Rēzus negatīvs un grūtniecība. Riski un iespējas

Par riskiem, kas var skart rēzus negatīvas sievietes, un kādas grūtības tas var sagādāt jaundzimušajam, stāsta Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe dzemdību speciāliste Dr. Olga Boka un pediatre, neonatoloģe Dr. Dina Apele-Freimane. 

Speciālistes norāda – šī ir svarīga lieta, kam ir jāpievērš uzmanība, bet ar mūsdienās pieejamo diagnostiku un ārstēšanu tai vairs nevajadzētu būt nopietnai klīniskai problēmai.

Kas ir rēzus faktors

Rēzus faktori ir vairāki, bet populārākais ir anti D antigēns, un visbiežāk, sakot “rēzus faktors”, tiek domāts tieši šis. Tas ir faktors jeb molekula, kas atrodas uz eritrocītu jeb sarkano asins ķermenīšu virsmas. Ja cilvēka asinīs ir sastopams šis faktors, tad asinis ir rēzus pozitīvas, bet, ja cilvēkam šī faktora asinīs nav, viņam asinis ir rēzus negatīvas. Jāņem vērā, ka šis faktors neietekmē ne cilvēka dzīvi, ne labsajūtu. Apmēram 15 % Eiropas iedzīvotāju ir rēzus negatīvi. [1] 

Tomēr atsevišķās situācijās šis faktors ir jāņem vērā – ja rēzus negatīvs cilvēks saskaras ar šo faktoru, tas veido aizsargreakciju, izstrādā antivielas un sākt tam uzbrukt. Rēzus negatīva cilvēka ķermenis šo faktoru uztver kā svešķermeni, jo viņa organisms šādu molekulu neatpazīst. Rēzus faktors ir jāņem vērā, pārlejot asins, – rēzus negatīvam cilvēkam nedrīkst pārliet rēzus pozitīvas asinis, taču rēzus pozitīviem cilvēkiem drīkst pārliet gan rēzus pozitīvas, gan rēzus negatīvas asinis.

Otra situācija, kad rēzus faktors ir jāņem vērā, ir grūtniecība. Ja rēzus negatīvai sievietei ir rēzus pozitīvs partneris un ir iestājusies grūtniecība, ir nianses, kas jāņem vērā, lai grūtniecība tiktu veiksmīgi iznesta un jaundzimušais piedzimtu bez komplikācijām.

Mazliet no vēstures

Rēzus faktoru nesaderība, ja sieviete ir rēzus negatīva, bet auglis – pozitīvs, var būt bīstama auglim. Ja sievietes asinīs nonāk augļa rēzus pozitīvās daļas, sievietes organisms visbiežāk reaģē, izstrādājot antivielas un uzbrūkot šīm daļām. Konflikts starp mammas un bērna rēzus faktoriem jaundzimušajam var izraisīt smagu hemolītisko slimību – dzelti un anēmiju pat ar letālām sekām. Rēzus faktora izsaukta augļa saslimšana pirmo reizi aprakstīta 1940. gadā. 1960. gadā tika atklāts līdzeklis, kas var novērst rēzus faktora radītu augļa saslimšanu, – anti D imūnglobulīns. Tas visām mūsdienu grūtniecēm ar rēzus negatīvām asinīm ļauj plānot grūtniecību bez bažām par smagu rēzus faktoru konfliktu. 1968. gadā tika ieviesta pēcdzemdību profilakse ar šo imūnglobulīnu, kam pakāpeniski pievienoja profilaksi grūtniecības laikā. [2] Pirms anti D imūnglobulīna atklāšanas aptuveni 16 % sieviešu pēc divām grūtniecībām asinīs parādījās antivielas, kas var apdraudēt veiksmīgu grūtniecības norisi. Pēc pēcdzemdību profilaktiskās potes šis rādītājs ir samazinājās līdz 1–2 %, un pēc grūtniecības profilaktiskās potes – uz 0,1–0,3 %. [3]

Ja rēzus negatīvai sievietei ir rēzus pozitīvs partneris un ir iestājusies grūtniecība, ir savas nianses, kas jāņem vērā, lai grūtniecība tiktu veiksmīgi iznesta un jaundzimušais piedzimtu bez komplikācijām.

Mierinošā ziņa grūtniecēm

Mūsdienās negatīvs rēzus faktors nav problēma, ja grūtniecība tiek atbilstoši uzraudzīta un grūtniece saņem visu nepieciešamo profilaktisko aprūpi.

Grūtniecības laikā:

Vai rēzus faktors rada riskus manai grūtniecībai?

Kā redzams, riski var rasties, ja grūtniece ir rēzus negatīva, bet viņas partneris – rēzus pozitīvs. Tomēr arī tad ne obligāti radīsies sarežģījumi – sarežģījumi rēzus faktora dēļ var rasties tikai tad, ja gaidāmajam mazulim šis faktors ir pozitīvs. Tas, ka mamma ir rēzus negatīva, bet tētis pozitīvs, nenozīmē, ka mazulis uzreiz būs pozitīvs, – ir iespēja, ka arī mazulim rēzus faktora šādā gadījumā nav, un tad nekādi riski saistībā ar to nepastāv.

Augļa rēzus faktors

Interesanti, ka mūsdienās jau grūtniecības laikā ir iespējams noskaidrot augļa rēzus faktora piederību. No grūtnieces paņem asins analīzi, no tām tiek izdalīts augļa DNS, pēc kā var noteikt augļa rēzus faktora piederību. Analīze ir maksas, un to neliek veikt visām rēzus negatīvām grūtniecēm. Teorētiski to var noteikt no apmēram 10. grūtniecības nedēļas, tomēr labāk ieteicams to nodot ne agrāk kā no 18.–22. grūtniecības nedēļai, kad DNS koncentrācija ir pietiekama pārliecinoša rezultāta iegūšanai. [4] Šī analīze ir apsverama, ja rēzus negatīvai mātei ar tēvu ir rēzus nesakritība, kā arī tad, ja mātei jau ir asinīs izveidojušās antivielas. Tas palīdzēs saprast, vai antivielas ir radušās no esošās grūtniecības un kā tas varētu ietekmēt grūtniecības gaitu.

Antivielas – rādītājs, kā rit grūtniecība

Lai labāk kontrolētu grūtniecības gaitu un noteiktu, vai ir kādi potenciāli riski, visām rēzus negatīvām grūtniecēm, stājoties grūtniecības uzskaitē, nosaka antivielas pret eritrocītiem. Tā kā no visiem faktoriem visizplatītākais ir anti D faktors, antivielās meklē tieši šā veida antivielas.

Ja grūtniecei šīs antivielas asinīs nav atrastas, tas nozīmē, ka no šā skatupunkta grūtniecība labi rit savu gaitu un tiktāl bažām nav pamata. Antivielas tiek pārbaudītas, stājoties uzskaitē un īsi pirms 28. grūtniecības nedēļas. Ja sievietes organismā ir izstrādājušās antivielas, tas nozīmē, ka kādā brīdī (vai nu šīs grūtniecības laikā, vai jau pirms tam) ir notikusi mātes asins sajaukšanās ar rēzus pozitīvām asinīm. Antivielas ir tās, kas cīnās pret visu, ko organisms neatpazīst un kas tam ir svešs. Antivielas pret anti D faktoru var radīt risku, ka tās var sākt cīņu arī pret augļa asinīm, ja auglis ir rēzus pozitīvs.

Jāņem vērā, ka statistiski ļoti reta ir situācija, kad antivielas izveidojas pirmajā grūtniecībā, jo viens no lielākajiem antivielu veidošanās riskiem ir tieši dzemdības. Ja pirmā grūtniecība notiek bez sarežģījumiem (asiņošanas, traumām) un mātes asinis ar bērna asinīm nesaskaras, grūtniecība var ritēt normālu gaitu un mātes organisms var nemaz nezināt, ka tajā ir šāds faktors, ko tas nepazīst, līdz ar to antivielas netiek izstrādātas.

Atceries! 

• Ja esi rēzus negatīva, antivielu klātbūtne asinīs jānosaka:

stājoties uzskaitē;

• īsi pirms 28. grūtniecības nedēļas;
• 34. grūtniecības nedēļā – tām grūtniecēm, kas 28. nedēļā nav saņēmušas profilaktisko imūnglobulīna poti.

Vissvarīgākais – pareiza profilakse

Speciālistes norāda – būtiskākais, lai izvairītos no augļa komplikācijām rēzus faktora nesaderības dēļ, ir profilakse jau grūtniecības laikā, kā arī uzreiz pēc dzemdībām. Tas nozīmē pirmām kārtām noteiktā laikā pārbaudīt antivielu klātesamību mātes asinīs. Tāpat, lai pasargātu sevi no antivielu rašanās, pēc antivielu pārbaudīšanas ap 28. grūtniecības nedēļu ir jāsaņem anti D imūnglobulīna pote. Šāda profilaktiska pote būtu jāsaņem visām sievietēm, kuras ir rēzus negatīvas un kuru partneri ir pozitīvi, nezinot vēl augļa rēzus faktoru. Dr. O. Boka norāda: “Balstoties uz Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas izstrādātām vadlīnijām, visām pacientēm, kuras ir rēzus negatīvas, bet kuru bērnu tēvs ir rēzus pozitīvs, tiek rekomendēts 28. grūtniecības nedēļā saņemt profilakses imūnglobulīna poti. Šīs potes neveic visās ārstu praksēs, bet ar nosūtījumu tās var saņemt noteiktās ārstniecības iestādēs.” Imūnglobulīna pote grūtniecības laikā pasargā sievieti no antivielu veidošanās, un ir rekomendēts arī pirmās grūtniecības laikā veikt šo profilaktisko poti. Ja kādu iemeslu dēļ sieviete 28. grūtniecības nedēļā nesaņem imūnglobulīna poti, ap 34. nedēļu būtu jāveic atkārtots antivielu tests. Ja analīzēs tiek konstatēta antivielu klātbūtne, profilaktisko poti grūtniecības laikā neveic. Jāatceras, ka antivielas pastiprināti var sākt veidoties pēc 22., bet ļoti intensīvi – pēc 28. grūtniecības nedēļas, tāpēc profilakse grūtniecības laikā ir ļoti svarīga.

Otra reize, kad sievietei veic profilaktisko poti, ir pēc dzemdībām. Jaundzimušajam tiek paņemta asins analīze, un, ja bērns ir rēzus pozitīvs, tad sievietei dod profilakses poti (tā jāveic 72 stundu laikā pēc dzemdībām). Pote pēc dzemdībām ir domāta, lai neitralizētu antigēnus, kas varētu būt nokļuvuši mātes asinsritē dzemdību laikā. Tas sievieti pasargās no komplikācijām, kas varētu rasties nākamajās grūtniecībās, ja šādas antivielas sievietei pēc dzemdībām, neveicot poti, rastos.

“Konflikts starp mammas un bērna rēzus faktoriem jaundzimušajam var izraisīt smagu jaundzimušo hemolītisko slimību, pat ar letālām sekām.”

Profilaktiskā imūnglobulīna pote jāsaņem šādos gadījumos:

• 28. (līdz 30.) grūtniecības nedēļā, ja grūtniecība rit normālu gaitu;
• pēc dzemdībām, ja piedzimis bērns ar rēzus pozitīvām asinīm;
• ja ir spēcīga asiņošana grūtniecības laikā (katru gadījumu ārsts izvērtē individuāli);
• ja ir zemu novietota placenta; placentas atslāņošanās;
• ja ir legāls aborts, spontāns aborts vai nenoticis aborts. Izņemot, ja ir grūtniecības pārtraukšanās pirms 12 nedēļām bez instrumentālas iejaukšanās, profilakse nav nepieciešama [5];
• ja ir ārpusdzemdes grūtniecība (izvērtē individuāli);
• ja ir smagas topošās mammas traumas, kurās var notikt mammas un augļa asins sajaukšanās, piemēram, pēc smagākiem ceļu satiksmes vai līdzīgiem negadījumiem.

Drošība pirmajā vietā

Dr. O. Boka norāda – lai izslēgtu gadījumu, ka par bērna tēvu tiek sniegtas neprecīzas ziņas, ārste praktizē palūgt pacientēm iesniegt ziņas par bērna tēva asins grupu un rēzus piederību rakstiski, lai zinātu, vai ir nepieciešama šī profilakse.

Ja antivielas tomēr rodas

Visbiežāk antivielas pirmās grūtniecības laikā nerodas, jo lielākais antivielu izveidošanās risks ir tieši dzemdību laikā. Tāpēc, palielinoties grūtniecību skaitam, pieaug arī risks, ka antivielas varētu rasties. Tomēr mūsdienās, sekojot visiem ieteikumiem un veicot profilaksi, parasti tās neveidojas. Tāpēc gadījumos, ja antivielas tiek atrastas, vajadzētu noskaidrot, kas tam ir par iemeslu, piemēram, piedzīvots aborts vai dzemdības, pēc kurām profilakses pote nav saņemta.

Ja tomēr grūtniecei tiek atklātas antivielas, ir jāveic papilu izmeklējumi un paciente tiek novērota uzmanīgāk. Jāņem vērā, ka katrai grūtniecei organisms var dažādi reaģēt uz nezināmo faktoru un ne vienmēr, ja grūtniecei ir antivielas, augļa stāvoklis būs tas sliktākais.

Grūtniecēm, kurām asinīs ir atrastas anti D antivielas, nosaka divus papildu izmeklējumus:

• asins analīzes Valsts asinsdonoru centrā, kur tiek noteikts, kādas tieši antivielas asinīs ir atrastas un vai tās ir anti D antivielas. Tiek noteikts arī antivielu titrs – tas, cik daudz antivielu ir sievietes organismā. Titra analīzes parasti tiek atkārtotas – ja antivielu nav daudz, tās veic pēc 2–4 nedēļām, lai novērotu to attīstības dinamiku un saprastu, vai to daudzums pieaug. Ja antivielu ir vairāk, atkārtotu analīzi veic agrāk. Ja, atkārtoti veicot šīs analīzes, titri nepieaug, tas ir labs rādītājs;
• otrā izmeklēšana antivielu gadījumā tiek nozīmēta auglim – ultrasonogrāfija ar doplera izmeklējumu, kā laikā tiek veikta doplera izmeklēšana augļa asinsvadiem. Ar to tiek noteikts, cik ātra ir asins plūsma asinsvadā augļa galvas smadzenēs. Ja plūsma tajā ir paātrināta, tas norāda uz to, ka augļa asinis ir kļuvušas pārāk šķidras un auglim ir attīstījusies anēmija. Tas iespējams, jo mātes antivielas izkļūst cauri placentai, uzbrūk mazuļa sarkanajiem asins ķermenīšiem un tos šķīdina. Asinis auglim kļūst šķidrākas, līdz ar to tās ātrāk plūst pa asinsvadiem, un tādā veidā to var konstatēt.

Ārstēšana auglim

Lai palīdzētu mazulim, kuram ir attīstījusies anēmija smagā formā, vēl mātes vēderā esot, jau vairākus gadus arī Latvijā ir iespējama ārstēšana – asins pārliešana auglim. Lai to veiktu, nepieciešamas speciāli apstrādātas asinis, ko piegādā Valsts asinsdonoru centrs.

Ultrasonogrāfijas kontrolē auglim veic anestēziju un tad asins pārliešanu. Latvijā šo procedūru izdara Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā – Dr. Zane Krastiņa. Protams, arī šai ārstēšanas metodei ir riski – operācijas laikā var sākties dzemdības, var sākties asiņošana mazulim, tāpat procedūra var būt neveiksmīga, jo tā ir diezgan sarežģīta. Laiku, kad veikt šo operāciju, parasti izvēlas, ņemot vērā to, cik smagā formā ir anēmija un kā tā progresē. Asins pārliešanu izmanto tikai smagas anēmijas gadījumā, tāpēc doplera izmeklējumi tiek veikti regulāri, lai noteiktu, kā mazulis jūtas un kā slimība progresē.

Diemžēl operācija neapstādina jau izraisīto konfliktu – antivielas mātes organismā tāpat ir un iedarbojas uz mazuli. Visbiežāk 2–3 nedēļu laikā pēc operācijas anēmija tāpat attīstās. Ir bijušas situācijas, kad vienam auglim asins pārliešana ir veikta trīs reizes. Šo procedūru mērķis ir sasniegt pēc iespējas lielāku grūtniecības laiku, bet bieži dzemdības notiek priekšlaicīgi. Šādos gadījumos var tikt nozīmēts arī ķeizargrieziens.

AKTUĀLIE JAUTĀJUMI

Cik bieži Latvijā notiek asins pārliešana auglim?

Šādu gadījumu, kad auglim ir nepieciešama asins pārliešana, nav daudz, bet Latvijā pagājušajā gadā tika veiktas piecas pārliešanas divām mammām. Novērotas ar rēzus konfliktu tika desmit sievietes.

Ja ir asiņošana grūtniecības sākumā, vai ir jāsaņem imūnglobulīns?

Šis jautājums ir diskutabls, un, kā norāda Dr. O. Boka, tam nav viennozīmīgas atbildes: “Tas ir atkarīgs no tā, cik liela ir asiņošana. Ja tā ir neliela smērēšanās pašā grūtniecības sākumā, risks ir ļoti mazs, un parasti šādās situācijās poti nenozīmē. Ja tā ir apjomīga asiņošana, piemēram, pie draudoša spontānā aborta, tad pote būtu jāsaņem.”

Ja ir pieejama profilakse, kāpēc tomēr gadījumi, kad auglim ir rēzus konflikts, notiek?

Visbiežāk antivielas rodas tad, kad sieviete pēc dzemdībām nav saņēmusi profilaktisko imūnglobulīna poti – nākamajās grūtniecībās tas rada lielus riskus augļa anēmijas attīstībai. Dr. O. Boka un Dr. D. Apele-Freimane norāda uz laiku pirms vairākiem gadiem, kad Latvijā kādu iemeslu dēļ uz brīdi nav bijis pieejams imūnglobulīns un daudzas sievietes, kurām pēc dzemdībām bija jāsaņem šī pote, to nedabūja. Abas ārstes atzīmē, ka šīs situācijas radītās sekas bija izteikti jūtamas vairākus gadus pēc tam – sievietes, kas nesaņēma nepieciešamo poti pēc rēzus pozitīva mazuļa piedzimšanas, nākamajās grūtniecībās saskārās ar komplikācijām, ko ir izraisījis rēzus konflikts. Tāpat Dr. D. Apele-Freimane norāda uz savu novērojumu, ka attālākajos Latvijas reģionos nereti grūtniecēm ir ierobežotas iespējas regulāri apmeklēt ārstu.

Ja antivielas ir parādījušās, vai nākamās grūtniecības laikā tās var pazust?

Nē, antivielas nepazūd. Ja antivielas ir parādījušās, tās būs, arī iestājoties nākamajai grūtniecībai.

Vai var plānot nākamo grūtniecību, ja antivielas jau ir izstrādājušās?

Plānot grūtniecību ar jau esošām antivielām nav aizliegts, taču sievietei ir jābūt zinošai, kā labāk rīkoties, kādas pārbaudes un profilakse būtu ieteicama. Piemēram, ja plānotā bērna tēvs ir rēzus negatīvs, šādi riski nepastāv. Taču, ja tēvs ir ar pozitīvu faktoru un ir bijušas daudzas atkārtotas grūtniecības, kurās jau agrīni, līdz 20. grūtniecības nedēļai, auglim ir attīstījies anēmija smagā formā, ir vērts apdomāt, vai atkārtoti plānot grūtniecību.

Ko darīt, ja grūtniecība ir iestājusies, bet jau agrīni tiek konstatētas antivielas?

Gadījumā, ja grūtniecība ir jau iestājusies, ir vērts noteikt augļa rēzus faktoru. Ja tas ir negatīvs, auglim nekas nedraud, bet, ja tas ir pozitīvs, ir jānosaka antivielu titri un doplera izmeklējumi. Ja vienā grūtniecībā auglim ir bijušas problēmas, risks, ka arī nākamajā var būt šādas problēmas, pieaug. Risku mazina fakts, ja bērns ir rēzus negatīvs. Smagās situācijās, kad problemātiskas grūtniecības ir atkārtojušās viena pēc otras un ir zināms, ka organisms ļoti agresīvi pret to reaģē un izstrādā šīs antivielas, var apsvērt pārtraukt grūtniecību.

Vai sievietei ar rēzus negatīvām asinīm ir kāds ierobežojums, cik grūtniecību vai dzemdību var būt?

Mūsdienās, kad ir pieejama profilakse jau grūtniecības laikā un pēc dzemdībām, nevajadzētu būt tādai situācijai, ka attīstās antivielas un rodas komplikācijas. Tāpēc arī mūsdienās šo komplikāciju skaits ir mazāks un parasti rēzus negatīvas sievietes var brīvi plānot grūtniecību.

Teorētiski:

• Ar vairākām piedzīvotām smagām augļa saslimšanām teorētiski ir iesējams izdarīt embrija preimplantācijas ģenētisko skrīningu – noteikt embrija rēzus faktoru un veikt mākslīgo apaugļošanu. Ja pieredzē ir bijušas ļoti lielas problēmas, teorētiski ir iespēja implantēt embriju ar negatīvo rēzus faktoru.

Pēc piedzimšanas:

Kas ir jaundzimušo hemolītiskā slimība

Pēc dzemdībām rēzus pozitīvie bērni, kas dzimuši rēzus negatīvām mātēm, ir pakļauti riskam, ka viņiem attīstīties jaundzimušo hemolītiskā slimība – stāvoklis, kad antivielas, ja tās ir bijušas mātes asinīs, var uzbrukt bērna eritrocītiem. Jāņem vērā, ja mammai grūtniecības laikā antivielu nav bijis, tad dzemdības ir pārāk īss brīdis, lai veidotos antivielas un nopietni ietekmētu jaundzimušo.

Hemolītiskās slimības rezultātā jaundzimušā eritrocīti sabrūk, un viņam pēc dzemdībām parādās dzelte un/vai attīstās anēmija. Jaundzimušajiem bieži tiek novērota fizioloģiskā dzelte, taču hemolītiskās slimības gadījumā dzelte mēdz būt daudz izteiktāka.

Dzeltes risks ir, ka, sasniedzot noteiktu līmeni, bērnam tā var izraisīt nopietnus smadzeņu bojājumus, un klīniskās sekas tam var būt ļoti nopietnas. Tāpēc visiem šādiem jaundzimušajiem ir jāveic noteiktas pārbaudes, kas ļaus šo slimību atklāt laikus un attiecīgi reaģēt. Laicīgi ārstējot, parasti jaundzimušie nepiedzīvo smagas sekas. Neonatalogu pirmais uzdevums ir novērst dzeltes pacelšanos līdz bīstamam līmenim.

“Balstoties uz Latvijas ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas izstrādātām vadlīnijām, visām rēzus negatīvām pacientēm, kuru bērnu tēvs ir rēzus pozitīvs, tiek rekomendēts 28. grūtniecības nedēļā saņemt profilakses imūnglobulīna poti.”

Jaundzimušo hemolītiskās slimības formas var būt vairākas: 

• ikteriskā jeb dzeltes forma, ko izraisa paaugstināts bilirubīna līmenis asinīs;
• anēmiskā forma, kas iestājas jau tad, kad notiek ievērojama jaundzimušā eritrocītu skaita sabrukšana. Šādā gadījumā bērnam var attīstīties arī tūska. Šobrīd jau daudzus gadus bērni Latvijā līdz šādai formai nenonāk, jo ar savlaicīgu diagnostiku iespējams pirms mazuļa piedzimšanas noteikt, ka bērns sāk ciest no hemolītiskās slimības, un uzsākt ārstēšanu;
• kombinētā jeb anēmiski ikteriskā forma, kad ir gan anēmija, gan dzelte.
   

Svarīgais pēc piedzimšanas

Visi bērni, kuru mammas ir ar rēzus negatīvu piederību, tiek stingrāk monitorēti. Pēc piedzimšanas mazulim no asinsvada nabassaitē tiek noteikti vairāki tūlītējie izejas parametri, kas atvieglo lēmumu pieņemšanu, ja nepieciešama ārstēšana. Šie izejas dati ir ļoti svarīgi, lai saprastu bērna stāvokli un lemtu par nepieciešamo ārstēšanu. Slimnīcā ārstēšana notiek pēc stingra algoritma, un tas būtiski atvieglo procesu. 

Jaundzimušajam nosaka:

1. asins grupu un rēzus piederību. Ja mazulis ir rēzus negatīvs, rēzus konflikta izraisītu hemolītisko slimību var izslēgt;
2. bilirubīna līmeni;
3. asins ainu, lai noteiktu, vai bērnam nav attīstījusies anēmija;
4. antivielu klātbūtni asinīs.

Atceries! 

• Jaundzimušo hemolītiskā slimība, ja tā ir rēzus konflikta izraisīta, parādās uzreiz pēc piedzimšanas, un nevar būt situācija, kad, izrakstoties ar mazuli no slimnīcas, tā attīstās pēc nedēļas, jau esot mājās. Tā parasti parādās ātri, uzreiz pēc piedzimšanas, un iestādē bērns tiek paturēts tik ilgi, līdz bilirubīna līmenis ir nekaitīgi zems. Tāpēc jaunie vecāki var būt droši, ka mājās atkārtota saslimšana ar šo slimību nedraud.

Jaundzimušā ārstēšana

Atkarībā no jaundzimušā analīžu datiem tiek lemts par ārstēšanu. Dzeltes (bilirubīna) līkne ir galvenais kritērijs, pēc kura izdara secinājumus par bērna stāvokli. Ja nepieciešams, bilirubīna līmeni var noteikt vairākas reizes dienā, izmantojot dažādas metodes, un pēc tam izlemt par ārstēšanu. Ja bērnam ir paaugstināts bilirubīna līmenis, svarīgākais ir veicināt bilirubīna izvadīšanu kādā no veidiem atkarībā no analīžu rādītājiem.

“Profilakse negarantē, ka hemolītiskās slimības nebūs, taču profilakse un savlaicīga diagnostika, kas ir atrunāta medicīnas iestāžu rutīnas algoritmos, ir droši veidi, kā pasargāt jaundzimušo no komplikācijām.”

• Veicināt vēdera izeju

Viens no faktoriem, kas rosina bilirubīna izvadīšanu, ir vēdera izeja – jo ātrāk bērns atbrīvojas no mekonija, jo labāk. Tas ir svarīgi, jo mekonijā ir bilirubīna komponenti, kas, atrodoties mazuļa zarnās, var veicināt bilirubīna atpakaļ uzsūkšanos.

• Fototerapija

Fototerapija, kas nereti tiek dēvēta par “sauļošanos”, iedarbojas uz mazuļa ādu, un rezultātā notiek pastiprināta bilirubīna sabrukšana ādā. Tā ir viena no izplatītākajām metodēm bilirubīna samazināšanai. Tās laikā bērns tiek ievietots sauļošanās kupolā, kur pavada noteiktu laiku. Parasti mamma var turpināt zīdīt mazuli, izņemot bērnu no kupola uz ēšanas laiku. Pēdējos gados ir pieejamas cirkulārās fototerapijas lampas, kas ir daudz efektīvākas, jo nodrošina staru piekļuvi bērnam 360 grādu apjomā un “sauļo” mazuli no visām pusēm. Fototerapijas laikā bērns ir ģērbts autiņbiksītēs, viņam jālieto speciālas brilles, lai pasargātu acis. Tas ir bērnam visdraudzīgākais veids ar nenozīmīgām blakusparādībām, piemēram, mazulim var būt alerģiska ādas reakcija vai smagākā gadījumā var attīstīties “bronzas bērns”, kad ādas krāsa iegūst izteikti tumšu nokrāsu. Parasti mūsdienās bērnu sauļošanās notiek palātās, esot līdzās mammai.

• Infūzija

Ja bilirubīna līmenis ar iepriekšējām metodēm netiek pietiekami pazemināts, ārsts var lemt par labu infūzijai – ievadīt mazulim vēnā šķidrumu, lai veicinātu bilirubīna izdalīšanos.

• Asins apmaiņas operācija

Ja bērnam slimība ir attīstījusies tik tālu, ka ir iestājusies anēmija smagā formā, tādā gadījumā tiks veikta eritrocītu masas transfūzija. Savukārt kritiski augstu bilirubīna līmeni ārstē ar asins apmaiņas operāciju. Kritiski augsts bilirubīna līmenis savukārt var būt ar vai bez anēmijas. Dr. D. Apele-Freimane norāda, ka pēdējos divus gadus Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā nav bijusi neviena asins apmaiņas operācija jaundzimušajiem, kas norāda uz to, ka profilakse rēzus faktoru konfliktu gadījumos strādā ļoti labi. “Nav tā, ka profilakse 100 % izslēdz jaundzimušā hemolītiskās slimības iespēju, bet tā ļoti samazina riskus un to, ka slimības gaita būs smaga,” teic D. Apele-Freimane. Jaundzimušajiem, kuru mātes ir saņēmušas profilaksi ar imūnglobulīnu, parasti slimība nav tik izteikta, lai būtu nepieciešama asins apmaiņas operācija.

Ņem vērā!

• Krūts barošana var palēnināt bilirubīna krišanos, taču arī dzeltes gadījumā drīkst zīdīt bērnu.

Vai var plānot dzemdības ārpus stacionāra, ja māte ir rēzus negatīva?

Ja bērna māte ir rēzus negatīva, bet tēvs – pozitīvs, ir jāpārdomā, vai ir droši plānot dzemdības ārpus stacionāra. Pat ja grūtniecības laikā antivielas nav izstrādājušās, var būt situācija, kad jaundzimušajam ir paaugstināts bilirubīna līmenis, taču to var noteikt laboratoriski un mājas apstākļos pēc dzemdībām nav iespējams konstatēt tūlītējo bilirubīna līmeni mazulim. Arī rēzus piederību jaundzimušajam mājas apstākļos nevar noteikt. Ja bērnam ir paaugstināts bilirubīna līmenis, bet viņš laikus nesaņem vajadzīgo aprūpi, kas veicina bilirubīna mazināšanos, slimība var progresēt. Grūtniecības laikā saņemtā profilakse negarantē, ka hemolītiskās slimības bērnam nebūs, taču profilakse un savlaicīga diagnostika, kas ir atrunāta medicīnas iestāžu rutīnas algoritmos, ir droši veidi, kā pasargāt jaundzimušo no komplikācijām. Vienīgi, ja ir noskaidrots augļa rēzus faktors un tas ir negatīvs, no šāda aspekta plānotām dzemdībām ārpus stacionāra risku nav.

Izmantotā literatūra:

https://www.vadc.lv/donoriem/kas-jazina-par-asinim

https://en.wikipedia.org/wiki/Rh_disease

https://onlinelibrary.wiley.com/doi/full/10.1111/tme.12091

https://genetikascentrs.lv/pakalpojumi/genetiskas-analizes/neinvaziva-augla-rezus-faktora-noteiksana-grutniecem/

 https://onlinelibrary.wiley.com/doi/full/10.1111/tme.12091#tme12091-bib-0035