“Satraucoši ir tie iemesli, kāpēc jaunie cilvēki kavējas laist pasaulē mazuli”

“Mammamuntetiem.lv” uz sarunu aicināja Siguldas slimnīcas Dzemdību nodaļas vadītāju Sandru Tamani, lai runātu gan par to, kā jaunās mammas gadu gaitā ir mainījušās, gan to, kā veidot labu sadarbību starp ārstniecības personālu un ģimeni, kas gaida mazuli.

Vairāk nekā 20 gadu pieredze dzemdniecībā Sandrai ir devusi iespēju piedzīvot, kā mazuļi dzimst diametrāli dažādos laikos – no laikiem, kad tēvi jaundzimušos uzlūkoja caur logu un mammas uz dzemdībām nāca bez jebkādām zināšanām par šo procesu, līdz mūsdienām, kad tēti ir lieli palīgi dzemdībās un jaunajiem vecākiem ir tik daudz zināšanu par dzemdībām un vēlmju to sakarā. Uzaudzinājusi gan meitu, gan dēlu, tagad devusi pajumti ukraiņu sievietēm ar maziem bērniem, par kuriem runā asarām acīs. 

Ar kādām domām iezīmējas šis laiks? 

Notikumi Ukrainā man likuši paskatīties uz mātes lomu ar citām acīm, plašāk. Man vienmēr licies, ka māte un mātes misija ir mīlestība, bet tagad redzu, cik ļoti apkārtējie apstākļi ietekmē to, kādas mātes mēs esam. Apstākļi piespiež mammas darīt visneiedomājamākās lietas brīdī, kad viņu galvenais dzinulis ir izglābt savu bērnu. Tas, ko pārdzīvojušas šīs jaunās Ukrainas sievietes, atbēgot ar bērniem līdz Latvijai un atstājot savus vecākus un vīrus Ukrainā, ir prātam neaptverami. Tas arī liek paskatīties uz to, kādas pašas esam kā mammas.

Esmu novērojusi vienu satraucošu tendenci, ka apmēram trīsdesmitgadīgi jaunieši, kas patiesībā ir jau pieauguši cilvēki, nesteidzas dzemdēt. 

Un satraucoši ir tas, ka viņi nesteidzas, jo viņiem ir bail par saviem bērniem – kas ar viņiem būs nākotnē. Tas sākās ar globālo sasilšanu, dažādiem terora aktiem, tad nāca kovids, un tagad vēl karš. 

Cik ļoti tas viss ietekmē psihi! Tas ir absurdi. Cilvēkiem vajadzētu justies brīvi par šādu lēmumu. Atceroties savu jaunību – mums nekas no tā nenāca prātā! Mēs, protams, dzīvojām Padomju Savienībā, mucā, bet mums nebija šādu apkārtējo apstākļu, zināšanu par tiem. Un diemžēl tas arī ietekmē to, ka mazuļi dzimst sievietēm arvien lielākā vecumā un mazāk.

Kā jaunās māmiņas Latvijā pa šiem gadiem ir mainījušās?

Dzemdību speciālistiem pirms 25 gadiem strādāt noteikti bija daudz vieglāk. Māmiņas ieradās dzemdību nodaļā, neko daudz nezināja un dzemdēja. Tagad dzemdētāju psiholoģija ir mainījusies – viņas ļoti labi zina, ko grib. Vienīgi nemainīgs palicis tas, ka jauno mammu galvenais uztraukums ir, lai ar bērnu viss ir kārtībā. Reti kura sieviete dodas uz dzemdībām, sakot – galvenais, lai man viss ir labi. 

Tomēr mūsdienās gadās, ka ir sievietes, ar kurām ir visai grūti sadarboties. Piemēram, ja topošā mamma ir veidojusi dzemdību plānu, bet dzemdības nerit pēc tā, ir sievietes, kas nespēj to pieņemt un pārdzīvot. Viņas nesaprot, kāpēc nav tā, kā ir uzrakstīts, un sāk meklēt vainīgos. Es vienmēr saku, ka dzemdniecība nav teātris, tā ir nopietna medicīna. Esmu novērojusi, ka sievietēm, kas ir ļoti ieciklējušās uz to, kā viņas dzemdēs, dzemdības beidzas bezmaz ar visām iespējamām dzemdību patoloģijām – vakuuma ekstrakciju, ķeizargrieziena operāciju vai citām manipulācijām. Tad ir jautājums – kāpēc? Ļoti svarīgi, kas sievietei ir galvā. Ja viņa nāk ar brīvu galvu un uzticas cilvēkiem, kas daudz zina par dzemdībām, tad tās beidzas veiksmīgi un mierīgi. Tiklīdz sieviete ļoti pārdzīvo un baidās, iet grūtāk.

Vai zināšanas arī sievietēm var palīdzēt, piemēram, zināt, kāda ir dzemdību gaita un dzemdētājas fizioloģija?

Protams, bet ir ļoti šaura robeža no zināšanām līdz tam, ka sieviete var sevi tā ietekmēt, ka dzemdībās nejūtas brīvi. Ir labi, ja speciālists var dzemdību gaitu pārrunāt ar sievieti un viņa izprot šo procesu – cik tālu ir dzemdības un kāda ir procesu virzība – un uzticas mediķiem, jo ne vienmēr viss sanāk, kā iecerēts.

Esat nodaļas vadītāja, pacientes pieņemat arī ambulatori. Kā ikdienā rit jūsu darbs? 

Bez visa tā man ir arī dežūras nodaļā. Darbs dzemdniecībā ir fiziski grūts, daudzi cieš no locītavu un saišu problēmām. Man pašai tikko bija locītavas plīsums, ko guvu, veicot ķeizargrieziena operāciju. Tas ir nakts darbs, tā ir liela atbildība, stress. Ne vienmēr jaunie kolēģi vēlas nākt strādāt uz dzemdību nodaļu. Dzemdniecība ir jāiemīl, bet šo darbu iemīlēt var, tikai daudz strādājot. Ja nodaļā būsi tikai vienu divas dienas mēnesī, tev būs bailes un nebūs nekāda prieka no šā darba. Katrs solis ir jāparedz, un, ja nākamais solis ir nokavēts, var sākties katastrofa. To ne visi var izturēt. Tomēr, piedzimstot bērnam, valda īpaša aura, un mums ir joks, ka dzemdību speciālisti nenoveco, jo vienmēr ir šajā īpašajā aurā. 

Cik liela ir Siguldas slimnīcas Dzemdību nodaļa?

Nodaļā mums ir apmēram 30 darbinieku, un tā ir ceturtā lielākā dzemdību nodaļa Latvijā – ne pēc gultu skaita, bet pēc pieņemto dzemdību skaita gadā. Pēdējos sešus gadus ir vairāk nekā 1000 dzemdību gadā. Pasaulē ir pieņemts, ka droša dzemdību nodaļa ir, ja tajā gadā ir 1000 dzemdību. Latvijā ir pieņemts, ka to uzskata par drošu, ja ir 500 dzemdību gadā.

Vai zināt, kas ir tas, kāpēc ģimenes izvēlas doties tieši uz Siguldu sagaidīt savus mazuļus?

Siguldas slimnīcas Dzemdību nodaļa ir īpaša ar to, ka piedāvā interesantu dzemdību modeli jaunajām ģimenēm. Proti, daudzas sievietes brauc dzemdēt pie mums ar pašu izvēlētām vecmātēm. Mums ir noslēgti līgumi ar šīm vecmātēm, kas kādreiz un arī tagad nodarbojas ar mājdzemdībām. Mēdz būt situācijas, kad mums nodaļā ir, piemēram, sešas dzemdētājas un katrai ir sava vecmāte. Līdz ar to mēs nodrošinām pilnīgi individuālu pieeju dzemdībām.

Citur tas nav ierasts, Latvijā tā ir tikai pie mums. Tas ir liels risks – slēgt līgumu ar nezināmu darbinieku. Ne visas vecmātes arī ir izturējušas un palikušas šeit strādāt, jo mums ir sava taktika un politika, ko prasām ievērot. Tā ir iespēja pacientēm ar savām vecmātēm, kuras novēro pacientus ambulatori, braukt dzemdēt pie mums. Šāds modelis pie mums ir jau septiņus astoņus gadus. Šādi mēs atslogojam darbu arī dežurējošai vecmātei. Pasaulē tā ir pierasta lieta, ka ārsts vai vecmāte, kas novēro grūtniecību, arī pieņem dzemdības.

Kādi tam varētu būt ieguvumi, ka sieviete dzemdē pie sev pazīstamas vecmātes?

Ārsts vai vecmāte šo sievieti un ģimeni nereti deviņu mēnešu laikā jau ir iepazinusi – ir zināms, ko topošā mamma grib, kā uztver problēmas, neparedzētas lietas. Ir daudz vieglāk pieņemt dzemdības pacientei, kuru pazīsti. Arī dzemdētājai ir vieglāk, ja dzemdības pieņem viņai zināms mediķis. Tas dod komforta sajūtu – paciente jūtas gaidīta, aprūpēta, īstajās un profesionālās rokās. Protams, mums ir arī komanda, kas sniedz pārējo medicīnisko palīdzību, – pediatrs, ginekologs, kas ļoti maz iejaucas vecmāšu darbā, jo mēs esam devuši iespēju vecmātēm strādāt patstāvīgi. Taču ir skaidrs, ka ginekologs un pediatrs ir turpat uzreiz aiz durvīm – ja nepieciešams, ierodas un dara savu darbu.

Kāds ir jūsu profesionālās darbības ceļš?

Mans darba mūžs jau ir diezgan garš. 1991. gadā pabeidzu Medicīnas institūtu un kļuvu par ginekoloģi dzemdību speciālisti. Pēc sadales nonācu savā dzimtajā pilsētā – Bauskā, kur nostrādāju astoņus gadus. Liktenis pēc tam mani pārcēla uz Dobeli, kur es ļoti daudz iemācījos no savām kolēģēm – dakteres Siliņas, dakteres Austriņas. Sāku patstāvīgi strādāt, vadīju šo dzemdību nodaļu. Tālāk jau bija Latvijas Ģimenes centrs, kas meklēja ginekologus. Mana māsa bija atradusi rakstu, ka viņi meklē ginekologus, un man teica – ej un mēģini! Latvijas Ģimenes centrā nostrādāju desmit gadus. Šis centrs bija viena no pirmajām maksas dzemdību pakalpojuma iestādēm Latvijā, kur arī iemācījos dzemdētājām sniegt individuālu aprūpi un attieksmi. Tur katrai dzemdētājai bija sava izvēlēta vecmāte – praktiski tas modelis, kas tiek īstenots Siguldā. Pēc tam četrus gadus strādāju Jūrmalā, dzemdību nodaļā. Tur es guvu ļoti lielu pieredzi – Ģimenes centrā dzemdību nebija tik daudz, bet, lai strādātu dzemdniecībā, rokām ir jāiegūst iemaņas un drošums. Un pēc laika mani pierunāja doties strādāt uz Siguldu, un nu septiņus gadus esmu dzemdību nodaļas vadītāja.

Mediķu sirdis silda pateicības, un Siguldas slimnīcas Dzemdību nodaļa tās saņem gana daudz. 

Tad varētu teikt, ka šis modelis Siguldā ienāca līdz ar jums?

Jā, tā varētu teikt, jo Ģimenes centra vecmāte Inese Kampusa mani pierunāja nākt uz Siguldu. Uz šejieni gan atnācu, jo bija doma par jaunas dzemdību nodaļas celtniecību. Man bija diezgan liela pieredze komercvadībā, taču šis projekts netika realizēts. Man atlika iet uz priekšu. Esam atraduši savu ceļu. Nav noslēpums, ka dzemdības sievietei ir galvā. Ir ļoti svarīgi, kā sieviete jūtas – labi, droši. 

Lai gan dažreiz iesāpas sirds, ja ierodas pāris un interesējas, kāda istabiņa viņiem tiks, vai tur būs flīzes vai tepiķi, aizmirstot, cik svarīgs ir personāls, kas veidos sadarbību ar dzemdētāju.

Kā izpaužas veiksmīga sadarbība?

Bija laiki, kad ģimenes uz dzemdību iestādi nāca jau ar aizdomām un naidu – ko jūs ar mani darīsiet? Cilvēki neuzticējās. Vai jūs man griezīsiet vai stimulēsiet, vai vēl kaut ko? Latvijas Ģimenes centrā es neko tādu nejutu, un man radās jautājums, kāpēc citur cilvēki nāk ar šādām domām uz dzemdībām. Tagad gan, man šķiet, tas ir mainījies un šādas attieksmes pret mediķiem vairs nav. Bieži man šķiet, ka cilvēki izprovocē mediķus. Savām grūtniecēm es saku – ar kādu attieksmi jūs pārkāpsiet dzemdību nodaļas slieksni, tādu attieksmi tur jutīsiet. Ir jānāk ar vislabākajiem nodomiem un vēstījumu, ka jūs nākat pēc palīdzības. Mediķiem ir diezgan sarežģīti strādāt, jo mainās nosacījumi, pētījumi. Tomēr, kā es jūtu, dzemdēšana ir dabīgs process, kas notiek jau gadu simtiem. 

No kā varētu būt atkarīgs tas, ka divas sievietes līdzīgos apstākļos un ar līdzīgu dzemdību gaitu par vienu un to pašu vecmāti, kas pieņem dzemdības, saka diametrāli pretējas lietas?

Tas ir individuālais kontakts starp cilvēkiem. Mēs dzīvē taču arī mēģinām dzīvot starp tiem, kas ir mūsējie. Mēs izvairāmies no tiem, ar kuriem ir jākonfliktē. Ja sievietei izveidojas labs kontakts ar ārstu vai vecmāti, tas ļoti palīdz arī dzemdībās un mediķis var kļūt par labu ģimenes draugu. 

Tomēr jāatceras, ka dzemdētāja ir īpatnēja būtne, dzemdību laikā viņai ir pavisam cita uztvere nekā pirms dzemdībām. Viņa lietas uztver citādi – saasinātāk. Viņa lietas var dzirdēt tā, kā grib tās dzirdēt, nevis dzirdēt to, ko saka medicīnas personāls. Ja saprašanās nesanāk, var būt visādi. Dzemdību laikā tiek pārdzīvota visa dzīve. Tās ir sakāpinātas emocijas – asaras, sāpes, sajūta, ka tas nekad nebeigsies. Šajā emocionālajā procesā tad arī izveidojas patika vai nepatika pret aprūpes personālu. 

Reizēm sievietes sūdzas, ka personāls ir bijis pārāk ass, kaut ko norādījis ne tā. Kādas atkal atklāj – tieši stingrāks vārds viņām ir palīdzējis saņemties.

Vecmātei ir pieredze. Viņa spēj novērtēt dzemdību procesa virzību un iespējamos riskus. Spēj izvērtēt, vai sievietes darbības dzemdību procesā to veicina vai tieši otrādi – bremzē. Tā ir profesionalitāte, un bez tās nedrīkst strādāt. Sievietes ir dažādas – kādai patiks stingrāks vārds, bet kādai labākus rezultātus dzemdībās varēs panākt ar maigumu. Vecmātes uzdevums ir izprast, kādu komunikācijas veidu lietot. 

Ko domājat par vīriešu klātbūtni dzemdībās?

Esmu strādājusi dažādos laikos. Sāku strādāt, kad vīri palika pie dzemdību nodaļas logiem un ar striķīšiem padeva paciņas. Tajā laikā attīstījās hospitālā infekcija, kas ir traka lieta, – mēs dezinficējām zāles, kvarcojām visu. Tie bija tādi laiki, bet tagad reti kura sieviete uz dzemdībām brauc bez vīra. To parādīja arī kovida laiks. Tajā mēs saglabājām iespēju vīriem piedalīties dzemdībās, tas arī veicināja to, ka ļoti daudzi pāri izvēlējās bērniņu laist pasaulē Siguldā. Domāju, ka sieviete jūt atbalstu no vīra un tas viņai ir svarīgs. Reizēm tētis traucē, bet parasti tomēr ir labi, ka kāds visu laiku ir pie sievietes. 

Novēroju, ka tēti ļoti rūpējas par bērniem, par maziem zīdainīšiem. Viss ir mainījies, un domāju, ka uz labo pusi. Dzemdību laikā mēs ļoti labi redzam pāra attiecības. Kuram tās ir sirsnīgas, kuram to nav, un tad nav saprotams, kāpēc vīrietis ir atnācis, jo viņš dzemdību laikā tik saldi guļ un neceļas. Tas gan ir ļoti reti. Ir vīri, kas sievai ļoti palīdz, ka šķiet – ja nebūtu vīra līdzi, sieviete nemaz nepiedzemdētu. Ir tādi vīrieši, kas bezmaz vai vada dzemdības, saka – tagad pūt, tagad spied, tagad elpo…

Kā viņš to zina, kas jādara?

(Smejas.) Nezinu, varbūt tā ir sadarbība ar vecmāti vai arī ļoti liela vīrieša vēlme palīdzēt.

Kā speciālisti var pārdzīvot grūtības vai negadījumus darbā?

Speciālistam visgrūtāk ir pārdzīvot pacienta zaudējumu. Ir ārsti, kas pārtrauc vai nu stacionāra darbu, vai ārsta darbu vispār. Tas ir darbs ar sevi. Ir ļoti grūti aizmirst un samierināties ar ne tik veiksmīgiem dzemdību iznākumiem. Manuprāt, ir jābūt arī kādām nodarbēm ārpus darba, hobijiem, kas palīdzētu novērst domas.

Kas jums palīdz atslēgties no darba?

Es visu mūžu esmu dejojusi, mana mīlestība ir deja. Tagad gan vēl esmu sava deju kolektīva meklējumos. Arī ceļot man patīk. Ļoti daudz dod noskaņa kolektīvā – kā kolektīvs esam saliedēts, notiek dažādi pasākumi, kas dod enerģiju un prieku. Kad sākās kovida laiks, tamborējām rūķus. Vasarā notiek kolektīvie laivu braucieni. Ļoti palīdz labie vārdi, ko jaunie vecāki mums saka, raksta. Mums ir vesela kaudze ar pateicībām un kartītēm, kur ģimenes saka, ka jūtas droši pie mums, saka paldies, ka ir jutušies šeit gaidīti. Cilvēki vēlas pateikt paldies, tas noteikti palīdz darīt šo darbu.

Ar Sandru Tamani sarunājās portāla “Mammamuntetiem.lv” galvenā redaktore Gunita Krilova.