Mazulim nedrīkst aizbāzt muti ar ekrānu! Tas ir zaudēts laiks viņa attīstībai

Arvien biežāk sabiedriskajā telpā ir vērojami skati, kur mazulis vecumā līdz diviem gadiem lieto ekrānierīci. Piemēram, pa ielu pretī nāk vecāki ar ratiem, kuros sēž aptuveni gadu vecs zīdainis, kurš skatās telefonā. Nevis uz putniem, kokiem vai apkārtējiem cilvēkiem un pilsētas ritējumu. Vai restorānā ģimene vakariņo, bet mazulim – arī nepilnus divus gadus vecam – priekšā nolikta ekrānierīce…

Tajā pašā laikā lasāmi pētījumi un rekomendācijas, kurās norādīts: bērnam līdz divu gadu vecumam ekrānierīču lietošana nepavisam nav vēlama.

Tas ir iemesls, kāpēc mēs, vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” kopā ar psiholoģi un pētnieci Sabīni Bērziņu, nesen veicām vecāku aptauju (1) – lai uzzinātu, vai, kāpēc un kādās situācijās vecāki savam mazulim tik agrīnā vecumā dod ekrānierīces. Kā arī lai noskaidrotu, kāds informatīvais atbalsts vecākiem noderētu, lai ekrāni tomēr paliktu jēgpilnai lietošanai vēlākā vecumā.

“Mazulis telefonā”

“Mazulis telefonā” ir vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” informatīva kampaņa par to, kā organizēt savu ikdienu, lai mazulim līdz divu gadu vecumam netiktu piedāvāta ekrānierīce. Kā bērnu ilgtermiņā ietekmē tas, ja ierīce tomēr tiek dažādās situācijās piedāvāta? Kā mainīt ikdienu ar bērnu, ja ierīce līdz šim atļauta, bet tagad paradumus ir motivācija mainīt? Izsmeļošu informāciju lasi www.mammamuntetiem.lv. Kampaņa tiek īstenota ar NVO fonda atbalstu.

Ar bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu un kognitīvi biheiviorālo psihoterapeiti Sabīni Bērziņu sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Nesen veiktajā “Mammamuntetiem.lv” aptaujā “Bērns un ekrānierīces” mēs uzdevām jautājumu: “Kādās situācijās vecāki izvēlas lietot viedierīces bērniem līdz divu gadu vecumam?” Tikai ceturtā daļa jeb 25 % norāda, ka neizmanto nekādās situācijās. Ņikita, kā tu to komentētu?

Ņikita: Es domāju, ka tas ir mūsdienu sociālajai realitātei ticams cipars – mazākums zīdaiņa vecuma bērnu nav eksponēti pret ekrānierīci, un lielākā daļa bērnu ekrānu dabū dažādās situācijās. Jautājums – kas ir tās situācijas un cik intensīvi bērns ir eksponēts pret ekrānierīcēm? Mums ir dati par to, ka ļoti intensīva, prolongēta jeb gara mijiedarbība, ekspozīcija tik mazam bērnam ar ekrānierīci nav attīstību veicinoša.

Tātad kopumā tas, ka 75 % bērnu vecumā līdz diviem gadiem lieto ekrānierīces, tevi nepārsteidz?

Ņikita: Es domāju, ka nevienu nepārsteidz – tas ir tas, ko es redzu visapkārt.

Sabīne, kādas ir tavas pārdomas par minētajiem datiem?

Sabīne: Veicot aptauju, es nebiju gaidījusi, ka ekrānierīces bērniem Latvijā tiek piedāvātas tik daudz, dažādās situācijās. Vairāk gaidīju, ka izmanto ekstremālos apstākļos, piemēram, jāiet pie ārsta un gaidāma pote, un, lai tajā brīdī novērstu uzmanību no šī savā ziņā biedējošā notikuma, varbūt tiešām ekrānu var izmantot. Bet ka izmanto, lai regulētu bērna emocijas, garastāvokli, garlaicības izjūtu – tas man bija pārsteigums. 

Ņikita: Zini, kad man sirds asiņo? Kad ekrānierīces mazulim piedāvā ēšanas procesā. Tad man kaut kas iekšā sāk notikt, parādās vēlme iet klāt un kaut ko vecākiem stāstīt, skaidrot. Es turos. 

Sabīne: Tas ir nomācoši, cik bieži vecāki izmanto viedierīces, lai veicinātu savstarpējo sadarbību – ēšanas laikā, lai saģērbtos, nogrieztu nagus un citās, kur bērns jāiesaista.

Ņikita, kāpēc tieši ēšana?

Ņikita: Ekrānierīce ir darbarīks, un mēs esam unikāla suga ar to, ka labi protam mijiedarboties ar darbarīkiem. Tie kļūst par daļu mūsu ķermeņa, prāta. Piemēram, kad paņemam rokās āmuru, ķermenis automātiski pielāgojas tā izmantošanai. Tas notiek arī ar viedierīci – tas ir ļoti, ļoti labs darbarīks, bet jebkuru darbarīku var izmantot uz labu un var arī uz sliktu. Viedierīcēm ir pozitīvi lietošanas piemēri un arī negatīvi. Negatīvs piemērs ir tas, ka mēs izmantojam viedierīci emocionālas regulācijas nolūkos.

Cilvēks iemācās to, ko trenē. Arī bērns iemācās to, ko viņš trenē. Emociju regulācija ikvienam no mums ir ārkārtīgi svarīga prasme: spēja tikt galā ar satraukumu, spēja regulēt uzvedību u.c. Un, ja pamata veids, ko bērnam emociju regulācijai iemāca, ir novēršot uzmanību uz ekrānierīci, tad vecākam skaidri jāsaprot, ka tas ir vienīgais rīks, kas tiek iedots bērna nākotnei. Taču emocijas tajā brīdī pat netiek regulētas, bērna uzmanība vienkārši tiek novērsta, pārslēgta. Ja emocijas nav pārstrādātas, tam ir savas sekas – tās uzkrājas, “katliņš” turpina vārīties. Turklāt satraucošu situāciju bērna dzīvē ir daudz, un, ja tajās visās kā galveno rīku izmanto ekrānierīci, tad jāzina, ka bērnam nav dota iespēja mācīties ar šīm situācijām tikt galā.

Piekrītu, ka ir situācijas, kurās ierīces kā līdzeklis ir pieļaujams, piemēram, vizīte pie zobārsta, kaut gan… varbūt tas nav ļoti labs piemērs.

Tas laikam tiešām nav labs piemērs – daudzi bērni ar lielu prieku iet pie zobārsta. Esmu novērojusi, ka nereti pašiem vecākiem no zobārsta ir bail, nevis bērniem.  

Sabīne: Bērnam ar video palīdzību var parādīt, kas pie zobārsta notiks, tomēr arī šajā gadījumā runa nav par bērnu līdz pusotra gada vecumam. Tas ir tas, ko teica Ņikita – mums ir jāzina, kā mēs šo rīku izmantojam. Vecākiem parasti ir ļoti labi nodomi – es gribu, lai mans bērns ir labi paēdis, es gribu panākt, lai bērns apēd kaut ko veselīgu. Tās ir labas lietas, ko vecāks grib panākt.  Bet tas, kas varbūt nav zināms, – ka sekas nebūs labvēlīgas, mēs šādi varam panākt arī pretēju efektu. 

Ņikita: Jāatceras, ka zīdainis kādreiz kļūs par pusaudzi, un, ja viņš to brokoli mazā vecumā nav iemācījies ēst apzināti, tad pusaudža vecumā vairs neapmānīsiet un brokoli mutē neiebāzīsiet (smejas).

Turpinot par aptaujas datiem un atbildēm uz jautājumu, kādās situācijās vecāki izvēlas mazulim līdz divu gadu vecumam dot ekrānierīces, 75 % vecāku, kas bērnam vecumā līdz diviem gadiem ierīces atļauj izmantot, min šādas situācijas:

• 25 % izmanto tad, kad vecākam nepieciešams atpūtas brīdis 
• 22 % izmanto rindās pie ārsta 
• 20 % lai izklaidētu 
• 25 % izmanto citiem iemesliem (piemēram, lai bērns sadarbotos, emociju un uzvedības regulācijai, lai bērns varētu mierīgāk nosēdēt u.c.)

Kādi ir jūsu komentāri? Sākam ar pirmo punktu – ekrānierīces tiek dotas, kad vecākam ir nepieciešams atpūtas brīdis. 
Sabīne: Aptaujā viena daļa vecāku atbild, ka viņiem vajag padarīt citus darbus, kādus mājas pienākumus, attālināto darbu utt., un vecāks vēlas, lai bērns ir “pie vietas”. Otra daļa – ka ir vajadzīga atpūta, telpa sev.

Tā izklausās kā monēta ar divām pusēm – vecāks teic, ka labāk es ieslēdzu bērnam ekrānu uz mazu brīdi, lai es varu savākties, lai varu savākt savas emocijas, uzelpot, nekā reaģēt uz bērnu. Jautājums atkal par to, cik ilgi un bieži šī metode tiek izmantota, bet šim aspektam es teiktu okei – ja citādi nespējam savaldīt savas emocijas. Tas ir labāk nekā bērnam uzbļaut, sapurināt, uzšaut pa dibenu. 

Lai dabūtu brīdi sev – to vecāki aptaujā norāda bieži. Ja runājam par bērnu vecumā no nulles līdz diviem gadiem, tas brīdis sev var arī nebūt, ja vien vecāks apzināti tādu neieplāno. Tas nozīmē sarunāt atbalsta personas, iezīmēt konkrētu laiku, būt elastīgam, jo var kaut kas atgadīties un atpūtas brīdis jāatceļ utt. Lai paņemtu atpūtu citādā veidā, nevis iedodot bērnam telefonu, tas prasa zināmas prasmes un resursus.

Kādi varētu būt ieteikumi vecākiem šajā situācijā?

Sabīne: Man gribas būt naivai un teikt: ziniet, bērnus audzina vairāki cilvēki kopā, un ir pierādīts, ka bērnam ir labāk, ja piesaistes personu ir vairāk – nevis tikai mamma, bet arī tētis, vecvecāki, tantes un aukles. Jo kopiena ir lielāka, jo bērnam tas var būt labāk, piemēram, viņš ar cilvēkiem ierauga dažādus mijiedarbības veidus. Jā, mēs šodien dzīvojam ļoti nukleāri, individuāli, savās mājās, savā mazajā ģimenes lokā, bet mazo bērnu periods ir tāds, kur mēs, vecāki, esam atkarīgi no citiem pieaugušajiem, un mums ir jāprasa palīdzība.

Kaut kādā mērā vecāki ir sprukās, jo ir tādi speciālisti, kas uzstājīgā veidā vecākiem stāsta, ka pētījumi liecina: bērnu līdz trīs gadu vecumam uz bērnudārzu nevest, viņam jāpaliek mājās. Bet vai beigās nav tā, ka bērns, jā, paliek mājās, bet vecāks plēš sev no galvas matus un dod bērnam ekrānierīci? Baidās mazu laist uz bērnudārzu, lai nesaņemtu apkārtējo pārmetumus, bet īstenībā vecākam vairs nav resursu.

Ņikita: Es pilnīgi pievienojos Sabīnes teiktajam – maza bērna aprūpe ir 24/7 pasākums, un nav tādas supersievietes vai supermena, kas varētu būt tik ilgstoši un kvalitatīvi klāt. Bērna audzināšana ir grupas pasākums. Ja iepriekš tas tika risināts ar paplašināto ģimeni, tad tagad ģimenes modelis ir mainījies. Tieši tāpēc nav jābaidās maza bērna aprūpē iesaistīt tēvu, tantes, onkuļus, bērnudārza audzinātājas. Jo tad var nodrošināt 24/7 kvalitatīvu aprūpi, lai bērns varētu attīstīties. 

Sabīne: Gribēju piebilst par Ingas minēto dažādo informāciju. Tā patiešām ir. Jāņem vērā, ka tad, kad piedzimst bērns, informācija var atšķirties krasi faktiski jebkurā jautājumā – sākot no ēdināšanas līdz gulētiešanai, tostarp par piesaisti. Arī zinātne mainās. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos septiņdesmitajos gados tika runāts par viena vecāka piesaisti – pastāvēja teorija, ka bērnam ir svarīga piesaiste līdz trīs gadu vecumam tieši ar mammu. Ir lieliski, ka vecāki šodien zina, kas ir drošā piesaiste bērnam, taču šī brīža pētījumi rāda, ka runa nav tikai par vienu piesaistes personu. 

Ņikita: Taču šie pierādījumi nav pretrunīgi, tie ir paplašinoši. Piesaistes objekts nav persona fiziski, tas ir objekts, tā ir funkcija, ko var un vajag sadalīt starp vairākiem cilvēkiem.

Ejot tālāk par aptaujas datiem – 25 % atzīst, ka mazulim viedierīces dod, gaidot rindā pie ārsta. 

Sabīne: Arī te varētu runāt par diviem aspektiem: viens ir, ka vecāks nevar piedabūt, lai bērns sēž, vecākam grūti skatīties, ka bērns netiek pats ar sevi galā. Otrs aspekts – spiediens no apkārtējiem. Vai vismaz iedomāts spiediens par to, kā tie citi skatīsies, kā mans bērns te lēkā, klaigā. Vecāki aptaujā tā arī min, ka reizēm no kabineta iznāk ārsts un sabar, vai nevarētu klusāk, vai nevarētu beigt skriet. Bet tas ir neatbilstoši bērna konkrētajam vecumam!

Bērns vecumā līdz diviem gadiem nevar nosēdēt mierīgi un ilgstoši kaut ko darīt! Viņa spēja veikt kādu mērķtiecīgu darbību ir līdz trim minūtēm. 

Tātad mēs prasām kaut ko neiespējamu – ka bērns mierīgi sēdēs rindā, gaidīs, nekustēsies un būtībā nebūs bērns. Un tad tiek iedotas viedierīces, jo tad gan bērns var nosēdēt ilgāk par trim minūtēm. 

Ņikita: Esmu ārsts un diendienā eju garām šai rindai. Jautājums, kas man vienmēr rodas: ko vecāks pats dara? Trīsgadnieks skraida apkārt, mēģinādams sevi kaut kādā veidā izklaidēt, kamēr vecāks sēž telefonā. Mans minējums ir, ka vizīte pie ārsta satraucošāka ir vecākam, nevis bērnam, un vecākam tajā brīdī ir grūti izturēt pašam savu trauksmi.

Bērnu aprūpes iestādēs ir nepieciešams nodrošināt iespējas bērnu produktīvi aizņemt, un, ja tādas iespējas nav, tad vecāks jau iepriekš var sagatavoties un kādu nodarbi paņemt līdzi, esot ar bērnu mijiedarbībā. Un šis laiks – gaidīšana pie ārsta – ir jāizmanto! Tas ir kopīgs laiks! Unikāla iespēja pabūt netraucēti kopā – krāsojot, līmējot, skatoties grāmatas, sarunājoties. 

Sabīne: Vecākam vajadzētu saprast, par ko viņam pašam ir tās bailes? Par to, kā citi reaģēs? 

Ka tantes bolīs acis, smagi pūtīs un teiks, vai jūs nevarētu savākt to savu bērnu? Šajā brīdī pats sevi var iedrošināt, ka tā ir bērnam normāla uzvedība, ka viņš drīkst būt bērns, un, jā, viņš drīkst skaļāk staigāt, smieties, un tas viss ir atbilstoši vecumam un vecākam tas nav ārkārtīgi jāregulē, un tas nav nekas nosodāms. Jā, vecāks var bērnu novērst uz kādu citu aktivitāti.

Ja vecākam ir bail no pašas procedūras vai ir sajūta, ka esmu slikts vecāks, ka man jāved bērns pie šī ārsta, tad varētu būt šāds ieteikums – apzināties un normalizēt savas izjūtas. Jā, man ir kauns, man ir bailes, un tas ir normāli, un, visticamāk, arī blakus sēdošais vecāks jūtas līdzīgi.  

Esmu lasījusi, ka garlaikošanās ir pat ļoti vēlama – aptaujā daudzi vecāki norādījuši, ka dod bērnam viedierīces, kad viņš garlaikojas. Piemēram, lidmašīnās. 

Ņikita: Priekšstats sabiedrībā ir mainījies par to, vai bērns drīkst garlaikoties, nebūt aizņemts. Mūsu spēja tolerēt garlaikošanos ir pazudusi – ikdienā redzu, ka vecāki to nespēj izturēt. Bet, ja domājam par bērna attīstību, tad garlaikošanās ir ļoti, ļoti svarīga! Fantāzija nevar attīstīties, bērna spēja producēt jaunas nozīmes un iztēlošanās nevar notikt, ja visu laiku tiek piedāvāts gatavs saturs. Fantāzija tiek attīstīta, kad nav ko darīt. Patiesībā bērniem ir ļoti, ļoti plašas iespējas fantāzijai, ja vien mēs, pieaugušie, dodam tādu iespēju.

20 % vecāku atzīmējuši, ka dod mazulim ekrānierīces, lai viņu izklaidētu. 

Ņikita: Interesanti, no kurienes rodas ideja, ka bērnu visu laiku vajag izklaidēt? Sabīne, varbūt tu zini? 

Sabīne: Tas varētu būt saistīts ar vecāku standartiem. Ka vecākiem vajadzētu būt klātesošam, jāizklaidē, jāspēlējas ar savu bērnu. Un tad vecāki sūdzas, ka vairs nav spēka, vairs nevar. Tāda “visu vai neko” pieeja. Tas ir normāli, ka ir brīži, ka savam bērnam vairs nevar pievērsties – bērns atradīs sev nodarbi. Un, jā, iespējams, tas nāks caur čīkstēšanu, caur “negribu!”, “mamma, man garlaicīgi!”. Tālākais ir par vecāku – cik vecāks var turēt, ka bērnam ir garlaicīgi.

Jā, tas ir bieži novērots – ka vecākam grūti izturēt činkstēšanu. Īpaši, kad bērns dīc: man nav ko darīt! Un pat sāk raudāt, to vēl grūtāk izturēt, kas rezultējas ar ekrānierīces lietošanas atļauju. 

Ņikita: Ja domājam par to, kāda ir vecāka funkcija, loma, tad tā nav bērnu visu laiku izklaidēt. Loma ir rūpēties par drošību, nodrošināt iespēju attīstīties, palīdzēt regulēt bērna emocijas, uzvedību. Ja mēs skatāmies tādā kontekstā un to visu nodrošinām, tad brīdī, kad bērns raud, vecāka uzdevums ir bērnu mierināt, saprotot, kā viņš jūtas, ļaujot viņam pašam saprast, kā viņš jūtas, un ļaujot emocijas regulēt. Nevis novēršot bērna uzmanību ar ekrānierīci. Tātad vecāka pamata uzdevums nav izklaidēt bērnu.

Esmu novērojusi, ka vecākiem ir grūti savam bērnam pateikt – nē. Noturēt to “nē”. Es pieļauju, ka šim ir cieša saistība ar to, kāpēc tik daudzos gadījumos bērns tiek pie ierīces. 

Ņikita: Droši vien. Nē pateikšana ir ļoti svarīga prasme – ne tikai vecākiem. Varam padomāt, cik viegli citās situācijās (ne tikai kontekstā ar bērniem) ir pateikt – nē. Šī prasme cilvēkam ir jāapgūst, un to var apgūt tikai caur ārējām robežām. Ka ir iespējamas tādas situācijas, kad tiek saņemts – nē.

Svarīgi ir, lai šīs robežas, kas ir jā un kas ir nē, ir konsekventas. Lai nav tā, ka tās visu laiku mainās vai ka ir izteikta pretruna starp dažādām audzināšanā iesaistītām personām. 

Mamma saka jā, tētis nē, vai otrādi. Tas bērnam nav palīdzoši, jo bērnam šīs robežas nav internalizētas, iekšējas. Ja nav skaidras ārējās robežas – īpaši tiem bērniem, kuriem ir grūtāk ar vadības funkciju attīstību, piemēram, bērniem ar UDHS, tad tā ir pat ļoti kaitnieciska situācija un pieaugušajiem ir svarīgi vienoties. Robežas var būt plašākas un šaurākas, bet svarīgi, ka tās ir konsekventas.

Sabīne: Kad vecāks savam bērnam pasaka nē – vienalga, kādā vecumā tas būtu –, jāapzinās, ka var nākties visu citu nolikt malā, lai darītu šo “nē” līdz galam. Tad ir jāieslēdz savi iekšējie groži un jāpasaka sev, ka es izturēšu. Jā, tas var nebūt viegli. 

Ņikita: Jā, un reizēm var arī kopā paskumt. Par to, ka šoreiz jāsaka – nē. 

Sabīne: Vecākošana ir liels emocionālais darbs – arī 24/7. Gaidot bērnu, mēs esam pieraduši domāt vairāk par aprūpi – būs jātaisa ēst, jāmazgā drēbes utt., taču šīs 24 stundas diennaktī būs arī emocionālais darbs, kas paņem ļoti lielu vecāka enerģiju. Tāpēc atkal atgriežamies pie jautājuma par bērna audzināšanas dalīšanu, īpaši brīžos, kad kvalitatīvi emocionālo darbu vairs nevaram veikt.  

Nonākam pie pēdējās atbildes: 25 % vecāku viedierīces bērnam izmanto citiem iemesliem. Starp citu, šeit bieži minēts piemērs ir: ja jābrauc tāli ceļa gabali. Ja Ņikitam īpaši sāp sirds par bērna ēdināšanu, klātesot ekrānierīcei, tad man par ekrānierīces došanu mašīnā – tas tāpēc, ka tik mazam bērnam acs vēl aug un koncentrēšanās braucošā transportā uz ierīci, kas turklāt arī pati kustas, redzei neko labu nedara. Arī pieaugušajiem, braucot auto, nevajadzētu lietot viedierīci. 

Sabīne: Ja mamma brauc viena pati un nespēj izturēt bērna raudāšanu, šajā situācijā, iespējams, mazākais ļaunums ir viedierīce, galvenais, lai droši nobrauc savu ceļa gabalu. Savukārt vienkārši dot ierīci tāpēc, ka raud – tas nebūtu pieņemami. Bērnam pārbrauciens var būt nepatīkama pieredze – nav ērti būt piesprādzētam. Un tas ir brīdis, kad bērnu emocionāli regulēt – stāstot, ka saprot bērna sajūtas, var samīļot un izturēt to, ka bērns raudās, iespējams, visu ceļu. Man šādās situācijās palīdz tas, ka es izsveru – vai tiešām man šo braucienu vajag, cik ļoti vajag, varbūt varam aiziet ar kājām un ratiem, varbūt paņemt tēvu līdzi utt.

Bet šeit lieku reizi atgādināšu, ka nekādā gadījumā neņemt raudošo bērnu braucošā mašīnā klēpī un tā turpināt ceļu. Latvijā bērni ceļu satiksmes negadījumos cieš krietni biežāk, nekā tas notiek citviet Eiropas Savienībā. Ja zināms, ka būs garš pārbrauciens, labāk ir ieplānot apstāšanās reizes. 

Sabīne: Vēl viena metode, kas man palīdz, ir prasīt, cik bērnam ir gadu. Piemēram, bērns raud automašīnā, es prasu: cik tev ir gadu? Un pati atbildu: tev ir tikai seši mēneši. Tad secinu: nē, nu normāli, ka sešos mēnešos tev nepatīk šāda situācija un tu raudi. Vai par lielāku bērnu: tu uzvedies kā trīsgadnieks! Un pati secinu: nu ja, tu jau arī esi trīsgadnieks un atbilstoši uzvedies. Sev ir vērts atgādināt, cik bērns ir vecs, un domāt, kā tad šajā gadījumā labāk rīkoties.

Ņikita, rezumējot – kas ir galvenie ilgtermiņa iemesli, kāpēc tiek teikts, ka bērnam ekrānierīces līdz divu gadu vecumam neko labu nedos un tās nevajag piedāvāt un atļaut lietot?

Ņikita: Tas ir saistīts ar bērna normālu attīstības procesu un kognitīvām spējām. Bērns līdz diviem gadiem – ar tipisku, normālu attīstību –, nav vēl pietiekoši nobriedis kognitīvi, lai viņš varētu notiekošo ekrānā saistīt ar reālo dzīvi. Ir veikti uzvedības pētījumi, kur pie ekrāna nosēdināti divgadnieki: ekrānā redzama istaba, istabā ir liela kaste, tur ieliek lielu bumbu. Bērni noskatās ar interesi, jo ekrāns piesaista uzmanību. Taču, kad ielaiž šos bērnus istabā un pajautā, kur ir bumba, viņi to nevar atrast. Jo tas, kas notiek ekrānā, viņiem nesaistās ar reālo dzīvi. Laiks, ko mazulis pavada pie ekrāna, ir zaudēts laiks prasmju trenēšanai un attīstībai. Tas ir pamata iemesls, kāpēc bērnam līdz divu gadu vecumam ekrāna lietošanu tomēr neiesakām. 

Es domāju, ka ekrānus mūsdienu realitātē pilnībā nav iespējams izslēgt vai ierobežot, bet mazulim nevajadzētu būt mērķtiecīgi pavadītam laikam pie ekrāna.

Savukārt ir pētījumi, ka šis darbarīks var būt pozitīvs bērnam, sākot no divu gadu vecuma – stimulēt valodas attīstību, kognitīvo spēju attīstību u.c., bet tas ir iespējams ar vairākiem nosacījumiem. Viens nosacījums ir, lai šis ekrānlaiks nav pasīvs un ir iespēja mijiedarboties ar saturu. Tas nozīmē nevis vienkārši skatīties multfilmu, bet pēc vajadzības skārienjutīgā ekrānā kaut ko bakstīt un bīdīt, tātad būt iesaistītam. Otrs nosacījums ir, ka saturam, ko bērns patērē, ir jābūt radītam konkrētajai bērna vecuma grupai un ar mērķi kaut ko trenēt, stimulēt, attīstīt noteiktas prasmes. Un šādu lietotņu ir ļoti daudz. 
Trešais – galvenais – nosacījums ir, ka saturam jābūt patērētam kopā ar pieaugušo. Tātad pieaugušais sēž bērnam blakus, mijiedarbojas, paskaidro. Tad šis ekrānā pavadītais laiks bērnam var būt stimulējošs attīstībai. 

Kādreiz dažādās vadlīnijās mēģināja norādīt ieteicamo maksimālo laiku, cik bērns varētu pavadīt pie ekrāniem pēc divu gadu sasniegšanas. Taču pēdējās vadlīnijās konkrēti laiki netiek nosaukti – jo viss ir atkarīgs, kā ekrāns tiek patērēts un kāds ir tā saturs.

Sabīne: Ir vecāki, kas saka: mēs bērnam ekrānierīces nedodam. Taču aptauja – gan “Mammamuntetiem.lv” veiktā, gan arī citas – atklāj, ka Latvijā vairāk nekā 50 % mājsaimniecību televizors fonā ir ieslēgts visu dienu! Tas ir ļoti satraucoši! Un vairāki vecāki to pat paskaidro ar pozitīvu ievirzi, piemēram, ka bērnam ir jāpierod pie trokšņa. Šo vajadzētu izskaust – televīzijas fonam nevajadzētu būt arī, ja ģimenē ir vecāki bērni.

Ņikita: Ja par viedierīcēm pagaidām mums nav ļoti daudz datu, tad par televizoru gan mums ir, turklāt longitudināli dati, kas liecina: ja televizors ir ieslēgts mājās fonā, tas ir negatīvs faktors bērna attīstībai. Tas nevienam no ģimenes nav pozitīvs faktors. 

Sabīne: Un tas rada apburto loku. Fonā ir televizors, kas bērnu, iespējams, pārstimulē un viņam nav pat iespēju no šīs situācijas aiziet, nav iespēju aizgriezties vai aiztaisīt ausis. Rezultātā, vienkārši izsakoties, bērns kļūst nervozāks. Tad ir nepieciešams emocijas regulēt, un diemžēl šim nolūkam vecāks piedāvā ekrānu, tikai cita veida.

Tātad aicinājums ir: mīļie vecāki, izslēdziet televizoru! Arī tad, ja jūsu bērns ir jau vecāks par diviem gadiem.

Ņikita: Vispārinot šo rekomendāciju – jebkurai lietošanai ir jābūt apzinātai un ar mērķi. Ja vien gribam, lai ir pozitīvas sekas. Ja vecāki mēģina ieviest kādas robežas, tad pamata noteikums ir – sākumā jāsaprot, kā mēs paši un kādiem nolūkiem ekrānus lietojam.

Ņikita, lūgums pamodelēt vēl kādas situācijas, kādu ietekmi uz mazu bērnu – līdz divu gadu vecumam – atstāj ekrānierīču lietošana. 

Ņikita: Tas var aizkavēt valodas attīstību. Tas ir zaudēts laiks sociālas komunikācijas un sociālas mijiedarbības spējām. Var ietekmēt vadības funkciju attīstību, smadzeņu attīstību. Pieres daiva, kas ir atbildīga par ļoti svarīgām, sarežģītām funkcijām – piemēram, spēju regulēt emocijas, bremzēt uzvedību, koncentrēt uzmanību ilgstošāku laiku –, tā turpina attīstīties līdz pat 25–30 gadu vecumam. Ilgstošs process. Bet ir tā sauktie attīstības kritiskie periodi – pieres daivas prefrontālās garozas kritiskais periods ir pirmie divi trīs dzīves gadi. Tas ir laiks, kad šīs vadības funkcijas ir vissvarīgāk trenēt. Trenēšana iespējama ar iepriekš pieminēto ārējo regulāciju, ko nodrošina vecāks – emociju regulāciju, kas notiek ar piesaistes attiecībām, ārējo uzvedības regulāciju, kas notiek caur robežām, un cēloņu – seku sistēmām, ko rada vecāks.

Man satraucoši šķiet tas, ka ir skaidri dati no populācijas pētījumiem – uzmanības deficīts, hiperaktivitāte un tās izplatība nepārtraukti palielinās. 

Ar katru jaunu vecuma kohortu mums ir vairāk bērnu, kas nespēj nosēdēt, nespēj sakoncentrēties, un, iespējams, viens no tā iemesliem ir tas, ka vide kritiskajā attīstības periodā ir mainījusies un bērni šīs savas spējas vienkārši netrenē, viņiem nav dota iespēja trenēt. 
Es varētu ilgi par šo turpināt.

Sabīne: Varbūt kādam šķiet, ka tas nekas, ka manam bērnam valoda, iespējams, būs mazliet sliktāka. Tad te ir jāmin, ka valoda ir pirmais instruments, lai mūsu bērns būtu veiksmīgs dažādās vidēs – gan bērnudārzā, gan skolā, gan esot kopā ar vienaudžiem. Tas pats attiecas uz vadības funkcijām – lai mēs spētu sadarboties, tām ir jābūt labi attīstītām! Pagaidīt savu kārtu, spēt izdomāt, kā risināt lietas utt. Tas viss ir ļoti nepieciešams! Savukārt ekrāni ir būvēti tā, lai nebūtu nepieciešams izmantot vadības funkcijas – uzmanība tiek pasīvi noķerta, un nekas netiek trenēts. Bet runa ir par cilvēka būtiskākajām prasmēm! Valoda ir pirmais svarīgais lielais cilvēka rīks. 

Ņikita: Pasaule neizbēgami mainās, un mums, visticamāk, būs jāmaina savi priekšstati par to, kā vispār ir jāattīstās valodai. Tas, kas pārsteidz: lielākajai daļai bērnu Latvijā šobrīd valodas attīstība vairs neatbilst vēsturiskajiem standartiem. Iespējams, šeit lielā mērā vainojama ekrāna ietekme.

Sabīne: Vai vienkārši sakot – bērnam mute aizbāzta ciet ar ekrānu. Bet ar bērnu ir jāsarunājas un jādarbojas.

Atsauces:

1) Aptauja Mazulis un ekrānierīces. 2023, Mammamuntetiem.lv

Kampaņa "Mazulis telefonā” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par kampaņas “Mazulis telefonā” saturu atbild vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”.