēdzienu “pietiekami laba mamma”. Tas nozīmē, ka nevienam nav jābūt ideālam un neviens nevar būt ideāls. Attiecības var uzskatīt par labām, ja tās ir “pietiekami labas”.