Tēva viedoklis: Tētus slavē un cildina par to pašu, par ko kritizē un nopeļ mammas

Tēta Harija viedoklis lasāms bezmaksas on-line žurnālā "Mammam un Tētiem. Zīdainis". 

Cik bieži tev, mammai, kāds pavaicā – kur tad bērni? Tu uzpucējies, izej pasēdēt ar draudzenēm, varbūt aizej uz muzeju, uz izrādi, uz dažām stundām izraujies no ikdienas bērnkopības. Iespējams, tā ir pirmā reize vairāku nedēļu laikā, un tad satiec kādu paziņu, kas, neko ļaunu nedomādams, pavaicā: “Kur tad mazo atstāji?” It kā bērnam būtu tikai viens vecāks! Kā tad paliek ar emancipāciju, ar tik nozīmīgo tēva lomu? Un vispār – kāda paziņai daļa?! Varbūt pie vecmāmiņas vai ar aukli. Vai tad sieviete ir TIKAI māte? “Tas jau tikai tāds smalltalks,” tev paskaidros, ja konfrontēsi.

Man, tētim, neviens nekad neko tādu nav pavaicājis. NEKAD! Nevienu reizi. Jo, nu, visi taču zina: ja bēbis nav ar mani, droši vien ir ar mammu.

Uz neko augstāku vīrieši nav spējīgi... Vai tiešām?

Kādreiz, steigā izejot no mājas, varbūt nepamani, ka bēbim pēc nupat ieturētās ēdienreizes palikusi šmucīga mute vai, nedod Dievs, džemperītis. Pēc tam, par tādiem sīkumiem pat neiedomādamās, ieej piemājas rimčikā un, kā jau tas vēsās dienās mēdz būt, novelc bērnam cepurīti, lai veikalā nesasvīst. Tas, protams, atstāj īpatnēju matu sakārtojumu, ko dažreiz tā nemaz uzreiz ar roku nevar savākt, bet ķemmes nav līdzi. Drīz vien dzirdēsi kādu klusiņām izsakām vērtējumu par tavām mātes spējām. Parasti tā būs kundze gados, kura jau savus bērnus ir izaudzinājusi un pati ir pilnīgi droša, ka viņas laikos jau gan tā nekad nenotika.

Zini, kas notiek, ja es ierodos veikalā ar pusotrgadnieku, kura bikšelēm caurs celis, seja brokastu putras izkrāsota raiba kā Siguldas rudeņi, jaciņa nolieta ar tikko dzerto suliņu un piedevām vēl brilles aizķepušas ar saldējumu? Dāmas man smaida, vīri dod pieci, kāda jaunāka sieviete piemiedz ar aci, aiz muguras kundzītes viena otrai saka: “Paskat, kāds lepns tētiņš!” Protams, nedaudz pārspīlēju, bet doma taču apmēram nolasāma, vai ne?

Vai tas ir viss, ko tētiņam jāspēj paveikt, lai izpelnītos apkārtējo atzinību? Dabūt ēdienu apmēram bērna mutē un tad kopīgi iziet līdz veikalam?

It kā jau nav, par ko sūdzēties, – ļaudis novērtē, ka esmu atradis laiku, ko pavadīt ar savu dēlu, reizē atslogojot puikas māmiņu no ikdienas rūpēm. Esmu labs tētis, labs palīgs audzināšanā. Bet vai tas ir viss, ko tētiņam jāspēj paveikt, lai izpelnītos apkārtējo atzinību? Dabūt ēdienu apmēram bērna mutē un tad kopīgi iziet līdz veikalam? Nuja, jo vīrieši jau ne uz ko daudz vairāk nav spējīgi... “Labs palīgs” ir augstākais, uz ko tu vari cerēt, tēti.

Bērnam nav svarīgs vecāka dzimums, bet rūpes un mīlestība

Lai nebūtu tā, ka esmu kaut ko aplamu izdomājis, drošības pēc savu priekšstatu par dzimumu lomām bērna kopšanā pārbaudīju pie speciālista – par šo tēmu aprunājos ar Dr. Vizmu Meikšāni, Capital Clinic Riga pediatri un bērnu neiroloģi ar vairāk nekā 25 gadu darba pieredzi. Dr. Meikšāne uz manu jautājumu, vai bērnam svarīgi, kāda dzimuma pārstāvis viņu aprūpē, atbild šādi: 

“Nē, viennozīmīgi nav atšķirības. Bērns uztver tikai mīlestību, rūpes un vajadzību apmierināšanu. Jā, kādā vecuma posmā spēcīgāka piesaiste var būt vienam vecākam, bet citā vecumā – otram. Kamēr bērns nerunā, parasti lielāka piesaiste ir pie mātes. Trīs līdz četru gadu vecumā parasti tēvs kļūst bērnam svarīgāks – tikko atnāk tētis, bērns tikai pie viņa skrien, tikai tēti vajag. Bet es bieži redzu ģimenes, kur abi vecāki bērnam ir vienlīdz nozīmīgi – mierinājumu un drošību vienādi atrod kā pie tēva, tā pie mātes. Abi vecāki bērnam emocionālo piesaisti spēj nodrošināt līdzvērtīgi labi.”

Šo nododiet mammītei, viņa zinās, kas jādara

Ja vienlīdzīgas situācijas, kurās mamma tiek pelta, bet tētis slavēts, notiktu tikai lielveikalos, tad es droši vien nemaz neatļautos tā izrunāties. Bet tas ne tuvu nebeidzas tikai veikalos. Pamēģināsim aiziet pie ārstiem? Mūsu ģimenē ir iekārtojies tā, ka par bērna aprūpi abi esam atbildīgi vienādā apmērā, abi vienlīdz rūpējamies un abi vienlīdz pretī saņemam laimes izjūtu. Tomēr dažādu apstākļu dēļ daži bērna aprūpes elementi ir sadalīti – piemēram, pie visiem ārstiem dēlu es vedu viens. 

Manā pieredzē biežāk speciālisti tomēr līdz galam tētim neuzticas, uzskata, ka tētiņš ir ieradies mammas vietā vien kādas neizskaidrojamas ārkārtas situācijas dēļ. 

Esmu piedzīvojis vairākus gadījumus, kur ārsts pēc bērna apskates stāsta par apskates rezultātiem – stāsta lēnām, uzmanīgi, tā, lai es, dumiķītis, visu saprastu un neko nepalaistu garām. Jo pašsaprotami, ka šīs vēstis man tālāk jānodod bērna māmiņai: “Varbūt vajag pierakstīt?”. Citās reizēs gadās vēl tiešāk – man tiek pasniegta lapiņa ar pavadvārdiem: “Šo nododiet mammītei, viņa zinās, kas jādara.” Vēl citreiz: “Izrakstīšu jums receptīti, aptiekā jums iedos pilienus, pasakiet puisīša mammai, ka jāpilina trīs reizes dienā.”
 

Varbūt bērnam ir divi tēti un mammas nav?

Mēģinu skaidrot: es arī esmu pilnvērtīgs aprūpētājs, visticamāk, tieši es, nevis mammīte, būšu tas, kurš pilinās, un pat varu apstiprināt, ka mums mājās tādi pilieni jau ir, nemaz nebūs jāpērk. Kādreiz manas skaidrošanās tiek uztvertas ar skepsi, kādreiz ārsts nokautrējas, ka nav novērtējis, bet katru reizi mani gandrīz velns aiz mēles rausta paziņot, ka mammas puisītim nemaz nav, esam divi tēti, kaut vai vien tā iemesla dēļ, lai paskatītos reakciju.
 

Par viendzimuma pāru vecāku tēmu aprunājos arī ar Dr. Meikšāni. “Lielas pieredzes ar viendzimuma pāriem man nav, bet to pāru attiecībās, kas pie manis nāk, var novērot ierasto dinamiku: viens no vecākiem parasti ir vairāk emocionāls, bet otrs – vairāk praktisks. Parasti bioloģiskais vecāks, bioloģiskā māte ar bērnu darbojas vairāk, vairāk kušina, tikmēr otrs vecāks pastāv maliņā. Arī tas liek domāt, ka aprūpētāja dzimumam nozīmes nav.”

Ideāli, ja bērnu pie ārsta ved abi vecāki

Pediatre Vizma Meikšāne teic, ka viņai patīk un viņa novērtē, ja bērnus pie ārsta ved abi vecāki. “Tas man palīdz saskatīt ainu kopumā. Sievietes vairāk paļaujas uz emocijām, vīrieši – uz prātu, tāpēc skatījums nereti atšķiras, un man ir svarīgs arī tēva viedoklis. Un parasti patiesība ir kaut kur pa vidu. Mammas bieži vīriem pārmet mūžīgo būšanu darbā, saka – tu jau nekad neesi mājās, tu nezini.” 

Ārste piebilst, ka tieši mammas ir tās, kuras pirmās vizītē pie ārsta izklāsta ierašanās iemeslu, kā arī dalās novērojumā: sievietes savus enerģijas resursus bieži iztērē daudzām sīkām lietām, uzņemoties nesamērīgi lielas rūpes un atbildību par bērnu. “Jāņem arī vērā, ka ar jaundzimušo māmiņa parasti ir pārgurusi – ir negulētas naktis, barošanas. Līdz ar to ir vajadzīgs atbalsts no vīra – tāpēc jau ir pāris. Dzīve ar mazuli ir laimīga, bet bērns pieprasa arī pastāvīgi apmierināt viņa vajadzības, un tās var apmierināt kā viens, tā otrs – gan māte, gan tēvs.”

Vēstures pēdas dzimumu lomu uztverē

Bieži vien sadzīves apstākļi diktē bērna aprūpes noteikumus, un krietni biežāk bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tieši mamma (2019. gadā 83,2 % no pabalsta bērna kopšanai saņēmējiem bija sievietes, un visi taču ir dzirdējuši par tētiņu fiktīvajiem BKA), līdz ar to praktisku apsvērumu dēļ tēvam ar atvasi sanāk pavadīt daudz mazāk laika. Īpaši vēl ņemot vērā mūsu rudeņus un ziemas ar īsajām dienām, kad pēc darba jau vairs nekur īsti iziet pastaigāt nesanāk – neiesi taču ar zīdaini tumsā, lietū vai salā pa lauku vazāties! 

Pēdas dzimumu lomu uztverē atstājusi arī mūsu nesenā vēsture un ar to saistītā kultūra – vēl pirms dažām dekādēm tētus taču pat neielaida dzemdību namos! Labākajā gadījumā tētiņš caur logu varēja uzmest aci savam jaundzimušajam, un tad – aidā! – prom uz bodi pēc polša un ar čomiem priecīgo atgadījumu nosvinēt. Varbūt tāpēc joprojām šķiet krietni pieņemamāk, ka jaundzimušā tētis sēž krogā, bet māmiņa sargā pavardu un kopj bēbīti?

Vai visās kultūrās tētis ir mammas palīgs?

Kā bērnu aprūpē ir kultūrās, kuras saulīte silda visu cauru gadu? Kā ar Austrumu civilizācijām, kur nemitīga šņabja dzeršana nav obligāta? Vaicāju Dr. Meikšānei, vai ir novērojusi, kāda situācija ir, piemēram, nepāliešiem. “Pie manis uz vizītēm nāk gan nepālieši, gan arī citu valstu pārstāvji. Jā, abi vecāki pārsvarā nāk kopā. Tajās ģimenēs, ko es redzu, ir ļoti laba saskaņa. Kad ir tēva virziens, tad māte klusē, un, kad ir mātes lieta, tēvs klusē. Esmu novērojusi – kad bērnam ir jāsaņemas, piemēram, uz poti, tad tas ir tēvs, kurš sniedz vajadzīgo atbalstu. Un māte paiet malā. Tēvs ir tas, kas paņem bērnu pie rokas un nosaka: “Mēs ejam! Mēs darām!”. 

Ārvalstnieku ģimenēs neesmu bērnos novērojusi tik stipru piesaisti pie viena vai otra vecāka, viņi ir pa vidu – tad pie viena, tad pie otra. Mūsu ģimenēs mammas bieži grib iejaukties un visu kontrolēt. Tēvs ģērbj bērnu, un bērns raud – viss kārtībā, zīdaiņi mēdz raudāt, kad viņus ģērbj. Tomēr mamma atkal iejaucas – sak’, tu jau nezini, kā jāģērbj. Tādā veidā netieši tiek norādīta tēva neatbilstība bērna aprūpē. 
Ārzemju pāru proporcionāli manā praksē nav ļoti daudz, tomēr redzu, cik viņu savstarpējā sadarbība ir strukturēta, ar šīm ģimenēm sadarboties ir viegli. Jā, kad ģimene atnāk pie ārsta, ārsts no malas var redzēt ģimenes attiecības un var nojaust, kā veidojas viņu dzīve.”

Tēti bērnus pie ārsta ved arvien biežāk

Kad bija jāizvēlas rakstu konsultējošo ārstu, ne mirkli nedomājot izvēlējos Dr. Meikšāni – tieši pie viņas veicu profilaktiskās apskates arī savam bērnam, un viņa ir viena no labajiem piemēriem, kas bērna tēvu uztver kā pilnvērtīgu aprūpētāju. Izrādās, es ne tuvu neesmu vienīgais tēvs, kas dodas vizītēs pie Dr. Meikšānes: “Tēti ar bērniem pie ārsta nāk arvien biežāk, un visi, protams, tiek galā. Kad mammas vizītēs nav blakus, mums ar tētiem ir ļoti interesantas sarunas, pavisam citas, citi skatpunkti. Tāpēc jau ģimene ir interesanta – ar atšķirīgām šķautnēm.

Sievietes ir tendētas vairāk uz sīkumu saskatīšanu, reizēm pat pārāk sīkumainas, savukārt tētis vairāk ir kā pieskatītājs – stāv ārpusē un skatās no malas. Vēro, vai ģimenē viss ir kārtībā,” novērojumos dalās ārste. “Tēvi var mierīgi izstāstīt par dzemdībām, visu vēsturi, ko man vajag. Kādreiz, kad es jautāju, kā bērns reaģē tādā vai šādā situācijā, tēvi reizēm gan saka: “Nē, es labāk piezvanīšu, paprasīšu mammai, kā viņa to redz. Man pašam šķiet, ka viss labi, tomēr piezvanīšu.” Uzklausu abus.”

Apvaicājos dakterei, vai kādreiz notiek otrādi – ka mamma vizītes laikā piezvana noskaidrot tēta viedokli par bērnu? Daktere atbild: “Nē, nekad! Nekad ko tādu neesmu piedzīvojusi!”
Re, kā!

Autors: Harijs Egliens

“Bieži redzu ģimenes, kur abi vecāki bērnam ir vienlīdz svarīgi – mierinājumu un drošību vienādi atrod kā pie tēva, tā pie mātes. Abi vecāki bērnam emocionālo piesaisti spēj nodrošināt līdzvērtīgi labi.”

Manā pieredzē biežāk speciālisti tomēr līdz galam tētim neuzticas, uzskata, ka tētiņš ir ieradies mammas vietā vien kādas neizskaidrojamas ārkārtas situācijas dēļ.

“Ārvalstnieku ģimenēs neesmu bērnos novērojusi tik stipru piesaisti pie viena vai otra vecāka, viņi ir pa vidu – gan pie viena, gan pie otra. Mūsu ģimenēs mammas bieži grib iejaukties un visu kontrolēt.”