Vecāku aizraušanās ar viedierīcēm ietekmē zīdaiņa piesaisti un smadzeņu attīstību

Smadzeņu attīstība turpinās 25 gadus

Cilvēka smadzenes ir kā smalks un ļoti sarežģīts mehānisms. Tūlīt pēc piedzimšanas tās savā attīstības ziņā ir tikai starta pozīcijā, bet turpina intensīvi attīstīties turpmāko dzīves gadu laikā, turklāt dažādas smadzeņu daļas katra savā laikā. Lai labāk raksturotu, cik pakāpeniska un secīga ir cilvēka smadzeņu attīstība, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs šo procesu salīdzina ar primitīvāk veidotām reptiļu smadzenēm – reptiļu mazuļu smadzenes jau uzreiz pēc dzimšanas ir sasniegušas teju savu maksimālo attīstības līmeni, tāpēc arī atšķirībā no cilvēka, piemēram, bruņurupuču mātītes kā primārās aprūpētājas loma mazuļa agrīnās attīstības periodā ir ļoti nosacīta. “Galvenais mātītes uzdevums ir izpeldēt krastā, izrakt smiltīs bedrīti, iedēt tajā olas, bedrīti aizrakt. Un tad var peldēt prom – ar to aprūpētājas loma ir galā, jo, mazulim izšķiļoties, viņš jau ir spējīgs izpildīt visas savai dzīvei svarīgās funkcijas: orientēties uz stimulu, atrast okeānu, peldēt, paēst, pieaugt un turpināt dzīves ciklu. Ja cilvēkiem daba būtu lēmusi arī sagaidīt brīdi, kad mazuļa smadzenes ir nobriedušas pilnībā, un tikai tad ļautu bērnam nākt pasaulē, tad grūtniecība ilgtu 25 gadus, jo līdz šim vecumam cilvēka smadzenes aizvien turpina attīstīties.”

Acu kontakts ar mammu. Tik būtisks un neaizstājams

Šajā smalkajā un sarežģītajā smadzeņu attīstības procesā daudz nosaka bioloģija un ģenētika, tomēr neatsverami liela ietekme ir arī videi. Tādēļ, lai cilvēka mazulim pēc piedzimšanas palīdzētu izdzīvot, daba paredzējusi veidot piesaistes jeb pieķeršanās sistēmu – ļoti īpašas un intensīvas attiecības starp zīdaini, no vienas puses, un primāro aprūpētāju, no otras. “Piesaiste lielā mērā veidojas, pateicoties komunikācijai starp bērnu un viņa aprūpētāju. Tas pierādīts arī pētījumos, ka pēc bērna piedzimšanas neapzinātā līmenī mainās pat primārā aprūpētāja valoda, tajā parādās ļoti daudz atkārtojumu, īsāki teikumi, kas ir būtiski bērna turpmākās valodas attīstībai. Tomēr ļoti agrīnā vecumā attiecības ar aprūpētāju galvenokārt veidojas neverbāli – ar acu skatienu, sejas izteiksmi, žestiem, mīmiku. Ja bērna attīstība norit normāli, sešu mēnešu vecumā viņš jau spēj pats aktīvi iesaistīties komunikācijā, fiksēt acu skatienu, atpazīt mammas seju un, pateicoties spoguļneironiem, reaģēt ar emocijām (mamma smaida – bērns smaida pretī). Kā arī tiek likti pamati daudzām citām būtiskām funkcijām – gan komunikācijas prasmēm, gan pašregulācijas spējai,” izskaidro bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Jo vairāk vecāki būs aizrāvušies ar ekrāniem, jo vairāk tas ietekmēs piesaistes attiecības ar bērnu, kā arī noteiks, kādi būs atvases ekrānu lietošanas paradumi turpmāk nākotnē.

Taču līdz brīdim, kamēr pieres daivas garoza (tā atbild par pašregulāciju, paškontroli, impulsu bremzēšanu un uzmanības koncentrēšanu) vēl nav nobriedusi un bērns nespēj pats regulēt savas emocijas un uzvedību, šis pienākums jāuzņemas vecākiem: kad mazulis satraukts, viņam jāpalīdz nomierināties, lai bērns gūtu pieredzi un iemācītos, ka trauksme ir pārejošs stāvoklis. “Diemžēl bioloģiskie procesi nosaka, ka smadzeņu plasticitāte ar laiku mazinās, tāpēc bērnam ir vairāki tā sauktie kritiskie attīstības vecumposmi, kad vides ietekmei uz kādas konkrētās smadzeņu daļas funkciju attīstīšanu ir vislielākā nozīme. Pat tām smadzeņu daļām, kuras nobriest ļoti lēni, kritiskais attīstības periods ir tieši pirmie divi trīs dzīves gadi,” teic psihiatrs, piebilstot, ka bērna smadzeņu attīstība, no vienas puses, ir pakāpeniska, bet, no otras – ļoti secīga, tātad visi attīstības posmi ir neaizstājami svarīgi. “Nav iespējams pārlēkt pāri kādam attīstības posmam tieši tāpat kā nevar uzbūvēt daudzstāvu māju, iztiekot bez pirmā stāva,” tā Ņikita Bezborodovs.

Līdz 2 gadiem bez ekrāniem

Bērnu psihiatrs uzsver, ka nav iespējams runāt par to, kāds būtu pieļaujamais ekrānu lietošanas laiks bērnam līdz divu gadu vecumam, jo tāda nav! Mazais cilvēks telefonā, datorā vai TV redzēto šajā vecumā nespēj uztvert, kur nu vēl redzēto saistīt ar dzīvi... “Protams, ekrāns ir spilgts, tas jebkurā vecumā piesaistīs uzmanību, bet vienlaikus arī novērsīs uzmanību no citām attīstībai daudz svarīgākām nodarbēm, kas varētu pozitīvi ietekmēt bērna attīstību, tostarp gan komunikāciju, gan pašregulācijas prasmes, gan attiecības ar vecākiem. Šādi eksperimenti jau ir veikti, un pierādīts – ja bērnu līdz divu gadu vecumam nosēdina pie TV ekrāna, rāda viņam filmiņu, kurā kāds ienāk telpā un kastē paslēpj kādu saistošu rotaļlietu, bet vēlāk ieved identiskā telpā, kurā atrodas tieši tāda kaste, kāda tikko redzēta TV ekrānā, mazais joprojām nezina, ka tur var atrast paslēpto rotaļlietu. Tas uzskatāmi parāda, ka līdz divu gadu vecumam ekrānā redzētais netiek saistīts ar realitāti,” izskaidro psihiatrs. 

Nav iespējams runāt par to, kāds būtu pieļaujamais ekrānu lietošanas laiks bērnam līdz divu gadu vecumam, jo tāda nav!

Visu šo iemeslu dēļ tiem, kas auklē tikko dzimušu mazuli vai audzina bērnu vecumā līdz diviem gadiem, pats svarīgākais, ko derētu likt aiz auss un ielāgot, – galvenokārt uzmanība jāpievērš pašu [pieaugušo cilvēku] viedierīču lietošanas paradumiem, izprotot, vai ekrāniem veltītais laiks neizkonkurē laiku, ko varētu pilnvērtīgi pavadīt kopā ar bērnu. “Jo vairāk vecāki būs aizrāvušies ar ekrāniem, jo vairāk tas ietekmēs piesaistes attiecības ar bērnu, kā arī noteiks, kādi būs atvases ekrānu lietošanas paradumi turpmāk nākotnē. Kā zināms, bērni nemācās no tā, ko viņiem stāstām, bet gan no tā, ko viņi redz,” teic Ņikita Bezborodovs.

Apskati “still face experiment” video
 

Kā ar uzskatāmu piemēru, kas notiek brīdī, ja starp bērnu un aprūpētāju iztrūkst emocionālās mijiedarbības, var iepazīties internetā, meklētājā ierakstot “still face experiment”. Eksperiments uzskatāmi parāda, kas notiek, ja mammas seja, lūkojoties uz bērnu, pēkšņi sastingst, tā vairs nepauž nekādas emocijas. Sākumā mazulis dara visu, lai panāktu, ka mamma atkal reaģē, viņš smaida, mēģina aizsniegt ar rokām, iespiedzas, it kā jautājot, kas šeit īsti notiek, reaģē uz situāciju ar neapmierinātību. Nepilnu divu minūšu laikā, kad nenotiek emocionālā mijiedarbība, bērns sāk reaģēt negatīvi, raud. Varam iztēloties, ka šāda pati situācija ir brīdī, kad bērna aprūpētājs novēršas no mazuļa, jo par svarīgāku uzskata izlasīt ziņojumu WhatsApp vai uzrakstīt īsziņu. Taču, ja bērnam tiešā acu skatiena pietrūkst, viņš neredz tēta vai mammas seju, neapmierinātības izrādīšana būs neizbēgama. 

Pētījumi netiek līdzi tehnoloģiju attīstībai

Agrāk uzskatīja, ka pieļaujamo laiku, ko bērns drīkstētu pavadīt, veroties ekrānā, var aprēķināt pēc formulas: bērna vecums reizināts ar 3 minūtēm. “Šobrīd jebkuras šāda veida rekomendācijas vairs nav spēkā,” saka psihiatrs. Arī to, kādas sekas mūsdienu tehnoloģijas būs atstājušas uz bērnu psihoemocionālo attīstību, varēs secināt vien tad, kad beidzot būs pieejami kādu zinātnisko pētījumu dati par šo tēmu. Taču Ņikita Bezborodovs atzīst, ka diemžēl tehnoloģijas attīstās daudz straujāk, nekā zinātniskās izpētes cikls tam spēj tikt līdzi: “Tāpēc pagaidām šādu pārliecinošu pētījumu trūkst, toties ir gana daudz pētīts, kā televīzijas skatīšanās ietekmē bērna attīstību. Arī pēc tā varam izdarīt daudzus likumsakarīgus secinājumus. Ja televizors darbojas ik dienu telpā, kur uzturas arī bērns, tas novērš uzmanību, mazina viņa spēju koncentrēties. Tāpat var droši apgalvot, ka ilgstoša TV skatīšanās (arī tad, ja televizors darbojas fonā) samazina kvalitatīvo laiku, ko vecāki velta bērnam. Tas, protams, nevar palikt bez sekām, jo vismaz pirmajā mazuļa dzīves gadā attīstībai vissvarīgākā ir tieši neverbālā komunikācija, tiešais acu kontakts ar savu primāro aprūpētāju. Mazulis redz mammas vai tēta neverbālos signālus, mīmiku, acu skatienu, vecāki arī pamana bērna neverbālos signālus, un, abpusēji uz tiem reaģējot, notiek šī mijiedarbība. Turpretim, ja, esot kopā ar bērnu, mammas vai tēta seja ir pavērsta tikai pret ekrānu, mazajam tiek laupīta iespēja trenēt savas komunikācijas prasmes un mācīties regulēt savas emocijas, lai nākotnē, nonākot kādā distresa situācijā, būtu iemaņas, kā ar šīm neērtībām tikt galā.” 

Ja, esot kopā ar bērnu, mammas vai tēta seja ir pavērsta tikai pret ekrānu, bērnam tiek laupīta iespēja trenēt savas komunikācijas prasmes un mācīties regulēt savas emocijas.

Tomēr bez pārspīlējumiem!

Saprotams, arī vecākiem, kuri ir aktīvi viedierīču patērētāji, situācija nav jādramatizē, baidoties un raizējoties, vai tikai viedierīču aktīvā lietošana radikāli neietekmēs vai pat vispār neļaus izveidot piesaistes attiecības ar savu bērnu. “Tad bērnam būtu jāaug bērnunamā kādā Bukarestes Čaušesku laika institūcijā ļoti, ļoti nelabvēlīgos apstākļos, lai tiešām varētu runāt, ka šādā vidē nav nekādu iespēju izveidot piesaistes attiecības,” mierina bērnu psihiatrs. Viņš izskaidro, ka patiesībā nevienam no mums nav 100 % drošas piesaistes, jo tā tas vienkārši nemēdz būt, ka uz katru zīdaiņa vajadzību agrīnā vecumā zibenīgi klāt ir primārais aprūpētājs, kas uzreiz reaģē un visas mazuļa vajadzības nekavējoties apmierina. “Dzīvē tā tas nestrādā, tāpēc piesaiste vienmēr ir amalgama, tajā ir gan savas drošākas, gan nedrošākas daļas. Kad dzīvē nonākam kādā krīzē, mēs katrs regresējam līdz savai visnedrošākai piesaistes formai, un šie būs tie mirkļi, kad arī pieaugušam cilvēkam vairāk vajadzēs palīdzību no malas, vairāk ārējas regulācijas, lai labāk spētu tikt galā ar pārdzīvojumu.”

Tāpēc, domājot, kā īstenot “divi vienā” – gan izaudzināt psihoemocionāli veselīgu bērnu, gan neatsacīties no digitālā laikmeta piedāvātajām iespējām –, morāle ir lakoniska: jādara, cik spēj, lai izveidotu maksimāli labas piesaistes attiecības ar savu bērnu, vienlaikus neaizmirstot kritiskāk paraudzīties arī pašam uz saviem viedierīču lietošanas paradumiem un higiēnu, laiku pa laikam sev pavaicājot – varbūt šobrīd ir kas vērtīgāks, ko varētu darīt tā vietā, lai lieku reizi rokās paņemtu telefonu... 

Zaudējumi, ja pārāk agri bērna rokās nonāk viedierīces:

• netiek trenēta un attīstīta spēja tikt galā ar emocijām;
• tiek traucēta koncentrēšanās spējas attīstība;
• traucēta spēja bremzēt impulsus;
• traucēta spēja rast motivāciju darbībām, kas prasa piepūli;
• netiek attīstīta sīkā motorika, ko varētu veidot, nodarbojoties ar citām rotaļām un aktivitātēm.

Papildu literatūra:

1. Media and Young Minds. Pieejams: https://pediatrics.aappublications.org/content/138/5/e20162591
2. Media Use in School-Aged Children and Adolescents. Pieejams: https://pediatrics.aappublications.org/content/138/5/e20162592
3. The Health Impacts of Screen Time – A Guide for Clinicians and Parents. Pieejams: https://www.rcpch.ac.uk/resources/health-impacts-screen-time-guide-clinicians-parents

Autore: Laura Ikauniece