Ceļošana ar mazuli. Kad jā, un kad labāk atlikt?

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Zīdainis” vasaras numura!

Pirmā dzīves gada uzdevums ir iegūt bāzisko drošību jeb drošo piesaisti – mierīgu sajūtu, ka pasaule un attiecības ar tuvākajiem ir stabilas, drošas, paredzamas. Tādas, kurās bērns var būt viņš pats un nav jāsatraucas par citiem. 

Šo drošību bērnam rada un tādējādi mazina trauksmi: 

• gana labi vecāki, kas ir emocionāli pieejami un paredzami – nav nemitīgā trauksmē, spēj izprast savas garastāvokļa izmaiņas, atpazīst gan savas, gan mazuļa emocijas, spēj tās pieņemt un par tām runāt;
• ikdienas rutīna – ir paredzama dienas kārtība (ēšana, pastaiga, miega režīms u. c.), ārējā stabilitāte, kas iedod drošu ietvaru bērna attīstībai un rada robežas.

Šie aspekti ir pirmie, ko ņemt vērā, plānojot ceļojumu ar zīdaini. Kā to visu izmantot dzīvē? 

Vispirms nedaudz ielūkosimies, kā zīdainis reaģē uz apkārtējo pasauli un kāpēc šie divi faktori – vecāki un ikdienas rutīna – palīdz bērnam veselīgi attīstīties un kļūt emocionāli noturīgākam.

Atkailinātie nervgaļi

Tā ir reakcija uz jebkuru kairinājumu, kas iedarbojas uz mūsu ķermeni. Psihoemocionālās veselības kontekstā stresors ir katra iedarbība, kas skar mūsu psihi – viss, ko uztver nervgaļi. 

Zīdainis pēc piedzimšanas ir it kā ar atkailinātiem nervgaļiem – tātad ļoti jūtīgs uz visu.

Iedomājieties, kā mazulis jūtas, ierodoties šajā pasaulē – pēc peldes baseinā (mammas dzemdē), kur viņam tiek piegādāts viss augšanai nepieciešamais, kur skaņas ir pieslāpētas, gaismas blāvākas, fonā dzirdami mammas sirdspuksti, kas gan maigi ieaijā miegā, gan uzmodina, sākot straujāk sisties. Un tagad – viss ir tik skaļš, tik spožs, ir auksti, apķer steidzīgas rokas, vīsta kādās drēbēs, kaut ko bāž mutē, neko nevar saprast.

Zīdainis raud, jo ir milzīgā distresā! Mēs, esot pieauguši, nesākam raudāt spožākā gaismā, skaļākā ielā, uzvelkot nepatīkamāka auduma apģērbu, jo nervgaļi ir “norūdījušies” un strādā nobriedušāki mehānismi, kas pasargā psihi no pārpludinājuma. Zīdainim tā nav.

Viņa smadzenes un psihiskās aizsardzības mehānismi, kas sargā no trauksmes, nav tik nobrieduši, tāpēc zīdaiņi ir viegli pārstimulējami. 

Vides maiņa bērnam ir stresors – mainās iekārtojums, krāsas, ir citādāka smarža, citādākas skaņas. 

Šādām pārmaiņām bērns var adaptēties, ja blakus ir mierīgs vecāks, kurš sajūt, kā mazais reaģē uz izmaiņām, un to pieņem, spēj mierināt mazuli, ja tas ir nepieciešams.

Ir jāļauj raudāt!

Zīdaiņa vecumā vienlīdzīgs stresors ir kā fizisks, tā emocionāls – bada sajūta var summēties ar skaļu troksni, trauksmi, ko rada vecāku strīdi, un sāpēm no mazā nadziņa ieplēsuma. Tie ir četri stresori vienlaikus. 

Kā pieaugušais tiek ar šīm sajūtām galā? Mēs kādu no šiem stresoriem varbūt neapzināmies, kādu verbalizējam, domājam, kā tikt galā, kā uzlabot pašsajūtu, iesaistām palīgus utt. 

Kā zīdainis var tikt galā? Viņš spēj izlādēties fiziski – raudāt, spārdīties utt. Ja vecāki saprotamās robežās neļauj bērnam raudāt, bet uzreiz mierina ar ēdienu, spriedze pārpludina smadzenes un ietekmē to normālu attīstību. Tāpat, ja stresoru ir tik daudz, ka nav iespējams tos izreaģēt, arī tas atstāj negatīvu ietekmi uz smadzenēm. Bērnam nepieciešama frustrācija, kuru viņš ir spējīgs izturēt un pārvarēt, lai trenētu savu nervu sistēmu un emocionālo noturību. Kā to saprast? Gatavas, vienotas atbildes nav. Katram vecākam ir jāpamana sava bērna individualitāte un temperaments. 

Ja kopā ar bērnu dodaties uz lielveikalu un viņš tur nemitīgi raud vai uzreiz aizmieg, jo ir par daudz stimulu, tad jāpadomā, vai zīdainim ceļojums ar daudz dažādiem pīkstuļiem lidostā, cilvēku čalām, paziņojumiem skaļrunī, kņadu lidmašīnā utt. būs piemērots. Varbūt labāk sākt ar nelielu izbraucienu uz kādu dabas taku vai klusu kempingu. Ja zīdainis nav tik jūtīgs uz stimuliem un ir atvērts pasaulei, zinātkārs, kuram vajag vienīgi vecāku klātesamību fonā un sajūtu, ka pasaulē viss ir ideāli, tad ceļošana, iespējams, nebūs tik liels izaicinājums un tā var pārvērsties patīkamā piedzīvojumā.

Signāli, kas liecina par bērna pārstimulēšanu

• pārlieku liela uzbudināmība;
• nemiers;
• raudāšana;
• gulēšana (“atslēgšanās” no realitātes).

Aplūkojiet, kā jūsu bērns reaģē paaugstināta stresa situācijās – aizmieg vai izrāda neapmierinātību raudot, īdot? Kāds ir viņa slieksnis nelabsajūtai, kad ir grūti “viņu savākt”? Šis ir jāņem vērā brīdī, kad plānojat ceļojumu.

Arī labi notikumi rada stresu

Atvaļinājums, ceļojums ir liels stresors un pārbauda nervu sistēmu vispār. Arī labie notikumi ir stresori, jo tie ir intensīvi. To ir svarīgi ņemt vērā, jo šādā situācijā jums jābūt emocionālām rezervēm, lai notolerētu savu satraukumu un nekristu panikā, kā arī spētu tolerēt bērna satraukumu. 

Vecāku emocionālais stāvoklis ir nozīmīgs bērna ikdienai. Trauksmains vecāks rada tikpat lielus riskus kā klāt neesošs vecāks – mazulis būs trauksmē. Ja izbraukšana no mājām vienmēr ir trauksmaina, ar strīdiem utt., jūs pakļaujat sevi un bērnu nevajadzīgai trauksmei. Tas nenozīmē, ka nedrīkst iet ārā no mājām. Drīzāk jāmeklē risinājumi, lai jūs spētu baudīt dzīvi kopā ar bērnu. 

Jautājums, kas šo trauksmi rada? Ko sagaidāt no sava partnera? Vai spējat par to runāt un vienoties? Kas ir sliktākais, kas var notikt, ja kaut ko aizmirsīsiet vai nepadomāsiet par kādu lietu, aspektu? Cik liela ir varbūtība, ka tas var notikt? Kādas ir gaidas no atpūtas kopā ar ģimeni? Kad esat dabūjuši sajūtu, ka tiksiet galā, spēsiet vienoties, nekalsiet lielus plānus un par galveno mērķi izvirzīsiet interesi – redzēs, kā mums ies! –, būsiet spēruši soli savas emocionālās noturības celšanas virzienā un spēsiet vairāk atbalstīt bērnu šajās pārmaiņās.

Svarīgi vecāki, nevis apskates objekti

Reizēm vecāki racionalizē savu vēlmi ceļot – ka tas ir bērna dēļ, lai viņš redz pasauli un gūst pasaules pieredzi. Zīdaiņa vecumā tā ir tikai racionalizācija, jo 

mazulis līdz trīs gadu vecumam ceļošanu neredz kā iespēju izzināt pasauli, bet gan kā laiku kopā ar ģimeni. Viņam svarīgākais ir attiecības ar vecākiem un spēlēšanās. 

Viņa skatupunktā vecāki ir centrs un pārējā pasaule ir fons. Ja ar zīdaini gribat doties ceļojumā, vispirms esiet godīgi paši pret sevi – ceļojums ir jums pašiem. Bērnam, īpaši gada vecumā, vajag vecākus, nevis pasaules pieredzi. Ja dodaties ceļojumā, jums kā jaunajiem vecākiem jānodrošina apstākļi, kuros esat pieejami bērnam. Cita vide, bet tas pats režīms. Ir patiešām būtiski, lai varat saglabāt iespējami neizmainītu rutīnu. Jo jaunāks bērns, jo būtiskāk tas ir. Apdomājiet, kuros laikos mazajam gribas ēst, kad viņš guļ, kā viņš labāk guļ – ratos vai gultā utt. 

Ar apskates objektiem aicinu nepārforsēt. Atcerieties par bērna reakciju uz kairinātājiem. Katra jauna vieta ir jauna vieta, kurai adaptēties. Zīdaini pārstimulēt ir viegli, tāpēc esiet saudzīgi pret viņu. Ja uz tā rēķina jums jāatsakās no kāda galamērķa, tas ir sāpīgi un skumji,  tomēr tā ir daļa no būšanas par vecāku – veselīgs mazohisms bērna pirmā dzīves gada laikā ir normāls.

Kad bail ir vecākiem

Ņemot vērā informācijas pieejamību par bērna dažāda veida vajadzībām un riskiem, sākam kāpt otrā grāvī – informācija nevis palīdz, bet traucē. Tas ir stāsts par trauksmainiem vecākiem, kuri ir izglītoti, daudz lasa un zina par bērna vajadzībām. Viņi it kā gribētu ceļojumā vai atpūtā aizbraukt, bet to nedara nevis tāpēc, ka pamana, ka mazajam tas būs par daudz, bet visur redz briesmas: ceļojums radīs trauksmi, būs nedroša piesaiste, sveši cilvēki, būs par skaļu, intensīvu, radu pasākumi tikai kaitēs, jo nav pietiekami emocionāli atbalstoši, utt. Par visu jauno ir bail – baidās, ka bērnu satraumēs un pēc tam jutīsies vainīgi. Diemžēl visbiežāk šajās situācijās vecāks savas trauksmes dēļ neredz savu bērnu – varbūt mazais ir gatavs redzēt šo pasauli plašāku un lielāku; varbūt tiešām bērnam tas būs par intensīvu, un labāk vienu sezonu pagaidīt.

Ja jūtat bažas – vai tiešām mums vajadzētu ceļot, vai tas nesatraumēs bērnu –, palieciet malā savu satraukumu un pavērojiet bērnu, kā viņš reaģē uz jaunām lietām. Ja viņš ir atvērts pasaulei, tad tas, kas attur jūs no pasaules, ir pašu trauksme –  bailes bērnam nodarīt pāri un pēc tam dzīvot ar vainas izjūtu.

Pamatu pamats – sajust savu bērnu

Dzīve ar bērnu liek mācīties pieņemt pārmaiņas. Domāju, katrs jaunais vecāks uz savas ādas ir izjutis bērna attīstības maiņas – tiklīdz esam adaptējušies jaunajai kārtībai, jau jāmācās pielāgoties nākamajam attīstības lēcienam. Bērna attīstībā pirmā dzīves gada laikā šādas izmaiņas notiek ik pēc 2–3 mēnešiem: mainās bērna dienas ritms, ir miega krīzes, pārmaiņas ēšanas paradumos un biežumos u. c. Ārstu vizītes, vakcinācijas kalendārs, slimošanas – tas viss var radīt neparedzētas nobīdes plānos. 

Arī domājot par ceļojumu, tas jāpatur prātā. Ja plānojat ceļojumu, kas būs pēc vairākiem mēnešiem, vēlams tomēr sameklēt informāciju par to, kas uz to brīdi bērna attīstībā notiek un kam gatavoties, lai spētu pielāgoties šīm izmaiņām, ja tādas piedzīvos arī jūsu bērns. 

Līdzsvars beigās ir kaut kur pa vidu: laiks mierīgā, nemainīgā vidē, vērojot bērnu, tomēr likt klāt mazajam cilvēkam panesamus stimulus un dot ārpusmājas pieredzi – kā tas ir kopā ar vecākiem būt citā vidē, ka to var un pat var izdarīt droši un saudzīgi. Un kopā ir interesanti! 

Bērna sajušana un pielāgošanās viņa vajadzībām, nepazaudējot savas kaislības un vēlmes, ir kombinācija, kas palīdzēs sajust balansu – cik daudz būt mājās un cik daudz ārpus tām.