Kā vingrošana mājās satuvina vecāka un mazuļa attiecības?

Fiziskais kontakts bērniem ir vitāli (jeb dzīvībai) svarīgs, žurnālam "Mammām un Tētiem. Zīdainis” skaidro ārste psihoterapeite Laura Valaine.  Zīdainim tauste agrīnā vecumā ir nozīmīgākā maņa – kā nekā āda ir lielākais mūsu orgāns. Starp citu, ja zīdainis nav izsalcis, viņš ēdiena vietā labāk izvēlas fizisko kontaktu ar māti. 

Pieskārienu nozīme zīdaiņa attīstībā

Sākot no dzimšanas, vecāki bērniem nemitīgi pieskaras ikdienas aktivitātēs. Veikts pētījums [1], ka mātes pieskaras zīdaiņiem 33–61 % no laika, ko pavada ar viņiem. Tiesa gan, Rietumos šis laiks ir mazāks, ja salīdzinām ar citām valstīm, jo atšķiras bērna aprūpēšanas tradīcijas. Pieskāriens ir viens no komunikācijas veidiem. Saņemtie pieskārieni regulē bērna uztveri, emocijas un ietekmē viņa uzvedību. Fizioloģiski fizisks kontakts ar zīdaiņiem, īpaši no priekšpuses (tā, ka bērns redz aprūpētāju), stimulē hormona oksitocīna izdalīšanos, kas ir saistīts ar rūpēm un labsajūtu. 

Ja jau no dzimšanas bērns ir pietiekami daudz saņēmis pieskārienus un fizisku kontaktu, pieaugušā vecumā šim cilvēkam būs augstāka pašcieņa, apmierinātība ar dzīvi un sociālās kompetences, kā arī labāka psihiskā un fiziskā veselība. 

Kāpēc bērniem patīk pieskārieni?

Bērniem patīk fizisks kontakts. Zīdaiņi diezgan ātri to sāk meklēt, kad apkārt ir kāds pieaugušais. Tas dod drošību, mīlestības izjūtu, baudu un pieņemšanu. Tas ir siltais klēpis, kas ieskauj un mierina, – gluži kā būt mammas vēderā. Tas palīdz veidot mierināšanas mehānismu. Vecāks, vingrojot kopā ar bērnu, ar kustībām bieži vien neapzināti, bet rāda kādu zīmi, kas liecina, ka jāapstādina kāda reakcija, kaut kas jāpastimulē. Vecāki, kas jūtas ērti, esot fiziskā kontaktā ar zīdaini, iemācās vieglāk atpazīt mazuļa signālus – kad grib gulēt, kad grib būt nomodā, kad ir izsalcis. Tātad vecāks arī spēs labāk sajust, kā palīdzēt zīdainim izpildīt kādu nozīmēto vingrojumu, kad apstāties un kad tomēr mudināt pacensties.

Ja vecākam ir fizisks kontakts ar savu zīdaini:

• fiziska interakcija ar bērnu vingrošanas laikā ne tikai veicina fiziskās veselības uzlabošanos, bet arī dod neatsveramu pienesumu zīdaiņa psihoemocionālajai attīstībai un labsajūtai;
• vecāks vieglāk atpazīst zīdaiņa signālus – kad mazulis grib gulēt, kad grib spēlēties, kad ir izsalcis, kad slikti jūtas utt.;
• vingrošana sekmē kontaktēšanās – gan fiziskas, gan emocionālas – iespējas vecākiem ar savu bērnu;
• tas veicina spēju būt attiecībās, vecāku iejūtību, empātiju;
• ar dažādiem pieskārieniem vecāks var palīdzēt bērnam regulēt emocijas.

Vecāku ieguvumi no fiziska kontakta ar savu mazuli

Vingrošana sekmē kontaktēšanās – gan fiziskas, gan emocionālas – iespējas vecākiem ar savu bērnu, veicina spēju būt attiecībās, vecāku iejūtību, empātiju [2]. Fiziskais kontakts, glāsts, ķermeniskums ir kā rūpes. Āda-āda kontakts palīdz sajust un apzināties robežas. Te mēs saskaramies, te ir mūsu robežas. 

Kāds ir šis pieskāriens – vai rokas ir maigas un iejūtīgas, siltas, aukstas, ar asām kustībām, straujām, vai rokas ir stingras, tramīgas, trauslas. Bērns uz katrām “rokām” reaģē. Ar dažādiem pieskārieniem varam palīdzēt bērnam regulēt emocijas. Katram mazulim atšķiras jutība. Vieniem ir jutīga āda, otriem tā ir stingrāka. Jo ātrāk vecākam izdodas sajust savu bērnu, jo mierīgāks mazais būs. Drošas un stingras rokas rada drošību, paļaušanos. Pozitīvs pieskāriens palielina emocionālo un fizisko tuvību un intimitāti starp vecāku un bērnu. Pozitīvie pieskārieni ir maigi – paglaudot, turot rokās, kutinot, apskaujot, skūpstot, glāstot un fiziski vadot bērnu. 

Kāpēc mājās vingrot ir labāk

• Mājas ir droša vide. Tā ir pazīstama vide. Šo mazulis atpazīst. Viņš vieglāk var ieklausīties vecākā un sadarboties.
• Bērns un vecāks ir vienā telpā, vienā izjūtā, nav neviena “svešā”, kas jauc šo savienību.
• Bērns piedzīvo mazāku trauksmes līmeni un spēj būt līdzestīgāks.
• Veselības iestādes atmosfēra ir drudžaināka, tā rada trauksmi. Zīdainis nogurst jau no turpceļa, no ģērbšanās, rindas, un, ja vēl klāt nāk prasība būt vērstam uz sadarbību, tas mazajam cilvēkam ir par daudz.
• Mājās ir iespēja vingrošanu organizēt, pielāgojoties bērna ikdienai.
• Tāda kopīga aktivitāte kā vingrošana palīdz veidot drošu pieķeršanos un emocionāli tuvākas mātes un bērna vai tēva un bērna attiecības. Bērns un arī vecāks iegūst gan fiziski, gan emocionāli!

Kā organizēt vingrošanas reizes mājās

Ieinteresēta, brīva un uz rotaļu vērsta pieeja palīdz veidot kontaktu ar bērnu. Rotaļīgums iet roku rokā ar radošumu, iekšēju brīvību un darbīgumu. Lai spēlētos, jāspēj brīvi un radoši sajust emocijas, justies kontaktā ar savām fiziskajām un emocionālajām vajadzībām. Vecāks, kurš būs radis spēlēties ar savu mazuli, vieglāk spēs adaptēties vingrošanai, kur spēle ir kā līdzeklis, lai sasniegtu rehabilitācijas mērķus. Tāpat vērtīgi, ja vecāks rēķinās ar bērna dienas ritmu un ieplāno vingrošanu brīdī, kad mazais ir vērsts uz sadarbību – izgulējies, priecīgs, nepārsātināts ar stimuliem. Tad būs vieglāk bērnam izturēt to darbu, ko sauc par vingrošanu. 

Bērns šo aktivitāti uztver kā kaut ko dīvainu, kas jādara, lai būtu kopā ar vecāku. Mazulim galvenais ir kontakts – fizisks un emocionāls. Svarīgi, lai vecāks spoguļo, tas ir, stāsta par bērna spējām. Nevis atkārtojot, kāds tu esi malacis, bet, piemēram, tu šodien esi centīgs, tev izdodas pārvelties. Varbūt mazulis dažu mēnešu laikā nespēs saprast vārdu nozīmi, bet viņš uztvers tembru, vecāka emocionālo nokrāsu, piemēram, mamma lepojas un ir priecīga, redzēs vecāka sejas izteiksmi un neverbālo valodu. Savukārt vecāks izveidos ieradumu ar bērnu runāt par konkrētiem sasniegumiem, nevis vispārināt. 

Balss ietērpj mazuli līdzīgi kā fiziskie pieskārieni. Piemēram, mamma ar mani runā, mamma ir priecīga, mamma ir drusku sabēdājusies, mamma nedaudz sadusmojas. Mamma reaģē, mamma ir klātesoša. Un ne velti pieminēju dažādas emocijas. Vecāki drīkst ar bērnu justies arī nepatīkami. Tas ir normāli. Tikai jautājums – ko ar savām nepatīkamajām izjūtām darām?

Ja bērns negrib sadarboties vingrojot

Ja mazulis ir distresā, negrib vingrot vai šajā reizē ir izdomājis, ka darīs visu pretēji, nepieciešams pamainīt fokusu. Varbūt jāpamaina motivēšanas sistēma – kāds jauns rotaļas/intereses piesaistīšanas veids. Varbūt ir tieši pretēji – vecāks ir pārstimulējis bērnu ar pārāk lielu spēlēšanos (diemžēl daudzi vecāki bērnu nomāc ar pārlieku lielu optimismu, motivēšanu, spēlēšanos, grabināšanos utt.), un mazuļa psihei ir nepieciešama atslodze, lai izkļūtu no pāruzbudinājuma procesa. 

Reizēm paredzētā nodarbība ir vienkārši jāatliek, jo bērns ir saguris vai ir citi iemesli tam, ka nav noskaņojuma vingrot. Arī pieaugušajiem tā reizēm ir. Noteikti ne visi vecāki katru nedēļu vingro vismaz trīs reizes, turklāt vienā un tajā pašā laikā, jo tā ir pareizi. Ik pa laikam noguruma vai citu iemeslu dēļ paņemam pauzi, un līdz noteiktai robežai tas ir normāli.

Ja vecāks nevēlas organizēt vingrošanu

Ne vienmēr vecākiem pietiek pacietības vingrot kopā ar mazo un viņu motivēt, pārvirzīt fokusu. Reizēm vecākiem ir grūti veidot fizisku kontaktu ar mazuli, grūti iejusties, spēlēties, rotaļāties. Šajos gadījumos ir svarīgi, ka vecāks meklē psihoterapeita konsultācijas, jo grūtības veidot fizisku kontaktu no vecāka puses var atstāt negatīvas sekas uz bērna psihisko veselību. 

Tāpat pārāk intensīvs vecāks, piemēram, sajūtās “smacējoša” māte, kura nemitīgi mazuli skauj, bučo utt., nejūt bērna signālus, ka viņam mammas ir jau par daudz, mēdz rezultēties psihosomatiskos traucējumos, piemēram, dermatītā, arī psoriāzē, kas vērojama arī pieaugušā vecumā. 

Bērnu var pārkairināt. Tāpat kā ar masāžām – tās ir lieliskas kādu brīdi. Ja mūs, pieaugušos, masētu visu dienu, āda sakairinātos, rastos diskomforts. Tāpat ir ar bērnu. Mazuli var pārkairināt arī emocionāli. Redzēts, ka vingrojot mātes var sākt runāt spalgākā balsī, ātrāk, skaļāk utt. Ar laiku bērnam tas paliek kā fona troksnis, uz kuru viņš vairs nereaģē vai arī reaģē ar raudāšanu. Bet neatsaucas sadarbībai. Līdzīgi kā fotosesijās – pieaugušie grib, lai bērns skatās kamerā, un no visām pusēm sāk motivēt skatīties uz kameru. Bērns šādās reizēs bieži sāk raudāt vai apjūk, jo nezina, nesaprot, kas notiek, kāpēc ir tik daudz skaņu, tik daudz stimulu, un, secinot, ka šis ir par daudz, atsakās sadarboties. 

Atsauces:

1. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5075020/
2. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7502223/