Zīdaiņa gūžas displāzija. Problēmas noteikšana un profilakse

Gūžas displāzija ir termins, ar ko apzīmē gūžas locītavas nestabilitāti, dislokāciju vai augšstilba jeb ciskas kaula galviņas (caput femoris) neatbilstību ar iegurņa kaula locītavas iedobumu (acetabulum). Pirmās divas vairāk prevalē pieaugušajiem. Precīzs cēlonis nav zināms, tomēr tiek pieļauts, ka tā attīstās ap dzimšanas brīdi, kad iegurņa kaula iedobums ir seklāks nekā jebkurā brīdī pirms vai pēc dzimšanas. Piedzimstot locītava vēl ir nenobriedusi un turpina šo procesu līdz bērna aptuveni gada vecumam. 

Riska faktori

Iedzimta gūžas displāzija (Developmental Dysplasia vai DDH) ir aptuveni 1 no 400 zīdaiņiem, un 85 % ir tieši meitenes. Riska faktori var būt arī pirmdzimtais, daudzaugļu grūtniecība u. c. Biežāk skar kreiso gūžu, abpusēja problēma ir 20 % gadījumu. Fizioloģiskā guļā bērnam var būt lielāks spiediens uz kreiso nekā labo iegurni, tātad šādiem bērniem var būt skarta tieši kreisā puse, turpretim tūpļa guļā ir lielāks risks uz nestabilitāti. 

Riska faktori gūžas displāzijai

• Kādam no vecākiem tā ir bijusi, tad vienā no astoņiem gadījumiem tā var būt arī bērnam.
• Māte vecāka par 40 gadiem.
• Grūtniecei ir bijusi toksikoze.
• Pirmdzimtais.
• Meitene.
• Tūpļa guļa.
• Ieilgušas dzemdības.
• Liels bērns.
• Daudzaugļu grūtniecība.
• Baltā rase.
• Fizioloģiskie faktori – mammas hormonu ietekme uz mazuļa saišu vājumu.
• Mehāniskie faktori – bērna cieša ietīšana autiņos.

Uzmanību!

Risks – MAZUĻA CIEŠA TĪŠANA AUTIŅOS
Dažkārt vecāki izmanto zīdaiņa ietīšanu autiņos (swaddle) ar mērķi, lai mazulis vieglāk iemieg, jo tad mazajam ir grūtāk pakustināt rokas un kājas. Tomēr ar ietīšanu jābūt uzmanīgiem – gūžas veselīgai attīstībai nav ieteicamas pozas, kur kājas ir saliktas cieši kopā, jo ciskas kaula galviņa nebūs iepozicionēta pareizi. Tieši tāpēc visi gūžas veselības profilaktiskie uzdevumi un vingrojumi ir ar tādu kā atvērtu kāju pozu.

Problēmas noteikšana

Kad jaundzimušā veselības stāvokli pārbauda dzemdniecības iestādē, tiek noskaidrots arī, vai nav gūžas displāzija. Tomēr pavisam mazam bērniņam tā var būt neizteikta, tāpēc gūžām uzmanību pievērš arī bērna ģimenes ārsts vai speciālists, kas strādā ar bērniem (piemēram, fizioterapeits), kā arī paši vecāki. Diagnozi apstiprina ārsts un nosaka turpmākos izmeklējumus, piemēram, dažādus testus, ultrasonogrāfiju, rentgenu u. c., kā arī ārstēšana metodi, taktiku. 

Vecākiem jāņem vērā, ka konkrētos gadījumos gūžas nestabilitāte var izzust pati 2–8 nedēļu laikā. 

Piemēram, ja ir neliela gūžas nestabilitāte (Barlow positive, Ortalani negative), spontāna atveseļošanās var būt pat 90 % gadījumu. 

Kā vecākiem veikt zīdaiņa apskati

Apskati jāveic, kad bērns ir pilnībā atģērbts. 

ĀDAS KROKU ASIMETRIJA. Novieto bērnu uz cietas virsmas. Mazuļa ādas krokām uz augšstilbiem – gan no priekšas, gan mugurpuses – jābūt simetriskām un vienādā skaitā. Arī zem dibena vaigu horizontālajai krokai jābūt simetriskā augstumā.
 

Arī zem dibena vaigu horizontālajai krokai jābūt simetriskā augstumā.

SĒŽAS VERTIKĀLĀ KROKA. Nogulda bērnu uz vēdera, pievēršot uzmanību, lai mazais neizliecas uz vienu vai otru pusi. Apskati var veikt, arī paceļot mazuli vertikāli uz augšu; mazākam zīdainim – pieturot galviņu. Šai dupša līnijai jābūt vertikāli taisnai. Tomēr jāapzinās, ja ir muskulatūras asimetrija vai kāju garuma atšķirība, tā var būt novirzījusies uz vienu vai otru sānu.
 

KĀJU GARUMA ATŠĶIRĪBA. Zīdaiņa apskati veic, noguldot bērnu uz muguras un saliecot abas kājas – gūžas locītavā 450, ceļa locītavā 900. Tad apskata kāju garumu (šo dēvē par Galeazzi testu). Ja viens ceļgals izskatās augstāk par otru, tas var liecināt par gūžas displāziju. 

Var novērtēt, vai kāju garums neizskatās atšķirīgs. 

KRAKŠĶIS VAI KLIKŠĶIS. Darbojoties ar bērnu, piemēram, veicot apļveida kustību kājām, gūžas locītavā ir dzirdams savdabīgs krakšķis vai klikšķis. Tas var norādīt uz displāziju, tomēr citreiz tā ir dabiskas attīstības rezultātā radusies muskuļa saites skaņa, kas ir norma. Jāatzīmē, ka krakšķis viens pats nenorāda uz diagnozi – tā var būt viena no pazīmēm, pēc kuras ārsts veic turpmāku izmeklēšanu. Ja ir vēl kādas pazīmes, ārsts izvērtē, vai nepieciešami kādi speciāli testi, ultrasonogrāfija, rentgens u. c.

KUSTĪBU APJOMA ATŠĶIRĪBA STARP VIENU UN OTRU KĀJU (šis nebūs abpusējas displāzijas rādītājs). Reizēm, kad vecāki mazulim veic vingrojumus, piemēram, saliec kāju, veic atvēršanas kustību uz sānu u. c. vienu kāju var saliekt, savukārt otru saliekt tik labi neizdodas. Tas var liecināt par gūžas problēmām. Tajā pašā laikā jāatceras, ka tā var būt tonusa vai hipertonusa radīta atšķirība; noteikti savus vērojumus izstāsti ārstam!

Terapijas veidi

Terapija atkarīga no gūžas displāzijas smaguma pakāpes, kā arī bērna vecuma. Tomēr – jo agrāk ir uzsākts terapijas process, jo labāki ir rezultāti. 

Mūsdienās ir dažādas ierīces, lai mazulim palīdzētu, piemēram, Pavļika kāpšļi, “Wieckert’s” abdukcijas apakšbikses, “Gruca’s” rotaļu kostīms. Visās minētajās, kā arī līdzīgās specializētajās ierīcēs bērna iegurnis ir novietots tuvu dabiskajam, kas ir gūžas fleksija 1000 (gūžas locītava saliekta), abdukcija 500 (gūžas locītava izvērsta). Pavļika kāpšļi ir populārākā metode līdz 6 mēnešu vecumam – tā ir 85–89 % efektīva pret gūžas dislokāciju un 95–100 % pret subluksāciju. 

Lietojot dažādās papildierīces, ir jāatjauno pilns kustību apjoms gūžas locītavas visos virzienos. 

Atkarībā no vecuma un funkcionālajām spējām jāpalīdz atgriezt normāla kustību un fiziskā attīstība. Nēsājot kāpšļus, vairumā gadījumā kustības un motorā attīstība zīdainim nav traucēta.

Ņem vērā! 

Tas, kā vecāks ikdienā aprūpē bērnu – kā viņu nes, ģērbj, pārvadā u. c. –, būtiski ietekmē bērna attīstību. Piemēram, Āfrikas valstīs, salīdzinot ar Eiropu, displāzija sastopama retāk bērnu kopšanas paradumu dēļ. Tāpēc fizioterapeita konsultācija par zīdaiņa hendlingu ir ļoti ieteicama.

Bērna ikdienas aprūpe jāveic pareizi

Profilaktiski vingrojumi un ikdienas aprūpe, kas palīdzēs centrēt ciskas kaula galviņu (līdzīgi, kā bērns tiktu pozicionēts, piemēram, Pavļika kāpšļos):

• Autiņbiksīšu pareiza uzvilkšana. Pārvelkot autiņbiksītes, nedrīkst pacelt bērna abas kājas vienlaikus! Pareiza autiņbiksīšu nomaiņa notiek šādi: bērns ir guļus uz muguras, aprūpētājs pārliek vienu kāju virs sava apakšdelma, otru kāju zem un pietur kāju tuvāk gūžas locītavai. Jāatceras: lai izvairītos no asimetrijas, katru reizi jāmaina puses.
• Nedaudz lielākas autiņbiksītes. Ja zīdainis valkā nedaudz lielākas autiņbiksītes, tas palīdz nodrošināt izvērstāku gūžu pozīciju.
• Pareiza pozicionēšana ķengursomā. Noteikti jāseko līdzi, vai izvēlētā soma piedāvā bērnu iepozicionēt M stāvoklī (tas ir būtiski vismaz līdz bērna 6 mēnešu vecumam). Gūžu locītavām jābūt abducētām jeb izvērstām, augšstilbam atbalstītam gandrīz līdz pusei (virzienā uz ceļgala locītavu). Labā ziņa – jaundzimušie instinktīvi mēdz ieņemt šo pozīciju.

• Pareiza pozicionēšana autokrēslā. Gūžu locītavām ir jābūt abducētām jeb izvērstām.

• Zīdaiņa pareiza ietīšana. Ja izmanto mazuļa ietīšanu, tai jānotiek pareizi – atstājot kājām brīvu vietu un nodrošinot, ka bērns gūžas locītavu var saliekt gan uz augšu, gan leju, gan atstāt izvērstā stāvoklī. Materiālus par mazuļa pareizu ietīšanu skati hipdysplasia.org.

Pievērs uzmanību

Ja ārsts ir izvērtējis un bērniņam ir iespējama displāzija, bet turpmākā ārstēšanas taktika vēl nav noteikta, ieteicams izvairīties no tādām kustībām kā iekšēja rotācija, ekstenzija un addukcija, jo šo kustību laikā gūžā ir tāds kā slēgtais stāvoklis, kas var provocēt ciskas kaula galviņas iziešanu no locītavas iedobuma.

Izmantotā literatūra:
Piechocka, E. et al. Physiothreapeutic treatments in infants with congenital hip dysplasia. 2018. 
Fetweiss, E. Carrying babies or toddlers in baby-carriers or shawls. Orthopädische Praxis 46, 2, 2010.
Price, C.T.  Infant Carrier Design Considerations Criteria for “Hip-Healthy” Designation. https://hipdysplasia.org/wp-content/uploads/2020/05/Carrier-Design-Considerations.pdf
Graham S, Manara J, Chokotho L, Harrison WJ. Back-carrying infants to prevent developmental hip dysplasia ans its sequelae: is a new public health initiative needed? J. Pediatr. Orthop. 2015;35(1):57-61.
Fettweis E. Muscle-mechanical and biomechanical conditions of the squat-seat position in the treatment of infantile dislocation of the hip. Orthop. Praxis. 1991;8 19/91:474-481.
Evans, A. Galeazzi’s test – a useful assessment method for paediatric limb length inequality. https://angelaevanspodiatrists.com.au/galeazzis-test-a-useful-assessment-method-for-paediatric-limb-length-inequality/.