Ko zīdainis gaida no vecākiem? Zīdaiņa attīstības posmi

Latvijas vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” nodrošina iespēju bez maksas abonēt digitālos žurnālus un saņemt regulāru un uzticamu informāciju savā e-pasta kastītē par bērnu audzināšanu dažādos vecumposmos. Digitālie žurnāli lasāmi gan latviešu, gan krievu valodā. Digitālie žurnāli lasāmi un abonējami to digitālajā platformā Zurnali.mammamuntetiem.lv.

Tieši pirmais cilvēka dzīves gads ir laiks, kad formējas personība, veidojas veselīga pašapziņa, spēja uzticēties pasaulei un tiek apgūts, kā nākotnē veidot attiecības ar citiem. Neatgriezenisks ieguldījums bērna nākotnē – tā īsumā varētu raksturot mazuļa pirmo dzīves gadu. Vecākiem ir ļoti būtiski atcerēties, ka agrīnajā attīstības posmā (līdz 1,5 gadiem) visas attiecības no bērna skatupunkta ir emocionālas, tostarp arī audzināšana ir jābalsta uz emociju pasauli. Emocionālā saskarsme ietekmē gan bērna uztveri, spēju izzināt pasauli, gan viņa personības veidošanos. Pirmais mazuļa gads ir svarīgs no uzticēšanās un neuzticēšanās viedokļa – jo vairāk bērns iemācīsies, ka pasaule ir droša un labvēlīga vide un ka viņš drīkst uzticēties vecākiem, jo drošāku piesaisti tas radīs.

0–3 mēneši – ķermeniskā kontakta laiks

Pirmos trīs mēnešus zīdaiņa attīstībā ļoti bieži dēvē arī par pēcdzemdību iznēsāšanas periodu. “Bērns ir fiziski piedzimis, taču viņš ir zaudējis savu ierasto vidi. No vides, kas ir silta, bērns ir nokļuvis teju divreiz vēsākā, gaišā un trokšņainā vidē. Tāpēc šajā laikā vecāku tuvums, miesas siltums, labvēlīga attieksme ir ļoti būtiska,” stāsta Iveta Aunīte. Interesanti, ka pirmajā dzīves mēnesī mazulim dominē tieši negatīvās emocijas. Tas ir saistīts ar ienākšanu pasaulē un adaptāciju tai. “Vides maiņa, māmiņas uztraukums un nemiers mazulim var radīt diskomfortu, taču adaptācija reālajai dzīvei bērnam sākumā prasa vairāk negatīvas emocijas. Vecākiem nevajadzētu uztraukties, ja viņiem liekas, ka bērns ir tā kā nelaimīgs un neapmierināts. Reizēm tas vecākiem rada bažas, vai viņi veic pareizu bērna aprūpi un ir labi vecāki. Viņi mazuli ir tik ļoti gaidījuši, tik ļoti mīl un čubina, taču bērns izrāda neapmierinātību ar visu. Taču visbiežāk šī uzvedība nav saistīta ar to, ka vecāki kaut ko dara nepareizi,” vecākus mierina speciāliste. Jau otrajā mēnesī, palielinoties nomoda periodam un adaptējoties jaunajā vidē, mazulim sāk dominēt pozitīvās emocijas. 
Piedzimstot mazulis uzskata, ka ir viens vesels ar mammu un nespēj īsti sevi nodalīt no māmiņas. Mamma ir visa zīdaiņa pasaule – un tas burtiski tā arī ir. Deviņus mēnešus viņi ir bijuši viens vesels, un pēc dzemdībām mazulim ir vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, ka tagad viņi ir atsevišķas būtnes. Tāpēc ir tik svarīgi, lai bērns daudz, ilgi un cieši būtu blakus mammai. Tas arī skaidro to, kāpēc itin bieži starp mammas un mazuļa emocijām var likt vienādības zīmi. Jo vairāk apkārtējie varēs parūpēties par mammas labsajūtu, jo mierīgāks būs zīdainis.

Ko bērns sagaida

• Ciešu ķermenisku kontaktu – tas nozīmē, ka mazulim patiks atrasties mammai vai tētim cieši klāt – gulēt uz vēdera, būt rokās vai slingā, tikt nēsātam, glāstītam un mīļotam.
• Kontaktu ar vecākiem – jau no dzīves pirmās dienas ar bērnu vajadzētu sarunāties un rotaļāties. Pieaugušajiem var tikai šķist, ka mazulis neko nesaprot un tam nav jēgas, taču katrai sarunai un acu skatam ir nozīme.
• Šūpināšanu, liegas kustības – bērna turēšana rokās un šūpināšana palīdz mazajam nomierināties, sajust drošību, palīdz iemigt.

• Ko mazais ir apguvis
  Apmēram 2–3 mēnešu vecumā bērns kļūst empātisks pret mammas emocijām – viņš sāk aktīvāk reaģēt: ja mamma smaida, viņš smaida pretim. Bērns prot sajust, ka mamma ir noraizējusies, viņš var sākt raudāt.

Interesanti!
Lietot vienreizlietojamās autiņbiksītes vai mazgājamos autiņus ir katras ģimenes izvēle, bet no kontakta veidošanas viedokļa mazgājamie auduma autiņi ir ļoti laba izvēle. Tādā gadījumā bērns ir biežāk jāpārtin, un tādējādi bērns gūst vairāk pieskārienu un vecāku uzmanības.

Kad rīkot raudzības?

Ļoti bieži raudzības tiek rīkotas pirmo trīs mēnešu laikā, tomēr ieteikums būtu ar to nesteigties un atstāt šo notikumu uz laiku, kad bērns ir sasniedzis trīs mēnešu vecumu. Raudzības mazā bērna dzīvē ienes liekus uztraukumus – troksni, izjauktu dienas ritmu, jāņem vērā arī saslimšanas riski. Labāk pirmo trīs mēnešu laikā no šādiem pasākumiem izvairīties, īpaši, ja jaunā māmiņa arī ir tā, kas rūpē cienastu tā vietā, lai varētu atpūsties un pagulēt.

3–6 mēneši – laiks smaidiem un smiekliem

Bērns ir jau paaudzies, un vecāki mazulī var novērot ievērojamas izmaiņās – gan fiziski, gan emocionāli. Mazulis aktīvi komunicē ar vecākiem – smaida, runājas, mēģina atkārtot mīmiku. Šajā vecumā bērns parasti sāk pieņemt arī svešiniekus un sāk smaidīt svešiem cilvēkiem. Apmēram piecu mēnešu vecumā mazais neiebildīs, ja viņu pie sevis paņems svešs pieaugušais, – bērns ļoti labprāt kontaktēsies ar dažādiem cilvēkiem. Šajā periodā vecāki var iegūt nedaudz brīvības, jo, iespējams, bērnu varēs uz laiku atstāt ar kādu citu. Vienlaikus mazulis sāk reaģēt uz sev nozīmīga pieauguša cilvēka pazušanu – raudot vai citādā veidā. Bērns var reaģēt, ja šis pieaugušas pazūd no redzesloka – iziet no istabas vai dodas prom no mājām. Šādā gadījumā ieteicams kādam no pieaugušajiem doties pie bērna viņu nomierināt un paskaidrot, kas notiks un ka pieaugušais atgriezīsies.

Ko mazulis sagaida

• Mamma saprot, ko bērns jūt, un atsaucas viņa vajadzībām. Jo vairāk mamma vai mammu aizvietojošā persona atšķir bērna raudāšanas veidu un saprot, vai mazais raud, jo grib ēst vai tomēr parunāties, un dod bērnam to, ko viņam tajā brīdī vajag, jo vairāk bērnā nostiprinās pārliecība – es spēju ietekmēt notikumu gaitu. Tas ir pirmais solis pozitīvas pašapziņas veidošanā – bērns savā mazā cilvēka pieredzē saņem apziņu, ka spēj kaut ko ietekmēt! Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai mamma atsauktos bērna vajadzībām. Tādējādi mazajam veidojas sajūta, ka tā ir viņa vara un griba, ka mamma atnāk un pabaro viņu. Bērns apjauš, ka viņa spēkos ir izmainīt savas dzīves notikumus sev vēlamajā virzienā, taču šī sajūta ir pirmais solis uz pozitīvu pašapziņu un pašvērtējumu.
• Rotaļas ar pieaugušajiem. Lai arī ar bērnu ir jārotaļājas jau kopš dzimšanas, šis būs vecums, kad mazulis pats sāk aktīvāk izrādīt interesi par rotaļlietām, mēģina tās satvert, vēro, bāž mutē.

Ko bērns ir apguvis

• Labi sāk atšķirt mammas un tēta balsi.
• Palēnām bērns sāk nojaust, ka viņš un mamma ir divas dažādas personas, taču tas notiek pakāpeniski.

Svarīgi! 
Nebaidieties bērnu izlutināt ar saviem glāstiem un klātbūtni, mīļumu! Speciālisti norāda, ka bērnu viņa pirmajā gadā (atturīgākie speciālisti norāda – ka pirmajā pusgadā) nevar izlutināt.

6–12 mēneši – ieķeršanās mammas brunčos

Fiziski mazulis kļūst ļoti kustīgs – veļas uz visām pusēm, sāk rāpot, sēdēt, celties kājās. Raksturīgi, ka šajā vecumā kādās sev nepatīkamās situācijās bērns izteikti meklēs mammas tuvumu un bieži mammām var būt sajūta, ka bērns ir kā “brunčos ieķēries”. Var rasties bažas, ka bērns visu dzīvi tā rīkosies. Par to nav jāuztraucas, jo tā ir vecumposma īpatnība, norāda Iveta Aunīte.
Lai arī ar bērnu ir jārunājas jau kopš dzimšanas, astoņu mēnešu vecumā apkārtējo cilvēku valoda sāk būtiski ietekmēt bērna valodas attīstību – tas nozīmē, ka šajā periodā mazais ļoti labi uztver pieaugušo teikto, sāk vairāk atkārtot. Apmēram deviņu mēnešu vecumā bērns var ļoti pārdzīvot atšķirtību no sev svarīgiem cilvēkiem – tas nav labs laiks, kad plānot mammai atsākt strādāt vai vecākiem doties ceļojumā un atstāt bērnu pieskatīšanai kādam citam. Līdz deviņu mēnešu vecumam bērnam patīk lietas, ko viņš redz bieži. Tas var vecākiem sagādāt vilšanos, ja mazais neizrāda sajūsmu par kādu jaunu rotaļlietu. Tas arī norāda, ka bērns pieķersies tam pieaugušajam, kurš ar viņu pavada kopā laiku, runājas, aprūpē, mazgā, ģērbj, baro. Tas viss ietilpst kontakta veidošanā ar bērnu un nav uzskatāmas tikai par ikdienišķām darbībām.

Ko bērns sagaida

• Lai arī bērns ir krietni paaudzies, viņam joprojām nepieciešams mammas un tēta tuvums un mīļums.
• Ieteicams ar bērnu spēlēt paslēpes – vispirms zem sedziņas vai paladziņa paslēpjot kādu rotaļlietu, pēc tam var paslēpties un parādīties arī pieaugušais. Tādā veidā mazuļi trenējas un saprot – ja kaut kas pazūd, tas atgriežas. Tādā veidā bērnā stiprinās drošības sajūta.

Ko bērns ir apguvis

• Attīstās bērna atmiņa – mazais labāk atceras sejas un mantiņas, ko nav redzējis pārāk bieži.
• Šajā vecumā bērns jau spēj atpazīt savu vārdu un reaģē, to dzirdot.

Divi aspekti rotaļlietu izvēlē

1. Drošība.
2. Bērna vecumam piemērotas rotaļlietas.

12 mēneši līdz 1,5 gadam – es, es, ES!

Šis ir laiks, kad mazulis fiziski vairāk līdzinās mazam bērnam, ne vairs zīdainim – viņš staigā, viņam ir zobi. Līdz ar stabilu pārvietošanās apgūšanu stiprinās bērna “es”. Viņš vairāk sāk sevi sajust un ar staigāšanas apgūšanu iegūst jaunu pieredzi. “Es pats varu aiziet pie mammas, man nav viņa vairs jāsauc! Ar šo apziņu bērnā nostiprinās tas, ka viņš ir savas gribas avots, un tas ir ļoti svarīgi no bērna attīstības viedokļa,” pārmaiņas mazulī iezīmē psiholoģe. Apmēram gada vecumā bērns skaļi protestē, ja viņu rokās ņem sveši cilvēki. Bērns labprātāk izpildīs tos lūgumus, ko izsaka mamma – ja pirmā dzīves gada laikā tieši mamma ir bijusi bērnam cieši klāt, ir tikai likumsakarīgi, ka tieši mamma bērnam ir lielāka autoritāte. Šajā vecumā mazulis rīkojas nedomādams, dotajā brīdī radušos jūtu un vēlmju ietekmē. Bērnam ir daudz impulsu un spontanitātes. Tieši tāpēc bērni šajā laikā ir ļoti, ļoti jāpieskata. Viņi ir aktīvi un kustīgi, bet viņiem nav to zināšanu un pieredzes, kas ir pieaugušajiem, lai izvērtētu savas rīcības sekas un bīstamību, tāpēc drošība ir svarīga lieta. Daudzi vecāki atzīst, ka šajā bērna vecuma posmā ir ļoti noguruši, jo praktiski visu nomoda laiku bērnus bez uzraudzības atstāt nedrīkst!

Ko bērns sagaida:

• Aktīvu darbošanos kopā ar pieaugušajiem – bērnam patiks kopā ar vecākiem skatīties grāmatas, likt kluču troni.
• Lai arī lēnām sākas atdalīšanās no mammas, viņas klātbūtne bērnam ir svarīga.

Ko bērns ir apguvis

• Bērns jau skaidri prot izrādīt pieķeršanos un simpātijas – smaidot un mīļojot kādu vai tieši pretēji – raudot un negribot atrasties tuvumā.
• Bērns apgūst uzmanības pievēršanas un noturēšanas paņēmienus. Bērns sāk mācīties – ja viņš raud un saņem pieaugušā uzmanību, tas nozīmē, ka šo raudāšanu viņš sāks izmantot arī nākamreiz, lai pievērstu pieaugušā uzmanību. Tātad bērns šo sakarību apgūst tikai ap gada vecumu.
• Līdz 1,5 gadam bērns runā apmēram 30–40 vārdus (līdz 100 vārdiem), bērnam ir raksturīga autonomā valoda (tas ir, bērns veido pats savus vārdus, piemēram, mašīnu sauc par “bū”). Ja mēs vēlamie attīstīt bērna valodu, ieteicams ir runāt ar viņu kā ar pieaugušu cilvēku.

Praktiskais padoms! 
Bērns tieksies atkārtot tādu savu uzvedību, par kuru saņem uzmanību no vecākiem. Ja mazulis piefiksēs, ka saņem uzmanību un uzslavu tad, kad pats ir uzvilcis zeķes vai salicis piramīdu, tas mudinās viņu atkārtot šīs lietas. Ja vien tas ir iespējams, ieteikums ir nereaģēt uz tādu uzvedību, kas nav vēlama, bet izcelt tādu bērna uzvedību, ko mēs gribam redzēt attīstāmies.

Attiecību veidošana – pieaugušo rokās

Pirmajā pusotrā gadā bērns piedzīvo milzu attīstību un visa viņa pasaule ir emociju un notikumu pilna. Ir lieliski, ja vecāki iemācās atpazīt bērna vajadzības un uz tām reaģēt, tādējādi veidojot un stiprinot attiecības ar bērnu. Jāatceras, ka kontaktu ar bērnu vienmēr meklē pieaugušais un attiecības veido pieaugušais. Piemēram, ja mazais negrib komunicēt ar sen neredzētu vecvecāku vai tēti, mammu, ir jādod viņam laiks. Nevajadzētu bērnam pārmest – nu ja tu negribi, nenāc pie manis! Šādā situācijā būtu labi piesaistīt bērna interesi ar kādu rotaļlietu vai nodarbi, kas mazajam patīk, un tad, visticamāk, kontakts arī izveidosies. 
Iespējams, apjaušot, ka savā bērnībā daudziem no mūsdienu jaunajiem vecākiem nebija iespējams saņemt emocionālu audzināšanu, rodas jautājums – bet kā tad mēs izaugām?! Tiešām, agrāk nebija iespējams iegūt tik plašu informāciju par bērnu attīstību un audzināšanu, taču ļoti svarīgi būtu nevainot savus vecākus par to, ja šādu zināšanu viņiem nebija. Šodienas pieaugušie var pieņemt lēmumu par savu dzīvi, apzināties un būt citādāki vecāki.