Kas jāņem vērā, meklējot auklīti zīdainim; PLUS pieredzes stāsti

Pieņemot lēmumu, ka ģimenē nepieciešams palīgs bērna pieskatīšanai, vecāku izjūtas var būt ļoti dažādas. No vienas puses, ir iespējams atvieglojums, jo varēs vairāk laika veltīt sev un savām nodarbēm. No otras – var pastāvēt bažas, vai aukle tiešām tiks galā ar bērna audzināšanu un aprūpi. Uzticot mazuli pieskatīšanā kādam citam, mammām, retāk tētiem, mēdz būt separācijas jeb atdalīšanās trauksme. “Tas ir pilnīgi normāli. Tādas izjūtas var būt visiem cilvēkiem, taču jāmācās ar tām tikt galā,” skaidro Edmunds Vanags. Visefektīvāk nepatīkamās izjūtas var kliedēt, par tām runājot, piemēram, ar partneri. Kas notiks? Kā tiks izdarīta izvēle? Kādi būs noteikumi?

10 kritēriji auklītes izvēlei

Bailes no nezināmā palīdzēs kliedēt tas, ja vecāki kopā izstrādā kritērijus, pēc kuriem izvēlēties savam bērnam piemērotāko auklīti. Tādēļ piedāvājam 10 būtiskas lietas, kam pievērst uzmanību.

1. Spēja sevi prezentēt

Ja vecāki nolēmuši auklīti atrast ar sludinājuma starpniecību, pirmā lieta, ko ņemt vērā, izvērtējot pretendentu, ir spēja sevi prezentēt. Ko cilvēks raksta pats par sevi? Kā sevi vērtē? 
 

2. Līdzīga izpratne

Potenciālos kandidātus vajadzētu aicināt uz sarunu mierīgā gaisotnē. Tā vecākiem būs iespēja saprast, vai ar potenciālo auklīti veidojas kontakts, vai ir līdzīga izpratne par bērnu audzināšanas un aprūpes principiem. Var pārrunāt, piemēram, vai abas puses ar jēdzienu “aktīvs” saprot vienu un to pašu aktivitātes līmeni. Noteikti vajadzētu izstāstīt, kāds ir gaidāmais sadarbības modelis – vai bērna pieskatīšana nepieciešama uz dažām stundām, katru dienu vai tikai SOS situācijās. Arī auklītei tikšanās laikā būs iespēja saprast, vai atbilst ģimenes gaidām. 

3. Saikne ar bērnu

Auklītes primārais uzdevums ir prast veidot attiecības ar citu cilvēku bērnu. Ja viņa to prot, tad ir laba aukle. Protams, tas nav vienīgais, kas jāmāk. Jāprot vēl daudz citu lietu, piemēram, mazuli apģērbt, pabarot, rotaļāties ar viņu. Vecākiem vajadzētu atcerēties, ka primāri šajā situācijā ir svarīgas bērna vajadzības. Ja aukle spēj tās sadzirdēt, saprast un apmierināt, pamata uzdevums ir izpildīts. 

Lai saprastu, vai starp mazuli un aukli veidojas saikne, kandidāti var uzaicināt uz mājām iepazīties ar bērnu, pavadīt kopā laiku. 

Tas arī ļaus gan mazulim, gan vecākiem pakāpeniski adaptēties gaidāmajam. 
Pirmajā tikšanās reizē auklei mazuli nevajadzētu likt turēt rokās un pēc tā izdarīt secinājumus. Lielākā daļa bērnu šādā situācijā sāk raudāt un grib atpakaļ pie vecākiem – tas ir pilnīgi normāli un nenozīmē, ka aukle ar mazuli neprot apieties. 
 

4. Atsauksmes

Sociālajos tīklos un citos interneta resursos atrodamās atsauksmes par konkrēto aukli var būt viens no izvēles kritērijiem, tomēr tam nevajadzētu kļūt par galveno. Vecāki ir ļoti dažādi, arī bērni atšķiras. Vienam saikne izveidojas, citam – ne. Turklāt nav zināms, kādu motīvu vadīts cilvēks negatīvo atsauksmi internetā publicējis. Iespējams, viņš otru vēlas nomelnot. Taču draugu vai radinieku ieteikumos der ieklausīties. Šos cilvēkus ģimene pazīst. Zina, kādi viņi ir, kas patīk, kas nepatīk, cik augstas ir viņu prasības un gaidas. 

5. Pieredze, prasme rīkoties krīzes situācijās

Aukles pieredze un prasme rīkoties krīzes situācijās vecākiem var būt būtisks kritērijs, lai justos droši, atstājot bērnu svešam cilvēkam. Lai par to pārliecinātos, kādā no tikšanās reizēm var pajautāt, kā potenciālā auklīte rīkotos, ja mazulis sasistu galvu, ja traumas dēļ sāktos spēcīga asiņošana vai ja mazulim pēkšņi paaugstinātos temperatūra. Var pārrunāt un uzrakstīt uz lapas rīcības plānu ārkārtas gadījumiem – ko darīt, ja…
 

6. Audzināšanas pieeja

Audzināšanas pieejas var būt ļoti dažādas. Nav vienas vienīgās un pareizās, tāpēc vērts noskaidrot, vai aukle, piemēram, pirms miega mazulim gatava dziedāt dziesmiņu, lasīt pasaku vai paņems rokās, kad viņš sāks raudāt. Ja vecākiem tas ir būtiski, vajadzētu vienoties par līdzīgām metodēm un noskaidrot, vai otrai pusei tas ir pieņemami. Tajā pašā laikā der atcerēties, ka dažādība paplašina bērna pieredzi. Katrs cilvēks, kas ienāk mūsu ģimenē, ienes mikrodaļiņu no savas ģimenes kultūras. Jautājums – vai tā nav pretrunā ar manas ģimenes kultūru? Ja auklīte ir cittautiete, var pārdomāt: vai mani kā vecāku uztrauc tas, ja miega dziesmiņu dzied, piemēram, krievu, ukraiņu vai baltkrievu valodā?

7. Vecums 

Katram vecumam ir savi plusi un mīnusi. Jaunāka auklīte, iespējams, būs aktīvāka, bet gados vecākai kundzei būs lielāka pieredzes bagāža. Tajā pašā laikā vajadzētu atcerēties, ka tas ir subjektīvi. Dažs seniors 60 gadu vecumā ir aktīvāks nekā jaunietis 20 gados. Vai arī – dažam divdesmitgadniekam ir lielāka pieredze bērnu audzināšanā nekā cilvēkam brieduma gados. Tā var būt, ja jaunietis uzaudzis lielā ģimenē un pieskatījis jaunākos brāļus un māsas, savukārt četrdesmitgadniekam iepriekš bērnu apkārt nav bijis.

8. Fiziskās spējas

Gadījumā, ja ģimene dzīvo daudzdzīvokļu mājā un ikdienā nepieciešams nesāt bērna ratiņus augšā un lejā pa kāpnēm, būtiski noskaidrot, vai aukle to fiziski spēs izdarīt. Pārrunāt, kur tajā brīdī atradīsies bērns. 
 

9. Veselības stāvoklis

Izvēloties gados vecāku aukli, var apjautāties par cilvēka veselības stāvokli. Būtu tikai godīgi, ka pretendents pateiktu, ja ir kādas šāda veida problēmas, hroniskas slimības, kas var ietekmēt spēju pieskatīt mazuli. 
 

10. Izglītība

Var noskaidrot, vai aukle ir pabeigusi speciālos aukļu kursus, ieguvusi izglītību pedagoģijā. Var lūgt apliecību par izietiem pirmās palīdzības kursiem, lai būtu drošības izjūta, ka aukle zina, kas jādara, ja bērns aizrijas vai notikusi cita nelaime.

Svarīgi!

• Ja mājās nolemjat uzstādīt video novērošanas kameru, auklīti par to nepieciešams informēt un savu rīcību pamatot. Slepus novērot cilvēka darbības nedrīkst.
• Ja ģimene vēlas saņemt pašvaldības līdzfinansējumu par bērna pieskatīšanas pakalpojuma nodrošināšanu, nepieciešams noskaidrot, vai aukle reģistrējusies Valsts izglītības informācijas sistēmā. To var pārbaudīt arī vecāki paši, adresē www.viis.gov.lv/registri/bups ievadot aukles vārdu un uzvārdu.

Pieredze 

Līga Apenīte, divu bērnu mamma

Mūsu ģimenē aug divi bērni – meita un dēls. Auklīti uz īsu laika periodu mums vajadzēja dēliņam. Atsāku darba gaitas, kad viņam nesen bija palicis pusotrs gads, bet dzīvesvietā nebija dārziņa, kas bērnus uzņemtu jau no tik maza vecuma. Izvēloties auklīti, mūsu ģimenes kritēriji bija šādi – iepriekšēja pieredze, strādājot par auklīti, mūsu budžetam piemērota samaksa par darbu un labas komunikācijas spējas gan ar bērniņu, gan mums, vecākiem. Vēl būtisku lomu nospēlēja mana iekšējā intuīcija – vai ir īstais cilvēks. Sākumā, protams, bija uztraukums, kad atstāju dēlu auklītei, bet ar to tiku galā.

Līga Elksnīte, četru bērnu mamma

Kad piedzima otra meita – Loreta – un vienlaikus mājās bija arī vecākā meita Elīza, kurai vēl nebija vietas dārziņā, drīz jutu, ka pietrūkst atelpas un socializācijas. Jutos ļoti nogurusi, ļoti gribēju ārā no mājām un strādāt. Atgriezos darbā, kad Loretai bija gads. Toreiz vēl mājdārziņi nebija modē, tāpēc meklēju auklīti. Meklēju ar paziņu starpniecību, uzklausot dažādus ieteikumus. Atradu ļoti labu auklīti, un grūtību sadarbībā nebija pilnīgi nekādu. Redzēju, ka meitai arī veidojas labs kontakts. Trešajam bērnam – dēlam – arī auklīti neņēmu, pieskatīju pati līdz dārziņa vecumam. Tagad auklītes jautājums aktualizējas saistībā ar jaunāko dēlu. Maijā viņam palika gadiņš, un septembrī plānoju atsākt strādāt, jo to piespiež finansiālā situācija. Šoreiz esmu nolēmusi izvēlēties mājdārziņu, nevis auklīti, kas bērnu pieskatītu viens pret vienu. Dēls ir pieradis pie ņigu-ņegu, kas pastāvīgi ir mājās. Viņam socializēšanās ar citiem bērniem ir būtiska. Jau bijām uz tikšanos, redzējām vietu, un sirds man ir mierīga. Zinu, ka tur viss būs kārtībā!

Liena Rimkus, divu dēlu mamma

Pirmo dēlu, kad viņš jau bija kļuvis patstāvīgāks, pakāpeniski un uz īsiem laika sprīžiem atstājām pieskatīt omei. 

Manuprāt, opīši un omītes ir labāks risinājums nekā auklīte. 

Mūsu ome ne reizi nav atteikusi, ja esam lūguši pieskatīt puikas. Ir pat jautājusi, vai pārcelt friziera pierakstu, ja reiz bērnam vējbakas.

Kaut strādāju, auklītes pakalpojumus neizmantoju arī tad, kad bērns saslimst. Uzskatu, ka bērnam slimošanas laikā vajadzīga vecāku tuvība un atbalsts. Auklītes var būt mīļas un jaukas, tomēr mammu un tēti neaizvietos. Tādas ir manas prioritātes. Man un vīram arī ir palaimējies ar saprotošiem darba devējiem. Tajā pašā laikā nenoliedzu – ja apstākļi spiež un darba specifika neļauj pielāgoties šādām situācijām, auklīte ir labs risinājums. Galvenais, lai abi vecāki ar šādu lēmumu paši jūtas apmierināti.

Auklīšu kastings pēc grāmatas padomiem

Anda Ķīvīte-Urtāne, trīs bērnu mamma, sabiedrības veselības eksperte

Man ir trīs bērni – vecākajam 15, vidējam 4 un jaunākajam 2 gadi. Ar katru bērnu auklītes meklējumi ir bijuši atšķirīgi. Ar pirmo bērnu auklīti meklēju, kad mazajam palika 10 mēneši, jo man bija jāatgriežas darbā. Sākumā apjautājos draugu un paziņu lokā – gribēju atrast pazīstamu cilvēku, bet tas man īsti neizdevās. Nekas cits neatlika, kā ievietot sludinājumu. 
 

Auklīte – vīrietis?

Biju diezgan satraukusies, kā būs pilnīgi svešam cilvēkam uzticēt savu bērnu. Tad viena draudzene man iedeva grāmatu angļu valodā par to, kā pieņemt darbā auklīti; grāmatā bija arī auklīšu intervēšanas vadlīnijas. Tad nu es patiešām taisīju tādu kā auklīšu kastingu. Tajā laikā dzīvoju Rīgā, un atsaucība sludinājumam bija visai liela. Pieteicās dažāda vecuma sievietes un pat kāds vīrietis. Taču, neraugoties uz manu atvērtību pilnīgi visam, manu iekšējo feministi un dzimumu līdztiesības cīnītāju, es, sevī vīlusies, secināju, ka man ir aizspriedumi vīrieša pieņemšanai darbā auklītes lomā – to es tagad varu atzīt. 

Sapratu, ka tomēr neesmu tik atvērta, jo opciju – vīrietis auklīte – es pat neizskatīju. Savukārt sievietes es patiešām intervēju, kā bija mācīts grāmatā. 

Tā kā pati esmu sabiedrības veselības speciāliste, mani ļoti biedēja doma, ja mans bērns aizrītos vai būtu cita bīstama situācija. Studiju laikā esmu mācījusies neatliekamo medicīnisko palīdzību, un es zinu, kā šādās situācijās jārīkojas. Tāpēc man bija svarīgi, lai arī auklītei ir šīs neatliekamās palīdzības sniegšanas prasmes. Un es patiešām uzdevu jautājumu – ko jūs darīsiet, ja bērns aizrīsies? Tiklīdz bija nepareizās atbildes, piemēram, bērnu kratītu aiz kājām, es šādas auklītes pieņemšanu darbā pat neizskatīju (kā bērnam sniegt pirmo palīdzību dažādās situācijās, lasi “Mammamuntetiem.lv” drošības grāmatā “Kā nosargāt savu bērnu”). Uzdevu arī jautājumu, piemēram, kā auklīte iztēlojas dienas režīmu kopā ar bērnu. Iztaujāju diezgan sīki, un bija, no kā izvēlēties. Toreiz pieņēmu darbā jaunu meiteni, studenti – viņai bija 19 gadi. Un pieredze bija tiešām brīnišķīga! Kad mans bērns sāka iet bērnudārzā, man, liekot roku uz sirds, nebija neviena slikta vārda, ko atsauksmēs teikt par šo auklīti; mēs mazliet sazināmies joprojām. 
 

Izvēle – gados jaunas sievietes 

Visiem trim maniem bērniem auklītes ir bijušas jaunas sievietes. Esmu izskatījusi arī gados vecākas kandidātes, bet vienmēr bija kaut kā grūtāk saprasties. Es neteiktu, ka esmu ļoti piekasīgā mamma, taču man bija grūtāk vecākam cilvēkam ko norādīt, piemēram, šis jādod ēst, tas nē. Kad šīs kundzes gados aicināju uzdot man savus jautājumus, kāda, piemēram, pajautāja, vai mans bērns kaut ko neēd. Es atbildēju apstiprinoši – neēd biezpienu. Tad kundze atbildēja: “Vai! To gan vajadzēja!”. Man nepatika, ka šādas lietas man aizrāda – bērns neēd biezpienu, un mēs nespiežam, ļaujam bērnam būt. 
 

Apkārtējo nesapratne: auklīte bērnam no 6 mēnešu vecuma?

Abi pārējie bērni man dzima vēlāk – kad jau bija attīstījusies karjera un izstrādājusies vēlme pēc personīgā laika sev. Tāpēc abiem jaunākajiem bērniem ekskluzīvi laiku tikai viņiem veltīju pirmos aptuveni trīs mēnešus – tad man sāka parādīties tāds kā nemiers, vajadzība pēc laika sev. Tāpēc, lai arī man bija bērnu kopšanas atvāļinājums, es abus jaunākos bērnus sāku vest pie auklītes, kad viņiem bija 6 mēneši – laikā, kad retāk sāka ēst krūti. Vedu pie auklītes uz neilgu laiku – uz stundu divām. Lai varu aiziet uz sporta zāli, pie manikīra, pastrādāt vai citādi sev veltīt laiku. 

Pieņemot šo lēmumu, no daudziem saņēmu šādu attieksmi: vai tiešām pie auklītes? Viņš taču tik maziņš, tikai 6 mēneši. Un tu pat nestrādā – ja strādātu, tad vēl varētu saprast! 

Valsts taču tev maksā par to, lai tu sēdētu mājās. Ja kaut kur parādījos sabiedrībā bez bērniem, tad šis bija tipisks jautājums: un kurš tad tavus bērnus pieskata? Es neesmu droša, ka šādus jautājumus saņēma mans vīrs (smejas). 

Sastapos ar tādu kā neizpratni, bija pārmetumi. Ne no visiem, protams – draudzenes un kolēģes bija saprotošas un bija līdzīgi rīkojušās – viņas ļoti mīl savus bērnus un vienlaikus negrib pazaudēt sevi. Jā, kad bērnam bija aptuveni pusgads, staigājot ar ratiem, pieķēru sevi pie domas: man ļoti patīk mans darbs! Bet manis vairs nav – manis kā Andas, kā zinātnieces vairs nav, ir tikai bērna aprūpētāja.

Sapratu, ka bērnam ir vajadzīga laimīga un atpūtusies mamma. Mamma, kura ir pašīstenojusies, pašnoteikusies. Un, ja tāda esmu, tad varu būt labāka mamma savam bērnam. Es ar sevi norunāju šo: labāk no savas māmiņalgas samaksāju auklītei par bērna pieskatīšanu divas stundas dienā, un šo laiku veltīšu sev un būšu foršāka mamma saviem bērniem.