Ko ēst un ko ne, ja ir slikta dūša grūtniecības laikā?

Slikta dūša grūtniecības laikā ir viens no biežākajiem simptomiem, ko sievietes piedzīvo, un nereti tieši tas ir pirmais, kas mudina veikt grūtniecības testu. Līdz 85 % sieviešu grūtniecības laikā saskaras ar grūtniecības sliktas dūšas simptomiem [1]. Kā sev palīdzēt, lai slikto pašsajūtu mazinātu, kā rīkoties, ja tiek piedzīvota pat pārmērīga grūtnieču vemšana, un kuros gadījumos lietot medikamentus, skaidro ginekoloģe un dzemdību speciāliste Vija Veisa.
  • Vija Veisa, ginekoloģe, dzemdību speciāliste

    Vija Veisa, ginekoloģe, dzemdību speciāliste

    ginekoloģe, dzemdību speciāliste

Dažkārt šajā posmā ir vērts apsvērt darba nespējas lapas paņemšanu, tāpat arī medikamentozu terapiju.

FOTO:

Dažkārt šajā posmā ir vērts apsvērt darba nespējas lapas paņemšanu, tāpat arī medikamentozu terapiju.

Slikta dūša grūtniecības laikā – te nav runa tikai par rīta nelabumu. Tā var būt arī gana
nopietna diagnoze, kurai ir sava ārstēšana, un ir visas iespējas sievietei palīdzēt, lai
pirmā trimestra ikdiena nav ciešanu pilna. 

Slikta dūša un vemšana sievietes ikdienas gājumā var radīt izteiktu trauksmi, un šai mammas ikdienas pašsajūtai mediķiem būtu jāpievērš pietiekama uzmanība. 

Dažkārt šajā posmā ir vērts apsvērt darba nespējas lapas paņemšanu, tāpat arī medikamentozu terapiju, jo pastāv grūtniecēm droši medikamenti sliktas dūšas un vemšanas ārstēšanai. 

 

Piedzīvota vemšana var veidot tādu kā apburto loku – trauksme, domas un raizes, ka nepiemērotās vietās var palikt slikti, var provocēt to, ka mammai patiešām kļūst nelabi. Tāpēc ir svarīgi ārstēt grūtniecības sliktu dūšu, pat ja simptomi ir viegli [3].
 

Kāpēc rodas slikta dūša

Sliktu dūšu grūtniece parasti sāk novērot 4.–5. grūtniecības nedēļā, kas sakrīt ar laiku,
kad visbiežāk tiek veikts grūtniecības tests. Cēlonis, kāpēc grūtniecības laikā mammas
piedzīvo nelabu dūšu, joprojām nav īsti skaidrs. Taču ir skaidrs, ka tas ir multifaktoriāls jeb dažādu faktoru izraisīts.
 

Viens no vadošajiem mehānismiem, kā attīstās slikta dūša, ir saistīts ar hormoniem. 9.
grūtniecības nedēļā simptomi parasti sasniedz maksimumu, un tie izzūd 90 % sieviešu
līdz 16. nedēļai [1; 2]. Šajā laikā parasti sievietei sāk arī mazināties nogurums, ķermenis jūtas viegli, jo vēders vēl nav liels. 

 

Tomēr ir sievietes, kurām slikta dūša turpinās ilgāk par 12.–13. grūtniecības nedēļām – līdz 20. nedēļām vai pat visu grūtniecību. 10 % sieviešu nelabums un vemšana saglabājas visu grūtniecības laiku [3]. Taču labā ziņa ir tā, ka sliktā dūša ir pārējoša; sliktākajā gadījumā tā pāries līdz ar grūtniecības beigām.
 

Uzziņai:

  • Parasti slikta dūša un nogurums izzūd 90 % sieviešu līdz 16. nedēļai [1; 2].
  • Arī HCG jeb horiongonadotropīns augstāko rādītāju sasniedz šajās 8.–10. grūtniecības nedēļās, kad mammai slikta dūša ir visizteiktākā. Pēc tam HCG
    hormona līmenis sāk kristies, tāpēc ir pamats domāt, ka šīs abas lietas ir savstarpēji
    saistītas un korelē viena ar otru. Taču savu lomu spēlē arī citi hormoni, kas grūtniecības laikā ir augstā koncentrācijā, piemēram, estrogēns, progesterons.
  • Interesanta teorija, kas vairāk ir apskatīta no evolūcijas aspekta, – ka sliktā dūša
    sievieti pasargā no varbūtības apēst kaut ko kaitīgu. Proti, lai izdzīvotu cilvēce, ir
    iekārtots tā, lai mamma nebūtu pārgalvīga. Ir vērts pavērot: uz dažādām smakām un
    garšām grūtnieces mēdz reaģēt ar sliktu dūšu un vemšanu, it kā instinktīvi izvairoties
    no noteiktiem produktiem un vielām. Piemēram, kafijas mīļotājām nereti rodas sajūta, ka kafija, kas vienmēr ir smaržojusi, tagad smird un to nav iespējams iedzert. Tāpat grūtnieces mēdz sūdzēties par smēķētājiem – ka no smakas paliek slikti. No kafijas pārmērīgas lietošanas, kā arī no smēķēšana vai apsmēķēšanas grūtniecības laikā noteikti vajag atturēties.
  • Tāpat interesanti, ka sliktu dūšu var novērot paaudzēs – ja mammai ir bijusi izteikti
    nelaba dūša grūtniecības laikā, tad ir liela varbūtība, ka tā būs arī meitai vai arī
    nelabumu, piemēram, var piedzīvot māsas. Var būt arī tā, ka, ja pirmajā gūtniecībā ir
    bijusi izteikti slikta dūša un vemšana, tad tā var būt sagaidāma arī nākamajās.

 

Pārmērīgu grūtnieču vemšanu – pastāv pat šāda diagnoze – piedzīvo aptuveni 2 % no
visām grūtniecēm.

Rīcība, ja vemšanas dēļ grūtniecei krītas svars

Jā, var būt tā, ka pirmajā grūtniecības trimestrī izmainītās apetītes dēļ svars īpaši
nepieaug vai pat krītas. Par to nebūtu jābūt bažām, tomēr, ja svara zudums ir lielāks
par 5 % no ķermeņa masas, kas sievietei bija grūtniecības sākumā, tad arī šim
aspektam ir jāpievērš īpaša uzmanība.
 

Bīstamāk ir, ja mammai ir diagnosticēta pārmērīgā vemšana. Tāpēc ir svarīgi fiksēt,
cik bieži vemšana notiek. Ja tā ir četras, piecas vai pat vairāk reizes dienā, par to
obligāti ir jāinformē ārsts. Jāseko līdzi, vai tiek pietiekami ēsts, pietiekami uzņemts
šķidrums un vai nav tā, ka teju pēc katra ūdens malka tiek piedzīvota vemšana.

Ja ir vemšana un šķidrums netiek uzņemts pietiekami, mammai ir izteikts vājums, nespēks.

Gļotādu sausums un galvas reibonis – šīs savukārt ir pazīmes, kad mammai būtu
nepieciešams doties uz slimnīcu. Pirmajā grūtniecības trimestrī smaga slikta dūša un
toksikoze ir tas iemesls, kura dēļ attīstītajās pasaules valstīs sievietes visbiežāk nonāk
slimnīcā un ir nepieciešama ārstēšana.
 

Reklāma
Reklāma

Uzturvielu nodrošinājums bērnam, ja mammai ir ilgstoša toksikoze

Bez tā, ka ilgstošas sliktas dūšas un vemšanas gadījumā sievietei pašai ir apgrūtināta
ikdiena, viņai var būt bažas par to, vai augošais mazulis saņem visu nepieciešamo viņa labai attīstībai – jo tieši pirmajās grūtniecības nedēļās veidojas visas bērna orgānu sistēmas un uzturvielu pietiekams nodrošinājums ir ļoti būtisks.

 

Mazuļa attīstībai pirmajā trimestrī ir nepieciešama folskābe, jods un D vitamīns. Ja
mammai pirmajā trimestrī ir svara zudums un tas ir mazāks par minētajiem 5 % svara
zuduma no mammas sākotnējās ķermeņa masas, tad bērniņš vienalga no mammas
visu vajadzīgo uzņems pietiekami. Jo sieviete ar veselīgu uzturu – īpaši, ja arī iepriekš
ir ēdusi un dzīvojusi veselīgi – var to nodrošināt. 

 

Ja ēšana aizvien ir ļoti selektīva un vairāk gribas našķēties, tad multivitamīnu kompleksa lietošana būtu īsti vietā. Tomēr vislabāk ir rūpēties, lai uzturs ikdienā ir veselīgs, lai tajā ir augļi, dārzeņi, gaļa, zivis, piena un pilngraudu produkti; ieteicams, ka ģimene gatavo mājās un tas caurmērā ir veselīgs uzturs, nevis ātro ēdināšanas vietu apmeklēšana.
 

Dažreiz no multivitamīnu kompleksiem – uztura bagātinātājiem, kas satur dažādus
mikroelementus un makroelementus – grūtniecei, kas piedzīvo regulāru sliktu dūšu, ir
ieteicams atturēties. Tas tāpēc, ka to sastāvā var būt dzelzs, kas arī var provocēt
nelabumu. Attiecīgi uz to brīdi, līdz sliktās dūšas posms beidzas, multivitamīnu
uzņemšanu var atlikt, šajā periodā lietojot tikai obligāto minimumu: folskābi, jodu un
D vitamīnu.
 

Pašpalīdzības formula sliktas dūšas gadījumā

Vienkāršākie veidi, kā sev palīdzēt, ir saistīti ar uzturu:

  • ēst biežāk, mazākām porcijām un ēst to, kas garšo. 
  • Padzerties nevis ēdienreizes laikā, bet starp ēdienreizēm, proti, izvairīties no pilnuma sajūtas kuņģī;
  • izvairīties no tiem produktiem, ar kuriem saistās slikta dūša, un klasiski tie ir tādi,
    kas ilgāk “ceļo” pa kuņģa zarnu traktu, piemēram, trekni ēdieni, eļļā cepti un panēti
    ēdieni, arī lielas porcijas;
  • rūpēties, lai vēders nepaliek tukšs. Jo dažkārt mēdz būt tā: sievietei ir slikti, kad viņa
    ir paēdusi, un ir slikti arī, ja viņa ir neēdusi. Jā, arī tukšs vēders var raisīt nelabuma un
    diskomforta sajūtu! Tāpēc tās sievietes, kuras mēdz mosties jau ar sliktas dūšas sajūtu, var pie gultas uz naktsskapīša atstāt kādu vieglu ēdamu lietu, piemēram, maizes grauzdiņu, auzu cepumu vai ko citu, kas garšo;
  • somā vienmēr vajadzētu būt līdzi negāzētam ūdenim, lai var padzerties pa malciņam
    – īpaši, kad tuvojas sliktās dūšas sajūta. Šādās situācijās var palīdzēt ne vien malks
    ūdens, bet arī atsvaidzinoša mentola sūkājamā konfekte vai košļājamā gumija.
     

Uztura bagātinātāji un medikamenti sliktas dūšas gadījumā

Viens no uztura bagātinātājiem, ko saista ar sliktas dūšas mazināšanu, ir ingvers – to
var iegādāties arī tablešu formātā, jo apēst ingvera sakni vai izdzert ingvera tēju tādā
daudzumā, lai tas tiešām palīdzētu, – ap 1000–1200 miligramu ingvera – ir
neiespējami. Ingvera tablete var būt viena no vienkāršākām bezrecepšu lietām, ko
viegla nelabuma gadījumā var izmēģināt.
 

Pēdējos gados arī Latvijā ir pieejams medikaments, kas ir speciāli paredzēts sliktas dūšas un vemšanas ārstēšanai. Daudzās valstīs, piemēram, ASV, Apvienotajā Karalistē u. c. Eiropā, jau ilgstoši šis medikaments ir iekļauts galvenajās vadlīnijās. 

Ja ir runa par grūtniecību un medikamentiem, tad vienmēr ieslēdzas augsts piesardzības līmenis, un tas ir pareizi, taču minētais preparāts ir pētīts un grūtniecēm droši lietojams. 

Šis recepšu medikaments satur doksilamīnu un piridoksīnu un ir paredzēts tieši sliktas dūšas un vemšanas ārtēšanai grūtniecēm. Tomēr vienmēr ir ieteicams sākt ar dzīvesveida maiņas un uztura paraduma lietām, tad arī medikaments iedarbosies labāk, ja šie dzīvesveida ieteikumi tiks ievēroti; tāpat svarīgi medikamentu lietot pēc ārsta norādījumiem.
 

Dažādi medikamenti sliktas dūšas un vemšanas ārstēšanai ir lietoti arī iepriekš; biežāk, ja sieviete ar ļoti smagu toksikozi jeb vemšanu ir nokļuvusi slimnīcā. Viens no pamata veidiem, kā ārstēt vemšanu, ir introvenoza šķidruma uzņemšana, jo tieši vemšanas dēļ var veidoties sāļu un elektrolītu izmaiņas, kas izraisa vājumu, nespēku un reizēm pat traucētu apziņu.

 

Tāpat ir arī citi recepšu medikamenti, kas paredzēti vemšanas mazināšanai, taču tos parasti izraksta tiem, kas saņem ķīmijterapiju un vemšanu piedzīvo tās dēļ, tas ir, vēža pacientiem; tie ir B kategorijas medikamenti, kas nozīmē, ka ir droši lietojami arī grūtniecības laikā. Jaunais medikaments drošības ziņā pieder pie A kategorijas medikamentiem un grūtniecēm būtu pirmā izvēle.
 

Atsauces:
1. Whitehead, S. A.; Andrews, P. L. R.; Chamberlain, G.V.P. J Obstet un Gynaecol. 1992.
12(6): 364-369.
2. Gadsby, R.; Barnie-Adshead, A. M.; Jagger, C. Br J Gen Prac. 1993. 43: 245-248.
3. Adapted from: 1. Vellacott, I. D. et al. Int J Gynaecol Obstet. 1988; 27(1):57-62. doi:
10.1016/0020-7292(88)90088-4; 2. Lacroix et al. American Journal of Obstetrics &
Gynecology. 2000; 182:931-937. doi: 10.1016/s0002-9378(00)70349-8.

Saistītie raksti