Viedtālrunis kā pabarotājs, auklīte un midzinātājs…?

Lai gan kopumā šī alternatīva nav laba, tomēr ir dažas izņēmuma situācijas, kad ar gudru ziņu telefonu patiešām varētu ņemt par palīgu.
 

Noteikti nē!

Telefons kā nomierinātājs...

Iespējams, šo funkciju viedtālrunis attiecībā pret bērniem pilda visbiežāk, it īpaši tētim vai mammai roka pati pastiepjas pēc telefona kā emocionālās regulācijas palīglīdzekļa, ja mājās aug divgadnieks. Šis bērna vecumposms ir liels izaicinājums visai ģimenei. “Ne velti angļu valodā šī vecuma bērnus dēvē arī par the terrible twos jeb “neciešamie divgadnieki”. Ļoti sarežģīts vecums — bērns jau ir gana paaudzies, iemantojis zināmu autonomiju, prot pateikt “nē”, viņa kustību un pārvietošanās brīvība ir gana liela, viņš pats spēj paveikt daudzas lietas, un mazliet vēlāk, ap trīs gadu vecumu, parādās šim vecumposmam raksturīgā frāze “es pats”. Tāpēc divgadniekiem nepieciešams ļoti daudz ārējās regulācijas, jo, neraugoties uz viņu šķietamo patstāvību, pieres daiva, kas atbild par emociju un impulsu bremzēšanu, par pašregulāciju, vēl nav nobriedusi, tāpēc bērna emociju regulēšana jāuzņemas vecākiem,” saka psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Bērna emociju regulēšana notiek, protams, caur piesaistes attiecībām, bet vecākiem jāregulē arī bērna uzvedība, nosakot robežas — ko drīkst darīt un ko nē, kas ir bīstami un kas droši, par ko slavē un par ko var saņemt aizrādījumu. Protams, tas prasa daudz uzmanības, resursu, un brīdī, kad vecāku nogurums ņem virsroku, ir liels vilinājums pastiept roku pēc “palīga” — pēc viedtālruņa. Telefona ekrāns vienmēr piesaista un novērš bērna uzmanību, un ir liels kārdinājums uz mirkli mājās izbaudīt mieru un klusumu.

Telefona ekrāns vienmēr piesaista un novērš bērna uzmanību, un ir liels kārdinājums uz mirkli mājās izbaudīt mieru un klusumu. Problēma rodas tad, ja telefonu bērna nomierināšanai sāk izmantot regulāri.

“Problēma rodas tad, ja telefonu bērna nomierināšanai sāk izmantot regulāri, jo tas nedod iespēju mazajam pašam apgūt emociju regulācijas prasmes. Kā zināms, visas savas spējas trenējam tikai un vienīgi, tās praktizējot. Turpretim nemitīgā bērna mierināšana ar telefonā rādītām bildītēm vai filmiņām iemāca viņam, ka ar savām emocijām iespējams tikt galā, tikai un vienīgi pievēršoties ekrānam,” teic psihiatrs. Šādi audzinātam cilvēkam viedierīces kļūs par centrālo dzīves sastāvdaļu nākotnē un var radīt zināmu atkarības veidošanās risku. Kā zināms, katram pieaugušajam ir savi veidi, kā viņš tiek galā ar stresu, daudziem no tiem iedīgļi ir veidojušies jau agrīnā bērnībā, bet ne visi šie paņēmieni ir tie veselīgākie.

Nav ieteicams!
 

Telefons kā ēdinātājs...

Visai bieži redzēta aina — gadu vecs bērns sēž krēsliņā, priekšā viņam ir telefons, kurā tiek rādīta multenīte, jo šis ir vienīgais veids, kā vecāki spēj savu atvasi pabarot. Kamēr telefons novērsis uzmanību, bērnam mute vaļā un karote vieglāk “iebrauc” iekšā. Tas nekādā veidā nevar nākt par labu mazuļa attīstībai, jo ēšanai ir jābūt apzinātam procesam, nav veselīgi no tā novērst uzmanību. Protams, it īpaši reizēs, kad nesen uzsākta bērna piebarošana, dabūt mutē pāris karotīšu ķirbja biezeņa mammai šķiet svarīgāk par visu pārējo pasaulē, un neviens nedomā, kādu ļaunumu var nodarīt viedtālrunis, kas arī šajā bērna piebarošanas procesā piedalās kā uzmanības novērsējs. Vienalga — galvenais, ka ēd!

“Tomēr es teiktu, ka šajā situācijā potenciālie riski no šādas rīcības noteikti būs lielāki par bērna ieguvumiem no apēstām divām karotītēm ķirbja biezeņa. Ieteiktu pareizi sakārtot prioritātes,” teic Ņikita Bezborodovs. “Protams, katram bērnam ir savs sensorais jutīgums, temperaments, bet, ja domājam ilgtermiņā par šī mazā cilvēka attīstību un gribam viņam palīdzēt, ir jāpaveic viens ļoti svarīgs uzdevums — vecākiem pakāpeniski jāiemāca bērnam pašam regulēt distresu un emocijas. Ja katrreiz, kad bērns izrādīs neapmierinātību, viņš tūlīt tiks sēdināts pie ekrāna, šīs pašregulācijas prasmes tā arī netiks apgūtas un palielinās iespēja, ka ilgāku laiku saglabāsies nespēja pašam tikt galā ar savu temperamentu un emocijām.”

Turklāt ģimenes ēdienreizes būtu ieteicams definēt kā laiku, kad visus mudināt nolikt viedierīces un pie galda sēsties bez telefona. Arī barojot zīdaini ar krūti, mammai jāizvērtē — ja mazulis ēd, esot miedziņā, būtu pieļaujams šo laiku izmantot, lai ielūkotos savā telefonā, bet, ja bērniņš ir nomodā, arī šī reize jāuztver kā ģimenes kopīga ēdienreize un mammai telefons rokā nebūtu jāņem.

Pa retam būtu pieļaujams!
 

Telefons kā uzmanības novērsējs...

Tagad katrs zobārstniecības kabinets, kas sniedz pakalpojumus bērniem, ir aprīkots ar TV ekrānu vai citām viedierīcēm, kas palīdz novērst mazā pacienta uzmanību no nepatīkamām manipulācijām. Ja tas notiek īslaicīgi un kādās atsevišķās situācijās, par ekrānu ietekmi uz psihoemocionālo attīstību pavisam noteikti nav jāuztraucas — šajās reizēs viedierīces tiešām var būt labs palīgs un palīdzēt novērst bērna uzmanību no satraucošiem brīžiem. Tajā pašā laikā skaidrs ir viens — bērni ātri mācās, un, ja mazais vienreiz ir iepazinies ar gadžetu burvību, visticamāk, atpakaļceļa vairs nav. Turpmāk bērns pieprasīs telefonu katrreiz, kad to pamanīs mammai rokās. “Tāpēc tālāk jau runa ir par audzināšanu,” uzsver psihiatrs Ņikita Bezborodovs. “Pirmais vecāku uzdevums ir noteikt bērna uzvedības ārējās robežas, un nākamais — spēt šīs robežas noturēt. Tas ir ļoti svarīgi, lai visiem, kas iesaistīti bērna audzināšanas procesā, būtu vienāds priekšstats par to, kādas ir šīs robežas, ko ievērojam, kas ir un kas nav atļauts. Turklāt — jo mazāks ir bērns, jo skaidrākām jābūt šīm robežām, bet vēl būtiskāk stingri turēties pie robežām un noteikumiem ir tiem bērniem, kam ir grūtības ar pieres daivas nobriešanu vai kam ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). Tas nozīmē — ja ģimenē noteikts, ka telefonā drīkst paskatīties kādu multeni pusstundu dienā, šis laiks nekad nedrīkst pārvērsties par stundu vai divām pat tad, ja vecāki pa nedēļu ir noguruši un piektdienā gribas iedzert glāzi vīna, paskatīties kādu filmu. Ja vecāki paši pārkāpj sevis izvirzītos noteikumus, nākamajā dienā bērnam atkal būs grūtāk iekļauties noteiktajā uzvedības rāmī.”

Barojot zīdaini ar krūti, mammai jāizvērtē — ja mazulis ēd, esot miedziņā, būtu pieļaujams šo laiku izmantot, lai ielūkotos savā telefonā, bet, ja bērniņš ir nomodā, arī šī reize jāuztver kā ģimenes kopīga ēdienreize un mammai telefons rokā nebūtu jāņem.

Ļauj arī garlaikoties!

Nemaz nav nepieciešams nodrošināt, lai katru mīļu brīdi bērnam būtu kāda aktivitāte, lai viņš vienmēr tiktu nodarbināts. Reizēm bērnam ir ļoti veselīgi arī garlaikoties, jo tas attīsta fantāziju tikpat labi kā spēlēšanās, piemēram, ar tukšu sērkociņu kastīti vai čību, iztēlojoties, ka tas ir auto. Turpretim virtuālā pasaule nodrošina nepārtrauktu nervu stimulāciju. Ja bērns visu savu brīvo laiku pavada tikai un vienīgi, veroties kādas ierīces ekrānā, viņam tiek atņemta iespēja attīstīt savu izdomu, iztēli, radošumu.

Ar zināmiem nosacījumiem — var!
 

Telefons kā ieaijātājs...

Ikdienas rutīna un noteiktu darbību regularitāte bērna attīstībai ir ļoti svarīga, jo rada drošības sajūtu, palīdz mazināt trauksmi. Arī pirms miedziņa būtiski ievērot savu rituālu, iztīrīt zobus, palasīt kādu grāmatiņu, pamazām nomierināties un noskaņoties gulēšanai. Tā ir svarīga miega higiēnas sastāvdaļa. Taču daži bērni pirms gulētiešanas dod priekšroku multenītei mammas telefonā.

Vai to drīkst darīt, jautājām psihiatram Ņikitam Bezborodovam, un viņš atbild, ka vēl pirms laika patiešām bija rekomendācija vismaz stundu pirms gulētiešanas visas viedierīces nolikt malā un neskatīties ne telefonā, ne datorā. “Lai iemigtu, smadzenēs epifīzei jāsāk izstrādāt miega hormonu melatonīnu. Šis hormons labāk veidojas tumsā, bet gaismas ietekmē sabrūk, degradējas. Tāpēc arī ziemas tumšajā laikā mums visiem miegs nāk agrāk vakaros, bet vasarā šķiet, ka ir grūtāk iemigt. Patiešām — agrāk bija teorija, ka ekrāna zilā gaisma varētu būt saistīta ar melatonīna bremzēšanu un pietiekamu neizdalīšanos, līdz ar to arī ar iemigšanas grūtībām, tāpēc pirms gulētiešanas no viedierīču lietošanas ieteica atturēties. Neesmu pārliecināts, vai šī teorija ir izturējusi laika pārbaudījumu, jo pēdējie pētījumi parāda, ka iemigšanu daudz vairāk ietekmē nevis tieši ekrāna gaisma, bet gan tas, kādu saturu šajā ierīcē patērējam. Es teiktu, ka pirms miega bērns drīkstētu paskatīties kādu multeni vai paklausīties kādu miega dziesmiņu mammas telefonā ar nosacījumu, ja tās saturs nav satraucošs vai stimulējošs.”

Varētu noderēt!
 

Telefons kā skolotājs...

Ir pierādīts, ka pēc divu gadu vecuma bērns jau sāk uztvert un saprast ekrānā rādīto saturu, un, ja vien tas ir veidots ar mērķi veicināt attīstību, tas var būt noderīgs. Tiesa, ar vienu nosacījumu — saturam jābūt interaktīvam, lai tā būtu nevis vienkārša skatīšanās ekrānā, bet bērna līdzdarbošanās. Pieļaujamas būtu kādas izglītojošas aplikācijas, kurās mazais var krāsot attēlus, ar pirkstu skārienjutīgajā ekrānā pārvietot figūras laukumā, spēlēt spēles. Otrs svarīgais priekšnosacījums — lai vienmēr telefonā pavadītais laiks notiek vecāku uzraudzībā, lai līdzās ir pieaugušais, kurš spēj paskaidrot ekrānā redzēto un notiekošo, paskaidrot, ko bērns neizprot vai kas viņu satrauc.

Savukārt, runājot par skolas vecuma bērniem, redzam, ka apstākļi likuši viedierīcēm pilnībā pārņemt skolotāja funkcijas. Kad vecāki diskutē par to, cik liela nepieciešamība sākumskolēnam ir pēc sava viedtālruņa, psihiatrs Ņikita Bezborodovs atceras kādu Latvijā, Lietuvā un Honkongā veiktu pētījumu par jaunāko skolas vecuma bērnu telefona lietošanas paradumiem: “Honkongā, valstī, kur viedtālruņi tiek ražoti, ir apzināti potenciālie viedierīču lietošanas riski attiecībā uz bērnu veselību, tāpēc sociālkulturālā līmenī panākta vienošanās, ka 1.–2. klašu skolēniem nav nepieciešamības pēc viedtālruņa. Ja telefona nav nevienam pirmklasniekam skolā, tad neviens arī necieš. Turpretim, ja šādas vispārējas vienošanās nav un, piemēram, 96 % visu bērnu klasē ir savs viedtālrunis, bet tikai retajam vecāki nolemj, ka telefons viņa atvasei pagaidām nav nepieciešams, rodas potenciāli problemātiska situācija, kas nelabvēlīgi var ietekmēt bērna pašapziņu.”

Grūti pat iztēloties, kādā situācijā skolēni būtu šobrīd pandēmijā, ja digitālo tehnoloģiju nebūtu vispār. Tomēr to, kādas sekas viedierīču intensīva izmantošana atstās uz bērnu psihoemocionālo veselību, parādīs laiks.

Papildu literatūra

1. Children and Adolescents and Digital Media. Pieejams: https://pediatrics.aappublications.org/content/138/5/e20162593
2. Screen Time and Young Children: Promoting Health and Development in a Digital World. Pieejams: https://www.cps.ca/en/documents/position/screen-time-and-young-children

Autors: Laura Ikauniece