Kas notiek pirmajā stundā pēc dzemdībām

Katra sieviete, kura piedzīvojusi sava bērna piedzimšanu, kā vienu no skaistākajiem mirkļiem, visticamāk, nosauks brīdi, kad mazais lolojums tiek uzlikts uz mammas krūtīm un viņa fiziski sajūt mazo, silto, samtaino kunkulīti. Protams, ja vien dzemdības notikušas bez sarežģījumiem un nav kādu šķēršļu, kas liedz izbaudīt šo ne ar ko nesalīdzināmo mammas un bērna satikšanās brīdi. Varētu domāt, ka ar šo skaisto mirkli dzemdības ir beigušās. Nav vis! Jā, lielās mokas nu ir galā, taču vēl jāpagaida, kamēr nopulsē nabassaite, pēc tam to noklemmē un tētis, vecmāte vai kāda cita atbalsta persona pārgriež nabassaiti. Tad tiek gaidīta placentas piedzimšana. “Tās nav otrreizējās dzemdības, sievietei nav vēlreiz kaut kas ļoti smagi jāstumj ārā, taču tikai pēc placentas piedzimšanas mēs runājam par pēcdzemdību laiku,” uzsver Inga Babure. 

Bēbīša pirmais skaļais paziņojums

Kad ir skaidrs, ka mazulītis piedzimis, mamma burtiski uzreiz gaida nākamo svarīgo apliecinājumu, ka viņas bērnim viss ir kārtībā, un tas ir viņa pirmais kliedziens. Parasti tas atskan vēl pirms mazulis uzlikts mammai uz krūtīm, un tikai pēc šī dzirdamā paziņojuma pasaulei – es esmu piedzimis!– māmiņa patiešām sāk atslābt un baudīt skaisto satikšanās mirkli ar savu bērnu. 

Kāpēc bērniņš raud uzreiz pēc piedzimšanas? “Ejot cauri mammas dzemdību ceļiem, bēbītim tiek saspiesta galva un arī ķermenis, savukārt pēc piedzimšanas viņam atveras pleci, un bēbītim ir iemesls ievilkt elpu,” stāsta I. Babure. “Taču šī pirmā ieelpa ne vienmēr ir vienkārša, jo mammas ķermenī mazulis pats nav elpojis.” Dzīvojoties mammas puncī, bērnam ir salipušas gan plaušas, gan elpvads, gan alveolas un bronhi, jo viņam nav vajadzības lietot šos orgānus. Un tikai ar pirmo patstāvīgi veikto ieelpu tie visi sāk vērties vaļā, bet tas ir sāpīgi. Tāpēc gadījumā, ja tavs bērniņš pēc piedzimšanas uzreiz neraud skaļi un tā – ar pilnu krūti, nesatraucies. Kā saka vecmāte, ir mazuļi, kuri to dara pa mazītiņam: “Viņi ievelk gaisu pa mazam malciņam, taču uzmanība jāpievērš tam, lai šis pirmais skaļais paziņojums notiktu minūtes ietvaros pēc piedzimšanas.”

Pirmā ieelpa ne vienmēr ir vienkārša, jo mammas ķermenī mazulis pats nav elpojis.

Viņš sāk atvērt acis

Mammas vēderā ir tumšs, tāpēc mazulim nav vajadzības lietot redzi. Pieres daļā esošais acu centrs arī neprotestē dabas likumiem un dzīvei nobriest pēdējais no visiem orgāniem. “Tāpēc bēbītim patīk tumsa,” atklāj I. Babure un turpina: “Piedzimstot bērniņš uzreiz nokļūst ļoti spilgtās gaismās. Īpaši, ja dzemdības notiek stacionārā. Salīdzinot mammas punci un ārpasauli, tās ir krasas pārmaiņas, tāpēc bēbīši ne vienmēr uzreiz atver acis. Tas gan nenozīmē, ka viņam kaut kas nepatīk, vienkārši bērns lēnām pierod pie ļoti gaišās pasaules.” Vecmāte iesaka atcerēties šo faktu, lai pēcdzemdību laikā vecāki bez lieka satraukuma varētu vērot un izbaudīt, kā viņu tikko piedzimušais mazulis lēnītēm sāk iepazīt pasauli arī ar acīm. 

Āda–āda kontakts

Tik ļoti gaidītais fiziskais kontakts tūlīt pēc dzemdībām ir nepieciešams gan mammai, gan mazulim. Kādēļ? “Vispirms tas ir mammas ādas un ķermeņa siltums,” saka I. Babure, “un otrs – tā ir smarža. Mēs varam sasmaržot savu bēbīti, un šī laimes, mīlestības sajūta palīdz atjaunot oksitocīna hormonu, kas vajadzīgs mieram, harmonijai.” Dzemdību otrajā jeb izstumšanas periodā mammai nepieciešams ļoti daudz adrenalīna. Šis virsnieru dziedzeru izdalītais hormons nozīmē – cīnies vai bēdz! “Tamdēļ pēc dzemdībām mums atkal ir nepieciešams oksitocīns. Mīlestība. Tāpat māmiņai rodas daudz endorfīnu, kas rada atkarību no sava bēbīša,” teic vecmāte un piebilst – sievietei ir atvieglojums, ka beidzot nekas nesāp, viņa var fiziski sajust un sasmaržot savu bērnu un arī ir iespēja nedaudz atpūsties. I. Babure iedrošina – nevajag bēgt no šīs vēlmes atpūsties: “Izbaudi! Tu nebūsi sliktāka mamma tāpēc, ka pirmajā vai ceturtajā minūtē nesajutīsi šo eiforiju. Tu vari beidzot atpūsties no tā, ka nekas nesāp, nekas nav jāstumj, viss jau ir noticis. Tu klausies, kā raud tavs bēbītis, kurš patiesībā jau nevis raud, bet stāsta par to, ka viņš šeit ir ieradies.” 

Jaundzimušajam šis āda–āda kontakts ir ārkārtīgi nozīmīgs arī veselības dēļ. “Bēbītis mammas puncī ir sterilā vidē. Ejot cauri dzemdību ceļiem, viņš saņem tos mikrobiomus, kas atrodas mammas makstī, bet ar tiem vēl nepietiek, lai bērnam rastos imunitāte,” uzsver I. Babure. “Mammai un tētim uz ādas ir ļoti daudz mikrobiomu, kas āda–āda kontakta laikā pārceļo pie bēbīša, un tā viņš iegūst rezistenci pret daudziem citiem apkārt esošiem vīrusiem un baktērijām.” Lūk, kāpēc bērna pirmajās dzīves dienās, nedēļās un pat mēnešos ieteicams viņu iespējami bieži paturēt plikiņu sev uz krūtīm āda–āda kontaktā. Arī tētim. 

Padoms 

• Ja vien iespējams, dzemdībās nevelc vīra T kreklu vai citu apģērbu, kas pēc tam būtu jārullē uz augšu, lai varētu uzlikt tikko piedzimušo bērnu uz krūtīm. Labāk izvēlies vīra pogājamo kreklu vai jebko citu, ko iespējams ērti atvērt vidusdaļā. Iedomājies, ja tev kakla daļā ir biezs apģērba rullis... Uzliekot bēbīti uz krūtīm, ne tu viņu īsti redzēsi, ne sasmaržosi. Aiz šī apģērba murčkuļa būs saskatāma tikai mazulīša vēl asiņainā galviņa. Savukārt, ja apģērbs atverams uz sāniem, redzēsi gan bērna actis, gan rokas un varēsi pilnībā izbaudīt šo iepazīšanās mirkli.

Apgares skala. Ko un kā vērtē?

Kad bērns sācis elpot, arī acis pavēris, ir iepazinies ar savu mammu āda–āda kontaktā un pārgriezta izpulsētā nabassaite, seko nākamais lielais un daudzu vecāku gaidītais notikums – mazulītis saņem savu pirmo vērtējumu desmit baļļu sistēmā. Jā, tā ir daudz pieminētā Apgares skala. Ko īsti dakteri vērtē, pirms likt atzīmi? I. Babure stāsta: “Tiek vērtēta elpošana; sirdsdarbība; muskuļu tonuss jeb tas, cik žiperīgs ir bēbītis; kādi viņam ir refleksi un kāda ir ādas krāsa, bēbītim piedzimstot. Vai tā ir izteikti rozā, zila vai ar tendenci mainīties. To visu pēc tam var izlasīt bērna veselības kartē.” 

Katram no vērtētajiem pieciem pamatrādītājiem var piešķirt ne vairāk kā divas balles. Beigās tās visas sasummē, un iegūtais skaitlis arī veido gala vērtējumu. Jāteic, tas lielā mērā ir atkarīgs no dzemdību gaitas, un parasti zemi Apgares skaitļi ir tad, ja mamma grūtniecības laikā ir slimojusi ar kādām nopietnām kaitēm, ja ir pārnēsāta grūtniecība, ja bērns pasaulē nācis priekšlaikus vai ir augļa attīstības aiztures. Taču svarīgi atcerēties, ka Apgares skaitlis ir bērna tā brīža veselības stāvokļa, nevis dzemdību norises vērtējums, un, saņemot savlaicīgu un pareizu nepieciešamo palīdzību, viņa veselībai var nebūt nekādi manāmi traucējumi. 

Vecākiem nav jāatceras no galvas sava bērna Apgares skalas vērtējums, jo tas tiks ierakstīts mazuļa slimības vēsturē, kur nepieciešamības gadījumā to varēs atrast. Jā, ir situācijas, kad šo skaitli nākas skatīties, lai izprastu kādus bērna veselības sarežģījumu cēloņus. Piemēram, ja viņam divu gadu vecumā parādās kādi valodas attīstības traucējumi vai uzvedības attīstības īpatnības. 

Satikšanās ar mammas pupu

Arī šis brīdis ir ļoti intīms un īpašs gan mammai, gan bērnam. “Runā, ka mammas krūšu gali smaržojot ļoti līdzīgi kā augļūdeņi. Tas nozīmē, ka bēbītim tā ir ļoti pazīstama smarža. Bērniņš pirmajā stundā, aktīvi grozoties un knosoties, meklē mammas pupu. Viņš jau ir paveicis lielu darbu un uzreiz neatslābst,” saka I. Babure. To gan nevar saukt par pirmo īsto ēdienreizi, taču abi – gan bērns, gan mamma – jau pirmajās minūtēs pēc satikšanās var sākt apgūt zīšanas un zīdīšanas prasmes. 

“Ir mammas, kuras uztraucas, ka piena nav,” stāsta speciāliste, “un ir mammas, kuras uztraucas, ka piena ir ļoti daudz. Mēs katra esam atšķirīga, un ir normāli, ja piena tiešām ir daudz vai ja tas vēl tikai veidojas. Brīdī, kad bēbītis ir atradis pupiņu un sācis to savā mutē žļambāt, aktivizējas arī piena ražošanas procesi un tā kļūst arvien vairāk.” 

I. Babure uzsver – pat ja sākumā bērns dabū tikai vienu pilīti mammas piena, ar to pilnīgi pietiek. Arī no šīs mazās lāsītes mazulis saņem tieši viņam nepieciešamās uzturvielas, vitamīnus, mikrobiomus, hormonus, imunoglobulīnus – visu, ko daba paredzējusi tieši jūsu bērnam. 

Interesanti

• Vai zināji, ka ik gadu zinātnieki atklāj vidēji 60 jaunas aktīvās vielas, kas ir mammas pienā? Mēs varam tikai nojaust, cik ļoti vērtīgs ir mūsu piens un cik daudz varam dot savam bēbim, izvēloties krūts barošanu.

Ja dzemdībās piedalās tētis

Speciāliste iesaka, vēl pirms sācies aktīvākais dzemdību process, pārrunāt ar medicīnas personālu, kā jūs vēlētos un varētu pavadīt tās divas stundas, kuras jāpaliek pēcdzemdību palātā. Pasakiet, ka vēlaties palikt tikai jūs, ģimene. “Lai abi vecāki var paust savas emocijas, nedomājot, ka blakus kāds cits vērtē. Jā, protams, pirmajā stundā pēc dzemdībām vecmāte pārskatīs dzemdību ceļus, vai viss ir kārtībā vai tomēr nepieciešama kāda iejaukšanās. Šajā laikā bērniņu var paņemt tētis,” iesaka I. Babure. “Arī vīrietis var priecāties, cik brīnišķīgs bērns ir piedzimis, un tas ir manējais. Ja tomēr tētis nejūtas gana drošs, lai ņemtu mazulīti rokās, vecmāte bērnu var novietot uz apsildāmā galda un tētis, stāvot blakus, var iepriecināt savu bērniņu ar acu skatienu, ar pieskārienu, ar kopā būšanu. Varbūt tētis pat izdomā kaut ko padungot vai paklakšķināt ar mēli... Mēs katrs esam atšķirīgi, taču svarīgākais, ka jūs kā ģimene esat kopā. Jūsu ģimenē ir ienācis bēbītis, un šajā pirmajā stundā jūs visi iepazīstaties.” 

Veidojiet sava bērna piedzimšanas stāstu

Izbaudiet un piefiksējiet tās īpašās sajūtas, no kurām daļa jums katram būs atšķirīgas. Pierakstot domājiet par to, ka šo stāstu jūs varētu uzdāvināt savam bērnam pilngadības svētkos vai viņa kāzu dienā, vai tad, kad jūsu bērns kļūs par vecāku. Uzrakstiet, kādas bija tieši jūsu sajūtas – kā jaunajai mammai, kā jaunajam tētim, kā jutās un ko darīja jūsu tikko piedzimušais mazulis.

Un atcerieties – jums katram var būt pat ļoti atšķirīgas emocijas pirmajā stundā pēc dzemdībām. Nevajag nosodīt vīrieti, ja viņš ir kluss vai pat nobažījies. Un arī jaunā māmiņa ne vienmēr uzreiz spēj izrādīt priekpilnas emocijas. Sajūtu gamma, ko katrs piedzīvo, var būt no liela prieka līdz sajūtai – bāc, kas tagad notiks? Es tagad tiešām esmu mamma, nevis vairs tikai domāju, ka būšu! Un šis ir mans bērns, par kuru tagad esmu atbildīga! 

“Arī tētim šīs sajūtas var būt krasi atšķirīgas. Viena lieta ir paijāt punci un domāt, kāds būs bērniņš, bet pavisam citādi ir tad, kad skaties uz savu tikko piedzimušo bēbīti. Šī pirmā satikšanās, pirmā stunda vai divas pēc dzemdībām ir stāsts par jūsu ģimeni, jo šāds brīdis nekad, nekad neatkārtosies. Ar nākamo bērnu būs jau cits stāsts, atšķirīgs, bet tieši šis bēbītis otrreiz nevar piedzimt, tāpēc sajūtas un emocijas ir vienreizīgas,” uzsver I. Babure.