Grūtniecei streptokoka infekcija

“Tā nav seksuāli transmisīva infekcija, lai gan tāds priekšstats mēdz būt,” uzsver Karlīna Elksne un paskaidro – ar seksuāli transmisīvām slimībām iespējams inficēties seksuālu kontaktu ceļā, taču streptokoks ir sadzīvē sastopams mikrobs, un ar to iespējams inficēties jebkuram. Ja šāda infekcija atklāta grūtniecei, tad “tā nav infekcija, par kuru vajadzētu baidīties. Jāzina, ka tāda ir, un noteikti jāziņo dzemdību iestādei, lai tā attiecīgi rīkojas.”

Kas īsti ir šis jauno māmiņu bieds – streptokoks?

Pilnā vārdā to dēvē par B grupas hemolītisko streptokoku. Tas ir mikroorganisms, kas mitinās kuņģa un zarnu traktā 5–30 % cilvēku. Grūtniecības laikā, kad mainās gan zarnu iztukšošanās ātrums, gan palielinās asinsvadu pilnasinība iegurņa asinsvados, streptokoks var nonākt arī maksts gļotādā. Tas ir pavisam kluss, nemanāms un nenodara nekādu ļaunumu sievietei, tāpēc par streptokoka klātbūtni uzzina, veicot mērķtiecīgas analīzes. 

35.–37. grūtniecības nedēļā visām topošajām māmiņām tiek veikts uzsējums, ar speciālu tamponu paņemot paraugu no maksts apakšējās daļas, starpenes un ap anālo atveri.

Kāpēc šī analīze ir tik svarīga? 

Kā jau minēts, B grupas hemolītiskais streptokoks ir pavisam kluss un sievietei, tāpat kā viņas partnerim un vēl puncī esošajam mazulim, nekādu ļaunumu nenodara. Toties jaundzimušajam gan streptokoks var izrādīties pat nāvējošs. 

Ja šis mikroorganisms dzemdību laikā nokļūst bērna organismā, jaundzimušajam tas var izraisīt neonatālu sepsi jeb asins saindēšanos, meningītu (smadzeņu apvalka iekaisums), kā arī pneimoniju. Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka 0,5–4 jaundzimušajiem no 1000 var attīstīties smagas infekcijas jau pašās pirmajās dzīves dienās, un tas ir galvenais zīdaiņu saslimšanas un mirstības cēlonis gan Eiropā, gan citviet pasaulē.

Ja mātei tiek konstatēts B grupas hemolītiskais streptokoks, pastāv 30–70 % iespējamība, ka dzemdību laikā, virzoties pa dzemdību ceļiem, tiks inficēts arī mazulis. 

Tieši tāpēc daudzās pasaules valstīs, tostarp Latvijā, nosaka, vai grūtniece ir šā mikroorganisma nēsātāja.

Streptokoks ir. Ko tālāk? 

Saņemot analīzes, kas apstiprina streptokoka klātbūtni sievietes organismā, parasti ginekologs veic atbilstošu ierakstu mātes pasē un instruē sievieti, kā rīkoties tālāk. “Nekādi medikamenti nav jālieto, tikai laikus jādodas uz stacionāru, sākoties dzemdībām. Tur gan topošā māmiņa profilakses nolūkā saņems antibiotikas,” stāsta Karlīna Elksne. 

Medikamentu ievada venozi katras četras stundas dzemdību laikā, un tas cauri placentai nonāk arī bērna asinsritē, tā pasargājot mazuli no inficēšanās dzimšanas laikā. Antibiotikas paralizē šo mikroorganismu, dzemdību laikā neļaujot tam būt aktīvam.

Vai pēc tam jāārstējas?

“Nav gan,” teic daktere un vēlreiz uzsver – 

streptokoks ir bīstams bērnam, ne grūtniecei: “Sieviete ar šo mikroorganismu var dzīvot visu mūžu.”

Ginekoloģe gan atklāj, ka nereti sievietes tomēr vēlas saņemt terapiju, lai izārstētos no streptokoka, bet, kā uzsver Karlīna Elksne, ir gana daudz pētījumu, kas apliecina – potenciālais kaitējums no nevietā ārstētas infekcijas ir lielāks nekā streptokoka klātbūtne sievietes organismā. “Daudz dzirdēts par antibiotiku rezistenci, blaknēm utt. Nav jēgpilni ārstēt to, kas nerada absolūti nekādu ļaunumu sievietei,” bilst speciāliste.

Vēl 2 jautājumi un atbildes 

1. Ja šo infekciju vienreiz atklāj, vai būs arī nākamajā grūtniecībā?
   Nē, streptokoks var arī pazust. Lai gan šo infekciju speciāli neārstē, tomēr mikroorganisms var izzust, saņemot antibakteriālu terapiju kāda cita iemesla dēļ.
2. Vai arī vīrieši var būt streptokoka nēsātāji?
   Var gan, taču arī viņi var visu mūžu nodzīvot, pat neuzzinot par šā mikroorganisma klātbūtni savā organismā. Tāpat kā sievietēm, arī vīriešiem tas neizraisa nekādas sūdzības.

Divu bērnu mammas pieredzes stāsts

“Man streptokoka infekciju konstatēja otrajā grūtniecībā. Biju patiešām pārsteigta, jo pat nepieļāvu domu, ka man kas tāds varētu būt. Esmu taču kārtīga, nekādu sūdzību nebija, arī apskates laikā ginekoloģe neteica, ka varētu būt kādas problēmas, taču laboratoriskās analīzes uzrādīja streptokoka klātbūtni uz ādas. 

Pirmā doma bija, ka vajadzēs lietot antibiotikas, jo streptokoks man asociējas ar pamatīgu iekaisumu, kaut ko strutainu, taču ārste nomierināja, ka nekā tamlīdzīga. 

Man nekas neesot jālieto, tikai tad, kad sākas dzemdības, uzreiz jābrauc uz slimnīcu (abus bērnus dzemdēju Stradiņos pārlieku lielās asiņošanas riska dēļ) un uzreiz jāpaziņo personālam, ka man ir streptokoka infekcija. Ginekoloģe to atzīmēja arī manā mātes pasē. 

Slimnīcā pēc apskates man ielika katetru augšdelma vēnā, caur kuru tad arī reizi četrās stundās saņēmu antibiotiku devu, lai bērnam droša piedzimšana. Arī otrās dzemdības man bija ilgas, līdz ar to antibiotikas man ievadīja kādas piecas vai sešas reizes, taču tāpēc nejutu ne mazāko diskomfortu. Meitiņa piedzima vesela, un viss ir labi. Tā kā antibiotikas neesmu dzērusi nekādu citu slimību dēļ, iespējams, šis streptokoks joprojām ir manā organismā, taču es to nejūtu un patiesībā par to pat nedomāju, jo viss ir labi.”